"Skolotāju" autors Andris Akmentiņš: "Rakstīt – tā ir liela laime"

Šogad februārī Berlīnes kino festivālā pirmizrādi piedzīvo filmu studijas Rija pilnmetrāžas animācijas filma Lote un pazudušie pūķi. Vēl viens tavs darbs ar multeņu tekstiem...

Kopš vasaras man bijušas sešas animācijas filmas: Sīkpēdis, Lote, Zirnekļcilvēks, Grinčs, Kā pieradināt pūķi 3, Brīnumu parks... Tāds sablīvējums, par katru būtu ko stāstīt.
Lote ir ļoti mīļš projekts, jau trešā filma, visām esmu bijis latviešu puses teksta autors.

Jā, tā ir kopdarbības filma ar igauņiem, bet tik liels projekts, un es vairāk skatos uz gaišo pusi un priecājos, ka tāda filma ir, nevis skumstu, ka tas nav tīri latviešu ķinis. Filmā ir smieklīgs titrs, ar kuru lepojos, – scenārija autori Andruss Kivirehks un Andris Akmentiņš. “Kivi” igauniski ir akmens. Tātad sanāk, ka Akmentiņš un Akmentiņš. Kivirehks Igaunijā ir daudz daudz populārāks, arī Lotes stāsts ir viņa. Bet to es varu pārdzīvot, joks ir labs.

Lote savā ziņā ir tāda kā kontrkultūra mūsdienu pasaulē. Lotei viss ir kārtībā – apkārtējie ir sirsnīgi, priecīgi, labsirdīgi, vājības ir redzamas un aizkustinošas, ļaunums ir pūkains. Ar vieglu sentimentu, līdzīgi kā maniem Skolotājiem. Pirmā Lote bija fantastiska ar savu daudzslāņainību, bet tur bija mazliet sižeta problēma. Otrajā bija atrisināts sižetiskums, bija piedzīvojums no punkta A līdz Z, bet pazudusi slāņu dažādība. Trešā izceļas ar to, ka ir gan ceļojums, gan arī kultūras garoziņa.

Atsevišķu tēlu ilūzijas ir grupveida, dažas saistās ar mūsu dzīvi. Piemēram, tur ir surikāti, kuru zeme pēkšņi kļuvusi neauglīga, un viņi domā – vai, cik žēl, ka jābrauc prom. Un viņi 20 gadus krāmē somas, jo jābrauc prom, dzīves nav. Bet arī aizbraukt grūti. Protams, Lote visu atrisina, zeme atkal auglīga, surikāti paliek.

Tā mūsdienu Baltijas valstu emigrācija tur mazliet lien laukā. Tajā brīdī, kad manī nostrādā “es esmu valsts”, saprotu: man ir viena dzīve un viena valsts, un te es arī daru. Tad ir drusku lielākas cerības ko paveikt nekā atrodoties pastāvīgā somu krāmēšanas procesā.

Pilnmetrāžas filmu uztaisīt – tie ir gadi. Jābūt stipram mugurkaulam un arī paveikto var novērtēt tikai no attāluma. Anekdote par animācijas filmu Zelta zirgs – tur mani pieaicināja projekta beigās saglābt latviešu tekstu, “dabūt iekšā” mazliet Raiņa.

Pārlasu Raini un redzu, kraukļiem, kuriem piešķirta lielā verdzības gadsimtu simbolika, Rainim tie ir vienkārši jautras radības, kas haotiski vervelē un maisās pa kājām. Vēlāk kritika pamatoti nosauca darbu par “filmas izstrādājumu”, bet traģikomiskā veidā pārmetot Raiņa trūkumu, tika atkal pieminēti kraukļi un verdzības gadsimti...

Man pēc tam likās karmisks pienākums braukt pa skolām ar lekciju par to, kas salaists dēlī filmā un cik daudz sūnainu konstrukciju rodas izglītības procesā. No šāda viedokļa sāc saprast, kāpēc izglītības reforma ir nepārtraukts pienākums.

Pastāvēs, kas pārmainīsies. Kad saviem dvīņiem prasīju, par ko filma – viņi tolaik atbildēja “ka princese jāglābj”. Ja vīrietim piecu gadu vecumā tādi secinājumi, tad galīgi slikti nav, vai ne? Feisbuka teksts nāk prātā: nomierinies, tu neesi tik jaudīgs, lai sačakarētu Visumu. Atslābsti.

Tā ka negribu iepriekš saslavēt jauno Loti par daudz. Lai paliek skatītāju ziņā.

Ko darīji pārējās filmās?

Tulkoju tekstu, un tad mēs strādājam studijā, lai tas atbilstu varoņu mutes kustībām. Normāls tulks to nevar izdarīt, viņš sajūk prātā un iet mājās. Skaties kadru, zini tekstu, ritmiku, runā līdzi skaļās frāzēs.

