Sieviešu kurpes reiz bija tikai kurpes... 10 lietas, kas jāzina par apavu karali Manolo Blaniku

Novembrī Blaniks ir nosvinējis savu 75. dzimšanas dienu, prezentējis pirmo sev veltīto dokumentālo filmu (Manolo: zēns, kas darināja apavus ķirzakām) un no Milānas līdz pat senču zemei Čehijai aizvedis savu personālizstādi Kurpju māksla. Viņš ir darbaholiķis, kuram netrūkst ironijas, pašpārliecinātības un enerģijas apsolīt, ka strādāšot līdz pat savai nāves stundai.

10 lietas, kuras jāzina par kurpju maestro Manolo Blaniku

ANGLOFILS
Manolo Blaniks ir dzimis 1942. gadā Kanāriju salās, Santakrusa de la Palmā. Viņa tēvs bija čehs, kam tolaik vēl piederēja farmācijas uzņēmums Prāgā, māte – spāniete. Zēna dzīve ritēja mātes ģimenei piederošā banānu plantācijā. Kā pats Manolo atceras – idillē. “Mamma bija ļoti izsmalcināta būtne. Dzimusi uz salas, personība, kuru nebija skārusi apkārtējā pasaule, taču ar dabas dotu gaumi. Viņa mīlēja angļu literatūru, katru vakaru man lasīja priekšā Čārlza Dikensa Oliveru Tvistu, Mazo Doritu un Enidas Blaitones darbus.

Tēvs klausījās arābu mūziku Radio Casablanca, bet kalpones dziedāja Andalūzijas dziesmas. Angliskums, spāņu un afrikāņu ietekmes – visas šīs lietas man ir svarīgas joprojām.” Tā kā tēvs dievinājis britu politiķi Vinstonu Čērčilu (“Vai varat iedomāties!? Viņam piederēja visas nolāpītās Čērčila biogrāfijas.”) un bijis tāds pats anglofils kā māte, mīlestību pret britu kultūru un Angliju mantojis arī dēlēns. Manolo mīl britu zemi, tās vēstures un tradīciju liecības, 19. gadsimta celtnes un mazos veikaliņus. Un britu savrupību. “Pārceļoties uz Angliju, jutos kā atgriežoties mājās. Ierados Londonā, ieguvu pāris draugu uz mūžu un tad pārcēlos uz Bātu.” Pārcelties mudinājusi paša vēlme dzīvot nošķirtībā no trokšņainās pasaules un Londonas zaudētais britiskums, bet Bāta ir viņa mājas jau 36 gadus.

NO DIPLOMĀTA LĪDZ DIZAINERAM
Mājmācība, Šveices internātskola un vecāku cerības uz jaunieša diplomātisko karjeru, mācības Ženēvas Universitātē... Tāds bija Manolo Blanika izglītības ceļa sākums. Tomēr, pirmo kursu veltījis politikas un likumu studijām, viņš pārmetās uz literatūru un arhitektūru, bet brīvo laiku, sapņodams par kino karjeru, pavadīja kinoteātros. Pabeidzis studijas, 1965. gadā Manolo pārcēlās uz Parīzi, studēja mākslu École des Beaux-Arts un scenogrāfiju Luvras Mākslas skolā.

“Vēlējos darīt kaut ko radošu, radīt gan ar rokām, gan smadzenēm. Parīzes laiku pavadīju, katru nakti ballējoties, līdz sapratu, ka franču mentalitāte nav domāta man.” Pēc trim gadiem pārcēlies uz bērnības sapņu pilsētu Londonu, jaunietis strādāja par apavu butika Zapata preču iepircēju un rakstīja vīriešu modes žurnālam L’Uomo Vogue, līdz 1970. gadā, Ņujorkā iepazinies ar ASV Vogue galveno redaktori Diānu Vrīlendu, atklāja savu īsto mūža aicinājumu. Pareizāk sakot, to viņam pateica priekšā Vrīlenda: “Jaunais cilvēk, radiet lietas, radiet aksesuārus, radiet kurpes!”

