Jaunā modes dizainere Laima Jurča: "Mode nav vieglprātīga profesija"

Kā nonāci līdz modei?

Man vienmēr ir patikusi māksla. Bērnībā lielāko prieku sagādāja radošas lietas: zīmēšana, gleznošana, veidošana no māla un smiltīm. To, ka vēlos strādāt tieši modē, sapratu pamatskolā, kad apmeklēju apģērba dizaina pulciņu dzimtajā Kārsavā. Skolotāja mums to pasniedza kā mākslas priekšmetu.

Pirmā pašas uzšūtā lieta bija zvanveida džinsa svārki pāri celim ar aplikācijām lejasdaļā. Tie deva pārliecību, ka es varu. Vēlāk, iedvesmojoties no Pīta Mondriāna mākslas, ar pulciņa meitenēm veidojām kopīgu kolekciju, ar ko uzstājāmies dažādās Latvijas pilsētās un vienā no konkursiem Rīgā par to balvā saņēmām šujmašīnas.

Mācījos Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolā, pēc tam uzreiz netiku Mākslas akadēmijā un gadu studēju apģērba dizainu Rīgas Tehniskajā universitātē.

Pie kādām atziņām esi nonākusi studiju laikā?

Pirms ķeries pie dizaina izstrādes, vispirms jāsaprot tēma. Idejas pamatā jābūt spēcīgai koncepcijai, uz katru jautājumu – pamatotai atbildei un risinājumam. Pieredzes rezultāts ir atziņas, ka jābūt uzticīgai sev un savai pārliecībai, bet labāka rezultāta labad jāstrādā ar tiem klientiem, kuri man pilnībā uzticas. Nevēlos būt citu ideju vai pasūtījumu izpildītāja.

Kuru uzskati par savu nozīmīgāko sasniegumu?

Uzvaru Łódź Young Fashion Awards, kur ieguvu ne tikai labu finansiālo atbalstu, bet arī vērtīgus kontaktus ar nozares profesionāļiem. Turklāt skate ir ļoti augstā līmenī un konkurence ievērojama.

Kā plāno izmantot iegūto naudu?

Radošā darba attīstīšanai, bet pirmā lieta – iegādāšos digitālo planšeti Cintiq Pro 24, kas man kā apdruku cilvēkam ir īsts sapnis.

Kas tevi interesē modē?

Modi iepazinu caur mākslas prizmu, un tieši šis faktors man patīk visvairāk. Apzinos, ka mode nav vienkārši apģērbs, tas ir mākslinieciski augstvērtīgs komunikācijas veids, ar kuru apkārtējai pasaulei parādīt savu attieksmi un nostāju. Mode liek domāt, un, manuprāt, katra dizainera atbildība ir apzināties šīs industrijas skarbo realitāti un ar savu radošo darbu to līdzsvarot, likt par to aizdomāties arī sabiedrībai.

Man vislabāk patīk radīšanas process – tēmu meklēšana, jautājumu risināšana un, protams, skiču veidošana. Modes dizainera darbā ir arī liela adrenalīna deva. Lai cik daudz darītu, darba kļūst tikai vairāk.

Kādi stereotipi par modes dizainera profesiju tevi kaitina?

Šobrīd aktuāls ir stereotips, ka par modes dizaineru var kļūt tik vienkārši, no rīta pamostoties un pasakot: “Es tagad būšu vēl viens dizainers!” Ātrās modes iespaidā tā ir padarīta par vieglprātīgu profesiju. Mani tas personiski aizskar.

Pat Latvijā ir daudz viltvāržu, kas sevi dēvē par modes zīmolu, un sabiedrības neizglītotākā daļa nespēj atšķirt profesionālu dizainu no neprofesionāla. Bet līdz zīmola izveidei ir jāizaug.

Ambīcijas – tas ir labi, bet tām ir jābalstās zināšanās un pieredzē, ir jābūt godīgam pret sevi pašu. Šī profesija pieprasa patiesu mīlestību, un, manuprāt, ar modi – ja tā ir jēgpilna, pilnvērtīga, ilgtspējīga un izglītojoša – var padarīt pasauli labāku.

Esmu saskārusies ar viedokli, ka stils ir kāds nenopietns joks. Savukārt es uzskatu, ka tieši stils atspoguļo personas attieksmi pret sevi. Ar vizuālo tēlu prezentējam sevi, savu identitāti, nostāju un pat emocijas. Nav būtiski ievērot aktuālās modes tendences, svarīgāk ir atbalstīt ilgtspējīgu modi.

Kuras rakstura īpašības tev palīdz un kuras traucē darbam?

Noteikti palīdz tas, ka man ir lielas darba spējas un ļoti labi protu organizēt savu laiku. Mēdz traucēt pārliecīga emocionalitāte. Bezmiegs, jo satraucos par sīkumiem, ka kaut kas nav laikā atrisināts vai nenotiek tā, kā bija plānots. Saprotu, ja sevi nesaudzēšu, varu arī izdegt.

Tev pašai ir svarīgs savs vizuālais tēls?

Jāatrod laiks sev pievērsties. Bieži pirmajā vietā ir topošā kolekcija un pati staigāju vienās un tajās pašās drēbēs. Bet – esmu apņēmusies laboties! Tagad ar draudzeni, LMA Modes nodaļas bakalauri Montu Pētersoni, esam vienojušās, ka vismaz līdz izlaidumam nepirksim neko no ātrās modes izstrādājumiem. Šī vienošanās iedvesmo vēl vairāk domāt par to, ko velku mugurā un kāds tam ir stāsts.

Par ko tu domā, kad nedomā par modi?

Par ceļošanu. Abi ar draugu diezgan bieži ceļojam un saprotam, ka bez tā savu dzīvi nevaram iedomāties. Vislabāk, ja ceļojumi ir kontrastu pilni. Var baudīt dabu, kāpt kalnos, staigāt pa džungļiem un peldēties okeānā, kā arī izbaudīt lielpilsētu straujo ritmu un kultūru.

Visspilgtākais bija ceļojums uz Havaju salām, kur paliku trīs mēnešus un arī strādāju. Kopā ar kursabiedreni izstrādājām pirmmodeļus vietējam veikalam, šuvām peldkostīmus un plānas kokvilnas kleitas – saule un okeāns, tajā vidē cilvēkiem neko vairāk nevajag.

Nākotnes plāni un sapņi?

Tuvākajā nākotnē – maģistra diploms. Vēlos atrast mani interesējošu modes zīmolu, kurā varētu strādāt Erasmus vienas gada prakses ietvaros. Pēc tam – attīstīt savu zīmolu. Tam vēl jāatrod komanda. Zinu, ka ar tehniskām lietām un emocionālo atbalstu man vienmēr palīdzēs draugs, viņš ir arhitekts, tomēr nopietnākai zīmola izveidei ir nepieciešama lielāka komanda. Ļoti meklēju labas šuvējas, jo tās mums ir uz izķeršanu.