Riga IFF: ko skatīties? "Pastaigas" izlase

Arhitekta dzīve un nāve

Vida y muerte de un arquitecto, 2017, Spānija

Atzīmējot 50. gadadienu kopš Hosē Feraguta nogalināšanas, spāņi izveidojuši dokumentālu filmu, kurā tiek šķetināti talantīgā arhitekta nāves iemesli. Dzimis turīgā ģimenē, izveidojis vairāk nekā pieklājīgu karjeru, šis vīrs ir atbildīgs par mūsdienu Maljorkas seju, taču kādā lietainā februāra dienā 1968.gadā viņa līķi atrada lauku ceļa malā.

Mēģinot restaurēt seno dienu notikumus, ar neuzbāzīgi inscenētu epizožu un interviju palīdzību radīta kolāža-laikmeta spogulis par to kā homoseksuālisms un korupcija salauza arhitekta dzīvi, bet Spānijas tiesu sistēmas vājie posmi liedza sodīt noziedzniekus. Spekulācijām, kas īsti toreiz notika, droši vien punkts tā arī netiks pielikts, un tajā vainojama arī Feragutas ģimene, taču novērtēt, kā viņa vīzija izmainīja tagad tik populārā tūristu galamērķa dzīvi, filmas autori liek, tāpat kā priecāties, ka tik daudzas problēmas jau sen kā palikušas pagātnē.

Gaisma

Licht/Mademoiselle Paradis, 2017, Austrija, Vācija

Marijas Terēzijas fon Paradīzes vārds nav tas, kas iešaujas prātā pirmais, domājot par Austrijas klasisko mūziku, taču viņas liktenis bija tik skaudrs, ka Barbara Alberta nolēma izveidot viņai kinematogrāfisku pieminekli. Marijai Terēzei nebija pat pieci gadi, kad viņa zaudēja redzi, taču meitene spēlēja klavieres tā, kā neviens. Ja vien tik nejauki nešķobītos un nekratītos mūzikas rimtā, piebilstu viņas māte.

Gadiem ejot, viņas koncertus savos salonos vēlējās Vīnes smalkākā sabiedrība, taču, apjautuši meitas nākotnes izredzes, viņas vecāki nolēma uzmeklēt ārstu, kurš abu vienīgajam bērnam atdotu saules gaismu. Tobrīd revolucionārie eksperimenti rada negaidītus rezultātus, taču jauniegūtajai redzei ir milzu blakne – klavierspēles kvalitāte strauji krīt... Bez popkorna krāsu izskaistinājuma veidotā kostīmdrāma ir arī ļaunuma pētījums, kura reālismam ļauj noticēt neizcakotā vide un nenopulētās varoņu attiecības.

Koka paēnā

Undir trénu, 2017, Islande, Polija, Dānija, Francija, Vācija

Režisors Hafsteins Gunnars Sigursons nolēma papētīt, ko nozīmē kaimiņu būšana islandiešu gaumē, un viņa atziņas bija tik pārsteidzoši ironiskas un pat asiņainas, ka filma Koka paēnā ne vien kļuva par festivālu hitu (balva Venēcijā), bet arī tika izvirzīta Amerikas Kinoakadēmijas balvai Oskars. Kādas suburbijas rindu mājas kaimiņu ikdienu sarežģī fakts, ka sauli aizsedz koka lapotne.

Kamēr viena ģimene ir gatava to aizstāvēt līdz pēdējam elpas vilcienam, otri alkst saules, un kašķis ir sācies, taču vēl neviens no iesaistītajiem nenojauš, ka sākotnēji farsam līdzīgās izdarības pārvērtīsies prātam neaptveramās ļaunuma izpausmēs, sagandējot tik daudzas dzīves. Stāsts izklāstīts ar tik melnu humoru, ka kļūst arī par mūsdienu sabiedrības satīru. Mācība: pazaudējies kaķis var kļūt par ļaunākā murga iemeslu, mīļā miera labad nelaidiet to laukā pa sava nama durvīm!

Laika tilti

2018, Latvija, Lietuva, Igaunija

Iespējams, visambiciozākais no simtgades projektiem, meditē par laiku, un režisori Kristīne Briede un Audrjus Stonis to dara, izrādot cieņu meistariem, kuri savulaik lika pamatus Baltijas poētiskajam kino.

Latvijas dokumentālistus šajā strāvojumā pārstāv Hercs Franks, Uldis Brauns, Aivars Freimanis un Ivars Seleckis, Igauniju – Marks Sosārs un Andress Sēts, bet Lietuvu – Henriks Šabļēvičus un Roberts Verba. Kombinējot kadrus no sendienām, viņu darbiem un mūsdienām, šodienas režisori runā tajā pat valodā, kādu izmantoja viņu filmas varoņi.