Ieteikums nāca īsti laikā. Modē bija minisvārki un apaviem beidzot bija jauna, ievērojama, cienījama un patstāvīga loma. Blaniks paklausīja un, pieņēmis, ka, pateicoties paša izcilajai gaumei, formāla izglītība viņam nav nepieciešama (“Ak Dievs, cik pretenciozs apgalvojums! Cerams, ka tad biju vēl jauns. Bet, jā, man ir gaume, un tas ir svarīgi.”), amatu apguva ražotnēs. Manolo pirmais patstāvīgi radītais apavu modelis tapa pēc ekstravagantā japāņu modes dizainera Kansai Jamamoto pasūtījuma, un tas bija The Brick jeb Ķieģelis – no zaļas, sarkanas un rozā lakādas, ar pašrocīgi radītu platformas korķa zoli (elementu, ko tagad viņš nīstot visvairāk).

JAUNĀ GAITA
Jau nākamajā gadā zīmola Ossie Clark paspārnē Blaniks demonstrēja savu pirmo pilno apavu kolekciju Melnās maģijas kvorums. Īstas amata izglītības trūkuma dēļ šī sadarbība varēja nozīmēt arī vēl nesākušās karjeras beigas.

“Skate norisinājās teātrī Royal Court, biju radījis kurpes šokējošā elektrozilā, sarkanā un baltā krāsā. Tā kā man trūka pieredzes, nezināju, ka papēžos ir jāievieto metāla stienis. Skaistās modeles Tvigija un Amanda Līra prezentācijas laikā dīvaini grīļojās... Domāju – ak, mans Dievs, tās ir beigas! Bet kritiķiem patika, viņi teica, ka tā esot Jaunā gaita. Šī kļūda radīja manu karjeru.” Tagad, tūkstošiem kurpju vēlāk, pēc sadarbības ar Džonu Galiāno, Īvu Senlorānu un pat Vetements, viņa mīļākais pāris vēl aizvien esot pirmās, zīmolam Ossie Clark radītās.

SEKSS UN LIELPILSĒTA
“Tu vari ņemt manu Fendi somu, gredzenu un pulksteni, tikai, lūdzu, neņem manolo blanikus!” kulta seriāla Sekss un lielpilsēta zādzības ainā raudot lūdzas žurnāliste Kerija Bredšova. Šis mirklis izgaismoja divus zīmīgus, ar Manolo kurpēm saistāmus faktus: pirmais – tās ir ļoti, ļoti dārgas, otrais – cilvēks, kurš tik augstu vērtē apavus, noteikti ir bērnišķīgs un/vai muļķīgs.

Pēdējo pieņēmumu apliecina arī nesenais ASV pirmās lēdijas Melānijas Trampas izgājiens Manolo Blahnik augstpapēžu kurpēs pa viesuļvētras Hārvijs radīto postažu...

Taču tas ir pierādījums arī tam, ko sievietes ir gatavas darīt labu apavu dēļ. Manolo Blanika kurpju dēļ. Par šo kurpju histēriju var pateikties šim pašam seriālam Sekss un lielpilsēta, kurš 90. gados Manolo vārdu ASV padarīja par kultu un sieviešu jauno reliģiju. “Rakstniece Kendaisa Bušnela tik ļoti mīlēja manus apavus, ka es, cik man zināms, biju kļuvis par Ņujorkas smalko sarunu galveno tematu. Tas bija ļoti glaimojoši un ļoti sen. Tagad laiki ir mainījušies, un nevienam vairs nav laika sēdēt, dzert kokteiļus un runāt par mīlestību.” Manolo ar šausmām atzīst, ka siksniņlaiviņas, ko seriālā Kerija Bredšova uziet žurnāla Vogue garderobē, vēl joprojām pēc vairāk nekā 20 gadiem ir vispārdotākais zīmola modelis.

Arī Kerijas Bredšovas lomas atveidotāja, aktrise Sāra Džesika Pārkere, tāpat kā princese Diāna, modele Bjanka Džegere un mūziķe Rianna, bija/ir Manolo darba fanes. Izdevniecības Conde Nast mākslinieciskā redaktore Anna Vintūra valkā tikai Blahnik kurpes un pašu maestro sauc par leģendu, modele Naomi Kempbela viņu dēvē par apavu karali, bet Vogue nokristījis par “čībiņu sultānu, augstpapēžu apavu svēto”. Blahnik kurpes ir apdziedājis hiphopa mūziķis Jay Z, bet popmūzikas karaliene Madonna apgalvojusi, ka tās “ir labākas par seksu”.

