Ināra Slucka: "Reiz es biju bulciņu kapsēta"
Inārai Sluckai ir tāds grafiks, ka katram galva sagrieztos, – pavasarī viņa kā režisore pabeigusi mūziklu "Man 30 gadu" Nacionālajā teātrī, tad gatavojusi savus studentus aktiermeistarības eksāmenam, pēc tam skrējusi uz Andra Dzenīša operas Dauka mēģinājumiem Rīgas Operas festivālam un paralēli tam visam režisēja Dziesmu svētku galveno deju koncertu. Vēl taču viņai ir izrādes, kur jāspēlē: Ezeriņš un Skroderdienas Silmačos! Bet Ināra galvu nezaudē. Un joprojām ir viena no skaistākajām un stilīgākajām Latvijas teātra sievietēm.
Tradīcijas
Mamma bija ļoti skaista. Viņa, protams, rūpējās par sevi, cik nu tas bija iespējams, – zinām, kādi bija laiki –, bet man neko no tā nemācīja. Man viņa mācīja, kā skaitīt dzeju. Un es to darīju labi. Starp citu, krievu valodā labāk nekā latviešu. Mammas ģimenē runāja krieviski (meitas gados viņu sauca par Francisku Franča meitu Jermolajevu). Bet vecmāmiņa man bija poliete, Kovaļevska...
Žēl, ka pagaidām nav laika rūpīgi papētīt dzimtas saknes, gribētos saprast, kas man no kuriem senčiem ticis, kāpēc redzu pasauli tā, nevis citādāk... Mani vecāki nekādi nebija saistīti ar mākslu. Tēvs strādāja celtniecības iestādē, mamma bija liela maizes kombināta direktore.
Bulciņu kapsēta
Es pirmajā kursā biju tik resna! Jā, jā! Kad iestājos Konservatorijas aktieru fakultātē, svēru 83 kilogramus. Smukiņa, apaļvaidze, labi barota meitene, garām kā Bārbijai skropstām, lokainiem matiem, ar uzrullētu čolku. Man bija gari mati, bet pašai tie nešķita gana biezi, tāpēc tinu uz ruļļiem. Pat gulēju ar ruļļiem. Un vienmēr staigāju bezformīgos paltrakos, ko turklāt pati batikoju.
Pirmajā studiju gada laikā nometu 20 kilogramus. Ar gribasspēku. Principiāli. Ir tāda briesmīga angļu diēta. Cik gadi pagājuši, bet joprojām, kā to atceros, rauj uz augšu. Jādzer sāls šķīdums. Trīs dienas no tā ir skrejamais un krampji, pēc tam var mazliet sulu, tad mazliet biezpienu.
Šīs mokas ilgst nedēļu, toties aiziet uzreiz pieci seši kilogrami. Pēc mēneša – atkal tā pati procedūra. Tā es sevi mocīju. Bet ko padarīsi? Mums taču mācību programmā bija arī deja. Visi stāv pie baleta stieņa, un pedagoģe Tamāra Ēķe man jautā: “Kas tad te mums par bulciņu kapsētu?”
Es sevi tajās fotogrāfijās vispār neatpazīstu.
Stils
Domāju, ka arī tas izveidojās konservatorijā. Tolaik nekur nevarēja nopirkt rotas, kas man patiktu, tāpēc taisīju tās pati. No dzintara, koka, gliemežvākiem... Plastmasa man nekad nav patikusi. Man bija diezgan pamatīga izmēra auskari un rokassprādzes. Un – tādi īsti. Šajā ziņā neesmu mainījusies. Man patīk īstas lietas, neciešu pakaļdarinājumus. Ja akmens, tad akmens. Ja sudrabs, tad sudrabs.
Rituāls
No rītiem ļoti ilgi taisos uz darbu. Mēģinājumi sākas desmitos, bet es ceļos pusseptiņos. Noteikti jāiziet pastaigāties ar suni. Suns gan ir maziņš, čivava, sver mazāk par kilogramu, bet ļoti disciplinē... Man nepatīk steiga. Man patīk lēni dzert kafiju, lēni izvēlēties apģērbu, lai tas atbilstu iekšējam stāvoklim... Kas gan bieži mainās. (Smejas.)
Atceros, reiz biju ļoti nikna, ar kaut ko neapmierināta un taisījos paust savas pretenzijas. Ilgi domāju, ko vilkt: ja svārkus – būs pārāk sievišķīgi, ja bikses – iespējams, pārāk asi. Uzvilku svārkus un bikses! Sanāca zelta vidusceļš. Un saruna risinājās ļoti labi, pareizi.
Sports
Ar sportu kopš bērnības esmu uz tu. No pirmās līdz astotajai klasei trenējos vieglatlētikā, daudzcīņas sacensībās vienmēr tiku pie medaļām. Barjerskrējiens bija mana stiprā puse. Vai arī tur bija vismazāk konkurentu? (Smejas.) Tālāk bija peldēšanas periods, riteņbraukšanas periods, bet pēdējos desmit gadus praktizēju hatha jogu, gan pati, gan ar treneri. Respektīvi – tas ir nepārtraukts process.
