Modes skarbā mēle. 9 lietas, kas jāzina par leģendāro tunisieti Azedinu Alaiju
Laikmetā, kad modes zīmolu radošie direktori ir kļuvuši par reklāmistiem, bet pamatienākumus modes namiem sagādā smaržas un somiņas, Azedins Alaija bija viens no pēdējiem dizaineriem, kam līdz pat pēdējam elpas vilcienam izdevās saglabāt absolūtu brīvību it visā. Viņš radīja to, ko un kā vēlējās, tikai tad, kad vēlējās, un tikai tiem, kam vēlējās. 2017. gada modes lielākais zaudējums.
Gan dūla, gan mājkalpotājs
Azedins Alaija teju visu mūžu atgaiņājies no žurnālistiem ar vārdiem, ka savu vecumu vairs neatceras, pats sev piedēvējis piecus gadus mazāk, bet patiesībā bija dzimis pirms 82 gadiem Tunisijā.
Mātes vecāku kompānijā pavadījis “poētisku, lirisku un ārkārtīgi laimīgu bērnību”. Mīlējis dejot un zīmēt. Divas reizes nedēļā asistējis vietējai vecmātei Pino madāmai, kura zēnu iepazīstināja ne vien ar bērnu pieņemšanu, bet arī jaunāko modes un mākslas literatūru.
“Viņas ģimenes namā bija Parīzes mākslas galeriju katalogi, grāmatas par Pablo Pikaso un Djego Velaskesu. Lasīju un pārzīmēju to, ko vēlējos atcerēties. Pino kundzei bija arī žurnāli Vogue, lielveikalu Le Bon Marché un La Samaritaine pasūtāmo drēbju katalogi. Kad sūtījumi pienāca, atvērām tos kopā. Biju tik priecīgs! Aizvien atceros viņas sīkiem rakstiņiem rotātās kokvilnas vasaras kleitas, baltos cimdus un kurpes.”
Tīņa gados Alaija pievērsās tēlniecībai un mācījās vietējā mākslas skolā. Līdz brīdim, kad pa ceļam uz stundām pamanīja sludinājumu šūšanas ateljē skatlogā – tika meklēts vīļu apdares meistars ar algu pieci franki par izstrādājumu. Šajā ateljē sākās jaunā Azedina ceļš uz Tunisijas sabiedrības turīgo dāmu garderobēm un sirdīm. Viņām vajadzēja Parīzes augstās modes dizaineru darbu kopijas.
Jauneklis šuva gluži kā Christian Dior, Balmain un viņa paša iecienītākais meistars – Balenciaga. Bruņojies ar šo turīgo dāmu palīdzību un kontaktiem, Alaija pārcēlās uz Parīzi. Kamēr nebija sakārtoti dokumenti, tikai piecas dienas drīkstēja nostrādāt pie Kristiāna Diora un viņa asistenta, jaunā Īva Senlorāna, bet pēc tam divas sezonas noturējās pie Terija Muglera zīmolā Guy Laroche.
1960. gadā, atkal pateicoties Tunisijas sakariem, jaunais dizainers kļuva par grāfienes Nikolas de Blegjēras mājkalpotāju. Alaija gatavoja viņai Tunisijas ēdienus, rūpējās par bērniem un, protams, radīja tērpus. Ar šīs ģimenes palīdzību dizainers iepazinās ar sabiedrības dāmu Sesilu de Rotšildu un viņas draudzeni Grētu Garbo.
Slavenā aktrise jaunajam dizaineram lūdza pašūt zilu pārliela izmēra mēteli. “Viņa – visu dizaineru lielākais sapnis – bija manā acu priekšā,” atminoties jūsmoja Alaija. Kad mētelis bija gatavs, Grēta Garbo mīļi pateikusies un teikusi, ka Azedinam esot “skaistas, labas acis”. Pats savu ateljē Senžermēnas rajonā viņš atvēra tikai 70. gados, savu zīmolu izveidoja 1979. gadā, bet pirmo valkāšanai gatavo kolekciju prezentēja astoņdesmitajos. Lēnām, bet pamatīgi.
