Rīgā dzimušais dizainers Germans Ermičs: "Mums apkārt ir tik daudz neglītu lietu, ka man labāk patīk tukšums"

Modes dizaineri parasti stāsta, ka jau bērnībā zīmējuši vai šuvuši kleitas... Kāds bija tavs ceļš uz dizainu?

Līdz dizainam aizgāju lēnām. Man bērnībā interesēja tikai hokejs, spēlēju to līdz desmitajai klasei. Sapņoju kļūt par profesionālu sportistu, bet guvu traumu. Mani sāka interesēt mūzika, grafiskais dizains. Draugi spēlēja grupās, uztaisīju viņiem plakātus, diska vāciņu un tādā garā.

Iestājos RTU, bet studijas bija ļoti tehniskas, vairāk par materiālzinībām, inženieriju, un tas mani neieinteresēja. Tāpēc aizbraucu uz Dāniju, specializētu skolu, kas palīdz noorientēties, saprast, ko gribi darīt tālāk, un sagatavo vidusskolas beidzējus iestājeksāmeniem.

Tur uzzināju par Eindhovenas Dizaina akadēmiju un vispār par to, kas notiek dizainā Eiropā, mans redzējums kļuva plašāks. Mani aizrāva holandiešu dizains, tradīcijas. Sapratu, ka gribu tur mācīties. Cik šī vieta ir patiesībā īpaša, sapratu tikai vēlāk.

Tolaik Eindhovenu Latvijā nepazina, pirms manis to bija beigusi tikai Māra Skujeniece. Un tad aiz manis pēkšņi tur sabrauca latviešu studenti, šobrīd latvieši ir viena no pārstāvētākajām minoritātēm.

Iestājos Eindhovenā, bet vēl gadu nodzīvoju Kopenhāgenā, biju praksē grafiskā dizaina studijā, vēl biju pārliecināts grafikas dizainers.

Paralēli ar draugiem sākām taisīt žurnālu VETO, kuram tagad jau ir 12 gadu. Aizgāju uz akadēmiju kā pārliecināts grafikas dizainers, bet sapratu, ka šī skola piedāvā daudz vairāk. Tad es sāku vairāk strādāt ar materiāliem, ar telpu – vārda tiešā nozīmē pārgāju trijās dimensijās. Pēc skolas beigšanas atbraucu uz Latviju, gribēju šeit palikt...

Bet?

Tiešām domāju, ka strādāšu pie kāda, lai iegūtu pieredzi, attīstītos. Diemžēl šeit neatradu vietu, kur gribētos strādāt, tāpēc aizbraucu atpakaļ uz Amsterdamu. Pastrādāju pāris interjera dizaina studijās, man bija radies priekšstats, kā tas darbojas, kā vada uzņēmumu, kā veido biznesu, kā notiek projekti. Ļoti gribēju strādāt ar saviem projektiem, bet, ja ir pilna laika darbs, to nevar atļauties. Aizgāju no darba...

Nebija bail palikt bez ienākumiem?

Tas bija risks. Protams, nezināju, vai pēc pusgada nenāksies meklēt jaunu darbu. Bet es ticēju. Man bija projekts, ko gribēju parādīt Milānā. Pirmo reizi biju tur izstādījies uzreiz pēc skolas beigšanas. Milānas galeriste Rosana Orlandi bija pamanījusi manu diplomdarbu Izometriskie spoguļi un uzaicināja uz savu galeriju.

2015. gadā aizbraucu uz Milānu ar Shaping Colour pirmo kolekciju, jau pa īstam. Biju ieguldījis visu savu laiku, naudu... Tas viss ir sasodīti dārgi – ražot, sūtīt, prezentēt. Bija tā – ja Milānā man nesanāktu, būtu jāatkāpjas, jāsāk meklēt darbs. Par laimi, jau pirmajās dienās pārdevu vienu no darbiem, vēlāk vēl vienu. Uzreiz ieinteresējās arī prese. Tas bija ļoti veiksmīgs gads. NewYork Times mani pieminēja starp Top 10 atklājumiem. Radās ticība, ka varu turpināt.