Labi, ja uz frāzes beigām varonis aizgriežas un kadrā nav mutes, tikai ausis kustas, nav jādomā par frāžu garumu un var vēl pielikt kādu joku. Ļoti radošs process. Ja tas notiek 50 valstīs vienlaikus, tad ir lepnums par to, ka arī Latvijai ar dažiem miljoniem valodas lietotāju ir tas gods piedalīties lielajā valodu sasauksmē.

Parasti vienu lielformāta multeni var “izsēdēt” studijā divās dienās, stundas neskaitot. Ar Zirnekļcilvēku bija jāsēž trīs dienas. Tur teksta bija vienā daļā tik, cik visā pūķu filmā. Te vienkārši skaista grafika, pūķi lido starp mākoņiem un saka “mmm”... Tulkam prieks.

Apmaksa atkarīga no teksta daudzuma?

Nezinu. Kaut ko beigās samaksā. Esmu mēģinājis dzīvot, domājot par naudu, bet tas man īsti nepadodas. Tad es labāk domāju par pūķiem. Par idejām. Ja rodas ideja, tai līdzi nāk enerģija. Naudai, protams, arī nāk līdzi enerģija, bet tā kaut kā ātrāk beidzas. Labāk, ja ir ideja un galvā nav ielaista nabadzība.

Hmm?

Ja cilvēks domā, ka viņam visu laiku trūkst, ka viņš nevar... Bet iniciatīva un nauda nav obligāts pāris. Naudas var nebūt nemaz. Ja mēs sēdētu un gaidītu, kad būs nauda, tā var vispār neatnākt.

Man ar simtgadi bija tā... Simtgades devīzi uztvērām praktiski – ja es esmu Latvija, tad jāmetas iekšā. Negaidi, kad valsts saņemsies, bet dari pats. Ieliku feisbukā ziņu – iesakiet, kur ir tā “izmisusī tauta”, mēs pa ceļam uz salūtu pie kāda iebrauksim, parunāsimies, atvedīsim kaut ko garšīgu, uzklausīsim, kas kaiš, padomāsim kopā, kā palīdzēt. Iespējams, lielākā problēma ir vientulība.

Ierakstam bija tuvu pie 700 laikiem un neviena debila komentāra. Ieteikumi gan bija tikai kādi trīs. Aizbraucām uz vienu bērnunamu, aizvedām kliņģeri ar simtnieku virsū. Eu, es biju simtgades sastāvdaļa, es varu par dārdzību sūroties –  tur kliņģeris, degviela... dārgi. Nez kāpēc neviens nerunā, cik simtgades naudas automātiski aizgāja sociālajā budžetā. Turklāt, pieredze vienreizēja, nākamo simtgadi mēs uztaisīsim daudz labāk, vai ne? 

Bija vēl brīnumi. Klīdām pa Vecrīgu, netikām Pēterbaznīcas koncertā. Iegājām Melngalvju namā. Izrādījās, ka tur augšā, lielajā zālē, mūs gaida brīvas klavieres. Steinvejs! Vecākais dēls pianists mācās Ventspils mūzikas skolā, viņam drīz būs astoņpadsmit, nesen vinnēja Liepājas Starptautiskajā pianistu konkursā, – un tad viņš kādu stundu tur paspēlēja.

Daudzi, klīstot garām, nāca iekšā, bildējās pie karogiem, klausījās klavieres. Bija skaisti. Tāds mums bija svētku koncerts pašiem... Visu to čīkstēšanu un troļļu ziņas, un ķīviņus vajag vienkārši pārvērst darbu sarakstā. Uzreiz paveras daudz skaistākas iespējas.

Man šodien būs pēdējā darba diena ar pūķiem, tad vilkšu atpakaļ uz Ventspili, sāksies ziemas brīvlaiks, kas dvīņiem ir pirmais, viņi iet pirmajā klasē, jāsāk domāt, kā to pavadīt. Tad es varētu sevi mazliet pažēlot. Drusku jāpaguļ beidzot, citādi plakstiņš raustās.

Tev pēdējos gados bijis baigais ritenis...

Nu, Skolotāju rāviens bija abnormāls. Nevar vēsturisku romānu uzrakstīt pa gadu, pat es nevaru.

Bet tu uzrakstīji.

Nē, bišku pārvilku ilgāk. Bet nevar, nevar. Varētu tādu sapīpētu kaut ko – Keruaks sarakstīja dzejoļu krājumu vienā naktī, bija sapīpējies uz debeskrāpja malas. Tā arī gadās, ka cilvēks tik ļoti atveras. Tad gan droši vien grūti atkal aizvērties. Man nav nācies.

Kur tad trakā jaunība?

Pagaršot – jā. Bet vispār man patīk visu kontrolēt. Lekcijās par radošumu saku, – prātā jucis cilvēks var izdarīt daudzas jaukas lietas, bet viņš nevar atgriezties un idejas novērtēt. Es tīšām pārkrāmēju galvu un pēc tam atkrāmēju atpakaļ.

