Ilggadējais "G-Star" dizainers Pīters Kūls var iztikt bez pannas un lidmašīnas

Kad lietas uzdod jautājumus

Kādas pārdomas jūsos raisīja Latvijas Dizaina gada balvas finālistu darbi?

Lai labu ideju pārvērstu labā produktā, jāiegulda daudz darba. Liela daļa finālistu piedāvājuma bija agrīnā fāzē no labas idejas līdz labam produktam – drīzāk funkcionāli prototipi. Taču daudzām idejām ir liels potenciāls. Par vairākiem darbiem ar žūrijas locekļiem spriedām, ka būtu noderīgi uzaicināt autoru uz diskusiju, kur mēs viņam uzdotu pareizos jautājumus un sniegtu kādu padomu, lai pavirzītu uz priekšu. Bet bija arī pilnībā pabeigti un ļoti profesionāli nostrādāti produkti. Kā tādi spilgti prātā palikuši Mass Portal 3D printeri un plastikāta auklas žāvētājs.

Tā kā Latvijas politiskā vēsture bijusi diezgan nemierīga, biju gaidījis daudz lielāku politisko aktivitāti. Bet tādu darbu nebija vispār! Protams, var diskutēt, vai Dizaina gada balva ir īstā platforma politiskām aktivitātēm, taču esmu pārliecināts – ja šī būtu mākslas balva, to būtu vairāk. Nīderlandiešu dizaina tradīcijā, no kuras nāku arī es, dizainu savas sabiedriskās vai politiskās nostājas paušanai izmanto daudz vairāk.

Man būtu interesanti ar Latvijas dizaina studentiem apspriesties par to, kā viņi kā dizaineri redz savu pozīciju un lomu sabiedrībā. Esmu pārliecināts, ka viņiem būtu spēcīgs viedoklis, kā valstij un sabiedrībai vajadzētu attīstīties, un gribētos redzēt rezultātu, kas izteikts fiziskā lielumā.

Trešais, ko gribu pieminēt, ir darbi, kuros dizaineri centušies iekļaut latviešu dizaina tradīcijas. Attīstība ir tik strauja, ka saglabāt konkrētas amatniecības vai kultūras izpausmes ir liels izaicinājums. Lai tās nezaudētu, var rīkoties divējādi: censties saglabāt esošo vai mūsdienīgi iztulkot to, kas varētu kļūt nostalģisks. Redzējām abus variantus, un tas ir iedvesmojoši.

Mēs parasti lepojamies, ja lietojam kaut ko no latviešu dizaina klāsta. Cik jums ir svarīgi, lai apkārt ir nīderlandiešu dizaineru radītas lietas?

Es nekad neko nepirktu tikai tāpēc, ka to ir izdomājis nīderlandietis. Manā skatījumā tam vien nav vērtības. Taču esmu uzaudzis un mācījies vidē, kur nīderlandiešu dizains ir visapkārt – tas man ir pazīstams, es ar to identificējos, šī filozofija lielā mērā ir daļa no manis, tāpēc man daudz kas no tā patīk. Bet tieši tāpēc ļoti interesants šķiet dizains, kas nācis no pavisam citas tradīcijas: tas, kas nav tavas kultūras daļa, liek uzdot jautājumu par paša kultūru.

Kontrasti ļauj raisīties dialogam – tas ir viens no svarīgākajiem dizaina principiem. Tas ir arī veids, kā dizains var risināt politiskus vai sabiedriskus jautājumus. Tātad, vai man ir svarīgi, ka man apkārt ir nīderlandiešu dizaina lietas? Jā, bet ne tik daudz tāpēc, ka tās ir nīderlandiešu, drīzāk tāpēc, ka man patīk, ka apkārt esošās lietas uzdod jautājumus.

Visi gribam dzīvot noteiktā komforta līmenī, taču, manuprāt, komforts ir arī bīstams. Ieslīgstot pārāk lielā komfortā, aizmirstam par jautāšanu, ko mums, dizaineriem un māksliniekiem, vajadzētu darīt. Uzturēt sabiedrībā asumu, būt pārmaiņu un uzskatu virzītājiem vai sabiedrībā notiekošā spogulim – tā ir dizaineru loma un atbildība.