Tad nāca arī pasūtījumi, sekoja citas izstādes ar šiem pašiem projektiem. Pēc gada turpināju kolekciju, radās Shaping Colour nākamā sērija. Pērn biju Milānā trešoreiz, un stikla krēsls Ombré Glass Chair šobrīd ir mans veiksmīgākais projekts. Tas kļuva par aktualitāti, visu gadu bez apstājas tika publicēts dizaina presē.

Pieredzēt krāsu

Kāpēc tieši stikls?

Beidzot skolu, es gribēju uztaisīt spoguļus. Man šausmīgi fascinē spoguļi un tas, ko ar tiem var izdarīt, kā tie izmaina telpu, uztveri. Spogulis rada atspulgu, paplašina telpu, es gribēju tam pieiet vēl konceptuālāk – spert nākamo soli, kas apmulsina skatītāju, rada ilūziju par atvērumu sienā.

Taču tobrīd mani aizrāva stikls kā tāds, turpināju par to domāt, sadarboties ar kompāniju, kas apstrādā stiklu. Viņiem bija tehnoloģijas, kā strādāt ar krāsu, bet viņi vēl nedarīja neko dizainisku. Kādu gadu eksperimentēju ar krāsām, dažādiem stikla virsmas risinājumiem. Šī kompānija bija ļoti atvērta – ielaida mani darboties savā virtuvē bez kāda darījuma vai naudas prātā, vēl nezinot, vai tas būs kaut kas veiksmīgs. Ieguldīja savu laiku, materiālus, atļāva man eksperimentēt.

Tā arī uztaisīju pirmo kolekciju. Diezgan ātri pārfokusēju uzmanību no materiāla uz krāsu. Krāsa man ir galvenais, un stikls ir tikai medijs. Vēstījumu raida un uztver ar krāsu. Attīstīju savu ideju, ka krāsa var mainīt formu. Kā būtu, ja krāsa ir vadošais motīvs objektā? Tāpēc arī nosaukums Shaping Colour – formu veidojošā krāsa.

Savukārt Ombré Glass Chair tapa, atsaucoties uz Širo Kuromatas 70. gados radīto stikla krēslu, kā cieņas izrādīšana dizaina ikonai. Tas ir arhetipisks krēsls. Nevar iedomāties lakoniskāku krēslu no četrām stikla plāksnēm. Bet mani interesēja interpretēt to savā rokrakstā ar krāsu un izmantot mūsdienu tehnoloģijas. Iztēlojos krāsu jau kā trīsdimensiju objektu, kas pārplūst no viena sāna otrā. Apejot krēslam apkārt, vari pieredzēt krāsas telpiskumu.

Tagad strādāju jau arī ar citiem materiāliem, piemēram, dabisko akmeni. Pētu dabiskās tekstūras un cenšos izcelt to dabisko skaistumu. Negribu uzspiest dizainera rokrakstu. Eksperimentēju arī ar apstrādes tehnoloģijām, materiāla kombinācijām.

Tev ir būtiski, lai radītā lieta būtu lietojama, praktiska?

Funkcionalitāte vai kādu konkrētu dizaina problēmu risināšana ne vienmēr ir mana prioritāte, sākot jaunu projektu, bet, jā, manis radītie objekti ir lietojami. Tu vari sēdēt uz krēsla, izmantot galdu vai spoguli, tomēr tie drīzāk ir skulpturāli objekti. Nedaudz cita niša.

Pasaulē ir tik daudz lietu. Tev nemulsina tas, ka radīji vēl vienu?

Es par to domāju. Mani darbi tiek ražoti ierobežotā skaitā, kā unikāli objekti, pa vienam, bieži pēc pasūtījuma. Strādāju ar galerijām, kas pārdod šos darbus kolekcionāriem vai institūcijām.

Esi sadarbojies ar modes dizaineru Rafu Simonu.

