Baltā birka kā atpazīstamības zīme - jeb Kas ir visu laiku noslēpumainākais modes dizainers Martēns Maržela

Misters X

Martēns Maržela bija dizainers-noslēpums. Nekad neiznāca paklanīties pēc skates, nesniedza intervijas, un taujāt pēc viņa fotogrāfijas bija velti – tiktu atsūtīta komandas bilde. Par Marželu zināms tiešām ļoti maz.

Dzimis 1957. gada 9. aprīlī, Antverpenes Karalisko akadēmiju absolvējis 1979. gadā – gadu pirms slavenā Antverpenes sešinieka, par kura septīto biedru tika dēvēts, jo faktiski bija tā pīlārs. No 1984. līdz 1987. gadam viņš stažējās pie Žana Pola Gotjē. “Zināju, ka viņš ir izcils, bet neapjautu, cik ļoti. Es nebiju viņa skolotājs, viņam tāds nemaz nebija nepieciešams,” par savu toreizējo protežē ir teicis Gotjē. Zīmolu Maison Martin Margiela beļģis izveidoja 1988. gadā kopā ar kolēģi Ženiju Meirensu, kura pērn 73 gadu vecumā aizgāja aizsaulē.

“Viņa redzēja pasauli melnā krāsā, es – baltā... Neraugoties uz mūsu paaudžu atšķirībām, mēs spējām viens otru ieintriģēt, izaicināt un aizraut. Tā bija simbioze. Aizvien esmu bijis Ženijai pateicīgs par to, ka viņai izdevās manus trakākos sapņus strukturēt dzīvotspējīgā uzņēmumā,” dizainers sacījis vienā no retajām intervijām, pie reizes raksturojot arī zīmola izaicinājumu – šķietami nekomerciālas, mākslai tuvas, pārdrošas idejas un koncepcijas transformēt modē un pat veiksmīgā uzņēmējdarbībā.

Noslēpumā tīts ir arī brīdis, kad īsti Martēns Maržela atkāpās no modes nama vadības. Marželas pārliekā noslēpumainība presi sāka kaitināt jau starp 2002. un 2007. gadu. Dizaina rokraksts it kā palika tas pats, bet sākās visādas spekulācijas par tēmu, kas tad īsti tajā namā notiek. 2008. gada jūnijā konglomerāta OTB Group vadītājam Renco Roso nācās atbildēt uz jautājumu, vai viņš spēj iedomāties, ka zīmolu pamestu pats Martēns.

“Nekad nesakiet nekad, bet es nevaru to iedomāties. Es viņu mīlu,” Roso atbildēja. Taču baumas turpināja virmot, un 2009. gada pavasarī The Guardien jau uzdeva pavisam tiešu jautājumu: “Kur ir palicis Martēns Maržela? Tagad esam mazliet noraizējušies...”

Kad Sūzija Menkesa 2009. gada oktobrī demonstrēto jaunāko zīmola kolekciju bija nosaukusi par traģisku, Renco Roso beidzot paziņoja: “Martēna šeit nav vairs sen. Mums ir jauna dizaineru komanda.” Runāja, ka Maržela nodevies savai mīļotajai nodarbei – glezniecībai, bet kolekcijas turpināja radīt anonīma dizaineru grupa. Līdz pat 2015. gadam, kad par zīmola radošo direktoru kļuva Džons Galiāno.

“Martēns atnāca pie manis uz tēju,” atminas Galiāno. Pēc vairāku stundu ilgas sarunas par abu kopīgo mīlestību pret 17. gs. literatūru, 18. gs. kostīmmākslu un kiču Maržela teicis: “No modes nama DNS izmanto vienīgi to, ko vēlies. Esi tu pats un dari pa savam.” Un Džons patiesi turpina attīstīt Martēna konceptuālās idejas, bet nu jau savā, daudz teatrālākā un ekscentriskākā manierē.

Inkognito

Martēns Maržela bija tik neredzams, cik vien iespējams. Modei ir jārunā pašai par sevi; cilvēkiem uz tērpiem jāreaģē pašiem atbilstoši savai gaumei un stilam, nevis iespaidojoties no tā, kā presē izpaužas zīmola dizainers vai komanda; viņi taču nav aktieri – tāda bija zīmola attieksme pret publicitāti. Visas intervijas (cik nu tās bijušas) ir notikušas ar e-pastu un faksa starpniecību, domas paužot “mēs” formā. Dizainera portreta vietā medijiem sūtītas ateljē, manekena, drēbju pakaramā vai šķēru fotogrāfijas.