Kam tu lasi lekcijas?

Liepājas augstskolā maģistrēm prozaiķēm lasu nelielu dzejas kursu.

Par to, kā dzejniekam būt?

Jā.

Un ko tu viņām stāsti?

Kaut ko procesā atklājam. Uztaisīju algoritmu, kā varētu uzrakstīt dzejoli. Lēnām gājām tam cauri. Puse no laika paiet domājot, kā apčakarēt algoritmu, – jo nedrīkst just, ka tas ir algoritms. Pa līmeņiem – skaņu, vārdu, citātu, atmiņu... Katru izej, mēģini kaut ko atzīmēt un tad to visu “sapiļīt” kopā.

Pasniedzējs arī rakstīja līdzi. Tas man šogad ir labākais dzejolis. Citādi bez darba uzdevuma grūti saņemties rakstīt dzejoli. Baigā slodze, un es atzīšos, ka taupos. Gribas to dvīņu pilngadību sagaidīt.

Vēl man divus gadus Ventspils jaunrades namā bija jauno rakstnieku klubs. Bet reālā galvas noslodze bija vairāk nekā vienu dienu nedēļā, un man nav izveidojies tāds orgāns, kas varētu tikt galā ar e-klasi. Brīvā veidā ar dažiem jaunajiem rakstniekiem laiku pa laikam sanākam kopā tāpat, bez naudām un rīkošanas. Īpaši, ja kāds ir atbraucis.

Tagad pie mums ir velsietis Rīss, ļoti maza auguma, īsts enerģijas koncentrāts, mācās latviski, tulko jauno dzeju. Sestdien mums bija nakts biljards, bet svētdien gājām uz tirgu un kolekcionējām nejauši dzirdētas frāzes. Klīsti ar blociņu rokā un pieraksti, tā ļoti daudz var sakrāt... Paralēli iepirkos ģimenei visādas gaļiņas, parunājos. Pēc tam kā pavērās, uz divām lapām tirgus poēma, datorā varbūt sanāks vēl garāka. Vajag to izslāpšanu, izsalkumu pēc rakstīšanas.

Ar Skolotājiem sakrita tā, ka biju ļoti sailgojies kaut ko rakstīt. Šogad esmu daudz braucis pa Latviju, bija tikšanās ar lasītājiem, ir bibliotēkas, kur joprojām pēc grāmatas ir rinda. Kaut kas tur ir trāpījies iekšā, laikam pat vairāk, nekā es saprotu.

Biji arī skolā, kura bija vides prototips?

Šogad netiku. Strautiņu skolai šogad bija 150 gadu jubileja un pastāv likvidācijas draudi. Tā man tāda bērnības zeme, es tajā pilnīgi visu idealizēju. Kad tās puses ļaudis sāk kasīties savā starpā, man ir diezgan grūti, jo es mīlu viņus visus. Brīnos, nez, kā Dievs tiek galā. Viņam vispār: viens lūdz to, otrs pretējo. Tas tur augšā sēž, galvu saķēris. Tad viņam noteikti piegriežas un viņš saka: dabūsiet, ko gribējāt! Pilnīgi iedomājos to ainiņu kā sižetu grāmatā.

Aiziet no sabiedrības uz gadu vai diviem

Jaunajā romānu sērijā arī piedalīsies?

(Dienas Grāmata atklāj jaunu romānu un monogrāfiju ciklu, kurā rakstnieki rakstīs romānus par latviešu literatūras klasiķiem un mazāk zināmiem rakstniekiem, bet literatūrzinātnieki pētīs un rakstīs par viņiem monogrāfijas. – Red.) 

Jā, esmu jau akceptēts. 20. gadsimta sērijā trāpījos nejauši, jo bija pēdējais brīdis un nevienu tik vājprātīgu, kas uzņemtos rakstīt tik īsā laikā, nevarēja iedomāties. Repše vispār ir drosmīga sieviete. Viņu nemulsināja tas, ka es divus romānus neesmu pabeidzis jau divdesmit gadus. Es tikmēr strādāju Ventspils bibliotēkā un domāju, ka nupat ir laiks kaut kur doties, bet kurp – nevarēju iedomāties.

Bija garlaicīgi?

Nē, man bija labi. Biju atradis lēnāku ritmu, iemācījos mīlēt bibliotēku, kas pēc tam noderēja, arī Skolotājus rakstot. Bibliotēka vispār ir ļoti skaista vieta, viskautko var atrast. Īpaši gaišām domām var aizbraukt pasēdēt Pārventas baltajā bibliotēkā. Kaut gan esmu strādājis arī melnajā pusē – esmu tīrījis vārnas laukā no tām skaistajām arhitektūriskajām Pārventas redelēm, jo putni tur ielido un netiek ārā.

