Deju svētku virsvadītājs Jānis Purviņš: "Dejošana ir iespēja 21. gadsimtā dzīvot latviski"

Protams, tautisko deju dejošana ir komunikācija ar cilvēkiem, iespēja būt uz skatuves, ceļojumi, koncerti un kopības sajūta. Tomēr  galvenais, Jāņaprāt, – tā ir iespēja 21. gadsimtā dzīvot latviski.

“Caur deju iemācies cienīt sevi un citus, jo nevari vienreiz būt, bet nākamreiz nebūt mēģinājumā. Tu iemācies cienīt un valkāt latviešu tautastērpu, ar katru iestudējumu uzzini ko jaunu par latviešu tradīcijām. Un tad vēl mūzika un valodas bagātība, kas ir tautasdziesmās, ko izdejo.”

Horeogrāfa uzdevums ir tautas tradicionālās bagātības no muzejiskiem artefaktiem padarīt interesantas un saprotamas šodienas cilvēkam. Balstoties vēstures materiālos, ir jārada mūsdienīgs redzējums. Ja vēl izdodas dejas solī ietvert ne vien šo brīdi, bet atspoguļot plašāku tautisko sajūtu, tad jaunradītais folklorizējas. Tā, raugi, Jāņa 2004. gadā radītā deju Sasala jūriņa, kurā skan Raimonda Paula tautas mūzikas apdare ar Ances Krauzes dziedājumu, ir kļuvusi par hitu un būs iekļauta svētku repertuārā jau trešo reizi.

Virsvadītāja amatā Jānis Deju svētkos piedalās jau piekto reizi, kā mākslinieciskais vadītājs – ceturto. Satraukumu gan lielā pieredze nemazina, jo tas, ka tev uzticējušies tūkstošiem dejotāju, uzveļ milzu atbildību. Pavisam no prāta nav pagaisis, ka gada sākumā daļa dejotāju nav bijuši apmierināti ar atsevišķām uzveduma dejām.

“Viena no latvietim raksturīgākajām īpašībām ir nepārliecinātība par sevi, bailes, ka nespēsi kaut ko izdarīt, un tā jo īpaši izpaužas līdz galam neizprastās situācijās. Bet pamazām esam nonākuši pie kopējas sapratnes un apziņas, ka būs jaudīgi!”

Par ko būs uzvedums Māras zeme? Par mūsu senčiem un katru no mums – tāda ir Jāņa īsā atbilde. “Dzīvē un vēsturē viss notiek cikliski. Kalna pakājē mēs, latvieši, sadodamies rokās, draudzīgi, viens otru atbalstot un piestumjot, kāpjam kalnā. Bet tur, virsotnē, parādās skaudība, nenovīdība, viens otru sākam bakstīt. Tad liktenis, Dievs – sauciet kā gribat – nomet mūs atkal lejā, lai atkal varam draudzīgi sadoties rokās un kāpt augšup.”

Uzvedumu veido četras tādas laika cilpas. Pirmā ataino pagānisko Latviju, otra – viduslaikus un Hercoga Jēkaba laiku, trešajā stāstīts par jaunlatviešu un Jaunās strāvas kustībām, pirmajiem Dziedāšanas svētkiem, Ziemassvētku kaujām un Latvijas valsts dibināšanu. Bet noslēgumā: valsts simtgade un atskats uz latviešu skatuviskās dejas veidošanās vēsturi, sākot no pirmās horeogrāfijas – Jēkaba Stumbra dejas Jautrais pāris – līdz 21. gadsimta hitiem. Skaidrs, ka notikums būs viss uzvedums, taču ir mirkļi, par kuriem mākslinieciskais vadītājs jūt – tajos saviļņojums būs īpašs.

Pirmajā daļā tāda ir deja Cīrulīti, mazputniņ, kurā vīri puikām māca aizsargāt savas ģimenes. Otrajā, kurā atainotas kāzu tradīcijas, iecerēta 37 dažādu novadu līgavu un līgavaiņu tērpu parāde. Trešajā daļā īpaši izteiksmīga veidota Latvijas valsts dibināšanas aina, savukārt noslēguma sadaļā atsevišķu deju izdejos diasporas deju kolektīvi, pirms tam stadionā ienesot karogu, kurš 1945. gadā no Latvijas tika izvests uz Zviedriju, tad caur Vāciju uz Ameriku un Kanādu, bet tagad beidzot atgriezīsies Latvijā.