Personiskā anonimitāte pārceļoja uz zīmola radītajām lietām. Apģērbi netika parakstīti, birkas vietā bija piediegts balts kokvilnas auduma gabaliņš. Ženija Meirensa bijusi pārliecināta, ka birka ar uzrakstu Martin Margiela viņiem nav nepieciešama.

“Mūsu jurists dusmojās – skaidrs, ka nav iespējams likumiski aizsargāt baltu laukumu. Tāpēc viņam samelojām, ka vārdu uzdrukāsim zīmītes otrā pusē. Taču... to nekad neizdarījām.” Birkas aizstājējs, kas vizuāli atgādināja ražošanas brāķi, reprezentēja radošas izpausmes brīvību un drosmīgu pašpārliecinātību.

Kopš 1997. gada balto strēmelīti rotā vienīgi noslēpumaini cipari – no 0 līdz 23. Tie apzīmē katras lietas piederību konkrētai kolekcijai. Piemēram, 0 – roku darba izstrādājumi sievietēm, 1 – sieviešu kolekcija, 2 – vīriešu kolekcija, 11 – sieviešu un vīriešu aksesuāru kolekcija, 22 – vīriešu un sieviešu apavu kolekcija, 13 – objekti un publikācijas utt. Baltā birka kļuva par savējiem uztveramu atpazīstamības zīmi un tādējādi, dizaineriem pat negribot, arī par unikālu mārketinga paņēmienu.

Līdzīga inkognito stratēģija attiecās arī uz kolekciju prezentācijām. Atpazīstamas modeles tika algotas reti, jo īpaši zīmola pirmajos gados, drēbes demonstrēja draugi un cilvēki no ielas, kurus dizaineri izvēlējās, par kritēriju ņemot harizmu, nevis ideālas ķermeņa proporcijas. “Protams, ka vieglāk ir strādāt ar profesionālām modelēm,” atzina Ženija Meirensa, “bet man nepatīk ideja, ka sievietēm ir jābūt perfektām. Es dodu priekšroku spēcīgai, nevis skaistai sievietei.”

Profesionālās modeles skatēs defilēja, īpaši noformētas – ar plīvuriem aizklātām sejām, pār acīm uzvilktiem krāsu triepieniem, melnbaltu meikapu vai pār seju pārķemmētiem matiem. Bet zīmola lookbook albumos modeļu acis tika aizkrāsotas ar melnu flomasteru. Starp citu, visa Maison Martin Margiela komanda, neatkarīgi no darbinieka hierarhijas pakāpes, valkā uniformu – baltus uzsvārčus, uzsverot gan kolektīva vienotību un vienlīdzību, gan arī zīmolam tik būtisko anonimitāti.

Laiks

 “Mums vienmēr ir paticis izaicinājums pārstrādāt jaunās drēbēs un aksesuāros kāda cita radītu apģērbu, audumus un objektus,” stāsta zīmola komanda. “Mēs tiem atrodam jaunas lomas, struktūras un pielietojumu. Tas nav vintedžs mūsdienu izpratnē, jo izmantojam dažādus avotus un periodus, turklāt daudzas lietas ir gluži ikdienišķas.”

Maržela īpaši mīlēja izejmateriālus, ko varētu saukt pat par atkritumiem ar mazu komerciālo vērtību, arī nemodernas vai modē jau izmantotas lietas, ko industrija ignorē. No plastmasas maisiem tapa tēkrekli, no porcelāna šķīvju lauskām – vestes, no armijas vilnas zeķēm – džemperi. Zīmols šos izstrādājumus marķē kā roku darbu, un kopš 2005. gada rudens/ziemas tie ietilpst atsevišķā kolekcijā Artisanal Collection.

Tā ir Martina Marželas atbilde tradicionālajai augstajai modei: viņam luksuss ir nevis dārgi audumi, bet gan tērpa darināšanai izmantotās stundas. Īstenā vērtība ir laiks. “Modes dizainā iekļaujot t. s. atrastos objektus, piemēram, vecus cimdus un kaklasaites, Martēns Maržela kļuva par paraugu vēlākajam vintedža pārstrādes un uzlabošanas entuziasma vilnim,” atzīmējis viens no žurnāla I-D redaktoriem Džeimss Andersons. Tas pats ilgtspējas princips, kas ir tik moderns un aktuāls joprojām.

Baltā brālība

Martinam Marželam patika domāt par laika ritējumu, tāpēc viņš mēdza jau gatavo apģērbu nokrāsot ar baltu krāsu (reizēm – sudraba vai melnu).