Vai šķipelējis sniegu, līdz viduklim iegrimis, – bet augšā deg svecītes, tur Nora Ikstena tiekas ar lasītājiem. Vēl notekcaurules, no kurām divreiz gadā vāc laukā sapuvušas sūnas starp elektrības vadiem. Arī tas pieder pie smeķa. Tad saproti, – ja vari rakstīt, tā ir liela laime. Tas nav pats par sevi.

Maksa par Skolotājiem bija diezgan liela – iedzīvojos brillēs, plus 15 kilogrami un roka izoperēta. Intensīvi rakstot, elkonī nospiedās nervs. Turklāt dzīst lēni. Taču tas ir nieks, salīdzinot ar to, ka bija tā laime uztaustīt, kas tieši man dzīvē jāpaveic... Un labāk vai sliktāk to izdarīt.

Tagad ir sakārtotāka galva un prasmes, ko varētu likt lietā prozā. Daži cilvēki to atklāj ātrāk, kamēr ir veselāki. Man tomēr šogad būs 50, un sāku tos pamazām just, izrādās, ka nav 18. Bet zivis vēl ķeras, un Latvijas čempionātā mušiņmakšķerēšanā šogad atkal noteikti piedalīšos. Startēt Latvijas čempī – tā ir baigā slodze.

Pag, atgriežamies pie jaunā projekta.

Es paņēmu Jāni Ezeriņu. Man patīk Ezeriņš. Arī skolotājs un spēcīgs īsprozā. Bērnībā, kad iemācījos lasīt, laukos, Akmentiņu mājās, viena no pirmajām grāmatām bija Ezeriņa Tornis, ko droši vien izlasīju ergonomikas dēļ. Nebija daudz teksta.

Neņēmu uzreiz Karu un mieru. Māsa šitā septiņu gadu vecumā bija izšāvusi cauri Raiņa Kopotos rakstus, es klusībā joprojām domāju, ka bērna psihei tas neko labu nedeva... Toties viņa var izturēt darbu skolā katru dienu, ko es nevarētu. Varu saņemties vienai lekcijai un pēc tam dienu gulēt mājās. Tā ir cita enerģētika. Nezinu, kā skolotāji iztur to ritmiku, izdeg un fiksi fēnikso atpakaļ. Apbrīnojami.

Par Ezeriņu atceros to lielo pārdzīvojumu, ko var iedot teksts. Īsās noveles biju lasījis, bet par pašu cilvēku zinu ļoti maz. Rakstniecības muzejā tagad ir plaukts, kur atstāj materiālus Andrim Akmentiņam. Uzvelku baltus cimdus un sāku lasīt Ezeriņa vēstules. Milzīgs kultūršoks par rokrakstu. Kā gadsimta sākumā – ar visiem h burtiem garumzīmēs.

Grūti uzminēt, jāpiešaujas. Pirmie teksti, ko viņš vēstulēs rakstījis, iepriecina. 1913. gadā viņam ir 22 gadi un viņš raksta meitenei, kura pēc tam kļūs par viņa sievu un meitas māti. Viņam bija tuberkoloze, paspēja nodzīvot 33 gadus. Tātad viņš raksta, ka labā puse negrib dzīvot, sabiedrība esot par viņu satraukusies. Bet – “Tu neuztraucies, mirt vēl netaisos. Tieksme nokārtot finanses gan par kaut ko liecina.” Var just, ka čalis ar attieksmi...

Pa šo laiku esmu paspējis izdomāt visu romānu no A līdz Z. Esmu pat fragmentu nolasījis. Bet tagad to visu nolieku malā un aizmirstu – paskatīšos, ko pats Ezeriņš pateiks, pusgadu pētīšu materiālus. Varbūt to izdomāto vispār izmetīšu, vai arī tas būs kaut kas cits.

Cik ātri šoreiz jāuzraksta?

2020. gada sākumā jābūt. Ar Skolotājiem bija tā, ka tad tikai sākās, kad atnāca vēsturiskā redaktora komentāri! Mēs izrādījāmies īsta malēniešu mafija. Vents Zvaigzne ir no Zeltiņiem, es no Alsviķiem, un Gundega Blumberga (Grāmatas redaktore. – Red.) ap to laiku bija mācījusies Bejas skolā, kas arī netālu.

Nolēmu neņemt vērā viņus tieši, bet tās vietas, kur viņi kasījās klāt, pārrakstīju vēl kaut kā citādi. Un pārrakstīju diezgan daudz. Esmu viņiem pateicīgs, jo viņi mani dabūja tur, kur es pats negaidīju nokļūt. Varēju arī šo to atbāzt pretī. Piemēram, ja man saka, ka tā ir 70. gadu dziesma, kas nevar būt bijusi tajā laikā. Es lepni aizsūtu pretī 1950. gada dziesmu svētku programmu.

