Pēteris Vasks: "Visi mani skaņdarbi ir mani bērni, man tie visi ir mīļi"

“Dabā tā iekārtots – lai varētu izaugt, kamēr esi maziņš, ir jābūt egoisma čaulai. Tad dzimšanas dienas ir kas ļoti svarīgs. Ja gadu nasta tik liela kā man, tur nekā priecīga nav – laika kļūst arvien mazāk,” bez liekas gaušanās secina komponists. Par laimi, šogad nebūs jāsvin apaļa jubileja, jo tās ar nulli galā Pēterim Vaskam netīk jo īpaši.

Vien ar nelieliem izņēmumiem: dzīvesbiedres Dzintras Gekas dāvanu 60 gadu jubilejā – lidojumu ar gaisa balonu – viņš ar lielu saviļņojumu atceras pat pēc divpadsmit gadiem: “Kamēr celies augšā, vēl ir troksnis, bet pēc tam – lido pilnīgā klusumā! Un ko tik visu lejā nevar redzēt!”

Jā, Vasks ir absolūts dabas mīļotājs vai varbūt jāsaka – izjutējs. Pēc aizrautības, ar kādu viņš apraksta tās pārvērtības katrā gadalaikā, saulrietus un zvaigžņotās debesis, putnu dziesmas, smaržas un pat vēja pūsmas, noprotams, ka viņš to visu ne vien apzināti vērojis, bet arī dziļi jutis. Gan sava Pārdaugavas nama dārzā, gan mežos un pļavās ap vasaras māju Amatciemā, gan citur Latvijas plašumos. Bez dabas klātbūtnes, iesprostots centra daudzdzīvokļu namā, viņš nevarētu.

Tomēr par visu vairāk Pēteris Vasks, viens no pasaulē visvairāk atskaņotajiem latviešu komponistiem, mīl mūziku, kuras radīšana ir arī viņa profesija. “Milzīga Dieva dāvana – darīt mīlestības darbu,” viņš atzīst. Te nu tomēr prieks par gadu skaitu atgriežas, jo tiem līdzi nākusi arī dzīves pieredze. Katrā desmitgadē viņš atradis ko tādu, kā nav bijis iepriekšējā, un tagad ir pilnīgi drošs, ka visgrūtākais periods ir jaunība: “Tik daudz kas vienlaicīgi sagāžas virsū, bet tu vēl esi nenobriedis, negatavs, meklē un maldies. Ar laiku rodas sava vērtību sistēma, tad ir lielāka skaidrība.”

Arī viņš pats agrīnajos komponista gados izstaigājis dažādas takas, līdz uzgājis  īsto ceļu. Vispirms bija periods, kad gribējies kritizēt citu radīto mūziku kā novecojušu un appelējušu, kas loģiski nozīmē, ka pašam jānāk ar jaunu redzējumu un skanējumu.

Tas izrādījās diezgan skarbs un avangardisks. Vaskam tolaik bija pat tāda koncepcija, ka nevajag ļaut klausītājiem koncertā gulēt, ir jāvar publiku atmodināt. “Biju uzbrūkošs, manā mūzikā bija diezgan daudz agresivitātes, tikai paretam kāds gaismas uzplaiksnījums.” Bet tas nevilkās ilgi, diezgan drīz viņš savos uzskatos veica revīziju. Opusus sāka caurvīt ticības un mīlestības enerģija.

Kāpēc tāds pagrieziens? “Tumsa tāpat ir visapkārt, kāpēc par to, cik pasaule ir ļauna, agresīva un riebīga, būtu jāvēsta arī mūzikā? Stāsti pretējo – cik daudz ir skaistā, kas cilvēks un Dieva radītā pasaule ir par brīnumu, kurā, jā, ir arī izcirsti koki un cilvēki ar sabradātām dvēselēm… Bet galvenais – stāsti ideālo, iedēstot cilvēkos ticību, cerību un mīlestību.” Tāds šobrīd ir Vaska vienkāršais dzīves kredo.

Jau vairāk nekā 20 gadus reizi nedēļā Pēteris Vasks dodas uz Dārziņskolu izlīdzēt ar padomu komponēšanā jaunajiem censoņiem. “Komponēt nevar iemācīt, varu tikai palīdzēt nepieļaut kļūdas,” viņš pieticīgi saka. Viņaprāt, mūzikas skolu galvenajai misijai būtu jābūt audzināt un sagatavot nākamos koncertu apmeklētājus. Jo tikai retais kļūs par profesionālu mūziķi, taču visiem citiem var dot dziļāku izpratni par mūziku, tādējādi pilnveidojot arī cilvēka garīgo dimensiju.