Svarīgi tam pievērst uzmanību jau izglītībā. Jaunajam dizaineram ir jāapgūst prasmes, jāsaprot materiāls, projektēšanas un ražošanas process, jāzina, kā komunicēt ar cilvēkiem. Bet pats par sevi tas nav mērķis. Mērķis ir spēt paust idejas.

 Spēja pielietot savas prasmes, lai uzdotu pasaulei jautājumus vai sniegtu atbildes, ir tas, kas dizainu padara vērtīgu. Ja dizains padara dzīvi komfortablāku – labi, bet tādā veidā dizainera potenciāls netiek izmantots pilnībā. Jo dizainera funkcija ir sapurināt cilvēkus un stāstīt stāstus. Visam nav jābūt politiskam, tie var būt arī mazi un skaisti stāsti. Taču tikpat labi tie var būt konfrontējoši un satraucoši. Dzīve – tas nav tikai komforts!    

Daži dizainam ķeras klāt ar māksliniecisku pieeju, bet jums ir argumenti, kāpēc ir svarīgas tehniskās zināšanas. 

Priekšrocību ir daudz, minēšu galvenās. Mācoties tehniskās lietas, tiek trenētas analītiskās spējas, kas ir ļoti noderīgi, lai pēc tam verbalizētu un komunicētu savas idejas. Esmu redzējis daudz mākslinieku un dizaineru, kuriem ir labas idejas, bet rodas grūtības, kad jāizskaidro, kāpēc labāk būtu tā, nevis šitā. Strādājot ar klientu, pasūtītāju vai ražotāju, ir ļoti svarīgi spēt paskaidrot, ka ir vērts darīt to, ko tu esi iecerējis. Ja esi attīstījis analītiskās spējas, tas ir vieglāk. Un rezultātā top vairāk labu lietu. 

Otrkārt, dizaineri un arī mākslinieki savas idejas izsaka caur fiziskām lietām – galdu, instalāciju vai interjeru. Izpratne par to, kā katra lieta ir būvēta un ražota, padara tavu dizainu labāku. Piemēram, dizainers izdomā dizainu, bet ražotājs saka, ka šitā nevarēs uztaisīt, jādara citādi. Bez tehniskām zināšanām par ražošanu un materiāliem tev nav, ko iebilst! Toties, ja pārzini konkrēto materiālu, tā īpašības, apstrādi un pielietojumu, vari būt pārliecināts par savu taisnību, jo, visticamāk, ražotāji tā saka, tāpēc ka vienmēr ir darījuši citādi. Uzdod pareizos jautājumus – un deviņos no desmit gadījumiem viņi labprāt ļausies izaicinājumam, lai redzētu, vai var dabūt gatavu to, ko tu gribi. Ja rezultāts izdodas, ražotājs ir ārkārtīgi lepns pat tad, ja tā nav bijusi viņa ideja.

Kādus jautājumus jūs sev uzdodat, sākot jaunu dizaina projektu?

Dizainera loma lielā mērā ir risināt problēmas. No šā aspekta katrs projekts ir citādāks, jo katrā ir cita problēma. Tātad pareizi ir nekad neuzdot vienus un tos pašus jautājumus. Tā ir mana galvenā pieeja.

Esmu sapratis, ka dizainā meklēju zināmu realitāti. Cilvēki lielā mērā dzīvo savās galvās, nu, jā, daudzi arī telefonos. Mēs pastāvīgi tiekam vilkti prom no īstās, materiālās pasaules. Bieži tik ļoti esam galvā, ka par pārējo ķermeni aizmirstam. Es meklēju veidus, kā izvilkt cilvēkus no savām galvām un telefoniem, noliekot viņus atkal ar kājām uz zemes. Viens no maniem principiem ir padarīt ļoti spēcīgu dizaina materialitāti.

Piemēram, šis diezgan slavenais Mihaēla Toneta krēsls (Intervija notiek viesnīcā Neiburgs, un Pīters pievēršas tās interjeram. – Red.) Tas ir no melna koka, bet liekts. Uzreiz sāc domāt – kā var saliekt koku? Veidojas poētisks stāsts, par to, kā no mežā auguša koka izdevies izveidot krēslu, elegantu kā balerīna.

