"Paradīze 89" režisore: "Mūsdienu bērni nespēj pat iedomāties, kāda dzīve padomju laikā bija viņu vecākiem"

Pirmajā ciešajā saķerē ar kino Madara nonāca piecu gadu vecumā, kad režisors Varis Brasla viņu izvēlējās Idas lomai filmā Emīla nedarbi. Vēlāk, kad Rīgas Kinostudijā par filmu direktori sāka strādāt viņas mamma, kino kļuva par ikdienišķu lietu.

“Dakteru bērni bieži kļūst par ārstiem, mūziķu – par mūziķiem, es savu bērnību skatīju caur kino prizmu. Likumsakarīgi, ka šodien kino ir mans veids, kā runāt ar cilvēkiem un darīt zināmas savas sajūtas par pasauli un lietām,” Madara secina.

Jau kopš 2002. gada viņa apzināti virzījusies arvien dziļāk kino pasaulē. Sākusi kā administratore, kas krievu seriāla aktieriem rezervē vilciena biļetes un viesnīcas, un pamazām izaugusi līdz režisoru asistentei ar patiešām bagātu pieredzi (Melānijas hronika, Es esmu šeit, Dēls, Brāļi, Miglā, Nevajadzīgie cilvēki, Rūgtais vīns, Rīgas sargi u. c.). Nu viņa ir diplomēta un patstāvīga režisore: jau pirms pusotra gada ekrāna dzīvi sāka režisores īsfilma Dārznieks, kura tika novērtēta ar Lielo Kristapu kā 2016. gada labākā īsmetrāžas spēlfilma.

Madara uzskata, ka kino jēga nav tikai izklaidēt, jo šis ir “brīnišķīgs vizuāls medijs, caur kuru var informēt, likt just, kā arī ietekmēt”. Tāpēc kino kā izziņas instruments bērniem būtu jāierāda jau no mazotnes, pie viena audzinot latviešu kino skatītāju nākotnei.

Lente Paradīze 89, kas radīta Latvijas simtgades filmu programmas ietvaros, ir filma bērniem, bet ne tikai. Tā aizved mūs uz 1989. gada vasaras notikumiem: četras meitenes pilnā mērā izbauda brīvību bez vecāku pieskatīšanas, kamēr pieaugušie briedina Latvijas neatkarības idejas.

Filmas virsuzdevums ir raisīt dialogu starp bērniem un vecākiem – par laiku, ko tagadējie vecāki piedzīvojuši kā bērni, par personīgo un politisko brīvību. “Filma pirmkārt adresēta bērniem. Iespējams, arī tāpēc, ka man pašai ir bērni šajā vecumā (Paulīnai būs 10, Gustavam 15 gadu. Red.), un es viņiem labprāt izstāstītu šo stāstu. Mūsdienu bērni nevar pat iedomāties, kā dzīvoja viņu vecāki, kāda bija sadzīve un sajūtas padomju laikā.

Vēlos uzrunāt arī savu vecāku paaudzi, kuri tolaik bija iesaistīti Latvijas brīvības notikumos un kuriem toreiz, iespējams, bija mazāk laika bērniem, jo bija svarīgākas lietas darāmas. Ļoti gribētos, lai mēs, pieaugušie, atceramies, kā visi kopā bijām ceļā uz neatkarību un stāvējām Baltijas ceļā. Šī sajūta arī mūsdienās varētu palīdzēt mums svarīgos brīžos atkal sadoties rokās un būt vienotiem.”

Scenāriju filmai Madara rakstījusi pati, jo šis laiks palicis atmiņā spilgti un emocionāli. Vairāk nekā trīs gadus – kopš scenārija pirmā burta – viņa dzīvojusi 1989. gada noskaņās. Ko ir bijis patīkami atcerēties? “Baltijas ceļa vienotības sajūtu un kopā būšanu, kad attiecībās bija sajūtams ļoti liels cilvēciskums gan starp pazīstamiem, gan svešiem. Patīk atcerēties arī bērnišķīgo brīvību, kādu kā bērni izdzīvojām – nepieskatīti, it visā paši iepazīstot pasauli, bez blakus stāvoša pieaugušā.” Tādas vasaras, kad Madara ar māsu devās pie māsīcām uz mazpilsētu, tiešām bijušas, tomēr viņa nav galvenās varones, deviņgadnieces Paulas, tiešs prototips. Toties mazā māsa Laura un māsīca Linda gan maksimāli veidotas pēc līdzības ar reālajām radiniecēm “ar savām rakstura iezīmēm un pigoriem”.

Viena no spilgtākajām filmēšanas epizodēm režisorei saistās ar Paulas sapņa filmēšanu: “Paula dodas pa pļavu, pļavas vidū ir Ļeņina piemineklis, un turpat apkārt 15 skolnieces formas tērpos. Diezgan sirreāla aina pati par sevi, bet šķita, ka arī daba mums tajā palīdz un ir sagatavojusies šai epizodei: todien bija tik interesanti – lieli mākoņi, kas mijās ar sauli un pilnīgi pelēkām debesīm,” Madara atceras.

Tomēr emocionāli visspēcīgāko satricinājumu radīja Baltijas ceļa filmēšana, uz kuru bija ieradušies 700 brīvprātības vadīti cilvēki. “Esmu bezgala pateicīga cilvēkiem par gatavošanos (Brīvprātīgie bija aicināti ierasties tā laika apģērbā. – Red.), uzdrīkstēšanos piedalīties un par laiku, ko viņi veltīja filmēšanas procesam. Tas mani aizkustināja līdz asarām. Bijām jau sagatavojuši zaļo fonu, arī vizuālo efektu meistars bija gatavībā safotografēt cilvēkus, lai pēc tam attēlus pavairotu un tehniskiem līdzekļiem padarītu Baltijas ceļu garāku, bet tas nebija vajadzīgs!”

Trīs gadus intensīvi dzīvojusi filmas notikumos, Madara ir gatava “palaist šo bērnu pasaulē savām kājām” un ķerties pie nākamā scenārija. Viņai padomā nākamā lielā filma – ironisks stāsts par mums – cilvēkiem mūsdienu Latvijā. Un ir krietna deva mācību un gudrību, ko viņa ņems līdzi no pirmās lielās filmas pieredzes. Galvenā atziņa: ja situācija nav tāda, kādu esi sākotnēji iecerējis – nevar dabūt rekvizītus vai tehniku, ir apmākusies diena, kad būtu vajadzīga saule, kaut kas noiet greizi, – nevajag par katru cenu cīnīties pret apstākļiem, bet gan jāmēģina atrast veidu, kā īstenot savu ieceri arī noteiktos ierobežojumos!

Tagad, pirms sākami jauni darbi, režisore labprāt izstaigātos kādā garākā pārgājienā. Vēlams, vairāku dienu, vēl labāk – vairāku nedēļu ilgumā: “Tā, ka esi tikai tu un ceļš, varbūt vēl tavs ceļabiedrs. Ejot attīrās domas un prāts, tu kļūsti pavisam primitīvs un tukšs. Un tu ļaujies tam, ko priekšā rāda ceļš, pa kuru ej.” Jā, un vēl līdzīgu sajūtu dažreiz viņai izdodas panākt klasiskās mūzikas koncertos.