Naomi papucītis
Lai gan supermodeļu ideju visbiežāk piedēvē Džanni Versačem, Azedins Alaija tomēr bija pirmais. Viņa privātajās un tādējādi ekskluzīvajās kolekciju prezentācijās piedalījās visas tā laika lielākās zvaigznes: modeles Sindija Krauforde, Klaudija Šifere, Jasmīna le Bona, Kristija Tērlingtone, Eva Hercigova un Naomi Kempbela. Modeles bija gatavas atcelt dalību citās skatēs un darbos, bet par atalgojumu lūdza demonstrēto apģērbu, nevis naudu. Un Alaija viņām patiešām bija kā tēvs, īpaši Naomi Kempbelai.
Kad 16 gadu vecā londoniete Naomi ieradās Parīzē, neprazdama franču valodu, Alaija, kurš savukārt nemācēja runāt angliski, viņu pabaroja un izmitināja. Naomi, kura nekad nav satikusi savu bioloģisko tēvu, Azedinu dēvēja par papa, un viņam nācās rūpēties arī par jaunietes drošību.
“Sākumā Naomi biju piešķīris tikai matraci lejas stāvā. Bet, kad viņa sāka mukt ārā pa logu, lai dotos uz klubiem ballēties, iedevu istabu virs savējās. Tā varēju viņu uzmanīt stingrāk.”
Šīs attiecības Naomi garantēja drošību un strauju karjeras attīstību, ko viņa atalgoja ar lojalitāti un pat aizstāvību. “Nekad neiesaistīšos pasākumos, kur neciena manu papa!” tā Naomi atteicās piedalīties Ņujorkas Kostīmu institūta 2009. gada ballē, jo uzskatīja, ka tētukam Alaijam piešķirta necienīgi maza ekspozīcija izstādē Modele kā mūza.
“Ja ledusskapī būtu pēdējā ola, mājās pēdējā maizes šķēle, viņš to atdotu man. Azedins ir mana ģimene visās šā vārda nozīmēs. Un viņam ir ne vien visplašākā sirds, viņš ir pasaules labākais dizainers,” bija pārliecināta supermodele.
Laimīgs kopā ar sievietēm
Azedins Alaija tērpus modelēja gluži kā tēlnieks, cieši ap sievietes augumu, izceļot vidukli un nezaudējot formas. Mūsdienās jēdziens body con – saīsinājums no body conscious (ķermeņa pašapziņa) – kļuvis teju par lamuvārdu, taču Alaijas izpildījumā, pateicoties viņa lieliskajai formu un proporciju izjūtai, šis stils lika sievietes ķermenim izskatīties fantastiski un viņai piešķīra īpašu pārliecību par sevi.
“Neviena cita dizainera kleita nespēj likt sievietei izskatīties un justies tik labi kā Azedina Alaijas tērpi,” apgalvoja Naomi Kempbela. The King of Cling – Ciešā pieguluma karalis – tā dēvēja dizaineru, kura veiksmes stāsts balstās paša šuvēja pieredzē – perfektā konstrukcijas, piegriezuma, materiālu pārzināšanā. Turklāt viņš bija viens no retajiem, kurš pats arī piegrieza, sadiedza un radīja paraugmodeļus no sākuma līdz pat beigām.
Alaija izmantoja Madlēnas Vionē ieviesto piegriešanu slīpajā diegā – pa auduma diagonāli, kā arī korsešu mākslas šūšanas tehnikas. Materiālu elastīgums garantēja maksimālu un seksapīlu piekļāvību, savukārt klusinātu toņu izvēle ļāva izvairīties no jebkādām vulgaritātes pazīmēm. Tradicionālās šūšanas tehnikas un tolaik tikko radītie likras, džersija un viskozes audumi – šāds tehnoloģiju komplekts garantēja satriecošu rezultātu.
“Tērpiem ir jāeksponē visskaistākās ķermeņa daļas. Pat tad, ja kleitai ir rāvējslēdzēja aizdare, ir ļoti svarīgi, lai tas būtu atverams ķermeņa skaistākajā punktā,” Alaija uzskatīja. “Neplānoju būt ne moderns, ne revolucionārs, nedz arī ievērot kaut kādu personīgo Alaijas stilu. Nekad neesmu gribējis būt slavens dizainers vai augstās modes mākslinieks, mani neinteresē troksnis, ko saceļ ap modi. Kad redzu, ka manas kleitas sievietēm liek justies skaistām un laimīgām, arī es esmu laimīgs.”
