Atpūtnieku dzīve Latvijā 20.-30. gados. Gan pliki, gan pidžamās, bet - Jūrmalā
Vasara bija atvaļinājumu laiks arī starpkaru Latvijā, un – protama lieta – tā bija jāpavada ārpus pilsētas. Atbilstoši iespējām – laukos, ārzemju kūrortos vai Baltijas Rivjērā, kā tolaik dēvēja Rīgas Jūrmalu. Turpinām lasīt 20. – 30. gadu presi un aculiecinieku atmiņas.
Nekas daudz nav mainījies. Jā, mūsdienās saulainā vasaras sestdienā vai svētdienā normāla parādība ir pamatīgi sastrēgumi uz Rīgas-Jūrmalas šosejas, taču 20. – 30. gados (auto tolaik bija maz) brīvdienās gājis vēl trakāk: varēja būt tik pārpildīti vilcieni, ka daļa atpūtnieku netiek iekšā, lai nokļūtu atpakaļ Rīgā un nākas nakti pavadīt... mežā (tā raksta Latvijas Sargs 1926. gada 13. jūlijā).
Tas gan ir stāsts par tiem, kuri atvaļinājumu nevarēja atļauties un steidza baudīt sauli un jūru brīvdienās vien. Īsts atpūtnieks, ja viņam nebija pašam savas vasarnīcas (bet tādas Jūrmalā bija pārsvarā tikai bagātiem cilvēkiem vai valsts darbiniekiem – valsts piešķirtas), jau sezonas sākumā noīrēja vismaz istabiņu, turīgākie – vasarnīcu.
“Par īsto peldu sezonu uzskatīja laiku no jūnija sākuma līdz augusta vidum. Kādā pietiekami siltā pavasara dienā izbrauca uz jūrmalu it kā izlūkos un, ja gadījās, jau arī apskatīja un noīrēja vasaras mītni,” atmiņu grāmatā Visi Rīgas nami skan atceras kultūrvēsturnieks un rakstnieks Andrejs Johansons. “Visbiežāk izīrēja tikai telpu ar gluži nepieciešamām mēbelēm: gultām, galdiņu, mazgājamo bļodu. Visu pārējo veda līdzi paši vasarnieki, kas tādēļ brauca uz jūrmalu, apkrāvušies ar veļu, palagiem, segām, traukiem, galda piederumiem, katliņiem, spaiņiem un, protams, prīmusiem un “petrolejas ķēķiem”.
Vajadzēja arī sveču un petrolejas lampu, jo elektrības vasarnīcās palaikam trūka.” Atkarībā no atrašanās vietas, istabu lieluma, mēbelēm, labierīcībām, greznuma un ērtībām, vidējā maksa par istabu vasarnīcā uz visu sezonu bija no 40 – 80 latiem Asaros un Mellužos līdz 180 un 200 latiem Edinburgā (tagad Dzintaros) un Bulduros. Pilnu pansiju sanatorijās, viesnīcās vai pansijās varēja dabūt par 7 – 18 latiem dienā vai 180 – 450 latiem mēnesī. (Vadonis pa Rīgas Jūrmalu, 1926.)
Var arī lopu vagonā
Rīgas Jūrmalas kā kūrorta aizsākumi sniedzas tālajā 1815. gadā, kad Dubultos (kuri tā esot nosaukti kāda vietējā zemnieka Dubulta vārdā) pēc Napoleona armijas atkāpšanās vēl ļoti primitīvos apstākļos veseļošanās nolūkos bija apmetušies Borodinas kaujā ievainotie virsnieki un Pēterburgas augstāko aprindu pārstāvji. Tad arī tālredzīgākie vietējie zemnieki un rīdzinieki sāk celt pirmās vasarnīcas.
1836. gadā tiek ierīkots zirgu diližanss uz Jūrmalu, nedaudz vēlāk no Rīgas līdz Dubultiem sāk kursēt tvaikonis, 1845. gadā uzcelta pirmā kūrmāja Dubultos, 1848. gadā sāk veidoties pārējās peldu vietas Majori, Edinburga, Melluži un Asari, bet īsts uzplaukums notiek pēc 1877. gada, kad atklāj Rīgas-Tukuma dzelzceļu. 1905. gadā jau ir ierīkota šoseja, galvenajos centros ieviesta kanalizācija un tiek apgaismotas ielas. Rīgas Jūrmalu paspējuši iecienīt Maskavas un Pēterburgas aristokrāti un bagātnieki.