PERFEKCIONISTS UN KONTROLFRĪKS
Manolo Blaniks strādā nenorimis, savu dzīvi sauc par darbu un darbu par dzīvi, pats zīmē apavu dizainu, pats ar rokām rada to prototipus un vēl pirms pieciem gadiem pats arī valkājot pārliecinājies par to ērtumu (tādēļ katram modelim bija 42. izmēra versija, līdz Manolo sarāva kājas cīpslu un vairs nevarēja pats testēt savas augstpapēdenes).

Blaniks pats arī uzrauga, lai katra ražošanas kopija atbilstu oriģinālam. Perfekcionisms ir viņa veiksmes atslēga: “Katram produktam ir jābūt skaistam, radītam no labākajiem materiāliem, perfektā līdzsvarā ar papēdi. Esmu kritisks, un katru dienu man gadās atzīt: “Nē, šis nav gana labs. Aiziet, metam ārā!””
Iespēja darboties pašam un nepieciešamība kontrolēt visu ir galvenie iemesli, kādēļ zīmols Manolo Blahnik nav nonācis neviena konglomerāta paspārnē. Vēl viens ir naids pret lieliem uzņēmumiem, kuros neskaitāmas apspriedes tiekot organizētas vienas nelielas detaļas dēļ. Viņš tam esot par vecu.

“Šis ir ģimenes uzņēmums, te strādā mana māsa Evandželīna, brāļa meita un vēl pāris cilvēku. Neliels, bet veiksmīgs uzņēmums. Man tā ir vienkāršāk. Ja man uznāk panikas vai dusmu brīdis, varu atvainoties, un viss atkal būs kārtībā.” Neatkarīgajiem gan ir jāstrādā vēl smagāk, rūpīgāk, pārdomātāk. Blanika dzinulis nav nauda vai publicitāte, bet sekošana paša plānam un brīvība. Kamēr viņš spēšot nomaksāt īri un nodokļus, viss esot kārtībā. “Apzinos, ka strādāt kopā ar mani ir šausmīgi. Esmu perfekcionists, un šajā pasaulē tas ir šķērslis, nevis priekšrocība. Cilvēki visu vēlas (taisīt un dabūt) ātri.” Viņu skumdinot dizaineri, kuri paši vairs nestrādā fabrikās un nekontrolē sava dizaina izpildi. Tas Manolo motivē pretoties, turēties pie tradīcijām un sevi lepni dēvēt par vecmodīgu kurpnieku.

PLATFORMKURPJU NĪDĒJS
“Savā dzīvē esmu sasniedzis punktu, kur esmu totāli brīvs. Mani neuztrauc publisku viedokļu tirānija. Cilvēki jautā: “Kā tu esi izturējis tik ilgi?”

Es neielaižos kompromisos, esmu “nē” cilvēks.” Tas nozīmē, ka Blaniks noliedz modes tendences un spītīgi neatkāpjas no savas estētikas. Pat tad, kad mode piedāvā platformenes (un tagad – sportiskus apavus), viņš rada kurpes uz smalkas zoles.

“Ienīstu platformas! Jauna, apaļīga meitene domā, ka platformu kurpes viņai liks izskatīties garākai – nē, tās liks viņai izskatīties jocīgai!” Lai gan katru sezonu nedaudz atšķirīgi, Manolo Blanika klāstā vienmēr ir izsmalcināti smailpapēžu apavi ar plānu zoli un valkātājas kājām glaimojošas, minimālistiskas kurpes ar siksniņu un sprādzīti 90. gadu stilā. Dizaina vienkāršība jeb klasika ar neierastām, oriģinālām detaļām un krāsām.

“Tendencēm un modei nesekoju, tāpēc ir brīnums, ka aizvien vēl esmu te un cilvēki pērk manas preces,” ironizē meistars pats.
Viņš nekad nepiekāpjas, arī runājot par komfortu. Tas ir zīmola Manolo Blahnik popularitātes pamatā un lielākais kompliments viņa darbam.

Perfekts papēža augstums esot pieci centimetri, jo ar šādiem apaviem ir ērti staigāt un tad valkātājas kustības ir graciozas. Pārējās kurpes esot karikatūras: “Man patīk pārspīlējumi un ekscentriskums, bet apaviem vienmēr ir jābūt ērtiem. Viss cits ir muļķības! Nav nekā šarmanta sievietē, kura nevar paiet pati savās kurpēs.”