“Iekšējā pasaule ir jāaudzina un jākopj, tāpat kā zieds vai druva. Jā, tas prasa zināmu darbu, bet tad tu dzīvo jēgpilnu dzīvi. Ja dzīvojam tikai no tā, ko pasviež iela, izlaižamies.” Mūzikas skolniekiem apmeklēt koncertus – tai būtu jābūt ikdienai. Arī viņš pats ir regulārs koncertos gājējs un nekad nav sapratis kolēģus, kas koncentrējas tikai uz savu mūziku – neklausās citu autoru radīto, lai nekādi iespaidi netraucētu. Viņam pašam ir gan interesanti, gan svarīgi zināt apkārt notiekošos procesus – kas spēlē, ko spēlē un kā spēlē. Būt iekšā un dzirdēt!

Grāmatas un laiku pa laikam arī filmas bagātina Vaska pasaules redzējumu ārpus mūzikas jomas. Bet trīsreiz nedēļā (ar piebildi – ideālajā variantā) viņš dodas uz sporta zāli. “Jā, tā man ir nepieciešamība – būt labā fiziskajā formā, lai varētu radoši strādāt un dzīvot cieņas pilni.” Rosīgi un piepildīti rit Pētera Vaska laiks, tāpat kā viņa kundzei Dzintrai, kura šobrīd ik dienu filmā fiksē Latvijas simto gadu.

“Cik svarīgi, ka cilvēkiem, kas dzīvo kopā, ir līdzīga enerģija! Ir grūti, ja tev blakus ir apātisks, sašļucis un noguris cilvēks. Mums abiem ir radošas enerģijas pārpilna dzīve, un tā ir laba sajūta,” skaņu meistars ir pateicīgs, ka tā izveidojies un sakritis. Ikdienā viņi katrs ir savos darbos, bet kopā vislabprātāk dodas izbraucienos pie dabas vai ceļojumos, kurp nereti aizved Pētera darbu pirmatskaņojumi vai Dzintras filmu varoņi.

Meklēt, ko labu vari izdarīt, jo katrs tavs labais darbs dara labāku arī tavu zemi – pēc tāda principa viņi abi dzīvo. “Protams, te daudz kas nav tā, kā gribētos, bet Latvija būs labāka, ja pieliksi tai kaut nedaudz no savas mīlestības,” Vasks ir pārliecināts. Un tāpēc ir vajadzīgi degoši, ideju pilni cilvēki, kuri ne tikai runā, ka vajag kaut ko izdarīt, bet arī izdara. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Pētera Vaska mūzikas dienas notiks Cēsīs – tur ir šie aizrautības pilnie: Cēsu kultūras dzīves organizators un Cēsu koncertzāles direktors Juris Žagars un tās mākslinieciskā vadītāja Inese Zagorska.

Cēsis gan Vaskam ir tuvas arī tāpēc, ka tepat līdzās Amatciemā viņš pavada savas vasaras un netālajā Ķempju pagastā ir viņa māmiņas dzimtā vieta. Turklāt – “Te tam ir cits svars nekā galvaspilsētā, kur festivāli nāk straumē viens pēc otra.” Viņaprāt, Rīga atņem pārāk daudz, pietrūkst līdzsvara, tāpēc skaņradis priecājas par katru jauno reģionālo koncertzāli, kas koncertdzīvei ļauj aptvert visu Latviju.

Pirmajā festivālā plānoti trīs koncerti, kas atvēlēti vienīgi Pētera Vaska mūzikai. Nebija grūti izvēlēties kompozīcijas, kurām ļaut tajos skanēt? “Visi mani skaņdarbi ir mani bērni, man tie visi ir mīļi,” smaidot atteic komponists. Tieši tāpēc viņš cenšas būt klāt savu darbu autorkoncertos un pirmatskaņojumos un lielākoties priecājas par interpretiem, kas viņa bērnus izved pasaulē.

Bijušas tikai nedaudzas reizes, kad kaut kur ārvalstīs pasūtīts darbs neskan, jo pianists vai diriģents “nav sapratis vai nejūt manu mūziku, un tajā vairs nav dzīvības, tā neelpo”. Tad Vasks smagi nopūšas un sev jautā – ko izdarījis nepareizi un kur ir viņa kļūdas? Tomēr nesteidzas uzreiz visu pārrakstīt, nogaida, kad darbu atskaņos pašmāju mūziķi, jo te Vasku izvēlas tie, kas pazīst un izprot viņa skaņu pasauli. Turklāt mūsu kori ir pasaulē labākie, viņš uzskata.