Pirmais pasaules karš Jūrmalu diemžēl pamatīgi papostīja, tāpēc 20. gados nereti presē varēja lasīt pārmetumus, ka nav ko še gaidīt ārzemju viesu uzplūdus, ja pat smalkās viesnīcās nav moderni iekārtotu vannas istabu. Vēl viena problēma, kas īpaši bija jūtama 20. gadu sākumā, – pasažieru vagonu trūkums.
Vilcieni tika papildināti ar preču vagoniem, ko laikabiedri dēvēja par lopu vai teļu vagoniem, – bija jāsēž uz gara dēļa pustumsā, neko ārpusē neredzot, jo mazi lodziņi bija tikai pie vagona jumta. “Var propagandēt jūrmalu, cik vien grib, bet, ja ārzemnieks tādā kaut vienu reizi nobrauks no Rīgas līdz Majoriem, viņam pietiks uz visu mūžu,” 1926. gada 4. jūnijā ironizēja Aizkulises. Taču vietējie atpūtnieki brauca, pukstēja, rakstīja feļetonus un zīmēja karikatūras, bet brauca.
Kaut arī turīgākie ļaudis, protams, mēdza doties uz ārzemju kūrortiem, tomēr viņiem bija arī vasarnīcas Jūrmalā, un “valdīja vispārējs uzskats, ka vasaru pavadīt nav nekur tik jauki kā Rīgas Jūrmalā” – tā grāmatā Ardievu, Atlantīda! atceras kino zinātniece Valentīna Freimane, kuras ģimene visus trīs vasaras mēnešus īrējusi vasarnīcu Avotos (bija tāda vilcienu pietura starp Bulduriem un Dzintariem).
Starp citu, visiem vasarniekiem, kuri uzturējās Jūrmalā ilgāk par trīs dienām, bija jāreģistrējas vietējā policijas iecirknī un jānomaksā gan pierakstīšanās nodoklis (20 santīmi), gan peldu nodoklis (2 lati no personas, no ārzemniekiem dubultā), tāpēc arī prese varēja minēt tik precīzu Jūrmalas pastāvīgo peldviesu skaitu. Piemēram, 1935. gada jūnijā Jūrmalā mitinājušies 17 000, bet jūlijā jau pāri par 22 000 atpūtnieku. (Rīts, 09.07.1935.) 1937. gada augustā laikrakstā Jūrmala tiek minēta “37 tūkstošus liela vasarnieku armija”.
Kopējais skaits, protams, bija daudz lielāks, tā, piemēram, 1935. gadā pa dzelzceļu no Rīgas uz Jūrmalu bija braukuši gandrīz 600 000 pasažieru (daļa gan bija tie, kas no rīta brauca uz Rīgu strādāt, bet vakaros atpakaļ).
Gadu no gada sezonas atšķīrās, jo arī tolaik mēdza būt pavisam lietainas vasaras. “Dāmas sūdzas – Jūrmalā drūmi un bēdīgi, publikas maz, nevienu gadu tā nav bijis,” 1930. gada jūlijā raksta Aizkulises. Turpinājums gan ir pikantāks: “Toties liels kokaīnistu pieplūdums. Kokaīnu šņauc pat politiķu dāmas, smalki ģērbtas. Viena otra bagāta saimniece ir ielenkta no jauniem cilvēkiem. Skaistas kokaīnistes sēž kurvjos, acis mirdz, viņas izskatās pievilcīgas. Bet tas tikai uz īsu brīdi.”
Ko tu šodien darīji?
Sāksim ar to, ka atpūtnieku dienas ritmu lielā mērā iespaidoja oficiālie Jūrmalas noteikumi pludmalē: peldēšanās jūrā bija atļauta no pulksten 6 līdz 8 – abiem dzimumiem kostīmos, no plkst. 8.15 līdz 10 – vīriešiem bez kostīmiem, no plkst. 10.15 līdz 12 sievietēm bez kostīmiem, no plkst. 12 līdz 24 – abiem dzimumiem kostīmos. Sestdienās un svētdienās visu dienu peldēšanās jūrā atļauta abiem dzimumiem tikai kostīmos. (Vadonis pa Rīgas Jūrmalu, 1926. gads.)