Biji pamatīgi izpētījis to Staļina un Hruščova laiku...

Es ļoti turējos pie materiāliem. Kādi 89 procenti no tā, kas ir Skolotājos, tiešām ir notikuši. Ir tikai viltīgi pārspēlēts, lai nav konkrēta cilvēka dzīves stāsts. Tāpēc arī Kurzemes pusē intervēju skolotājus, lai tas tepiķis sanāk raibāks, lai nevar izvilkt ar pirkstu pakaļ. Māte lasa un zvana: “Tu mani pazaudēji!” Lasa – tā kā par viņas dzīvi, bet tad pēkšņi – nē, vairs nav par mani! Tad atkal zvana: “Ā, es atrados.”

Rakstniekam jebkurš teikums var rosināt iztēli un aizķerties. Mamma saka: nestāsti viņam neko, viņš pēc tam to visu uzrakstīs! Citreiz arī viņai uznāk iedvesma, zvana un stāsta man visādus jokus. Māte man šajā ziņā ir lieliska. Beidzot saprotu, no kā man tā rakstīšana.

Arī tēvu uztveru kā nerealizējušos dzejnieku. Turklāt man vajadzēja gandrīz 50 gadus, lai to saprastu, jo ārēji viņš bija ļoti fizisks, konkrēts, ar visu padomju laika svarcelšanu, kultūrismu, 30 olu receptēm brokastīs un domāšanu, kas no tā izriet. Bet pēkšņi laukos, kad skaists saulriets, viņš sāka apcerēt mākoņus, ko tie atgādina... Un tad pats aprāvās. Jūti, ka apakšā ir baigā poētika.

Tēvs bija arī liels anekdošu zinātājs. Klausījos kā sūklis... Kad ierados Rīgā uz sagatavošanas kursiem pirms universitātes, gāju meklēt sērkociņus, iegāju kopmītņu istabiņā Iļģuciemā, Tereškovas ielā, tur divas krievu meitenes. Sākām runāties par dzīvi, vārds pa vārdam – nu, tad uzņems laiku, cik ilgi varu stāstīt anekdotes. Pēc astoņām stundām septiņos no rīta gājām gulēt, jauki sastūmuši divas gultas kopā.

Tagad arī varētu tik ilgi stāstīt?

Domāju, ka ne. Nav gan bijis iemesla pārbaudīt.

Padomju laikā mutvārdu lirika bija ļoti attīstīta. To zināšanu, protams, nokauj internets, jo anekdotes var vienkārši klīst ārpus galvas. Ieraugi kaut ko smieklīgu, ātri izstāsti, aizmirsti, bet galvu tas vairs nenoslogo. Tolaik aņukus klājām pa sērijām – cik daudz par Štirlicu vai ebreju gudrības. “Ja problēmu var atrisināt ar naudu, tad tā nav problēma, tie ir izdevumi.”

Mana sievasmāte ir vecs onkologs, mums ir izkopta ārstu melno joku tēma. “Dakter, es jau divas dienas nesmēķēju! – Ak, nu jau tās dažas dienas varējāt mierīgi pasmēķēt...”

Tāpēc tev tas lieliskais humoriņš Skolotājos. Brīnišķīgi, ka pat it kā drūmās situācijās var ķiķināt...

Malēniešu pieeja – principā ir jāatrod, par ko pajokot. Lai arī kā tevi loka, ja varēsi iesmiet, iziesi vesels no tā, būsi uzvarētājs.

Kaifs ir tad, ja joks uzšvirkst netīšām. Dvīņiem sanāk dabiskais humors. Viens pēkšņi paziņoja: es zinu, ko lielajam brālim vajag uzdāvināt, – albumu ar Mocarta jaunākajām dziesmām. Tas mums nu iegājis: jāaizbrauc uz bodi, varbūt ir iznācis tas Mocarta albums. Klausoties dvīņu dialogus, var mācīties moderno dramaturģiju – jēgas nekādas, bet kopā turas. Valodas struktūra, kas pašorganizējas pilnīgi nesaprotamā veidā.

Atceros savus tīņa gadus, kad tēvs mani ķircināja ar rupjiem jokiem. Laikam tā pusmūža vīri savus dēlus iedrošina, nodod tālāk seksualitātes kultūru. Mēs ar lielo dēlu ieejam mazajā Rimukā pie mājas, tur pie kases glīta meitene iepērkas... Es automātā izmetu: “Kāpēc man nav 18?” un iebakstu dēlam, nu taču, proties, reaģē kaut kā. Viņš man uzliek roku uz pleca: “Tāpēc, tēt, ka tev jau bija.” Skaisti dabūju pretī. Tādi mēs esam jokotāji.

Paspēj padzīvoties arī virtuālajā pasaulē?