Tas bija jauks, mazs projekts. Es sadarbojos ar arhitektiem, daudz darba man ir, pateicoties viņiem un interjera dizaineriem, kuri atzīst manu piegājienu un integrē savos projektos. Mēdzu taisīt īpašas lietas konkrētiem projektiem. Šis bija viens no tiem – Rafa Simona veikals Dover Street Market Londonā, ko veidoja beļģu arhitekts Glens Sestigs. Viņam bija specifiska ideja, Rafam patika mans darbs, šķita, ka tas labi tur iederas. Veikala fasāde ir diezgan raupja, brutāla, un stikls to visu atdzīvina ar krāsu. Ceru, ka šai sadarbībai būs turpinājums.

Līdzīgi strādāju pie modes konceptveikala Alchemist, ko nesen atvēra Maiami, Šveices stārhitektu Hercoga un de Meirona ēkā. Viss lakonisks – betona sienas, grīdas – un mans darbs kā vienīgais akcents.

Kā tu raksturotu savu dizainu?

Uz šo jautājumu es pats diezgan ilgi nevarēju atbildēt, šķiet, tikai pirms gada sāku nopietnāk aizdomāties par to, ko es īsti daru. Ir arī grūti noformulēt un ierāmēt sevi, jo vēlos turpināt attīstīties. Bieži vien domāju kā grafikas dizainers, man patīk grafisks attēls, strikta ģeometrija, bet es to gribu pieredzēt telpā.

Šobrīd man liekas, ka esmu atradis savu darba veidu, piegājienu – transformēju savas divdimensionālās domas trijās dimensijās. Varu pateikt skaistāk – materializēju savas domas.

Gribas vizuālu mieru

Vai tev patīk krāsas arī savās mājās?

Manās mājās ir diezgan maz krāsu. Gribas vizuālu mieru. Man patīk materiālu dabiskās krāsas.

Un kādas lietas tev apkārt ir svarīgas? Kā tās nonāk pie tevis?

Patiesībā man nevajag daudz lietu, tikai nepieciešamo. Labāk kādu laiku iztieku bez tām, līdz atrodu to, ko tiešām gribu, – vai tie būtu trauki vai krēsli. Tādēļ manā jaunajā dzīvoklī, kur nesen ievācos, vēl arvien daudz kā trūkst. Patīk, ka telpas ir tukšas.

Pirms kāda laika attapu, ka Amsterdamā gandrīz neko nepērku – ne drēbes, ne mājas lietas. Biežāk sanāk iepirkties, kad esmu kaut kur prom.

Diezgan bieži iepērkos internetā. Man ļoti patīk vācu veikals Manufactum.com, viņi ir atraduši visādus vecus Eiropas ražotājus, kas dekādēm taisa nemainīgas lietas, viņiem ir lieliska mājas lietu, drēbju u. c. izlase.

Kāds dizains tevi kaitina?

Mani mulsina tas, kā tiek lietots vārds dizains. Kāds var paskaidrot – kas tas ir? Pilnīgi viss, kas mums ir apkārt, ir dizains, kāds par to ir domājis un veidojis. Vide, kurā mēs dzīvojam, ir mūsu pašu veidota. Mani drīzāk skumdina gadījumi, kad es redzu, ka tam tiek pieiets virspusēji un bezatbildīgi. Un šis nav jautājums par patīk vai nepatīk, smuki vai nesmuki. Tā ir daudz plašāka iedziļināšanās mūsu dzīvesveidā un sekās, ko tas rada.

Mākslinieki saka, ka mēdz būt grūti saprast, kad darbs ir pabeigts.

“Mākslas darbs nekad netiek pabeigts – tas tiek pamests,” teicis Leonardo da Vinči.

Es parasti sajūtu ziņā saprotu, līdz kam gribu nonākt, tikai iepriekš nezinu, kā tam jāizskatās. Līdz vienā brīdī man tas kļūst skaidrs. Ir nepieciešamas daudzas iterācijas, lai to sasniegtu, lai būtu pareizās krāsas, par kurām esi domājis, vai forma, kuru esi slīpējis un slīpējis.

Kā ar radošām mokām? Šaubas tev piemīt?

Tas vienmēr ir aktuāli. Bet man patīk tas process – neziņa un meklēšana, es to ļoti izbaudu. Lielākā daļa ideju netiek realizētas, paliek dažas, pie kā sāc strādāt, bet ir arī lietas, ko pamet pa ceļam, saprotot, ka esi izvēlējies nepareizu virzienu.

