Filmas "Turpinājums" režisors Ivars Seleckis: "Jebkuram bērnam ir svarīgi nepamest mācības - lai cik slinks viņš būtu"

Savos 83 gados Ivars Seleckis ir apbrīnojami vingrs un rosīgs. Lai arī aizņemts darbos, viņš cenšas ievērot šim gadsimtam neraksturīgu principu – uz tikšanos ierasties drošu brīdi pirms norunātā laika. Kā daudzās fotogrāfijās redzēts, galvā viņam berete. „Kādreiz nēsāju hūti, bet filmējot nācās ložņāt pa visādām celtnēm un fabrikām, kur tā neturējās galvā. Kad 1957. gadā sāku strādāt par operatora Voldemāra Gaiļa asistentu, viņš ieteica, ka neviena cepure nebūs labāka par bereti, jo tā nekur neķeras – viņš pats tādu nēsāja.”

Ivars Seleckis ir vecākais joprojām strādājošais dokumentālists Latvijā. Ko viņš saka tiem, kuri to atgādina? „Tas lai paliek uz viņu sirdsapziņas. Mani tas kaut kā neskar. Es esmu šajā laika nogrieznī, cipari man nekādu apgrūtinājumu nerada, un es neliekos par to visu ne zinis.” Jo darāmā pietiek.

Filmu studijas Mistrus Media iecere uzņemt filmu ciklu par cilvēkiem, kas izaug Latvijā, Selecki ir aizrāvusi. Pasaulē tāda veida filmas nav jaunums, taču mūsu valstī šāds sociāli nozīmīgs projekts līdz šim nav realizēts.

„Situācija ir tāda, ka mūsu augšanā vienmēr kāds ir iemaisījies. To ļoti labi atspoguļo Latvijas zemnieku dzīve – neviena zemnieku paaudze nav varējusi nodot bērniem mantojumā gatavas mājas, vienmēr varas ir patraucējušas. Nav notikusi normāla attīstība, vienmēr bijis jāsāk no sākuma. Pats esmu izaudzis totalitārismā, zinu tās dzīves spēles. Bet kādi ir cilvēki, kas izaug Latvijā šodien?” To šis projekts mēģinās parādīt. Filmas ievadā režisors saka, ka viņa dzīves laikā varas mainījušās vairākkārt, tāpēc gribētos, lai filmas varoņu dzīves turpinātos mierīgākos laikos.

Praktiski visām savām filmām Seleckis pats bijis arī operators, un šī ir tikai otrā, kur kameru vadījis kāds cits. „Vieglāk ir uzfilmēt pašam nekā izstāstīt otram, ko gribi, jo viņš vienalga uzfilmēs citādāk. Turklāt, skatoties caur kameru, man rodas arī idejas. Taču šoreiz tika izmantota komplicēta tehnika un vesela operatoru komanda ar Valdi Celmiņu priekšgalā.”

Safilmēts bija tik daudz, ka par katru no bērniem varētu uztaisīt pilnmetrāžas filmu, tomēr ražošanas iespējas atvēlēja vien pusotru stundu. Pārējais materiāls noderēs nākamo Turpinājumu veidošanai.

„Dokumentālistam no apkārtējās dzīves, kas slīd garām, jāpaņem tas, kas vajadzīgs. Neiejaucoties. Tāpēc mēs filmējām, regulāri apmeklējot savus varoņus visa mācību gada garumā, tajās reizēs strādājot no rīta līdz vakaram, jo nevarējām paredzēt, kas noderēs. Bija svarīgi dabūt īstenību, tāpēc bija jāfilmē viss, kā ir.” Pēc tam gan jārēķinās ar grūtu darbu – no safilmētā izfiltrēt izmantojamos kadrus. „Jā, darbs ir ellīgs, nevienam neiesaku,” caur smaidu piekrīt režisors.

Šī filma viņam bija jauna pieredze – izrādās, ļoti pieredzējušais dokumentālists bērnus filmējis pirmoreiz. „Pārsteidza tas, ka viņi bija interesantāki un gudrāki, nekā biju iedomājies.” Darbs pie filmas Seleckim radījis pamatīgu pēcgaršu, raisot gan rūgtas pārdomas, gan liekot noformulēt savu attieksmi vairākos ar izglītību saistītos jautājumos.

Esot modušās bažas – vai mūsdienu bērni, kuri lielākoties atdarina filmu varoņus un retāk pievēršas grāmatām, nezaudē savu tēlainās domāšanas potenciālu? Vai iecere grāmatu un burtnīcu vietā skolās pāriet uz planšetdatoriem pavisam neizskaudīs rakstīšanu ar roku – bet pirkstu kustināšana taču attīsta domāšanu! Vai bērni izglītības reformu panāktajās lielajās klasēs, kur skolotājs fiziski nespēj veidot kvalitatīvu dialogu ar katru, nebūs zaudētāji?

Pieredzētais raisīja neviltotu apbrīnu par pirmo klašu skolotājiem: „Viņi ir unikāli! Tie skolotāji visi ir lieli aktieri, jo viņam jābūt gan raganai, gan Sniegbaltītei, gan pareģim, gan ārstam un psihologam. Bērna dzīve pirmajos skolas gados lielā mērā notiek caur šo vienu skolotāju. Mana vislielākā cieņa viņiem – tas ir ļoti smags, ļoti vajadzīgs, bet, manuprāt, īsti nenovērtēts darbs.”

Vēl režisors ir pārliecinājies, ka jebkuram bērnam, lai cik slinks vai ne tik varošs viņš kādā brīdī būtu, ir svarīgi nepamest mācības. „Process ir jāturpina, jo vienā brīdī notiek klikšķis – un viņš kļūst par citu cilvēku. Ir zināmi gudri cilvēki, kas ilgi nav varējuši iemācīties runāt vai lasīt, bet beigās izauguši par ģēnijiem. Tāpēc iespēja mācīties vismaz vidusskolas līmenī ir jādod katram. Nevar zināt, kad kuram tas klikšķis notiks.”

Tāds, lūk, filmas pēcefekts pašam režisoram, kas apliecina, ka dokumentālista darbam piemīt zināms skarbums – tieši un nepastarpināti nākas sastapties ar problēmsituācijām. „Jā, nav garlaicīgi,” vecmeistars paironizē. Katrā ziņā viņš no tiesas cer, ka studijai Mistrus Media izdosies šo projektu turpināt.

Iespējams, tas būs jau cita režisora skatījums. Taču Seleckim būtu interesanti turpināt pašam: „Šāda tipa filmas Latvijai ir nepieciešamas, lai redzam, kā izaug valsts jaunā paaudze. Nākamajā filmā jau būtu arī vieglāk, jo inkubācijas periods jau būtu bijis: mēs vairāk un dziļāk varētu papētīt, kas notiek bērnu galvās, jau aptuveni zinot, kādi viņi ir.”

Visādā ziņā režisoram uz horizonta jau ir jaunas idejas: „Latvija ir pilna ar interesantiem cilvēkiem, par kuriem būtu jāuztaisa filmas. Kaut pusstundu garas, lai redzētu, cik tas viss ir aizraujoši un dīvaini.”