Pirkt un pārdot
Lai gan Alaija jau bija pazīstams dizainers, kuru dievināja modeles un izklaides industrijas zvaigznes, viņa zīmola pozīcijas ne vienmēr bija stabilas un drošas. Pēc dvīņu māsas Hafidas nāves 1992. gadā Alaija pameta oficiālo modes kalendāru, izvairījās no preses un radīja kolekcijas tikai veikaliem un privātajiem klientiem.
Mēģinājums atgriezties apritē bija uzņēmuma daļas pārdošana konglomerātam Prada Group 2000. gadā. Finansiālais atbalsts sniedza iespēju radīt aksesuāru līniju un 2003. gadā arī pirmo augstās modes kolekciju. Tomēr dizainers nespēja pielāgoties jaunajām mārketinga stratēģijām, pienākumiem un prasībām mainīt savu redzējumu. 2007. gadā viņam izdevās uzņēmumu atpirkt. Un atkal pārdot. Šoreiz – Šveices luksusa uzņēmumam Richemont, kurš ļāva Alaijam neievērot modes kalendāru un nereklamēt sevi un savu darbu, sniedzot dizaineram tik svarīgo radošo, finansiālo, fizisko un emocionālo brīvību.
Mājas valdnieki
Alaijas mājas dzīvi vadīja milzīga darbinieku komanda, tomēr viņš neuzskatīja, ka pats tur būtu galvenais. “Īstie mājas valdnieki ir mani dzīvnieki,” mēdza teikt vīriņš, kurš labprāt pozējis fotogrāfiem, apskaujoties gan ar dabas parku vilkiem, gan paša iespaidīgajiem dogiem.
Dizainera mūža nogalē namā saimniekoja divi Norvēģijas meža kaķi, divi Bengālijas kaķi un viens Persijas kaķis vārdā Oums, kurš kā kaprīzākais ģimenes loceklis gulēja saimnieka gultā. Lai mīlestības netrūktu, viņam bija arī burvīga pūce milzu būrī un divi miniatūri Maltas zīda sunīši Vaka Vaka un Anuārs, tomēr galvenais bija mūziķes Šakiras dāvinātais sanbernārs Didīna. Cienījams savas sugas pārstāvis, kas savu miniatūro saimnieku pavadīja ik uz soļa.
Ko gribu, to daru
“Bērniem līdz septiņu gadu vecumam ir jābūt brīviem. Nav vajadzības piebāzt viņu galvas ar reliģiju un citām lietām, viņiem ir jādzīvo kā bērniem,” esot apgalvojusi dizainera vecmāmiņa. Ieaudzinātais brīvības gars Azedinu pavadīja visu dzīvi. Viņš darīja tikai to, ko gribēja.
Jau desmitiem gadu pirms modes preču tirdzniecības modeļa “redzu tagad – pērku tūlīt” rašanās Alaija izvairījās no industrijas prasībām – atteicās no modes skatēm un atļāvās nesekot aktuālajām tendencēm. Sākotnēji zīmola kolekcijas tika rādītas ar pāris mēnešu nobīdi no tradicionālā grafika, bet pēc 1992. gada viņš tās demonstrēja tikai tad, kad pats juta, ka viņam ir kas rādāms.
Alaija bija pilnīgi pārliecināts, ka modes kalendārs neatbilst veselīgas un līdzsvarotas dzīves principiem. Intervijā pirms septiņiem gadiem viņš atgādināja par sekām, kas skar industrijas ritmam pakļautos pārstrādājušos dizainerus: “Radīt astoņas kolekcijas gadā ir stulbums! Paskatieties, kas notika ar Džonu Galiāno vai Balmain mazo zēnu (Kristofu Dekarēnu. – Red.), kurš ārstējas psihiatriskajā klīnikā. Viņš tika salauzts. Aleksandrs Makvīns ir miris.
Un ir vēl daudzi citi, kuri ir vienkārši pārguruši. Mēs nevaram algot jaunos talantus, lai viņus izspiestu kā citronus un izmestu. Tas ir necilvēcīgi!” Alaija uzskatīja, ka mūsdienu straujajā tempā ir pazaudēts modes galvenais, īstais luksuss – radošums – un laiks, kas nepieciešams īpašu siluetu vai audumu izveidei. “Atsakos strādāt tādā ritmā! Tā nav mode, tas ir industriāls darbs. Cilvēkus algo, lai viņi rada dizainu, ražo, pārdod, pārdod un pārdod...”
