Kristīne Balanas - latviešu vijolniece "La Perla" kleitā: "Sievietes mūziķes vienmēr ir vērtētas pēc tērpa"

„Ļoti, ļoti gaidu koncertus Latvijā, jo tas ir vienīgais brīdis, kad satieku savus šejienes radus un draugus. Nekad nezinu, kurš uz kuru koncertu tiks – tas vienmēr ir pārsteigums,” Kristīnes balsī jaušamas priekpilnas gaidas. Pirms tam viņa kopā ar māsu, čellisti Margaritu Balanas sniegs arī vairākus koncertus Izraēlā, ar Izraēlas Camerata Jerusalem, un Berlīnes filharmonijā pirmoreiz uzstāsies ar Berlīnes simfonisko orķestri.

Pirmo lielo un patstāvīgo lēmumu attiecībā uz mūziku nu jau pasaulē pamanītā vijolniece pieņēma desmit gadu vecumā, kad Dārziņskolas pedagogs Romāns Šnē apjautājās, vai viņa pavisam nopietni ir nolēmusi kļūt par mūziķi.

„Mūzika man patikusi vienmēr. Tā ir viena no lielākajām dāvanām pasaulei. Jau bērnībā kopā ar tēti, māsu un brāli (Arī brālis Roberts tagad ir vijolnieks. – Red.) braukājām pa Latviju un spēlējām rokenrolu, piedalījāmies konkursos Cālis, Olgas disenītēs, Dziesma manai paaudzei. Man patika uzstāties un patika uzmanība, ko saņēmu, esot uz skatuves.” Un Kristīne teica savu jāvārdu.

Skolas gados viņa mēdza spēlēt uz ielas, bieži vien netālu no Lielās Ģildes, un sapņoja, kaut kādreiz varētu spēlēt ģildes namā kopā ar orķestri. „Sapņiem vienmēr ir jābūt milzīgiem – iedomājies, kur vēlies būt, un tad pieliec vēl mazliet klāt.” Kristīnes moto ir nekad nepadoties, ja durvis ir ciet, vēl jau ir arī logi. To rāda arī viņas mūziķes ceļš, kas šobrīd strauji tiecas augšup, jo labi nobruģēts ar jau padarīto. Kā soliste jaunā latviešu mūziķe ir uzstājusies kopā ar Londonas filharmonisko orķestri, Bavārijas Radio, RTÉ Nacionālo un Eiropas Savienības simfoniskajiem orķestriem, Maskavas solistiem Jurija Bašmeta vadībā, Polijas kamerfilharmonijas orķestri un vairākiem citiem.

Mēģinājumi, tērpu laikošanas, fotosesijas, lidojumi, koncerti un atkal viss no sākuma – Kristīnes ikdienai ir blīvs grafiks.

Pagaidām viņai šis skrējiens itin labi patīk: „Vienmēr esmu bijusi intensīva, pilnu galvu idejām.” Taču viņa piekrīt, ka mūziķa profesija prasa daudz enerģijas – kā radošās, tā fiziskās un emocionālās. Pat lasot grāmatu, skatoties izrādi vai aplūkojot gleznu, domas par redzēto neviļus aizvijas pie pašas projektiem. Atslēgties no mūzikas palīdz tikai visprimitīvākās nodarbes – ēšana, gulēšana un iepirkšanās.

 „Man ir prieks, ka klasiskā mūzika kļūst atraisītāka, lai arī joprojām ir konservatīva. Nē, es nedomāju, ka Bahu vajag klausīties, sēžot garāžā uz grīdas un dzerot aliņu. Zināmam respektam pret klasiku jābūt. Taču to ir iespējams pasniegt citādi, un tā, lai mūzika un tās kvalitāte neciestu.”

Kristīne klasiskos rāmīšus izkustina, spēlējoties ar savu tēlu. Pavasarī viņa internetā laida klajā savu pirmo videoklipu Eižena Izaī skaņdarbam Obsession. Pati bija arī tā režisore. „Klipu uztaisīju, gadu pirms to publicēju. Ilgi minstinājos, jo brīžiem šķita, ka varbūt pēc tam mani neviens vairs neuztvers nopietni.” Bet atsauksmes bija lielākoties pozitīvas un uzmundrinošas, tikai atsevišķi ultrakonservatīvi vecākās paaudzes pārstāvji izteikušies kritiski.

Interesanta ir arī daiļās vijolnieces portretu galerija, kurā visbiežāk sastopamas Aigas Ozoliņas fotogrāfijas. Jo ar spontānām idejām Kristīne vēršas tieši pie Aigas: man ir iecere, ejam bildēt! Tā tapa arī fotosesija dīķī (apskatiet titulbildi kristinebalanas.com!), kur izpeldināta ne vien mūziķe, bet arī brāļa vecā, krietni sen eBay vietnē pirktā vijole.

Kristīnei gan ir pieredze, ka Londonas koncertorganizatori atraktīvus un neparastus mākslinieku portretus vērtē piesardzīgi. Vismaz sākumā. Jo pēc tam izrādās, ka paņēmuši tieši tās trakās bildes, par kurām sākumā noraidoši grozījuši galvas – līdz apjautuši, ka tas ir labs mārketinga materiāls.

„Mūsdienās ir tā – jo vairāk tu sadarbojies ar citiem žanriem, jo foršāk. Ja vien tādējādi nezaudē mūzikas kvalitāti,” Kristīne secina, stāstot par sadarbību ar izsmalcināto modes zīmolu La Perla, kura pārstāvji, noklausījušies abu māsu uzstāšanos, piedāvājās radīt viņām koncerttērpus. Šobrīd top elegantas vakarkleitas ar La Perla slaveno mežģīni sānos, tās tiks vilktas Izraēlas un Berlīnes koncertos.

„Vīriešiem mūziķiem tā īsti nav, bet sievietes vienmēr ir vērtētas pēc kleitas. No vienas puses, nav jau nepatīkami, ka apbrīno, jo sievietes taču vienmēr uztraucas, ko vilkt mugurā, kā izskatīsies, vai nav par īsu. Man patīk to izmantot – ja cilvēki ir tik apsēsti ar apģērbu, tad, lūdzu, re, kur jums ir kleita, par ko runāt! Protams, svarīgākā ir mūzika, bet, gribi negribi, mēs esam šovbiznesā, kas ir vizuāls pasākums. Skaisti saģērbties savā ziņā nozīmē arī cieņu pret skatītāju.”  

Var to vērtēt kā ārišķīgus trikus, taču pašai tā ir interesantāk, un arī citus tas iedvesmo. Iedvesmot un palīdzēt jaunajiem mūziķiem ir arī viens no Kristīnes pagaidām vēl paklusajiem sapņiem. „Man gribas dot mūziku, mākslu un mīlestību. Tas nav mans karjeras ambiciozais plāns, drīzāk… gribas gandarījumu. Protams, man patīk spēlēt koncertos, zinu, ka tas cilvēkiem sniedz baudu, bet gribas vēl aktīvāk iesaistīties. Pirms desmit gadiem par to pat iedomāties nevarēju, bet nu jau varētu sākt.”