Diezgan. Kaut kādu kurbuli vajag arī no ārpuses. Lai gan man iepatikās tā prombūtne, rakstot Skolotājus. Vienā brīdī sapratu, ka var mierīgi, bez bažām aiziet no šīs sabiedrības uz gadu diviem, un viņi nekur tālu nebūs tikuši, nebūs tevi apsteiguši.

Izmet, ko esi iemācījies

Tu esi beidzis žurnālistus. Bet par žurnālistu esi arī strādājis?

14 gadu vecumā Valmieras laikrakstā Liesma. Biju nomērķējis, zināju, ko darīšu. Tad ļoti ātri sapratu, ka man nepatīk. Pabeidzu būtībā vecmammas dēļ. Labais puika, pozitīvs tēls. Un bija žēl to divu nolauzto gadu, atkal sākt no nulles studēt citur. Nodomāju: ko man gribēsies uzzināt, varu taču bibliotēkā izlasīt. Vēl klāt nāca sabiedriskās attiecības un reklāma, un es jau paralēli studijām 1994. gadā strādāju izdevniecībā Zvaigzne, biju reklāmas nodaļas vadītājs.

Opā. Kā tu tur tiki?

Man bija idejas, Vija Kilbloka pasauca, kaut ko tur ķimerēju. Bet tad man zilās liesmās dega diplomdarbs. Teicu, ka man vajag mēnesi brīvu. Kilbloka atbildēja: priekš kam tev sestdienas, svētdienas un naktis? Ak tā? Pagriezos, un mēs tikāmies pēc mēneša, kad biju pabeidzis diplomdarbu.

Viņa jautāja, vai nākšu atpakaļ. Teicu, ka ir kaut kā neērti. Jo pieklājīgi jau tas nebija. Un vispār man šķita, ka ir viss kas jāizmēģina. Piemēram, dažus mēnešus sabiju laikrakstā Diena. Mēs ar Auroras ģitāristu Dubavu Jāni bijām pirmie reportieri, un vienu brīdi mums bija visas apliecības – Saeima, Ministru kabinets utt. Mans rekords bija 13 ziņas dienā.

Tad pieņēma visus pārējos reportierus un kļuva garlaicīgi. Prasījos par kultūras reportieri, bet Sarmīte Ēlerte pateica, ka tam savs reportieris nebūs un tur Šaitere jau priekšā, nav vietas. Ja nav, nav – čau. Gāju prom līdz ar pirmo Dienas numuru.

Tas sagatavošanas periods, uzbūvēšana bija tā vērts, tas bija interesanti. Pauls Raudseps mācīja jaunas lietas, padomju žurnālistikas skola pagaisa. Tagad rēķinot, kādas reizes astoņas ir mests laukā viss, ko esi iemācījies. Tas arī ir zīmīgi – nevajag baigi nocementēt to, ko tu zini. Pēc tam nāca reklāma. (Andris bija tekstu redaktors un vēlāk radošais direktors reklāmas aģentūrā Bates ADM. – Red.)

Tur gan tu ilgi nostrādāji...

Kopā ar Zvaigzni, reklāmā gadi 15 savācas. Bet beigās no aģentūras aizgāju pie viena klienta, kas bija skaists karjeras noslēgums.

Slavenais veikals Depo.

Arī tur daudz kas bija jāizmet miskastē, jo labāk par klasisko reklāmu strādāja citi veidi, piemēram, Daugavpilī veikala atvēršanu vislabāk veicināja bauma, ka pilsētas dome prasa kukuli, bet mēs nedodam. Visa pilsēta bija mūsu pusē. Es pat nezinu, kurš to palaida, bet bauma darbojās labāk par jebkuru TV klipu.

Mums blakus bija K-Rauta, tāda iestāde, kur neveikls vietējais mārketings gadiem ilgi dedzināja skandināvu naudu, un viņi gribēja atvērties pirmie. Lidmašīna ar viņu logo lidoja.

Vajadzēja trāpīt tajā brīdī, kad cilvēki, kas bija ar lieliem kredītiem sasmēlušies dzīvokļus, vēl ar pēdējiem spēkiem gribēja kaut ko izdarīt apdarē. K-Rauta bija atvērta un pārdeva desmit reizes mazāk, nekā neatvērtais Depo, kuram nebija pat vienas sienas, plēves priekškars beigās.

Pirms veikalu palaiž vaļā oficiāli, varēja būt kontrolpirkumi. Mums bija kāds tūkstotis kontrolpirkumu dienā. Mēs taču nevaram cilvēkiem atteikt, ja viņi nāk! Un viņi nāca, veidoja taciņas pa smilšu kalniem nepabeigtajā stāvlaukumā, un kā skudriņas plūda prom podi un visādi lieli priekšmeti.

Veikalā darbojās arī ūdens un kanalizācija, kaut K-Rauta varēja mums visu piegriezt, trubas gāja caur viņiem, – tad nu aiz mūsu veikala stāvēja divas kanalizācijas mašīnas, kuras katru dienu riņķoja uz Gulbeni un atpakaļ.