Izvairoties no salīdzinājumiem un vērtējuma, tik dažādie rokraksti saplūst vienā poētiskā dzīves slavinājumā, kura atblāzmas vēl joprojām saskatāmas tik daudzu Baltijas režisoru darbos. Filmas pirmizrāde notika prestižajā Karlovi Varu kino festivālā, un autoru ambīcijas pamazām piepildās – kas zina, varbūt reiz Baltijas kino skolas termins stāsies blakus franču jaunajam vilnim vai itāļu neoreālismam.

Laime

Le Bonheur, 1965, Francija

Anjēzas Vardas vārds pēdējā gada laikā tiek īpaši piesaukts – viņa gan saņēma Oskaru par mūža ieguldījumu, gan bija nominēta Amerikas Kinoakadēmijas balvai par pilnmetrāžas dokumentālo filmu Sejas, ciemi. Taču vitālajai kundzei tie nebūt nav pirmie panākumi tik iespaidīgajā karjerā.

Kolorītās režisores vārds uz mūžiem nesaraujami būs saistīts ar franču jauno vilni, neprofesionālu aktieru izmantošanu un filmēšanu dabīgā vidē, viņas un režisora Žaka Demī (Šerbūras lietussargi) attiecības – kinematogrāfisku pikantēriju pārpilnas, bet radītās filmas – skatītāju un festivālu mīlētas.

Berlīnē savulaik godalgotā lente Laime ir viens no viņas slavenākajiem darbiem, kura krāsu eksplozija un muzikālais fons (Mocarts) draiski noformē jauna vīrieša, viņa sievas un divu bērnu mātes, kā arī mīļākās attiecību vijumus. Apzinātā ironija piekāpjas dramatismam, un feministiskie akcenti, kas tik mīļi pašai režisorei, ieguvuši vizuāli izskaistinātus, tekstuāli idilliskus toņus, kam nav ne mazākā sakara ar realitāti šaipus ekrānam.

Mantinieces

Las herederas
2018, Paragvaja, Urugvaja, Brazīlija, Francija, Vācija, Norvēģija

Vai mainīt savus paradumus, ja kontā tukšums, bet no senčiem mantotās lietas tik ļoti sirdij pielipušas, ka atsacīties no tām nav iespējams? Debitants pilnmetrāžā Marčelo Martinesi uz šo jautājumu atbildējis tik pārliecinoši, ka viņa Mantinieces ne vien apceļojušas vai visas pasaules kinofestivālus, bet arī piestājušas Berlīnē, kur Anna Bruna atzīta par labāko aktrisi. Čela un Čikita ir dāmas labākajos gados, un kopā viņas nodzīvojušas vairāk nekā trīsdesmit gadus. Taču, nonākušas spiedīgos finansiālos apstākļos, abas uz dzīvi spiestas paskatīties no dažādiem skatpunktiem – Čikita nonāk cietumā par krāpšanos, savukārt Čelai beidzot jāņem sava dzīve rokās.

Izgājusi pa durvīm, kas viņai gadiem ilgi liegušas saskatīt realitāti, viņa beidzot cenšas izprast pati sevi, un tas ir pietiekami laikietilpīgs un dažādām atklāsmēm bagāts process. Lielajos kinoteātru tīklos neredzamo tēmu preparējums izceļ gan sievietes, gan veselīgas pašapziņas lomu, un tā reālistiskais izpildījums svin dzīvi, kaut arī apzināti drūmos interjeros, kas mantoti no senčiem un pilni ar relikvijām.

Nakts portjē

Il portiere di notte, 1974, Itālija

Nav daudz sieviešu-režisoru, kuru darbi kino vēsturē būtu atstājuši tādas pēdas kā Liliāna Kavāni, turklāt arī žanros, kurus ierasts uzskatīts par vīriešu lauciņu. 1937.gadā dzimusī, feministiski noskaņotā itāliete, kura kino mācījusies no Ingmara Bergmana, Robēra Bresona un Karla Teodora Dreijera darbiem un aktīvi darbojusies arī operas režijā, priekšroku dod vēsturei un reālismam, un uz tādiem pamatiem arī būvēta drāma Nakts portjē.

Daudzās tikšanās reizēs iztaujājusi holokaustā izdzīvojušas sievietes, Kavāni uzdrošinājās uzņemt filmu par ebreju spīdzināšanu 2. pasaules kara laikā. Patoloģiskajās attiecībās, ko izdzīvo Šarlotes Remplingas un Dērka Bogarda varoņi, nav ne grama banalitāšu vai necieņas. Tā laika ietekmīgākie amerikāņu kinokritiķi Paulīne Kēla un Rodžers Īberts pēc Nakts portjē noskatīšanās neslēpa nepatiku, daudzas valstis atteicās to izrādīt, bet eiropieši novērtēja mākslinieciskās kvalitātes, un filma kļuva par kulta objektu. Nupat to izrādīja arī Venēcijas kinofestivālā, un tas nav vienīgais festivāls, kurš atplestām rokām sagaida nu jau leģendāro Liliānu Kavāni.