Kailās peldēšanās stundas bija gana iecienītas, arī slavenību vidū. Tā, piemēram, Aizkulises 1926. gada jūnijā rakstā par to, kur un kā mākslinieki, politiķi, advokāti pavada vasaru, stāsta arī par operas prīmu Mildu Brehmani-Štengeli, kura veselības nolūkos uzturoties Ķemeros un plānojot pārējo vasaru pavadīt Rīgas jūrmalā, gozējoties saulītē, jo viņas “ideāls – katru vasaru nodegt, lai līdzinātos Aīdai”. Un, izrādās: “No sportiem Brehmanei-Štengelei vismīļākais velosipēds, dāmu stundās mūsu lielā māksliniece brauc pat kaila... Cik nedotu mūsu kino īpašnieki, lai šo veselības un saules pārpilnības skatu uzņemtu savā filmā.”
Atpūtnieku nodarbes atšķīrās – atkarībā no tā, kurā peldvietā biji apmeties. Kā rakstīja Aizkulises 1926. gada jūlijā: “Tie, kuri mīl dejot, sēdēt kurvjos, flirtēt, tie brauc uz Edinburgu un Majoriem. Majoros saulainās dienās puskaili cilvēki guļ blakus viens otram un nav kur nospļauties. Jo vairāk uz Asariem, jo mazāk tiek ievērots peldu kostīms kopējās peldu stundās. {..} Aiz Mellužiem dzīvo solīda publika – inženieri, deputāti, skolotāji.”
“Vairums centās aptvert visu, ko sniedza vasara Rīgas jūrmalā,” laikmeta ainu savā atmiņu grāmatā Mēģinu būt atklāts bagātīgi uzbur režisors Oļģerts Kroders. “Sauļošanos. Peldēšanos jūrā un Lielupē, kur no visādiem mēsliem un indēm toreiz nebija ne miņas. Vizināšanos ar laivu pa Lielupi. Visdažādāko marku ar ūdeni neatšķaidīta saldējuma ēšanu. (Un kur nu vēl nule žāvētas reņģes un lucīši – katru pievakaru visa pludmale no Asariem līdz Lielupei skanēja no zvejnieksievu aicinājumiem: “Svaigas reņģes! Svaigas reņģes!” Šodien raudāt vien gribas, kad raugos uz sakaltušu zivs miesu veikalā vai ēdamvietā un atceros tālaika mīksnējos, vēl siltos žāvējumus, kas mutē izkusa.) Zemenes – tikpat kā par velti un cik vien kārojas!
Vakarus romantiskajā Kalna kafejnīcā Mellužos – tā bija mājīga koka celtne, kur visnotaļ valdīja patīkami intīma omulība un vienmēr varēja dabūt gardi baudāmas kūkas. Koncertus kā Dzintaros, tā Mellužos, kur spēlēja nevis šādus tādus nevērtīgus sameistarojumus, bet tikai labu mūziku, gan vieglāku, gan nopietnāku (un uzstājās paši labākie dziedātāji, diriģenti un mūziķi). Iepazīšanos ar mūsdienās neiedomājami meitenīgām (nevis priekšlaicīgi pārbriedušām un dzīves jau apnikušām) meitenēm un pievilcīgām jaunkundzēm (vai otrādi – ar zēniem un jaunkungiem), ar dažādiem interesantiem cilvēkiem, ar esošām un nākamajām slavenībām.”
Cienījamais režisors, šķiet, nav pieminējis tikai dažus tolaik populārus laika pavadīšanas veidus. Viens no tiem ir teniss jeb, kā tolaik teica, “baltais sports”. To aktīvi spēlēja lielākos un mazākos laukumos. Aizkulises 1931. gadā raksta, ka visi korti Bulduros, Edinburgā un Majoros aizņemti, tāpēc majornieki brauc spēlēt tenisu uz Asariem, kur ir veseli pieci tenisa laukumi. “Saimnieki ļoti laipni, tikai kaislīgiem spēlētājiem bumbiņas bieži pazūd zemeņu, jāņogu un pupu laukumos.” Vēl labprāt pludmalē spēlēja volejbolu, bet vasarnīcu dārzos – pinpongu un kriketu.
