"Teātris ir ļoti greizsirdīgs partneris" - Zane Dombrovska atklāj, kāpēc pameta skatuvi
“Un vienalga, cik auksti vai karsti, vai salti, vienalga es kāpšu vēl augstāk.” Šie vārdi no aktrises un mūziķes Zanes Dombrovskas jaunās dziesmas precīzi raksturo viņas šābrīža sajūtas. Atteikusies no štata vietas Latvijas Nacionālajā teātrī, Zane sevi atradusi jaunā ampluā, kas saistīts ne tikai ar dziedāšanu, bet arī dziesmu aranžēšanu un mūzikas režiju.
Teātrī Zane Dombrovska nokļuva nejauši, pateicoties mūzikai. Uzaicināta piedalīties muzikālajā drāmā Adata, viņa aizkavējās uz Nacionālā teātra skatuves 10 gadus, paralēli pabeidzot Latvijas Kultūras akadēmiju. Lai arī Zane ir pārliecināta, ka profesiju var iemācīties darot, dramatiskā teātra aktiera mākslas studijas ļāva iegūt zināšanas, kas noderēja kā uz skatuves, tā dzīvē.
Darba teātrī netrūka, taču 33. dzimšanas dienā Zane nolēma savilkt personisko bilanci. Saprast, kas ir paveikts un ko vēlas darīt tālāk.
“Man tā bija milzīga uzdrīkstēšanās. Nebija ne jausmas, kā reaģēs teātra vadība un kolēģi. Lēmums brieda, tas bija grūts un traks periods, bet, esot teātrī, intuitīvi vienmēr esmu meklējusi vietu mūzikai, kuras pēdējos gados sāka pietrūkt aizvien vairāk. Gribējās vairāk pabaudīt to brīvību, ko sniedz mūzika, pabūt vairāk ar sevi. Teātris tomēr ir ļoti greizsirdīgs partneris, viņš pieprasa visu tavu laiku.”
Otrs iemesls aiziešanai no teātra bijusi sajūta, ka pienācis laiks pašai uzņemties atbildību. “Aktieri mēdz teikt – mēs kalpojam teātrim. Ar to es reizēm attaisnoju dažādas personiskas neizdarības: neaizgāju vingrot vai nemācījos kādu jaunu lietu, jo it kā nav laika… Tāpēc, aktualizējoties tēmai par pieaugšanu, sapratu, ka šis ir īstais brīdis kaut ko mainīt. Nevis teātris organizē manu dzīvi, bet es pati esmu tās noteicēja. Manas zināšanas, varēšanas, spējas un talanti – tā ir mana atbildība pašai pret sevi.”
Neraugoties uz saspringto izrāžu grafiku, Zanei izdevās izbrīvēt laiku virknei muzikālu projektu. Viņa veidoja skaņu noformējumu mākslinieces Agneses Melbārdes vides objektu izstādei, un abas īstenoja kopīgu mākslas projektu, kurā Agneses gleznas, satiekoties ar Zanes mūziku, pārtapa koncertprogrammā un mūzikas albumā 7 dienas.
Kopā ar aktrisēm Ditu Lūriņu un Ēriku Egliju nodibināta grupa Trio Saldais (šobrīd top grupas pirmais albums), ar Aigaru Voitišķi izveidota Ziemassvētku programma Ledus puķes tavā logā. Pabeigts arī darbs pie Nika Matvejeva dzimšanas dienai veltītā koncerta, kurā Zane varēja apvienot savas zināšanas par teātri un mūziku, piedaloties projektā gan kā dziedātāja, gan vokālā producente.
Šobrīd viņa atklājusi jaunu izaicinājumu, kas saistīts ar – kā Zane to dēvē – skaņas dizainu. “Nopirku jaunas klavieres un aprīkojumu, lai padziļinātu savas prasmes. Varu dienām sēdēt un urķēties. Ne velti bērnībā vēlējos kļūt par ķirurģi. Lienu detaļās, skrubinos pa to oderi. Mani aizrauj šis process, nevis viena dziesma, bet konteksts. Man arī patīk darbs studijā, kur varu ņemties, knibināties, iedziedāt, pārdziedāt un atrast to summu, ar kuru esmu pilnībā apmierināta.”