Manuprāt, ir ļoti svarīgi, ka dizains raisa jautājumus par fizisko pasauli. Tas man bieži vien ir svarīgāk par komfortu. Es ticu, ka patiesībā cilvēki meklē nevis komfortu, bet laimi. Cilvēki kāpj kalnos! Tas nav komfortabli, bet viņi to dara, jo tas viņus dara laimīgus. Ja ir izvēle starp kaut ko, kam ir vērtība, un kaut ko, kas ir tikai ērts, cilvēks vienmēr izvēlēsies vērtīgo. Tāpēc man gribas jautāt – tu vēlies komfortu vai… dzīvot? Ar spēcīgu vieliskuma izpausmi dizains var likt sajust dzīvi.

Projektēt māju sev nav vienkārši

Tagad jums ir savs dizaina birojs, bet ilgus gadus nostrādājāt uzņēmumā G-Star RAW. Un joprojām valkājat šā zīmola apģērbu…

Jā, visa mana garderobe ir G-Star drēbes. Tās kalpo ļoti ilgi, un es arī neilgojos pēc brīža, kad beidzot kaut kas būs novalkājies. Man nepatīk iepirkties.

Sākāt tur strādāt kā jaunākais industriālais un interjera dizainers, līdz kļuvāt par radošo direktoru un vienu no zīmola veidotājiem. Kas visspilgtāk palicis prātā no G-Star RAW pavadītā laika?

Zināmu radniecību ar G-Star izjutu jau sākumā, jo arī viņi meklē iespēju izteikties ar materiālu. Augot līdz ar uzņēmumu, mans priekšstats par to, kā veidot dizainu un caur to runāt par zīmolu, pamazām sāka definēt pašu uzņēmumu. Tāpēc aiziet no G-Star man bija kā nogriezt kāju. Bija sajūta, ka jāatstāj daļa no sevis. 13 gadus tur ieguldīju visu savu enerģiju.

Man ir viena bilde, kura raksturo to, kas tolaik notika manās smadzenēs. Bildē redzama piekrauta G-Star noliktava: pilnīgi viss mēbeļu klāsts, ko sūtījām uz zīmola mazumtirdzniecības vietām, – no kases galdiem un drēbju pakaramajiem līdz sienu paneļiem un fasādēm. Gadu gaitā biju dizainējis absolūti visu, kas tur bija. 15 000 palešu ar kastēm, uz katras uzzīmēts, kas iekšā. Paskatoties uz jebkuru kasti, es varēju noskaitīt katra priekšmeta tehniskos parametrus. Katra kaste bija man galvā! Tas ir tik forši!

Viens no jūsu apjomīgākajiem darbiem bija radīt jaunā G-Star RAW Amsterdamas biroja interjeru.

Ēkas projektu pasūtījām Remam Kolhāsam un viņa arhitektu birojam OMA. Es nodarbojos ar interjeru, taču piedalījos visās sarunās ar OMA. Tas bija dialogs starp diviem radošiem uzņēmumiem, kas meklē īsto izteiksmes veidu. Līdz ar to mans skatījums zināmā mērā ietekmēja arī ēkas eksterjeru.

Projektēt māju sev nav vienkārši, jo ir jāuzdod sarežģīti jautājumi: kas es esmu, kā gribu dzīvot, kā vēlos izpausties pats, kādu sevi gribu parādīt citiem? Tādi pamatīgi jautājumi. Arī birojam tas sākās kā interjera projekts, bet izvērtās par uzņēmuma psihoterapiju.

Skaidrs, ka G-Star būtība ir apģērba dizainēšana, tāpēc domājām par to, kā cilvēki rada dizainu, kā sastrādājas, kā organizēt šo procesu un izveidot tādu vidi, lai viņi var brīvi rīkoties, savstarpēji mijiedarbojoties. Kā organizēt darbu tā, lai projektētāji un produktu dizaineri uzzinātu par kolekcijām un mārketinga kampaņām, iztiekot bez prezentācijām un sapulcēm visas dienas garumā.

Meklējot, kur novietot tualetes, restorānus un visu citu, mūsu mērķis bija, lai cilvēki daudz pārvietojas un redz citas nodaļas. Tāpēc nolēmām ēkā nebūvēt nevienu sienu. Pasaule mainās ļoti strauji. Ja investē ēkā, kas nemainīsies 50 gadus, interjeram ir jāspēj mainīties tik strauji, cik nepieciešams.