Alaiju neinteresēja arī pašreklāma, intervijas un ballītes, viņš koncentrējās uz svarīgāko – klientēm, amatu, radošo darbu un paša dzīves kvalitāti. Dizainers negāja pat paklanīties skates noslēgumā: “Nevēlos būt klauns. Turklāt saņemt aplausus vienam nozīmē izrādīt necieņu tiem daudzajiem cilvēkiem, kuri man ir palīdzējuši.”
Skarbā mēle
Izteiktā taisnīguma sajūta un brīvības gars neļāva Azedinam ciest klusu: viņš runāja, ko domāja, un tas mēdza novest pie ilgstošiem ķīviņiem. Piemēram, viņš skarbi izrunājās par Karlu Lāgerfeldu: “Man nepatīk viņa stils, gars un attieksme. Viņš ir kā (modes dizainera) karikatūra, nekad dzīvē nav pieskāries šķērēm. Tas nenozīmē, ka viņš nav lielisks, bet viņš iederas citā sistēmā. Lāgerfeldam ir fantastiska kapacitāte – vienu dienu viņš fotografē, nākamajā taisa kokakolas reklāmas.
Es drīzāk nomirtu nekā gribētu redzēt savu seju uz auto. Mēs nodarbojamies ar dažādām lietām.” Arī ietekmīgā Conde Nast mākslinieciskā redaktore Anna Vintūra, kurai ar visu komandu bija liegta ieeja dizainera skatēs, izpelnījās publisku Azedina nopēlumu: “Viņa ļoti labi vada savu biznesu Vogue, bet ne jau modi. Redzot, kā ir ģērbusies Anna pati, ne uz sekundi nepaļaušos uz viņas gaumi. Kaut esmu ASV pārdotākā zīmola dizainers un Barneys lielveikalā man atvēlēti 140 kvadrātmetri, viņa jau gadiem nav fotografējusi manus darbus. Ja amerikāņu sievietes mani mīl, Annas atbalsts man nav nepieciešams. Viņa nodarbojas tikai ar biznesu, sabiedriskajām attiecībām un citu iebiedēšanu. Bet, ieraugot mani, nobijusies ir viņa. Kurš vēlāk atcerēsies tādu Annu Vintūru? Neviens. Bet, piemēram, Diānu Vrīlendu, viņas darbu un izsmalcināto stila izjūtu atcerēsies visi.”
Alaijam bija skarbs viedoklis arī par mūsdienu modi: “Nekad nebiju redzējis tik daudz vulgaritātes kā šīs meikapa pārmērības uz sieviešu sejām Un, lai kā man patiktu Olivjē Rusteings, tas notiek Balmain zīmolā. Vetements ir lielisks, bet visu, ko dara Demna Gvasalija, Martēns Maržiela darīja jau pirms viņa. Vetements ir stailings, nevis modes radīšana, Demna nav radījis jaunu siluetu vai jaunu sievieti. Kurš vīrietis jūsmos par sievieti ar tik platiem pleciem?” Jaunajiem zīmoliem un dizaineriem, tā sprieda Alaija, pietrūkstot izpētes un zināšanu: “Lai attīstītos, ir maksimāli daudz jāstudē. Lai arī šis darbs ir radošs, tas jebkurā gadījumā ir darbs. Un strādāt ir jāiemācās. Pagātne ir tāpēc, lai mums ko iemācītu.”
Draugu draugs
“Esmu viens no laimīgajiem, kam ir dziļas un stipras attiecības un draudzības. Ja kādu mīlu, tad mīlu pamatīgi,” apgalvoja dizainers un pierādīja to arī darbos. Cilvēciskums izpaudās attiecībā pret visu un visiem, ar kuriem Azedins Alaija saskārās, lojāla un cieņpilna bija viņa attieksme pret darbiniekiem, kolēģiem un klientiem.
