Laikmetīgā cirka entuziaste Māra Pāvula: "Vajag sakārtot izglītības infrastruktūru tā, lai Latvijā katrs var kļūt par sliktu gaisa akrobātu"

Kad un kā cirks nonāca tavas dzīves fokusā?

Tas mani fascinēja jau bērnībā, bet par nopietnu dzīves daļu kļuva, kad studēju Latvijas Kultūras akadēmijā. Mazliet nejauši izvēlējos rakstīt kursa darbu par Cirque du Soleil. Tā kā Latvijā grāmatu par cirka vēsturi un teoriju nebija, devos uz Parīzi un nedēļu sēdēju Pompidū bibliotēkas stūrītī, slepeni pārfotografējot katru lappusi grāmatās par jauno cirku.

Atbraucu mājās, sāku lasīt un burtiski iemīlējos šajā mākslas žanrā, kas ir ļoti tālu no tradicionālās cirka estētikas. Tas ar ķermeņa valodu skatītājam ne tikai rāda, bet ļauj izdzīvot citu dimensiju. Ka cirks var būt konceptuāls, intīms, sarežģīts – tas man toreiz bija baudpilns atklājums.

Kas raksturīgs cirka izrādēm, kas visvairāk uzrunā tevi?

Īstums. Cirkā nevar uznākt uz skatuves un izlikties, ka kaut ko dara. Mākslinieks sevi pilnībā atdod, gan emocionāli, gan fiziski, ar sviedriem un asinīm. Ideja netiek pausta vārdos, bet gan ķermeņa valodā. Man tā šķiet daudz patiesāka un universālāka. 

Kurš tev šķiet interesantākais fakts par cirku?

Visiem ir priekštats, kas ir cirks, bet neviens nevar to nodefinēt.

Esi kādreiz jutusi vilinājumu no teorētiķes kļūt par praktiķi un iekāpt rampu gaismā?

Kad toreiz studiju laikā atklāju cirku, pirmkārt izpētīju internetā visas labākās cirka augstskolas. Toreiz vēl bija iestāšanās vecuma cenzs, un es sapratu, ka pāris gadu laikā nepieciešamo fizisko sagatavotību nesasniegšu, tāpēc nolēmu pievērsties teorijai. Tā ka savā būtībā esmu mazliet neizdevusies cirka māksliniece.

Pati esi apguvusi kādas cirka disciplīnas?

Apguvusi – tas būtu smagi teikts. Mēģinu nelaist garām iespēju izmēģināt. Esmu uzkāpusi uz lielākās daļas gaisa akrobātikas rīku, varu pažonglēt dažas bumbiņas, ar vienriteni braukt vēl mācos… Un neesmu vēl atmetusi cerību slikti apgūt akrobātiku līdz 30 gadu vecumam.

Disciplīna un radoša brīvdomība – kā tās abas sadzīvo uz cirka skatuves un aizskatuvē?

Cirks ir dzīvesveids, kas prasa pārcilvēcisku pašdisciplīnu gan attieksmē pret savu ķermeni, gan apkārtējiem. Lai sasniegtu rezultātu, nepieciešama ļoti stingra rutīna. Domāju, ka tieši pašdisciplīna palīdz attīrīt savu apziņu no daudz kā lieka un paver vietu radošumam.

Tu interesējies par cirka potenciālu alternatīvajā pedagoģijā un sociālo problēmu risināšanā. Kālab?

Cirkā tiek novērtēta dažādība. Konkurenci kā motivējošo faktoru aizstāj pašizaugsme, tas māca sadarboties, uzticēties un spēlēties. Principā cirks ir tāda maza laboratorija, kur veidot ilgtspējīgu kopienas modeli. Un cirka pedagoģija ir lielisks veids, kā ne tikai stāstīt, bet ļaut izdzīvot citu sabiedrības modeli – un tad to pārcelt uz citām dzīves sfērām.

Kuras laikmetīgā cirka trupas ir tavas favorītes?

Gadā noskatos tuvu pie 100 izrādēm. Ir mākslinieki, kuri mani fascinē ilgtermiņā nevis ar vienu konkrētu darbu, bet ar savu attīstību un tēmām, par kurām viņi runā. Citi uzrunā ar konkrētām izrādēm. Izrāde, kas mani noteikti ir ietekmējusi visvairāk, ir Le Vide (latviski: Tukšums), ko veidoja Fragans Gelkers, Aleksī Ofrē un Marusja Diaza-Verbeke.

Tā ir mūsdienīga interpretācija par Sīzifa mītu un metafora par cirka mākslinieka rutīnas pašmērķīgo dabu. Marusja Diaza-Verbeke pagājušogad prezentēja jaunu darbu Circus Remix, kas, manuprāt, ir viens no asprātīgākajiem un intelektuālākajiem pēdējā laikā. Man patīk, ja cirka mākslinieki uz skatuves atsakās no trika un atklāj pašu procesu, atsedz jūtas, ko tas viņos radījis. 

Vai jūties iederīga cirka kopienā?

Cirka kopienas vērtības man ir ļoti tuvas. Nekad neesmu jutusi vajadzību pielāgoties vai kaut ko sevī mainīt, lai justos daļa no tās. Tā ir ļoti atvērta un solidāra. Kad netieku galā ar kādu jautājumu, zinu, ka droši varu zvanīt pieredzējušajiem kolēģiem ārzemēs un viņi nekad neatteiks padomu. Tieši šī kopiena un tās cilvēki liek man tik ļoti mīlēt cirku un padara manu darbu vieglāku.

Kas tavā darbā ir grūtākais un kas sniedz lielāko gandarījumu?

Grūtākais ir novilkt robežas – ko vairs nevari izdarīt, kad ir jāapstājas un jāatrod laiks sev. Īpaši nenošķiru personīgo dzīvi no darba, jo cirks caurvij visu manu dzīvi. Reizēm tas ir skaisti, reizēm nogurdinoši. Bet, kad es sestdienās aizeju uz cirka skolu un satieku smaidīgus bērnus, kas ar mani dalās savās caur cirku notikušajās atklāsmēs par dzīvi, ir gandarījums.

Tavi tuvākās nākotnes mērķi…

Kļūt par sliktu gaisa akrobāti! Ja nopietni, tad sakārtot cirka izglītības infrastruktūru tā, lai Latvijā katrs, kurš to vēlētos, varētu kļūt par sliktu gaisa akrobātu, bet tie, kam pietiktu apņēmības, varētu apgūt cirku tādā līmenī, lai turpinātu mācības cirka augstskolās ārzemēs.

Kas vēl ir tavu interešu lokā?

Paralēli vadu Sansusī mākslas rezidenču centru, kas šobrīd ir ieguvis sociāli atbildīgu virzību. Mani ļoti interesē mākslas potenciāls sadarbībā ar sociālo un medicīnas sektoru. Nevis kā terapija vai metode, bet kā pilnvērtīgs dialogs.

Un tu atpūties…

Man ļoti patīk rīkot svinīgas vakariņas draugu lokā. Pagatavot ēdienu, uzņemt viesus un tad stundām ilgi malkot sarkanvīnu un gremdēties interesantās sarunās. Reizēm tas beidzas ar dejām manā viesistabā – tad vakars patiešām ir izdevies!

Atziņa, kas palīdz ikdienā?

Man apkārt ir fantastiski cilvēki, un mēs kopā varam kalnus gāzt.