Tērpu valkājot, krāsa lūza, bira un veidoja jaunas tekstūras, vienlaikus atklājot, kas tai bijis apakšā jeb sākumā. Tā tika demonstrēts laiks, savā ziņā arī vēsture, un radīts patiešām unikāls – valkātāja kustību, auguma īpatnību un citu ārējo faktoru ietekmēts rezultāts.

“Baltais simbolizē trausluma spēku un laika ritējumu. Tā ir vienotības, tīrības un godīguma forma,” apgalvo baltos uzsvārčos tērptais Martin Margiela kolektīvs.

Balts ir ne tikai Maison Martin Margiela apģērbs, bet arī veikali, šovrūmi, biroja interjers. Šīs telpas ir pārkrāsotas ar raupjām otas švīkām, mēbeles pārklātas ar baltu kokvilnu, drēbes un aksesuāri ietīti caurspīdīgā muslīnā vai tajā pašā baltajā kokvilnā. Un galarezultāts ir tāds, ka šķiet – telpu iepriekšējie iemītnieki ir aizgājuši steigā un Maison Martin Margiela tās iekonservējis laikā. Un baltā.

Gan ekskluzīvi, gan demokrātiski

Maison Martin Margiela Artisanal līnija ir pretošanās augstajai modei un vienlaikus – augstās modes slavinājums. Abas pieejas īpaši izpaudās prezentācijās. Reizēm Maržela kopēja augstās modes ateljē salonu ekskluzivitāti (piemēram, 2000. gada rudens/ziemas kolekcijas skate tika izrādīta dzelzceļa depo – 20 vilcienu vagonos, kuri bija iekārtoti kā saloni ar zelta krēsliem), bet citkārt spilgti dumpojās pret to, izvēloties publiski pieejamas un pavisam neierastas norises vietas.

2000. gada pavasara/vasaras kolekcija tika izrādīta futbola stadionā, savukārt 2002. gada pavasara/vasaras kolekcijas skate, ja to tā var nosaukt, notika tipiskā Parīzes centra kafejnīcā Bar-Tabac/Le Corona. Skatītāji bija aicināti ik pa 30 minūtēm ierasties kafejnīcā uz kādu kokteili – un jauno kolekciju noskatīties nelielos, uz kafejnīcas galdiņiem novietotos televizoros.

Savukārt zīmola komanda, protams, tērpta baltajos uzsvārčos, katram galdiņam personīgi izskaidroja un komentēja ekrānos redzamo. Visu šo laiku kafejnīca ne tikai bija pieejama tās dienišķajiem apmeklētājiem – tos aicināja arī pievienoties prezentācijas vērotājiem!

Radīšana

Viena no zīmola risinātajām centrālajām tēmām ir pats tērpu radīšanas process, dažādas darba stadijas – to, ko parasti citu acīm slēpjam, Maison Martin Margiela demonstrē, apģērbu burtiski izgriežot uz āru. Apģērba labajā pusē parādās odere vai tās fragmenti, šuves, sadiegumi, polsteri, piegrieztņu līnijas u. tml.

Kolekcijās mēdz iekļaut it kā nepabeigtus tērpus, kāda modele tur rokās pat auduma baķi, auduma gals viņai aptīts kā vēl netapuši svārki… No sausā ledus radīti aksesuāri skates laikā izkūst un atstāj uz apģērbiem it kā nejaušus krāsainus nospiedumus.

Parasti šuvēju amata prasmes izmanto, lai augumam piešķirtu izteiksmīgāku formu un pareizākas proporcijas, pielāgojot to vispārējiem priekšstatiem par skaistumu, turpretī Maržela mīlēja par to paironizēt. Piemēram, 1997. gada pavasara/vasaras un rudens/ziemas kolekcijās viņš modeles burtiski iespiedis šūšanas standarta manekenam atbilstīgās vestēs, ap kurām izveidojis pārējo tērpu.

Ķermenis

“Vienmēr esmu ienīdusi sievietes, kuras grib izskatīties seksīgas. Manuprāt, seksīga tu vai nu esi, vai neesi, nevis tāda kļūsti, demonstrējot krūtis vai kājas,” uzskatīja Ženija Meirensa. Maison Martin Margiela drīzāk iekūņos modeli gigantiskos auduma kokonos vai radīs visu kolekciju tikai divos megalielos izmēros.