Uzbūvētā siena varbūt būs funkcionāli derīga pirmo gadu, jo tobrīd ir vajadzīgajā vietā. Bet ar laiku komanda augs, telpa kļūs par mazu, bet siena – par problēmu. Tāpēc izlēmām, ka negribam nevienu sienu. Ne tikai tālab, lai darbinieki būtu ciešāk saistīti savā starpā, bet arī tāpēc, ka gribējām būt elastīgi. Toties izveidojām vidēja augstuma starpsienu sistēmu. Tās var viegli uzlikt, noņemt vai pārkārtot.

Nesen uzgāju pētījumos balstītu atziņu, ka atvērtā plānojuma biroji samazina produktivitāti un pasliktina atmiņu, padara cilvēkus slimus, naidīgus, nedrošus un nemotivētus. Kā to komentēsiet?

Lai arī tas ir vispārināts apgalvojums, sava daļa taisnības tajā varētu būt. Viena no pamatproblēmām noteikti ir akustika. Bet ir dažādi atvērtā plānojuma veidi.

Mēs mainījām skatījumu uz to, kā jāfunkcionē atvērtā plānojuma birojam. Sapratām, ka daudzi darbinieki visu dienu strādā pie galda, tāpēc viņiem atvēlējām katram savu vietu. Parasti menedžeriem un vadītājiem ir atsevišķs birojs – tikai tāpēc, ka vadītājs ir vadītājs. Tas ir smieklīgi! Jo viņi tikai 20 procentus darba laika tiešām ir pie galda. Tāpēc izlēmām, ka menedžeriem vispār nebūs biroju.

Menedžeri protestēja – jā, bet mums ir sarunas par sensitīviem jautājumiem, mums patiešām vajag sienas! Galu galā atsevišķus birojus uztaisījām četriem vadītājiem. Pārējiem menedžeriem tika nelieli galdiņi ejas malās, jo kolēģi bieži uzdod viņiem dažādus jautājumus. Ja vajag koncentrēties vai rakstīt e-pastus, viņš apsēžas citur. Sēžot starp darbiniekiem, vadītājs īsā laikā saņem ļoti daudz informācijas. Šāds princips ietaupa daudz laika, kas tiktu tērēts sapulcēs.

Ļoti uzmanīgi plānojām arī darba zonu lielumu, lai cilvēks nejustos pazudis telpā. Risinot akustikas jautājumus, izveidojām skaņu necaurlaidīgas sapulču telpas ar dubulto stikla sienu. Nomierinoši, ja zini, ka ir tāda telpa, drošais patvērums, teiksim, ja zvana bērns par sarežģījumiem skolā. Pārdomāti un uzmanīgi veidots atvērtais plānojums var būt lielisks.

Jūs projektējāt arī mēbeles savam birojam.

Tirgū neatradām to, ko gribējām, tāpēc paši izstrādājām pilnu mēbeļu klāstu, pat biroja galdus un krēslus. Sadarbojāmies ar šveiciešu mēbeļu ražotāju Vitra. Ar viņu mēbeļu izgatavošanas prasmēm un mūsu idejām tikām pie ļoti labiem produktiem.

Daudzus no tiem Vitra vēlāk palaida arī tirgū. Bet tas nav tikai mans dizains, tas ir komandas darbs. Labs dizains, manuprāt, vienmēr veidojas vairāku speciālistu dialogā. G-Star īpašnieks man reiz deva labu padomu: pieņem darbā cilvēkus, kas ir labāki par tevi! Daudzi tā nedara, jo baidās no konkurences. Bet tā tu nedabūsi neko vairāk, kā varētu izdarīt pats. Turklāt tev viss būs arī jādara pašam. Toties tad, ja apkārt ir gudri un prasmīgi cilvēki, vadītājam ir viegla dzīve. Un rezultāti ir labāki.

Iztikt bez pannas un lidmašīnas

Ja reiz jums bija tik laba komanda, kāpēc izlēmāt pamest G-Star un veidot savu studiju?

G-Star biju sācis strādāt, kad vēl mācījos universitātē. Man vienkārši gribējās uzzināt, kāda ir pasaule ārpus šā uzņēmuma sienām un vai es spēju darboties arī pats par sevi.