Tēvs nakts

2018, Latvija

Jau ar debijas darbu Versija LNO (2006) izcilā latviešu kinooperatora Dāvja Sīmaņa dēls Dāvis Sīmanis ne vien ieguva Lielo Kristapu kā labākais debitants, bet arī sev tik labi zināmās vides profesionāļu cieņu, jo, tik daudz laika pavadījis filmēšanas laukumos, līdz niansēm bija atkodis kinematogrāfista dzīves smalkumus.

Viņa filma Tēvs nakts veidota pēc Ineses Zanderes romāna Puika ar suni. Stāsts par nosargātu noslēpumu motīviem un atklāj Žaņa Lipkes dzīvesstāstu. Kā no parasta palīgstrādnieka viņš pārvērtās par ebreju glābēju Otrajā pasaules karā, kā cilvēcība triumfēja baiļu priekšā, kā humānisms nesabruka situācijā, kad drošāk bija baiļoties vien par pašu un ģimeni? Tāpat kā pilnmetrāžas debijas filmā Pelnu sanatorija (2016), arī šajā lentē Sīmanis neskopojas ar drūmiem toņiem, un tajos mēģina dzīvot, ne tikai eksistēt Artūra Skrastiņa, Ilzes Blaubergas, Matīsa Kupļuka un citu atveidotie varoņi.

Vasaras bērni

Sumarbörn
2017, Islande, Norvēģija

Pieredzējuši ne tās laimīgākās dienas, Eidisa un Kari tiek aizvesti uz māju tālu prom no sabiedrības acīm, lai tādu pat nelaimes putnēnu sabiedrībā pārlaistu vasaru, kad, iespējams, viņu vecāki salabtu vai par viņu eksistenci uzzinātu ģimene, kurai pie sava bērniņa tikt nav izdevies.

Piecus un sešus gadus vecie bērni ir spiesti adaptēties skarbos apstākļos, ko nebūt vieglākus nedara citu bērnu drūmās sejas un audzinātāju rupjā, pārākā izturēšanās, taču tik piemēroti Islandes ainavām stāstā ievijas maģiskā reālisma pavedieni. Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu vidi akcentē savstarpējo attiecību modeļi un modes izpausmes, par karu un neiecietību liecina aprautās piebildes, un režisore-debitante mākslas filmu žanrā Gudruna Ragnarsdotira nepiemirst savu dokumentālistes pieredzi, uz lentes iemūžinādama skarbu pieaugšanas stāstu, kas risināts uz fantastiskas dabas fona.

Zama

2017, Argentīna, Brazīlija, Spānija, Dominikāna, Francija, Nīderlande, Meksika, Šveice, ASV, Portugāle, Libāna

Lukrēcija Martela ir viena no slavenākajām mūsdienu Argentīnas kinematogrāfistiem, un, darbojoties kā režisore, producente un scenāriste, viņa izbaudījusi arī to triumfu, ko autoram sniedz darbu iekļaušana Kannu, Berlīnes, Venēcijas kino festivālu programmās. No šādas spozmes nav izbēgusi arī viņas ceturtā pilnmetrāžas filma Zama, kas veidota pēc Antonio di Beneto pirms vairāk nekā pusgadsimta uzrakstīta romāna motīviem un atklāj kāda necila spāņu oficiera likteni 18.gadsimta Paragvajā.

Ar Daniela Himeneza Kačo vaibstiem apveltītais vīrs ir vien maza skrūvīte tik plašajā kolonijas pārvaldes tīklā, un, kaut sen iesniedzis lūgumu par savu pārcelšanu uz citu pilsētu, dons Djego de Zama iesprūst birokrātijas lamatās, savu acu priekšā redzēdams un uz savas ādas izbaudīdams nodevību, kaislību, vilšanos, iekāri un sabrukumu. Filmas pirmizrāde notika Venēcijā, un arī šo Martelas darbu pavada sajūsmināti aplausi.

Kā filmas festivālos izvēlas...

Uzņēmējs Māris Gailis:
„Sazinos ar cilvēkiem, kuru viedoklim uzticos, lai noskaidrotu, kuras no festivāla programmā piedāvātajām filmām viņi iesaka noskatīties. Pēc tam atlasu 12 filmas, kas būtu jānoskatās, 6 filmas, kuras noteikti jānoskatās, un 3 filmas, kuras nedrīkstu nenoskatīties. Tā es izveidoju prioritāšu sarakstu.