Tas brīdis, kad esi nonācis reālā vidē! Praktiskā dzeja, pieredze, ko nevari dabūt ne literatūrā, ne reklāmas aģentūrā. Apbrīnoju tos čaļus, Depo valdi. Viņi pirmos gadus tiešām pa padsmit stundām tur sēdēja un cīnījās par savu Depo bērniņu.

Šobrīd, man šķiet, tas ir lielākais latviešu uzņēmums, ko paši latvieši uztaisījuši un kas arī pieder latviešiem. Ja apkārt būtu vairāk kaut kā tāda, tad var izveidoties valsts, kādu mēs gribētu.

Radošajiem jau ir tā – vienā brīdī, kad viss ir gatavs, gribas skriet tālāk un meklēt atkal kaut ko jaunu.

Tāpēc aizgāji no Depo?

Nē, es aizgāju Ingunu ārstēt. (Andra sieva, dzejniece un tulkotāja Inguna Jansone aizgāja mūžībā 2009. gadā. – Red.)

Tikmēr reklāma izmainījās. Sāka iet pa apli. Tā esmu sevi pasargājis – mūžā neesmu izgudrojis nevienu ātrā kredīta reklāmu. Man rados ir daži reklāmisti, kas mani par to apskauž. Tu laikus noleci, viņi saka.

Par politiku neesi domājis?

Biju piekritis balotēties, mani pasauca Reģionu apvienība. Biju pat izdomājis kampaņu – 29. septembrī man jāuzstājas Daugavpilī, braukšu nedēļu ar riteni no Ventspils. Kampaņas krekliņā, gan jau pa vidu kaut kādi mediji noķers. Vismaz būšu deputāta kanditāds, kas priekšvēlēšanu sakarā pārbraucis visu Latviju ar ričuku.

Tad man vēl roka nebija nobirusi. Sieva, kas parasti ir piekrītoša, pateica nē, jo dvīņiem 1. klase, pirmais mēnesis skolā, kamēr ieies ritmā. Tā arī bija baigā slodze. Nākamais – sāku domāt: ei, bet mani tak ievēlēs. Un ko tad – četras dienas prom Rīgā? Ui, nē.

Un vēl būtu solīdi jāģērbjas.

Nenobiedēji, man ir uzvalks. Un man patīk. Jūsu fotosesijā man uzvilka ļoti skaistu Baltman mētelīti. Maiga bītlene apakšā. Pēkšņi sajutu, ka mazliet izskatos pēc Ojāra Vācieša. It kā manī būtu kas liels, svarīgs un silts, kas jāsargā no pārējās pasaules. Šo sajūtu taupīšu īpašiem dzīves brīžiem. Otra sajūta bija, ka gribas mazliet tos datorplecus atliekt taisnāk. Arī laba sajūta.

Tu esot arī jaunu žaketīti nopircis.

Jā. Man bija iemesli. Tie 15 liekie kilogrami ir, un citas neiet labi ciet, bet man bija jaunās romāna sērijas prezentācija gaidāma un pirms tam Prozas lasījumi, gribēju būt uzvalciņā.

Lasīju eksperimentālu fragmentu par iesācēju filologu, kurš no rīta mostas un blenž uz saviem kāju nagiem, kas ir kā sapiera lāpstiņas un griež zeķes, kuras nav novilktas, jo istaba ir auksta...

Un tad viņš fakultātē skatās uz indoeiropiešu valodu koku, kas tagad laikam ir aizkrāsots, un domā, ka ir taču arī tāds vispasaules sieviešu koks, kur viens zars ir bibliotekāres, cits – krievu filoloģes, bet pašā augšā ir svešvalodnieces – vis-vis-viss. Un ka viņš varētu parāpties pa to koku uz augšu. Lasīju tādā diezgan raudulīgā balsī, tāpēc man gribējās žaketi.

Tā kā Skolotājiem bijušas dažas papildtirāžas un no katras pēkšņi atskrien priecīgs signāls kontā, varēju atļauties. Cilvēki patiesībā lasa – un lasa daudz. Daudz vairāk, nekā es biju domājis. Redz, sauc mani arī uz bibliotēkām satikties. Apbrīnoju – aizbraucu un 30 vai 40 cilvēki ir pretī.

Man tiešām gribējās to padomju laika sentimentu mazliet uzspodrināt, atbrīvojot no paša padomju laika. Jo manai vecāku paaudzei tā vienkārši bija viņu jaunība. Un paralēli visam bažīgajam bija arī liela laime, ka beidzies karš. Lai arī kas pēc tam nāca, tas bija labāks. Tas iedeva tai paaudzei diezgan lielu enerģiju.