Kad 2011. gadā Alaiju aicināja kļūt par Christian Dior radošo direktoru pēc Džona Galiāno atstādināšanas no amata, viņš atteicās, vērtējot šo pavērsienu kā necilvēcisku un paziņojot, ka personiskās attiecības viņam ir svarīgākas par karjeru.
Dizainera cilvēcisko pusi redzēja ikviens ar Azedinu Alaiju, viņa uzņēmumu, radošo darbu un personību saistītais.
Pēc viņa nāves – Alaija mira 2017. gada 18. novembrī – tieši uz to tika likts galvenais uzsvars piemiņas rindās. “Viņš bija ne tikai kolēģis, viņš bija lielisks draugs. Industrija ir zaudējusi ārkārtēju talantu, patiesu radošo ģēniju un taisnīguma, labestības iemiesojumu,” teica Johanns Ruperts, Richemont grupas vadītājs. “Viņš strādāja ar visu savu sirdi un dvēseli,” tā dizainere Reja Kavakubo.
“Vienmēr esmu apbrīnojusi reti sastopamās īpašības – viņa intelektuālo godīgumu un domāšanas oriģinalitāti,” atzinās bijusī biznesa partnere, dizainere Mjuča Prada. Džordžo Armāni: “Viņš kā tēlnieks strādāja ar ķermeņa formām un proporcijām, izcēla personas juteklisko pusi un teju mūžīgo skaistumu.
Neiekļaudamies sistēmā, viņš ir ietekmējis modi kā individuāla balss, ir sekojis tikai savam estētiskajam virzienam. Tieši tādēļ viņš ir tik ļoti mīlēts un apbrīnots.” Dizainere Diāna fon Firstenberga: “Ar adatu un diegu Alaija radīja tēlniecības darbus, kuri sievieti padarīja par skaistuma un spēka dievieti. Viņš strādāja ar baisu spēku un tāpēc tika dievināts.” Dizainers Albērs Elbazs: “Viņš parādīja, cik būtiski iztikt bez gatavām formulām, darīt visu pa savam, uzticēties intuīcijai un neiekļauties sistēmā. Viņa darbi pauda brīvību, mīlestību un kontroli (pār savām spējām).”
Leģendārā tunisieša ieguldījumu novērtē arī jaunās paaudzes dizaineri. Rikardo Tiši pateicās Alaijam par individualitātes skolu: “Viņš vienmēr uzticējās savam redzējumam, neielaidās kompromisos un nepārdeva savu dvēseli nevienam. Kvalitāte, nevis kvantitāte, nekādas sekošanas sabiedriskajām vai modes tendencēm. No viņa esmu iemācījies būt uzticīgs pats savai identitātei.”
Savukārt Brendons Maksvels novērtējis cilvēciskuma spēku: “Vienmēr esmu apbrīnojis viņa dzīvi, viņa ziedošanos darbam un draugiem. Tas ir patiesais standarts, pēc kura mēs visi esam mērāmi. Ik rītu viņš modās darbam un katru nakti devās pie miera pēc vakariņām draugu lokā. Ko vēl vairāk var gribēt no dzīves? Viņš parādīja, ka īstā mode nav ne šampanietis, ne ballītes, tā ir sievietēm sniegtais spēks, laime un prieks. Viņš ir apliecinājums tam, kā izmantot savu talantu, lai palīdzētu citiem.”
Nomirt laimīgam
“Mēs zinām, kas noticis pagātnē, dzīvojam tagadnē, bet nākotne ir neskaidra. Laiks ir ļoti būtiska lieta. Cilvēkiem nevajadzētu to izšķiest velti,” apgalvoja Alaija un katras dienas vērtību saskatīja iespējā mācīties. Mācīties no saviem klientiem, kolēģiem un interesantiem dažādu citu sjomu pārstāvjiem. Viņa recepte bija izturēties pret lietām un situācijām vienkārši.
“Neuztveru lietas pārāk nopietni, viss ir jāuztver ar smaidu. Smejos, jo tā es spēšu nomirt laimīgs!” Dizainers, kurš, slavējot ik sievietes augumu, dāvāja viņām skaistumu un laimi, bija viens no retajiem, kas nodzīvojuši līdzsvarotu un pilnvērtīgu dzīvi modē. Industrijā, kurā personiskā harmonija un laiks ir vislielākie izaicinājumi.
