Iļja Lagutenko: "Daudzi man teic, ka "Mumij Troļļ" ir vienīgais gaišais, kas krievvalodīgajā mūzikā noticis pēc aizrautīgajiem 90. gadiem"

Grupa dodas pasaules koncerttūrē un 13. decembrī iegriezās arī Rīgā. Modes dizainers Goša Rubčinskis radījis diska jubilejai veltītu kapsulkolekciju. Ko nu par to – Krievijas banka šoruden laidusi klajā 2000 rubļu banknoti ar Vladivostokas skatiem. Ir pamats domāt, ka tā ir tieša atsauce uz vienu no albuma Morskaja hitiem – Vladivostoka 2000.   

Vai atceraties sevi tālajā 1997. gadā? Kā izdzīvojāt to īpašo “slaveniem pamošanās” sajūtu, ja tāda bija?
Mēs to izdzīvojām nebeidzamajā pirmajā Troļļu viesturnejā. Katru dienu mainījās laika joslas un laika apstākļi, sniegavētru dēļ atcēla lidmašīnu reisus, Sibīrijas plašumos lūza autobusi, viesnīcās nebija karstā ūdens, krāpnieki producenti zaga no mums naudu, koncertos notika bandītu razborkas, bija vēl citi unikāli piedzīvojumi. Tajā gadā nospēlējām vairāk nekā 200 koncertu, un tā bija nesamaksājama  izdzīvošanas un dzīves pieredze sava sapņa labad.

Tagad, dziedot 20 gadu senas dziesmas, jūtat, cik daudz kas ir mainījies jūsos un pasaulē mums apkārt – vai varbūt, tieši otrādi, brīnāties, cik maz viss mainījies?
Pirms 20 gadiem Mumij Troļļ mēdza saukt par grupu viendienīti un pareģoja mums drīzu aizmirstību. Taču vēsture, kā tagad redzam, lēma citādi.

Dziesma Vladivostoka 2000, kas savulaik tika sarakstīta, pamatojoties uz vietējām 90. gadu Krievijas reālijām, ir populāra joprojām. Tai par godu uztaisīta pat jauna nauda! Tagad nereti dzirdu, ka daudzas Troļļu dziesmas esot teju vienīgais un patiesi gaišais, kas krievvalodīgajā mūzikā noticis pēc aizrautīgajiem deviņdesmitajiem. Ja reiz šīs dziesmas klausās mūsdienu jaunatne, tātad tās rod atbalsi sirdīs un prātos, tātad nezaudē aktualitāti.

Un kas ir labākais, kas ar jums noticis pēdējos 20 gados? Kas – sliktākais?
Manas meitas, ģimene un Mumij Troļļ  – tas neapšaubāmi ir labākais. Sliktāko es neatceros.

Kāda ir galvenā brieduma priekšrocība, salīdzinot ar jaunību?
Pieredze un skaidra izpratne par to, ka uz tevi gulst daudz dažādas atbildības. Lai gan nez vai tā ir priekšrocība, samērojot ar bezrūpīgo jaunību, kad šķiet tik viegli gāzt visus kalnus. (Smejas.)

Kas izdzīvo šovbiznesā?
Strādīgie, darbu mīlošie un sev un savai lietai ticošie.

Pret ko jūs iemainītu savu slavu?
Pret 48 stundām diennaktī – tad man būtu daudz vienkāršāk paspēt visu, kas iecerēts.

Daudzi Krievijas mūziķi jūsu vecumā tiecas kļūt par tā dēvētajiem “tautas ganiem”. Nejūtat tādu vēlmi?    
Man šķiet svarīgāk nodarboties ar to, ko mīlu un kas man, domāju, tīri labi sanāk – ar mūziku un radošo sakaru veidošanu starp paaudzēm un valstīm.  

Šķiet, jums dzimtas kokā bijis ierakstīts nodarboties ar ko radniecīgu tēlotājmākslai. (Iļjas tēvs un vectēvs bija arhitekti. – Red.)  Albumu vāku idejas ir jūsu?  
Pirms 20 gadiem, kad izdevām Morskaja, es izdomāju albuma vāku: uz tā bija jābūt attēlotai uz ceļiem sēdošai meitenei, kuras ķermenī pilnā ātrumā ietriecas sērfotājs. Pat uztaisīju skici – kolāžu no sērfotāju un pieaugušo lasītāju žurnālu bildēm. Centos saveidot to visu pin-up mākslinieka Alberto Vargasa stilā...

Taču menedžeriem no albuma izdevēju kompānijas likās, ka Krievijas veikalu plauktos tādu disku izlikt nevarēs. Sergejs Sergejevs, fotogrāfs, kurš mūs bildēja studijas ierakstu laikā, piedāvāja satikties ar pasniedzēju no koledžas, kurā viņš mācījās, un apskatīt mākslas foto portfolio.

Izvēlējos bildi ar zilu caurduri jūras dibenā un piedāvāju to ierakstīt diezgan savādas krāsas kontekstā. Tieši šī krāsa, manuprāt, absolūti nelīdzinājās nevienai citai, nedomāju, ka tai ir nosaukums. Daži gan apgalvo, ka tas esot Bismarck-Furioso. Lai vai kā, uzlūkoju šo par savu atriebību, jo neviens nepiekrita manai sākotnējai albuma noformējuma idejai.

Kā jūs aprakstītu savas attiecības ar modi? Ko tā jums nozīmē – vai nenozīmē?
Pateicoties manai māmiņai modelētājai, mūsu mājās jau tolaik bija ārzemju modes žurnāli, arī jūrnieki no reisiem atveda šādas tādas lietas, kas padomju veikalu plauktos nebija sastopamas.

Nevaru teikt, ka rūpīgi sekoju kāda modes nama jaunajām kolekcijām un cenšos ievērot aktuālās tendences. Mani drīzāk interesē dažādām valstīm kopīgās kultūras tendences, arī mode ir kultūras daļa un veids, kā iepazīt citu valsti.    

Nesen sadarbojāties ar Gošu Rubčinski. Vai šo modes dizaineru uzskatāt par savas asinsgrupas cilvēku, domubiedru?
Mūsu kopprojekts izdevās pārsteidzoši organisks. Ļoti labi saprotam viens otra daiļradi. Goša ir sekojis Mumij Troļļ mūzikai kopš pašas albuma Morskaja iznākšanas, savukārt es pastāvīgi vēroju mūsdienu modes virzienu attīstību, cenšoties uziet saprāta brāļus, jo ticu, ka mūzikai un modei ir jāvirzās kopā.

Tagad, pēc 20 gadiem, mēs sev atzīstamies, ka šā albuma panākumi patiešām ir kļuvuši par izejas punktu jaunai, no “vecajām dziesmām par galveno” neatkarīgai kultūrai, ir radījuši lielu iespaidu uz veselu paaudzi radošu ļaužu.

Rīgā jūs uztver kā pavisam savējo. Vai arī jums ar mūsu pilsētu ir savs mīlas stāsts?
Rīga bija tā pilsēta, kurā pirms 20 gadiem sākās mūsu Morskaja tūre. Kopā ar režisoru Viktoru Vilku un viņa Vilks Studija esam uzfilmējuši klipus dziesmām Ranetka, Dobroje utro, planeta!, Medvedica un Ņevesta. Tagad jau vairākus gadus kopā ar savu labo draugu Shipsi darbojos Rīgas festivālā Piena Svētki – esmu tā mūzikas programmas kurators. Mani ar Rīgu saista ciešas un noturīgas radošās un draudzības attiecības.