“Gribētos ticēt, ka arī pats fināls, kur satiksies visi 18 tūkstoši dejotāju, būs ļoti jaudīgs, jo tas ir īpašs spēka rituāls. Kad vēl ir tā, ka uzticies svešam cilvēkam, dod viņam roku un kopā ar viņu danco?”

Stāvot koncerta virsvadītāju tribīnē, viss darbs jau būs padarīts, taču baudīt mirkļa emocijas Jānim tad parasti neizdodas, jo prāts drudžaini sekojot līdzi tam, vai dejotāji iekļaujas muzikālajā frāzē, vai visas līnijas taisnas un ornamenti precīzi, lai arī izmainīt taču neko vairs nevar… No malas šīs iekšējās vētras gan nemana. Arī, strādājot ar dejotājiem, viņa balss skan rāmi. “Runājot ar cilvēkiem mierīgā un nosvērtā tonī, var panākt labāku sadarbību. Mierīgums apliecina to, ka tev ir pārliecība. Un, ja pašam ir pārliecība, arī pārējie tev ticēs. Bet sakārtotība un strukturētība, manuprāt, piederas pie šīs profesijas,” Jānis atzīstas, ka pirmsākumos to apzināti mācījies. Iekšējais temps vienalga ir milzīgs, tāpēc nereti iesāktais teikums paliek nepabeigts, jo nākamā atnākusī doma jau ir svarīgāka par iepriekšējo.

Tie, kuri pazīst Purviņu, zina, ka viņam ir ciešs un vērīgs skatiens. Jānim patīk vērot. Pirmkārt jau savus dejotājus, arī ārpus mēģinājuma telpas – ballītēs, pasākumos, kopīgi braucot autobusā. “Tad redzi, kāds cilvēks ir īstenībā, un uzzini, ko no viņa var dabūt ārā skatuves priekšnesumā.” Savukārt atpūšoties Jānis labprāt dodas prom no cilvēkiem, viņa personīgā vieta ir Kazdangā un pie dabas. Un arī tur viņš pamana, ka ozols zied, ka atlaidusies cielaviņa, kāds jūrai noskaņojums. Pie jūras viņš vēdina smadzenes. Mangaļsalas mols vai Kurzemes pludmale  – tas pēc apstākļiem un iespējām. Kā visiem jūras mīļiem, viņam patīk jūra vētrā, bet ir vēl viens īpašs stāvoklis: absolūts bezvējš, nomācies, neliela migliņa saauž jūru kopā ar debesīm, radot sajūtu, ka lielie ūdeņi vilnī veļas pār galvu. “Tāpēc jau mēs dzīvojam – lai ieraudzītu, lai mācītos, lai veidotu sevi, lai priecātos par apkārt notiekošo!”

Pēc Deju svētkiem Jāņa uzmanība atkal vairāk tiks ikdienas pienākumiem. Ar paša vadīto tautas deju ansambli Līgo un vidējās paaudzes deju kolektīvu Līgo viņš vēl šogad cer iestudēt jaunu dejas izrādi. Kā pasniedzējs viņš atgriezīsies pie Mūzikas akadēmijas horeogrāfijas studentiem. Un vēl jau ir gandrīz 30 deju kolektīvi Liepājas deju apriņķī, kuriem Jānis kā virsvadītājs metodiski palīdz sagatavoties lielākiem un mazākiem kopdejošanas svētkiem.

Bet pirms svētkiem, 4. jūnijā, Jānis Purviņš svin dzimšanas dienu. Jau tradicionāli viņa nama vārti ir atvērti visiem, kas atceras Līgo. “Tad sabrauc cilvēki, ar kuriem kopā dejoju 1986. gadā, mani pirmie dejotāji no 1996. gada, kad sāku vadīt deju kolektīvu, un, protams, arī pašreizējie dejotāji. Un tā nav tikai manis sumināšana, tā ir savējo satikšanās, jo zini, ka vismaz reizi gadā te viņi visi būs.”