Paļaujos uz speciālistiem, jo pats nesekoju līdzi starptautiskajām kino aktualitātēm. Kādēļ gan neaprunāties ar festivāla veidotāju – piemēram, Riga IFF radošo direktori Sonoru Broku vai kinokritiķi Ditu Rietumu… Ja būtu dzīvs Augusts Sukuts, vaicātu padomu viņam.

Ikdienā man patīk Splendid Palace repertuāra atlase. Esmu tur noskatījies ļoti labas filmas un priecājies par to, ka aizgāju, piemēram, uz Bruno Dimona Svelmaino līci.”

LNT seja Kristīne Garklāva:
„Filmu festivāli ir laika spogulis, tāpēc vienmēr ir vērts rūpīgi izpētīt visu programmu. Mani ļoti interesē dokumentālais kino un šā brīža realitātes stāsti par pasaulē aktuāliem procesiem, kas ietver gan sociāli atbildīgu kino par vides jautājumiem, gan kultūru atšķirībām  un, protams, cilvēku fokusā. Ļoti patīk arī fotogrāfisks kino, kurā režisors un operators spēlējas ar vizuālajiem tēliem un krāsu gammām. Primāri piesaista filmas temats, bet, jāatzīst, vienmēr interesējos arī par režisora profesionālo devumu un viņa personību.”

Mākslas zinātnieks, kurators Kaspars Vanags:
„Kinofestivālus kaislīgi apmeklēju, sākot ar pirmajiem Arsenāliem, un turpināju, studējot Berlīnē, kas ir mājvieta trešajam Eiropā lielākajam kinofestivālam. Galvenā to burvība tolaik bija garās rindas pie biļešu kasēm. Ļaudis tajās pavadīja neskaitāmas stundas, laiku kavējot sarunās – par programmā jau redzēto, bet arī par kinovēsturi, dīvām, kinoteātru arhitektūru un ko tik vēl ne.

Tāpat kā biļešu kases, arī šīs sarunas rindās nu aizstāj internets. Būtu vien laiks tajā ielūkoties! Ja vajag ātros atlases kritērijus, tad pirmais ir marginālo reģionu kino. To grūti atrast ārpus festivāliem. To pašu var sacīt arī par dokumentālajām filmām. Retāk tiek izmantots kritērijs, kas man ir dāvājis vairākus megapārdzīvojumā mērcētus jaunatklājumus: izvēlēties kādu filmu, kas izceļas ar labu komandu darbā pie skaņu celiņa – komponisti, pēcapstrāde, digitāli ģenerētu skaņu laboratorijas.”  

Māksliniece Elita Patmalniece:
„Kino man ļoti patīk, jo tas dod iespēju baudīt labus aktierus un veidus, kā filmas tiek uzņemtas... Sekoju Kultūras Dienas ieteikumiem. Izlasīta arī Normunda Naumaņa grāmata.

Izvēloties filmas festivālos, vispirms apdomāju, kas tas par kinofestivālu, tad izvērtēju kritiķu atsauksmes un lasu preses ieteikumus. Man ir ļoti svarīgs filmas režisors un aktieri. Patīk klasika, 60. gadu un melnbaltais kino. Vienvārdsakot – labas filmas! Noskatos arī visas latviešu filmas. Novērtēju filmas, kas man var parādīt laikmeta elpu un jaunāko tehnoloģiju sasniegumus.”

Dizainers Bruno Birmanis:
„Pirmais, kam parasti pievēršu uzmanību, ir iespēja redzēt ko unikālu. Ar to es domāju darbus, kurus nez vai izrādīs "regulārā režīmā". Režisori Eizenšteins, Hodorovskis... Filmas, ko zinu, bet izbaudīt tās uz lielā ekrāna ir neatkārtojama pieredze. Otrs kritērijs – režisors. Manu favorītu darbi, protams, nonāk “šortlistē”. Trešais – aktieri, jo viņu vidū ir tikai dažas personības, kas mani uzrunā par 100%, bet ja nu tā ir, tad – jā!

Es nepiederu pie publikas, kas skrien uz visu, ko slavē vai par ko skandalē. Un visbiežāk palasu, piemēram, IMDB, lai izprastu programmu. Ak, jā, ir tēma, kas piesaista manu uzmanību vienmēr – mode. Mode gan personību, gan stilu kontekstā – tie var būt kino stāsti par Maison Martin Margiela modes namu, fotogrāfu Deividu Lašapelu vai grafiti mākslinieku Banksiju, kas gan ir dokumentālās filmas.”