Esmu absolūti pārliecināta, ka sports ir labākais veids, kā uzturēt ķermeni tonusā. Neviens salons ar vispilnīgāko aparātprocedūru piedāvājumu tā nepalīdzēs! Bet tas ir mans personiskais viedoklis. Varbūt neesmu visas tās procedūras izmēģinājusi pietiekami ilgi. Varbūt tieši man šīs nederēja.
Iespējams, ja man būtu ļoti daudz laika un ļoti daudz naudas, es nemaz neietu laukā no saloniem. Bet pagaidām neesmu aktīva to apmeklētāja. Protams, par ķermeni vajag rūpēties, krēmus vajag lietot, un to es arī daru. Bet ar to arī tas beidzas. Viss pārējais ir tikai fiziskā aktivitāte.
Uztura sistēma
Trīs gadus biju veģetāriete. Tagad, ja sagribas gaļu, ēdu gaļu. Bet cenšos domāt par to, ko ēdu. Uzturam obligāti jāpievērš uzmanība! Kad man ir mēģinājumu laiks un darbu pāri galvai, uztaisu sev smūtiju. Nopērku ogas, riekstus, visu, kas nepieciešams maisījumam, un sakuļu kopā. Brokastis man ir problēma, apetīte rodas tikai ap vienpadsmitiem, bet tādu glāzi izdzert varu. Un vēl litru paņemu līdzi uz darbu. Protams, ēdu ļoti daudz zaļumu. Vai pērku tos no zemniekiem? Nu, ko jūs...
Bez dekorācijām
Tā tikai šķiet, ka es vienmēr iztieku bez kosmētikas. Tonālo krēmu, piemēram, lietoju regulāri. Mazliet vaigu sārtumu. Nepatīk aiztikt acis, tas gan. Atceros, ka jaunībā gāju uz frizētavu un man krāsoja skropstas ar speciālu krāsu, pietika mēnesim, tiesa, ja iekļuva acīs, ellīgi grauza. To es piekopju joprojām. Bet spilgts grims manā stilā un ikdienas ritmā neierakstās. Kurp gan ar tādu? Es taču braucu ar riteni.
Blondīnei būt
Man nez kāpēc reti saka, ka es izturos kā blondīne. (Smejas.) Vispār esmu latviešu pelēkā, bet man ir izcils meistars – Artis Bandonis. Nemainu frizieri jau trīsdesmit gadus, viņš vienmēr skatās, kas un kā, kaut ko piedāvā, un, kaut arī esmu konservatīva visā, kas attiecas uz manu ārieni, viņam es vienmēr uzticos. Viņš ļoti smejas, atceroties, kā pirms gadiem pieciem sešiem es nolēmu ataudzēt matus. Jā, jā, arī tam esmu gājusi cauri! Ja man būtu biezi, smagi mati, vispār negrieztu. Bet man ir tādi, kādi ir. Galu galā to pieņēmu, samierinājos un nolēmu, ka nav ko mocīties. Neaudzēšu taču klāt.
Tehniskā apkope
Rūpēties par sevi un savu izskatu man ir tikpat pašsaprotami kā no rītiem iet dušā vai tīrīt zobus. Tā nav piepūle, tas ir dzīvesveids, pieradums. Pirmās man ir sejas ziepes, Shiseido vai Kanebo, šobrīd pagadījušās ar jūras māliem. Ja noņemu kosmētiku ar kaut ko citu, man ir sajūta, ka viss paliek uz sejas. Pīlingiem es ilgu laiku liku klāt sodu un biju ļoti apmierināta, bet pēc tam mani kosmetologi teica, ka nē, tas bojājot ādu, kaut gan es neko tādu nemanīju. Otrs ir losjons sejai. Pēc tam – krēmi. Pēdējā vietā ir maskas, jo tām ne vienmēr var atrast laiku.
Esmu izmēģinājusi, šķiet, visu iespējamo. Kad veikalos nekā nebija, – visus tautas līdzekļus ādas kopšanai. Vēlāk – visdažādākos krēmus, gan ļoti dārgus, gan ne īpaši. Rezultātā paliku pie aptieku produkcijas. Tāpēc ka, godīgi sakot, neredzu lielu atšķirību. Man ir bijusi La Prairie un La Mer kosmētika. Draudzene veda no Amerikas luksusa zīmolus, pati bija sajūsmā, sauca: “Brīnums, brīnums!” Bet brīnums nenotika nekad, ne pirms, ne pēc tam...
Taču brīnumu gribas. Novecošana jau nav tik pievilcīga, kā par to visi stāsta – un sievietes nezin kāpēc biežāk nekā vīrieši.
Skatoties uz ārzemju aktrisēm vecumā, saproti, cik ļoti koptas viņas ir. Un nevajag domāt, ka viņas vienkārši skaisti noveco. Nē. Viņas izmanto visu, kas iespējams, bet cenšas, lai tas nebūtu pamanāms. Nepārspīlē. Par sevi droši zinu – lai slēptu vecuma pēdas, nekad nelikšos zem skalpeļa. Nekad. Ir citi varianti, saudzīgāki. Es par tiem lasu, regulāri sekoju jaunumiem, daudz ko arī daru... Jā, palīdz!