Tie, kuriem bija nepieciešama pilsētas sajūta, mitinājās Edinburgā vai Majoros. Tieši šeit vakaros bija iespējams sapucēties un “iziet ielās”. Pludmales noskaņa beidzās pēc četriem, jo pulksten 17 Edinburgas paviljonā sākās five o’clock tēja, uz kuru sapulcējās smalkā publika, ko izklaidēja orķestris un dejotāju priekšnesumi.
Nākamais obligātais vakara pasākums – simfoniskā orķestra koncerts Edinburgas kūrmājā. Koncertdzīve bija atsākusies jau 1920. gadā, pateicoties Nacionālās operas koncertmeistara Alberta Bērziņa gādībai, pamazām vasarnieki pierada, un jau 1923. gada vasarā Jūrmalā ieradās Eiropā pazīstami diriģenti: Rihards Hāgels no Berlīnes un Gžegožs Fitelbergs no Varšavas. Bet īstu zvaigžņu lietu Jūrmala piedzīvoja 30. gados, kad arvien biežāk skanēja arī latviešu komponistu skaņdarbi un pie diriģentu pults stājās jaunie pašmāju diriģenti Pēteris Barisons, Jānis Ivanovs, Leonīds Vīgners u. c.
“Dzīvot jūrmalā un neapmeklēt simfoniskos koncertus ir tas pats, kā nenosvērties reizi nedēļā,” romānā Direktors Kazrags apgalvo kāds no Lūcijas Zamaičas varoņiem. (Tā kā tievēšana bija tiešām aktuāla problēma un daudzi atpūtu Jūrmalā izmantoja svara zaudēšanai, acīmredzot arī regulāra svēršanās bija nepieciešamība!)
Pēc koncertiem sākās īstā naktsdzīve. Populārākie tā laika Jūrmalas restorāni un naktslokāli – Mascotte, Lido un Otto Schwarz – sacentās savā starpā publikas pievilināšanā. Tā, piemēram, 1931. gadā Lido bija lepni, ka pie viņiem uzstājas Mariss Vētra un ar lieliem panākumiem kopā ar orķestri spēlē pianists un komponists Oskars Stroks. 1933. gada vasarā Lido nagla bijis “pazīstamais itāliešu tenors Bennazati” – un “dāmas jūsmo viņu klausoties, kūst ar viņu dejojot”.
Darbdienu vakaros un brīvdienu pēcpusdienās dejot bija iespējams arī citur, piemēram, Majoru un Jūrmalas viesnīcās, bet Bulduru viesnīcā darbojās kazino. Savukārt Majoru pludmales kāpās pēc ārzemju kūrortu parauga bija izveidots J. Kronberga virpuļgrīdas restorāns, te bija salīdzinoši lētas cenas, tāpēc to bija iecienījuši mazturīgākie jaunieši. 1933. gadā gan tautas mīlētā Virpuļgrīda nodega un netika atjaunota...
Kādas šogad modē pidžamas?
Nepārzinot tā laika pludmales modes noteikumu kontekstu, 20. – 30. gadu fotogrāfijas šķiet diezgan jokainas. Kāpēc sabiedrībā pazīstami cilvēki, cienījami mākslinieki, rakstnieki, politiķi jūras krastā redzami halātos, smalki sakot, rīta svārkos? No mūsdienu viedokļa gana eksotiskais tā laika kopējo peldkostīmu dizains ar mazliet pagarinātajām bikšelēm šķiet vieglāk pieņemams. Labi taču zinām, ka bikini tika izgudrots tikai 40. gadu otrajā pusē.
20. – 30. gados nebija tik vienkārši. “Vasaras sezonā katrai dāmai jāiegādājas jauns pludmales ģērbs. Tas sastādās no pidžamas, peldu mēteļa, sauļošanās tērpa, peldu kostīma, piemērotām kurpēm, galvas segas un somas. Tādēļ būs daudz darba visu to glīti saskaņot un darināt,” raksta Atpūta 1938. gada jūnijā.
Turklāt bija jāņem vērā, ka peldmētelī drīkst uzturēties tikai pludmalē, savukārt pidžamā, kas mūsdienu izpratnē bija viegls vasaras bikškostīms, drīkstēja ne tikai demonstrēties un promenādēt pludmalē, bet arī no rītiem uzņemt viesus vasarnīcā, pastaigāties pa Jūrmalas ielām, doties uz veikalu, bet, protams, nekādā gadījumā ne vakarā uz koncertu vai restorānu.