Tur biju ļoti laimīgs, jutos ērti, man bija lielisks darbs, taču pienāk brīdis, kad saproti: viss ir labi, bet vairāk negribas komfortu, labāk izvēlēšos izaicinājumu!

Kas tagad ir jūsu dienas kārtībā?

Man ir savi projekti, piemēram, šobrīd veidoju dizaina koncepciju restorānu ķēdei. Turpinu sadarboties ar OMA, veidojot koncepcijas atsevišķiem viņu projektiem. Un vēl reizēm mani uzaicina nolasīt kādu lekciju par dizainu.

Strādājot vienatnē, vairs nav savas speciālistu komandas. Kā tiekat galā?

Nākas pielietot visu to, ko esmu iemācījies no dažādiem speciālistiem... Bet man ir jauka ārštata speciālistu komanda. Holandē daudzi ir pašnodarbinātie un tiek piesaistīti konkrētiem projektiem kā ārštata darbinieki, tā ir ierasta lieta.

Tāpēc ir svarīgi dibināt kontaktus un veidot savu ārštata darbinieku tīklu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc turpinu sadarboties ar OMA, kas ir liels arhitektu birojs ar ļoti daudziem labiem dizaineriem, lai varētu strādāt un apmainīties domām ar viņiem.

Neatkarīgam darbam ir fantastiska brīvība un ražīgums. No rīta uzreiz vari ķerties pie projektēšanas, nav vispirms jāiet uz sapulcēm, jāatbild uz daudziem e-pastiem.

LinkedIn profilā pieminat savu pārliecību, ka svarīgs ir līdzsvars starp ķermeni un smadzenēm. Kā to nodrošināt ikdienā?

Protams, es daudz laika pavadu pie datora, bet man patīk strādājot izkustēties. Mūsu G-Star dizaina studijā darbnīca bija trīs stāvus zemāk. Es nekad nebraucu ar liftu! Tas prasa disciplīnu, bet nāk tikai par labu, ja astoņas reizes dienā esi nokāpis un uzkāpis pa trepēm. Daudz sportoju, uz darbu braucu ar riteni.

Atbildīgi izturos pret vidi, cenšos bieži nelidot ar lidmašīnu, jo tas ievērojami palielina ekoloģiskās pēdas nospiedumu. Neēdu gaļu – tas ir vienkāršs veids, kā samazināt gan ekoloģisko pēdu, gan dzīvnieku ciešanas. Cenšos dzīvot atbildīgi, tad arī līdzsvars starp ķermeni un prātu ir spēcīgāks.

Vai ir kas tāds, ko jūs gribētu mainīt pasaulē? 

Manuprāt, mums katram vajadzētu atbildīgi novērtēt, cik daudz un ko patērējam un kādas ciešanas izraisām. Ar savu darbu es vēlētos panākt to, lai cilvēki vairāk apzinās, ka viņi ir brīvi, bet arī atbildīgi par savu brīvību un pasaulē notiekošo.

Ir divas iespējas, kā kaut ko darīt vides labā. Vari kļūt par Greenpeace aktīvistu vai arī strādāt naftas kompānijā Shell, mēģinot to padarīt labāku no iekšienes. Vari nostāties pret – vai arī pievienoties uzņēmumam, kurš neizceļas ar ilgtspējības slavu, un mainīt šo situāciju. Ar G-Star bija tieši tā. Es uzņēmos atbildību, ka samazinām mūsu veikalu ekoloģiskās pēdas nospiedumu, daudz pūļu ieguldījām arī darbinieku veselībā. Diskutējām, vai jaunā biroja virtuvē vajag cepampannas.

Izlēmām, ka necepsim, bet gatavosim veselīgāku ēdienu. Nebiju vienīgais, kam tas rūpēja. G-Star izlēma radīt džinsu bikses ar zemāko ekoloģiskās pēdas nospiedumu pasaulē. Bet tas var notikt tikai tad, ja uzņēmumā daudzi vēlas padarīt pasauli labāku. Priecājos par tiem, kas strādā Greenpeace un Pasaules Dabas fondā – tas ir lielisks darbs! Bet tā nav mana lieta. Es labāk izvēlos strādāt uzņēmumos ar sliktu reputāciju, lai palīdzētu kaut ko mainīt tajos.