Vai teātra tomēr nepietrūkst? “Vienas durvis aizveras, bet izrādās, ka blakus ir citas,” saka aktrise. Tikko kā beidzies darbs pie muzikālās režijas Ditas Lūriņas koncertstāstam Tango. Bez Asinīm. Bet šobrīd notiek mēģinājumi jaunai Ināras Sluckas režisētajai izrādei Man 30 gadu, kurā skanēs Raimonda Paula mūzika un Zanei atvēlēta skaista, muzikāla loma.
Sarunas gaitā kļūst skaidrs, ka viņa uz skatuves neatrodas uzmanības vai slavas dēļ. “Mūzikas un teātra skatuves atšķiras, bet galvenais ir saturs. Ja tam piekrītu, varu darīt jebko.
Tad es attaisnoju savu būšanu mākslā. Dievs man ir devis talantu, un māksla var celt, dot un iedvesmot. Man ir dots, lai es dotu.”
Vai brīvā laika ir kļuvis vairāk? Izrādās, ka ne, taču tagad tas ir Zanes pašas laiks. Viņa smejas, ka aizpeldēšana nekā nedarīšanā nedraudot, jo ieceru ir tik daudz, ka ceļam gals nav redzams. “Lai izdarītu, ko gribu un ko man piedāvā, brīvais laiks ļoti rūpīgi jāieplāno. Disciplīna man nesagādā problēmas, ja nu vienīgi vakaros ir grūti sev pateikt, ka jāiet gulēt. Mūzikas pasaules iespējas tā aizrauj, ka laiku nejūtu. Jo vairāk klausos, jo vairāk sadzirdu. Tur ir miljons iespēju un milzīgi daudz darāmā. Kad biju tajā teātra mašīnā, pat neatļāvos vērtēt un analizēt, tikai domāju par to, kā izturēt.”
Savelkot savu 33 gadu dzīves bilanci, mūziķe nonākusi pie vairākām būtiskām atziņām. Pirmkārt – meklējot vainu citur, nevar attaisnot savu neuzdrīkstēšanos, jo tas atņem daudz enerģijas. Tikai šobrīd viņa iepazīst sajūtu, ka nav nepieciešams sevi likt konkrētos rāmjos vai ieslēgt vienā ampluā.
“Ja man kaut kas nepatīk, esmu brīva aiziet. Labāk pieņemu lēmumu laikus, nevis radu sastrēgumu. Izvēlos savu risinājumu, lai ko tas nozīmē. Nejūtos neko nokavējusi, lai sāktu ko jaunu. Pat ne sāktu, bet turpinātu, tikai citādāk. Izvērtējot, pārvērtējot, pārkārtojot – tas nenozīmē iet prom, bet izdarīt citādāk. Ja es to daru ar pareizu attieksmi un mīlestību, tad jau arī būs darāmais.”
Tagad Zane var ieplānot laiku lietām, kuras allaž tikušas noliktas otrajā plānā. Piemēram, savas veselības sakārtošanai, vingrošanai, skaistumkopšanai. “Ja tev ir dota brīvība, pieaug arī atbildība par to, kā tu to izmanto.”
Kā Zane sevi lutina? Viņa lido ar paraplānu. Pagaidām kopā ar instruktoru, taču tas pilnībā ļauj izbaudīt lidojuma burvību, ne par ko neuztraucoties. “Lidojot tandēmā, man pašai nav nekas jāprot, nav jāiespringst, ir tikai jāļaujas. Un tajā retinātajā gaisā raisās pavisam citas domas. Var izvēdināt galvu vārda vistiešākajā nozīmē, un tā ir baigā bauda.”
Un vēl viens, Zanei ļoti būtisks jaunums: kopā ar Kasparu Ansonu ierakstīta dziesma, kurai klipu tikko nofilmējusi režisore, mūziķes kolēģe Nacionālajā teātrī Ināra Slucka. Tās nosaukums ir Man tas netiek klāt – un šie Zanes pašas sarakstītie vārdi izsaka gana daudz!