Peldkostīms, protams, bija svarīgs (starp citu, tie “lielāko daļu ir roku adīti” – tā vismaz apgalvo Atpūta 1938. gadā, sauļošanās kostīmi varēja būt no vieglāka materiāla, bet arī mēdza būt rokām adīti), bet nešaubīgi būtiskāka bija pidžama. Tad nu modes dāmas arī sacentās, kura no Parīzes atvedīs vai nošpikos un pie modistes sašūs interesantāku veidojumu.
“Oriģinālas pidžamas Rīgas jūrmalā redz lielā skaitā. Ja pagājušajā vasarā pārsvarā bija veikalu prece, trafaretās kungu pidžamu kopijas no ordināra mazgājamā zīda, kurās dāmas izskatījās kā no gultas piecēlušās, tad šogad pidžamu rēvijā valda īsti eksotiska fantāzija un izšķērdība: lamē, šifons, Ķīnas zīds, kašmirs, damasts, īstas persiešu jaciņas, izšūtas metāla diegiem un tik smagas kā mazi bruņukrekli,” Aizkulises, kā vienmēr, vērīgi seko publikai (18.07.1930.).
“Elegantā, brūnētā Lācis jkdze sacēla Edinburgā veselu sensāciju ar savu Parīzes modeļa kopiju, pidžamu no debeszila balti punktota fulāra: platas matrožu bikses, balts žoržeta krekliņš uz kailas miesas, plata, drapēta josta no gaišzila satīna. Tāda pat jaciņa bez piedurknēm, ar punktotu oderi. Balta pikē platmale, zilas zandalītes. {..} Dažas, pārāk greznās pidžamas gan šķiet vairāk piemērotas ērtam, piesmaržotam buduāram, ne mūsu pusmondēnam pļažam. Divas draudzenes no operas kordebaleta promenē vai visu dienu melni baltās vienādās pidžamās. Kungi tās iesaukuši par zebru ponijiem.”
Aizkulises (kamēr pastāvēja) katru vasaru aprakstīja jūras krastā novērotās slavenības un viņu modītes. Piemēram, preses karaliene Emīlija Benjamiņa “nodarbojas ar soļošanu”: “Saulainās dienās tā parādās no savas vasarnīcas (Majoros) jūras krastā, ģērbusies rozā zīda pidžamā. Viņa redzama viena pati mērojam garākus ceļa gabalus gandrīz vai līdz Bulduriem.”
“Majoros starp daiļām izceļas Dr. Oliņa kundze, kas no rītiem promenē zīda pidžamā milzīga doga pavadībā, kas kaitina citas dāmas.” Diemžēl “kungi savās mazgājamās pidžamās izskatās drusku vulgāri, kā guļamistabā.” Mēdza gadīties pat tādi kungi, kuri vispār neievēroja pieņemtos noteikumus. Tā 1931. gadā dāmas sūdzējušās par kādu “vācu elegantu kungu, kas ierodas uz krasta lepnā uzvalkā, bet, kad noģērbjas, tad paliek caurspīdīgās tīkliņa biksītēs.” Hmm.
Pēcpusdienas tējas laikā un vakara pasākumos, protams, spēkā bija citi modes noteikumi. Īpaši uz privātiem five o’clock-iem izvēlējās aktuālākās vasaras tualetes, “protams, bez cepurēm, kā tas jūrmalā pienākas”, tur tika pasniegti cepumi, ārzemju liķieri, kafija un bole ar meža zemenēm (vismaz tā bija pie Benjamiņiem 1930. gadā). Savukārt uz vakara koncertiem sabiedrības dāmas pucējās kā Rīgā, ieradās elegantos kostīmos, turklāt pat greznojušās ar kažokādām. Vakari Dzintaru koncertzālē arī tolaik mēdza būt vēsi.
Foto: Periodika.lv, no grāmatām Dace Lamberga. Voldemārs Tone, Neputns; Valentīna Freimane. Ardievu, Atlantīda!, Atēna; Mairita Bērziņa. Sigismunds Vidbergs, Neputns; Oļģerts Kroders. Mēģinu būt atklāts, Zvaigzne.