Vai pasmiesies par kārtējo skaistuma standartu – bārbijām un keniem, veidojot apģērbu, kas ir leļļu garderobes reprodukcijas, tikai pieaugušam cilvēkam atbilstošā palielinājumā. Tādējādi sīkākās tērpu detaļas, piemēram, rāvējslēdzēji, kļūst monstrozi gigantiskas un vilnas diegi – ekstremāli biezi, parādot proporciju nobīdes, kas pamanāmas tikai palielinātā, komiskā un dramatiskā formātā.

Protams, gadu gaitā ir mainījušies Masion Margiela tērpu silueti, jo īpaši modes nama stila esence – pleci. Tie ir samazinājušies un palielinājušies, pacēlušies augstāk un nolaidušies zemāk, kļuvuši apaļāki vai spicāki.

80. gadu nogalē tika radīts radikāls pretstats spēcīgo sieviešu kostīmiem – ar pagarinātu siluetu un izteikti šauriem pleciem, 90. gados, pārradot vīriešu žaketes sievietēm, tapa savdabīga dubulta plecu daļa, bet jaunā gadsimta sākumā Marželas tērpi lepojās ar ekstremāliem plecu polsteriem kā protēzēm.

Klasika

Martēns Maržela, kurš tik radikāli interpretēja un konceptualizēja modi, apliecināja arī to, ka šādi var rīkoties tikai meistars, kurš skrupulozi pārzina amatu. To pierāda zīmola klasiskie izstrādājumi – trenči, smokingi, baltie krekli un bikses, kurus, nosaukuma Replica apvienotus, dizainers demonstrēja kopš 2003. gada.

Patiesībā tās ir precīzas otrreizējās lietošanas preču bodēs nonākušu dažādu periodu drēbju reprodukcijas. “Maison Martin Margiela uzskata, ka šis apģērbs ir tik spēcīgs un pievilcīgs, ka tas ir jāpārrada tieši tāds kā bijis,” skaidroja zīmola komanda. “Mūsu dizaineri rūpējas par to, lai audumi un konstrukcijas maksimāli atbilstu oriģinālam. Tā lietas, kas bija “viens vintedža eksemplārs”, kļūst pieejamas daudziem.” Zīmols atsakās no autorības un labprāt citē tos second hand izstrādājumus, kuriem trūkst birkas ar ražotāja vārdu, uzmanību pievēršot augstvērtīgām amata prasmju tradīcijām.

Parīze svin

Suminot modes nama Maison Martin Margiela 30. gadskārtu, divos Parīzes muzejos gandrīz vienlaikus durvis ver leģendārajam konceptuālās modes flagmanim veltītas izstādes. Vērienīga dizainera retrospekcija līdz 15. jūnijam skatāma Parīzes Modes muzejā – tās kurators ir muzeja direktors Olivjē Sajārs, kurš izstādē iekļāvis gan tā dēvētā dekonstrukcijas klasiķa zelta fondu, gan modes nama arhīvu materiālus.

Savukārt Dekoratīvās Mākslas muzejs izstādes Maržela, Hermès gadi ietvaros koncentrējies uz sešu gadu (1997. – 2003.) un 12 kolekciju ilgo periodu, kad Martēns Maržela bija franču luksusa leģendas Hermès sieviešu valkāšanai gatavā apģērba līnijas mākslinieciskais direktors. Izstādei, kas skatāma no 22. marta līdz 2. septembrim, ir 14 tematiskās sadaļas (ikonas, kārtainība, āda utt.), un speciāli tai tapusi video sērija, kurā trīs dažādu vecumu Hermès tā laika modeles iedzīvina Marželas tērpu hameleoniskos un dažādām transformācijām pakļaujamos raksturus – ar piedurknēm kā funkcionāliem elementiem un piedurknēm kā aksesuāriem, noņemamām apkaklēm utt.

Īstena medusmaize Martin Margiela stila kvintesences cienītājiem un daudz brīnišķīgu atmiņu tā uzticamajiem valkātājiem. Vienlaikus kārtējo reizi atminoties veco labo patiesību, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais, un novērtējot, cik daudz no tā, kas pagājušā gadsimta beigās bija avangards, šobrīd ir jau ietiecies meinstrīma nišā dažādu knašu citētāju interpretācijās.

Lieki piebilst, vienīgais, kā šajās abās izstādēs trūkst, ir to vaininieka portrets – kaut oficiāli pateicis ardievas modes biznesam, cilvēka-noslēpuma konceptu Martēns Maržela meistarīgi kultivē joprojām.