Vai nav pienācis īstais laiks?

Jā, arī tā – ir lietas, kuras uz kādu laiku iesaldē, ir projekti, pie kuriem esmu atgriezies divus vai trīs gadus vēlāk.

Man patīk piegājiens ar ideju. Piemēram, kā būtu, ja krāsa dominētu pār formu, nevis otrādi? Un tam ir tik daudz risinājumu. Tad jāizlemj, kurā virzienā tu gribi iet. Jāpaliek pie viena un tas jāattīsta. Tās nav mokas. Protams, tas ir frustrējoši un prasa daudz laika, bet tas ir arī process, kurā man patīk būt. Diemžēl šobrīd nesanāk to darīt bieži. Vairāk esmu aizņemts ar projektu menedžēšanu, loģistikas lietām, epastiem...

Studio Germans Ermičs esi tu viens pats?

Jā. Man bija gan praktikants, gan asistents, bet esmu pārvācies uz jaunu darbnīcu, gribu nedaudz restartēties. Tāpēc šogad arī Milāna nebija mana darba fokusā.

Tavuprāt, sava dizaina studija bija pareizs lēmums?

Noteikti. Šobrīd esmu priecīgs, ka uzņēmos risku. Jā, esmu aizņemts vairāk, nekā strādājot cita uzņēmumā, bet man ir lielāka brīvība. Strādāju savam priekam. Šis ir hobijs, kas tev atver pasauli, par kuru tu vēl saņem naudu! Tas ir riktīgi forši. Vari ceļot. Visur satiec cilvēkus, turpini mācīties – un ne tikai radošajā ziņā. Arī to, kā izrakstīt rēķinus vai kā komunicēt ar presi. To skola neiemāca. Tas pie manis nāk lēnā garā, protams, kļūdoties, bet tā ir vērtīga pieredze.

Patīkami redzēt, ka visur ārzemju presē tavu uzvārdu raksta ar č.

Man patīk, ka tā ir. Ir bijuši gadījumi, kad jāatgādina un jāpalūdz pārlabot. Bet šķiet, ka daudziem tas palīdz izrunāt vārdu.

Vārdu salikums gan tev nepavisam nav latvisks...

Nav gan. Īstenībā Germans ir mans mātes uzvārds – mans tēvs ir latvietis, māte baltkrieviete. Cilvēki, redzot manu vārdu, nojauš par Austrumeiropas reģionu, bet daudzus tas mulsina. Turklāt ‘Germans’ tulkojumā no angļu valodas nozīmē ‘vācieši’. Gadās kuriozi. Pienāk epasts: “Dārgie kungi!” Tā, it kā mēs būtu vācu komanda, kas sēž un zīmē varavīksnes.

Izstādēs ir gadījies, ka, izlasot vārdu pie darbiem uz sienas, cilvēki joka vai komplimenta pēc pasaka, ka man ir foršs vārds. Ar to jau pietiekot, lai kļūtu par slavenību. (Smejas.)

Neiestrēgt savās domās

Kā tavu personību ir mainījuši gadi tur?

Mani bagātina ceļošana, jaunu kontaktu veidošana, un Amsterdamā ir ļoti starptautiska vide. Lielākā daļa mana draugu ir ārzemnieki, viņiem ir savi pieredzes stāsti. Ir iespēja būt atvērtākam, redzesloks ir daudz plašāks. Apkārt nepārtraukti notiek daudzi dizaina un mākslas pasākumi.

Holandē ir ļoti dinamiska vide, daudz mākslinieku, dizaineru studiju. Dizaina vide te ir diezgan piesātināta, ir liela konkurence, bet labā nozīmē, jo katram sava specifika. Arī manā darbnīcā ir daudzas studijas, dažādi mākslinieki, dizaineri, visa veida amatnieki, mūzikas instrumentu meistari un tādā garā. Tas ļoti motivē, vari dalīties pieredzē.

Tev vajag to burzmu?