Svarīgi to saprast. Tas arī ir tas, ko literatūra mūsdienās var izdarīt, – ir lietas, ko redzi, skatoties pāri laikam. To var izdarīt tikai, lēnām domājot. Pieļauju, ka ir cilvēki, kas pa gadu izdomātu vēl daudz vairāk. Nevajag sevi uzskatīt par baigi svarīgo. Tāpēc man arī tas ‘akmentiņš’ patīk – viņš ir tāds maziņš, čirkst kaut ko zem kājām. (Andra dzimtais uzvārds ir Grīnbergs, pieņēmis vectēva uzvārdu Akmentiņš. – Red.).

Bet par padomju laikiem... Varbūt tas pat nevienam nebija ienācis prātā – Hruščova laikā vara mēģināja no atklātām slepkavībām, izsūtīšanas un terora pāriet uz modernākām sabiedrības vadīšanas metodēm. Komunistiem mūs šausmīgi vajadzēja.

Nevis, ka mēs bijām nomākti nabadziņi, kā mēģina ik pa brīdim iepārdot, bet drīzāk pretējais. No vienas puses tevi žmiedza, bet no otras reāli skrēja pakaļ. Vēsturiski vajadzēja paslēpt okupācijas faktu. Likt latviešus vadošos amatos un vilkt partijā bija Maskavas rīkojums 1953. gadā. Pēc tam, kad sākām vēsturiski ierasto virzību uz ekonomisku Latvijas autonomiju, Maskava sabijās un tādu variantu nožmiedza. Tādas interesantas šūpoles.

Domāju par Knuta Skujenieka prāvu. Tīra paraugprāva pārējo iebiedēšanai. Izsūtījumā cieta ne tikai konkrētie cilvēki, bet arī mājās palicēju drosme. Tas arī ir viens no secinājumiem. Knuta ciešanām bija plašāka nozīme, tās bija par mums visiem. Padomju ikdienā neviens nerakstītu rajona avīzē “mēs atklājām pretpadomju grupu”. Nedod, Dievs!

Būtu slikti statistikai...

Jā. Manā romānā viens nedabūja darbu skolā, cita dabūja paaugstinājumu, lai viņas tur vairāk nebūtu, ā, tas pats aizgāja pensijā, labi – tā tas aizdomīgais ideju sabiezējums, kas gribēja ciemā izveidot savu komunismu, tika smuki atrisināts.

Apzināti aizvilku romānu līdz mūsdienām, jo sapratu, ka šis ir sērijas pēdējais romāns, un man gribējās izregulēt to, kas bijis. Arī – lai būtu drusku gaišāk.

Reklāma mani kā rakstnieku 15 gadus iekavēja, bet par galarezultātu es nenožēloju. Nu, labi, mājas nav uzbūvētas, kā daudziem reklāmas guru. Ja man būtu māja, es domātu vairāk par to. Bet man gribas vēl dažus romānus mēģināt paspēt uzrakstīt, kamēr rokas nav galīgi nokaltušas. Ideālajā gadījumā būs vēl divi. Ja pilnīgs kosmoss – trīs. Sliktāko nepieminēsim.

Bet tās lauku mājas?

Akmentiņi tagad ir tādi, ka tur vajadzētu daudz ko darīt. Labi, mēs spējam pieremontēt, bet nu jau jāmaina un jābūvē, tie ir lieli cipari. Galvenais tomēr ir pašapziņa. Vienu brīdi māju gandrīz pārdeva. Bet mums nav citas vietas, kur dzimtai tikties kapusvētkos. Tad kādā brīdi teicu: te kaut vai viss sabruks, dzīvosim teltīs, bet mēs te brauksim! Nodoklis nav liels.

Tas ir tāds atmiņu bizness – es tā klusībā saucu lauku mājas. 1,9 hektāri atmiņu biznesam. Puķes stāda ar domu, lai katrā brīdī var atbraukt un būtu, ko uz kapiem aiznest. Un nedaudz arī darba terapija. Tur ir vecas ābeles, ko var izmantot. Man ir paša būvēts rakstāmgalds, daži plauktiņi un sīkajiem drēbju skapis. Goda vārds, uztaisīt pašam sanāk dārgāk nekā pirkt.

Tu esi arī galdnieks?

Pēc astotās klases gribēju iet uz galdniekiem, bet visi skolotāji spiedza pretī. Reizēm žēl. Man patīk just to dzīvo koku. Tā cienījami. Man bija bērnības zeme ar pieliekamo, kur ir darba rīki. Pēc tādas bērnības Depo bija gana loģiska vieta. Ko vecim vajag? Daudzi plaukti, kur ir visādas skrūvītes. Es joprojām braucu tikai uz Depo. Klīstu un priecājos. Lai gan pasaulē vienīgā vieta, kur rakstnieks tiešām var salikt plauktos visu, kā vēlas, ir grāmata. Un pat tad varonis, kuru pats radi, strīdas pretī.