Pēc katras pirmizrādes, katra nopietna darba dodos pie kosmetologa, lai savestu sevi kārtībā. Saucu to par “tehnisko apkopi”. Masāža, divas, trīs nedēļas atpūtas... Nervi taču ir briesmīga lieta. Izrādes "Man 30 gadu" mēģinājumu laikā zaudēju divus kilogramus. No otras puses, nevajadzēja aizdomāties – varu atļauties apēst kaut ko saldu vai ne.
Vecums
Godīgi sakot, man ir sajūta, ka man ir tieši tik gadu, cik ir. Un nesaprotu, kā var justies citādi. Kaut gan... Atceros tādu gadījumu. Svinēju savus trīsdesmit, un ciemos atnāca paziņa, mana dēla bērnudārza audzinātāja. Viņai tajā laikā bija ap piecdesmit, un viņa teica: “Jocīgi, es taču neesmu tik veca, kā uz mani reaģē...” Lūk, šāda sajūta man dažkārt rodas. Ne manas pašsajūtas dēļ, bet spriežot pēc tā, kā pret mani izturas. Kad dzirdu – “Ināra, jūs tik labi izskatāties! Jūsu vecumā!” – uzreiz nolaižos uz zemes. Respektīvi, mans izskats soļo ar manu vecumu vienā solī. Un tas nepārtraukti par sevi atgādina.
Mamma savulaik ļoti uztraucās, kad parādījās pirmās grumbiņas, bieži skatījās spogulī un teica: “Ak kungs, kā es izskatos!” Bet es nesapratu, par ko viņa runā. Man viņa šķita tik skaista. Tagad jau pati ar sevi sarunājos par šo tēmu. Gatavoju sevi tam, ka mans atspulgs spogulī labāks nekļūs. Un vienīgais mierinājums, ka agrāk vai vēlāk pie tā nonāks visi.
Latviskais skaistums
Man nez kāpēc šķiet, ka latviešu sievietes ideālais tips ir sieviete, kura apzinās savu vērtību un izstaro gaismu. Ar tādu ļoti labu iekšiņu, ļoti patīkamu, labvēlīgu, sievišķīgu. Vai viņu var nosaukt par spēcīgu, nezinu. Mani, redz, sauc par spēcīgu. Bet viss mans spēks ir tajā, ka neeju un neraudu uz pleca katram pretimnācējam, nestāstu garāmgājējiem, cik man ir grūti. Tikai daži cilvēki ir redzējuši mani vāju.
Jā, es daudz strādāju, mani bērni jau ir izauguši, var pastāvēt paši par sevi. Bet es neprotu darīt visu un arī negribu to prast. Es pati netaisu remontu, nekrāsoju sienas, tam man ir labi draugi, kas vienmēr palīdzēs. Bet tas, ka es dažkārt varu par kaut ko samaksāt, – tas ir normāli.
Manuprāt, attiecības starp vīrieti un sievieti var būt harmoniskas tikai tajā gadījumā, ja viņi abi ir ekonomiski, fiziski un garīgi neatkarīgi. Iekšējā neatkarība – tas ir vairāk nekā spēks. Man ir mašīna, autovadītāja apliecība, bet, kad dzirdu “Tev taču esmu es, kāpēc tev braukt pašai?”, es ar smaidu apsēžos pasažiera vietā. Un man ir labi.
Svētki kā izaicinājums
Ar horeogrāfi Guntu Skuju kopā mācījāmies Kultūras akadēmijā. Pagājušajā gadā viņa man piedāvāja piedalīties konkursā par Dziesmu svētku lielā deju koncerta Daugavas stadionā veidošanu. Es piekritu, un mēs to konkursu vinnējām. Man tas bija īsts izaicinājums, jo man nekad agrāk nav bijusi darīšana ar tautasdejām. Pati neesmu dejojusi, bērni nav dejojuši, vispār neviens no tuviniekiem. Es pat lielkoncertus, kuros dejo daudzi tūkstoši, biju redzējusi tikai televīzijā, atzīstos, kā ir. Patiesībā tāpēc arī tam pieķēros – lai atklātu sev jaunu pasauli. Tas mani interesē vienmēr.
Sāku skatīties šīs dejas, lasīt par horeogrāfiem, bet Gunta man par viņiem stāstīja. Cik viņi ir brīnišķīgi! Un, tā kā mākslā man galvenais ir cilvēki, man radās doma uztaisīt video, lai katru no viņiem parādītu. Vēl mēs vizuālajā daļā rādām mūsu zemi visos gadalaikos: mana sajūta ir tāda, ka tautasdejas un Latvijas daba ir pārsteidzoši saistītas. Cilvēki, deja, daba – tie ir trīs stūrakmeņi, uz kuriem viss balstīts... Vai man ir tautastērps? Pašai sava nav gan. Māsai ir, ļoti skaists, bet viņa dzīvo citā valstī, viņa ir vēstniece. Es droši vien paņemšu tērpu teātrī. Vajadzēs taču iziet paklanīties.