Arī vienu no aprīļa festivāla koncertiem pildīs kormūzika, ko atskaņos jauniešu koris Kamēr… Tā attīstībai un panākumiem Pēteris Vasks vienmēr ar aizrautību sekojis līdzi, priecājoties, ka jauni cilvēki dzied: “Tā ir viena fantastiska skola, ko Māris Sirmais izveidoja, dibinot un ilgus gadus vadot šo kori! Redzu, ka daudzi bijušie dziedātāji tagad kļuvuši par diriģentiem, komponistiem, dziedātājiem.”

Otru koncertu veidos skaņdarbi vienam no populārākajiem ansambļiem – klavieru trio, jo Vaskam ir virkne kompozīciju šādam sastāvam un iespēja tos uzticēt lieliskiem mūziķiem ir jāizmanto. Cēsu koncertzālē rezidējošajā ansamblī Trio Palladio apvienojušies izcili, lielākoties ārpus Latvijas muzicējoši latviešu mākslinieki: vijolniece Eva Bindere, čelliste Kristīne Blaumane un pianists Reinis Zariņš.

Savukārt uz noslēguma koncertu Vasks ir uzaicinājis Lielbritānijā dzīvojošu un Eiropā dažādos sastāvos koncertējošu itāļu izcelsmes vijolnieku Hugo Tičati, kura “negaidīti interesanto traktējumu” savam pasaulē visvairāk spēlētajam vijoļkoncertam Tālā gaisma viņš pērn dzirdēja Stokholmā. Šo koncertu, kurā piedalīsies arī kamerorķestris Sinfonietta Rīga, diriģēs komponista domubiedrs un draugs ilgu gadu garumā, somu diriģents Juha Kangass, kura orķestrim Vasks veltījis savu pirmo simfoniju Balsis.

Arī tā skanēs pirmajā Pētera Vaska mūzikas aprīlī, un par to komponistam ir ļoti personisks stāsts un atmiņas: “Savulaik Juha Kangass kaut ko bija dzirdējis par manu mūziku un 80. gadu beigās atrakstīja, vaicājot, vai negribu uzrakstīt skaņdarbu viņa kamerorķestrim. Protams, gribēju! Okupācijas gados nebiju bijis ārpus Padomju Savienības un nodomāju – uzrakstīšu skaņdarbu un tad uz atskaņojumu aizbraukšu uz Somiju, par kuru tik daudz laba dzirdēts.

Sāku rakstīt, biju labā darba noskaņā, bet tad nāca 1991. gada janvāra notikumi, kas izsita no līdzsvara. Pēc laika gan saņēmos un atsāku strādāt, jo biju taču solījis un datums, kad darbam jābūt gatavam, nolikts. Kad partitūru aizsūtīju uz Somiju, saņēmu atbildi, ka diriģentam tā patikusi un septembra sākumā gaidāms pirmatskaņojums. Jau priecājos par gaidāmo braucienu – bet augustā mūs pārsteidza pučs ar mēģinājumu piegriezt skrūves demokrātijai.

Tovasar dzīvoju Salacgrīvā, un galvā man bija divas domas: paldies Dievam, ka manas notis jau ir Somijā un skaņdarbs tiks iestudēts un atskaņots, bet laikam jau es atkal turp nenokļūšu! Tomēr beidzās viss laimīgi, neticamā kārtā aizbraucu – un tieši pirmatskaņojuma dienā Somijas avīzes pirmajā lappusē bija skaists paziņojums, ka Krievija atzinusi Baltijas valstu neatkarību.”

Ne ar vienu citu opusu Vaskam nesaistās tik dramatisku un traģisku, bet arī laimīgu notikumu virkne, kas to padara īpaši būtisku, tāpat kā tā atskaņojumu tieši šogad.

Iespējams, šo un vēl citus stāstus par un ap savu mūziku autors stāstīs arī pirmskoncertu sarunās. Vasks priecājas, ka tāda prakse ieviesta. Ir labi, ja vari klausītājiem palīdzēt izprast savu vēstījumu, iedrošināt un dot kādus impulsus, jo īpaši instrumentālajā mūzikā, kur nepalīdz vārdi, ir tikai izjūtas un emocijas.

“Es nerakstu izsmalcinātam snobu pulciņam, mana mūzika ir diezgan demokrātiska. Tā ir mums visiem, jo es mīlu savu zemi un cilvēkus, kas šeit dzīvo. Par to arī rakstu – kā dzīvojam, cik skaista ir mūsu zeme un cik varam būt stipri, ja nepazaudējam savus mērķus un sapņus.”