Man arī patīk miers un vienatne. Nevajag vienmēr būt stimulētam. Man patīk arī nestrādāt. Ceļot. Satikt draugus. Vēl aizvien spēlēju hokeju, amatieru komandā. Tur ir pilnīgi citādi cilvēki, citas sarunas, nekādas saistības ar dizainu. Tas arī atsvaidzina. Neļauj iestrēgt savās domās.

Ko vēl dara brīvajos brīžos? Noteikti brauc ar riteni...

Jā, ar riteni pārvietojos ikdienā. Bet īstenībā vaļas atliek diezgan maz.  Bieži vien strādāju mājās, darbs un brīvais laiks mēdz saplūst.

Man patīk gatavot ēst. Uztveru to kā procesu, kā relaksācijas pasākumu. Pašam sev gan ne – tas šķiet izšķērdīgi –, bet gribas dalīties ar kaut ko labu ar citiem. Tāpēc patīk iet uz tirgu vai zivju veikalu, pirkt svaigus produktus. Arī tā ir pieredze.

Amsterdamā ir daudz ūdens, pilsētas kanāli, tāpēc man ir laiva – varu pavadīt laiku ar draugiem uz ūdens.

Un kā ar Latviju? Atpakaļ nebrauksi?

Es braucu. Ļoti bieži esmu Latvijā.

Šobrīd manas mājas ir Amsterdamā, esmu tur diezgan ilgi, jūtos kā mājās. Aizbraucu no Rīgas 2005. gadā. Vienu brīdi dzīvoju Parīzē, esmu pārcēlies viskautkur, taču uz Latviju braucu regulāri, man te ir ģimene, draugi. Priecājos, ka pēdējā gadā biju aktīvāk iesaistīts Latvijas dizainā. Bija Riharda Funta organizētā  Starptautiskā dizaina vasaras skola MAD, vēlāk izstāde Laikmetīgās mākslas centrā Kim?, tad strādāju Latvijas Dizaina gada balvas žūrijā. Nekad neatsakos, ja ir iespēja būt Latvijā. Man ir svarīgi profesionāli piedalīties šajos procesos.

Taču šobrīd mana dzīve ir organizēta citur. Tam, kur es gribu būt, Latvija tomēr ir fiziski par tālu, runa ir arī par ražotājiem, ar kuriem sadarbojos. Amsterdama ir ļoti ērta vieta kā dzīvošanai, tā ceļošanai apkārt.

Kāds ir tavs viedoklis par to, kas šobrīd notiek Latvijas dizainā?

Vienmēr esmu uzskatījis, ka Latvijā ir ļoti daudz talantu. Cilvēki ir motivēti un ļoti strādīgi. Tas, ka neesam starptautiski atzīta dizaina valsts, nav problēma. Par to nav jābēdājas. Mums ir viss potenciāls, un, manuprāt, mēs arī dodamies tajā virzienā. Salīdzinājumā ar Rietumeiropu, tās senajām tradīcijām, vēl esam ļoti jauna valsts, mums vēl tik daudz kas jāpieredz.

Man ļoti svarīga šķiet sabiedrības izglītošana. Arī Dizaina balva kā pasākums – jā, tas runā par labākā izcelšanu un apbalvošanu, prestiža iegūšanu, bet tā ir arī sarunas ierosināšana, cilvēku informēšana. Tas ir lielākais ieguvums mums visiem. Mēs uzzinām vairāk, kas un kāds ir dizains Latvijā. Viedokļi var būt dažādi, kādam var patikt, kādam ne, bet ir svarīgi, ka par to runā, ka tas ir valstiska mēroga pasākums. Ceru, ka būs arī pēctecība, ka tas turpinās attīstīties.

Vai tev ir kāds sapņu projekts?

Īsti ne. Mani vienmēr pārsteidz jaunu projektu dažādība, tehniski un radoši izaicinājumi. Esmu tikai sācis un vēlos turpināt pilnveidoties un paplašināt savu redzesloku. Ceru, ka vēl ilgi varēšu pieteikties kā jaunais. Jaunpienācējs.

Par panākumiem augstprātīgs nekļūsti?

Kāpēc lai es tāds būtu, man tiešām nav tam nekāda pamata. Atzinība un darbu atpazīstamība noteikti ir vērtība, bet neveido pašu darbu.