VĪRIEŠU NĪDĒJS
Pirmais Manolo iedvesmas avots bija viņa mamma, kura cītīgi studēja modes žurnālus un centās ievērot visas jaunākās tendences. Tā kā pēckara gados tirgotās kurpes mammai nav patikušas, viņa apguvusi arodu pie vietējā Kanāriju salu kurpnieka, lai taisītu sev apavus pati, no koka un ādas. Nav brīnums, ka arī puika izklaidējās ar dizainu jau bērnībā, ilgi pirms Vrīlendas kundzes ieteikuma. “Mums bija foksterjers, un es mēdzu viņam siet lentītes ap kājām. Man patika sapucēt visu, kas kustas.”

Manolo joprojām iedvesmojot viss un jebkas. Cilvēki ielās, daba, arhitektūra un, protams, sievietes. Stila ikona Anna Pjadži, Conde Nast mākslinieciskā redaktore Anna Vintūra, modele un 70. gadu ikona Tīna Čova. Viņas vienojot izlēmīga rīcība un tas, ka viņām bijis vienaldzīgs vīriešu un sieviešu lomu dalījums.

“Viņas darīja to, kas šķita lieliski viņām pašām, un darīja to skaisti. Viņas bija izcilas, spēcīgas sievietes!” Blahnik kurpes tiek slavinātas kā sieviešu pašapziņas cēlājas, kā spēcinātājas un iedvesmotājas. “Spēcināšana ir sarežģīts vārds. Sievietes mūsdienās tāpat ir daudz spēcīgākas par vīriešiem. Vīrieši ir tikai fakti, viņi ir kopijas no tā, kas reiz ir bijuši, un viņi ir smieklīgi. Man vīrieši nepatīk – briesmīgi neglīti, spalvaini un nelabi ož... Dodu priekšroku sievietēm.”

KURPES, TIKAI KURPES. UN SEKSS
“Neuztveru notikumus kā veiksmes vai zaudējumus. Raugos uz priekšu un domāju par izaicinājumiem,” apgalvo 75 gadus vecais apavu dizainers ar 46 gadu darba stāžu. “Es mīlu savu darbu. Miljoniem reižu man jautāts, kādēļ neradu brilles, somas un cepures. Traki esat, vai? Es to nevēlos. Nē, es radu kurpes un daru to, cik vien labi spēju.” Un viņš sola to darīt līdz pat savai nāves stundai.

Mīlestību pret darbu, kura ir pāraugusi darbaholismā, nolasa arī viņa klientes, kurām meistara darba augļi kļūst par fetišisma objektiem. ASV Vogue redaktors Andrē Leons Tallijs reiz teicis: “Manolo apavi iemieso vienu no spēcīgākajām emocijām pasaulē – iekāri!” Blanikam esot klientes, kuras asarām acīs stāsta, ka kurpes ir glābušas viņu dzīvi un laulības. “Labi apavi spēj mainīt gaitu pilnībā. Pat ar mazu papēdi gaita, tās ritms un kustības būs graciozas. Cilvēki saka, ka apavi dod spēku, un tas, manuprāt, ir muļķīgs apgalvojums. Bet līdz seksam gan tie spēj novest,” rosīgajam dizaineram labpatīk jokot.

LEPNS PAR TO, KA IR VECMODĪGS
Daļa no Manolo mīta ir viņa paša vizuālais tēls. Būtu neiedomājami redzēt Blanika kungu, ģērbušos džinsos, tēkreklā un neskuvušos. Vienmēr perfektā uzvalkā, mati cītīgi atsukāti atpakaļ ar celiņu sānā, un kājās, protams, perfekts klasisku vai pamanāmu apavu pāris. Tāds viņš iziet sabiedrībā un tā tērpjas ikdienā.

“Esmu jau piedzimis ar šādu mentalitāti. Pat aizņemtam cilvēkam izskats un higiēna ir svarīgi. Duša no rīta un vakarā. Uzvalks uz ķīmisko tīrītavu – ik pa divām nedēļām. Tas ir jādara, šādām lietām ir jāpievērš uzmanība!” Tā kā viņa vienīgā neperfektā iezīme esot augums, jau vairāk nekā 40 gadus Manolo Blanika uzvalki tiek šūti pēc pasūtījuma tikai un vienīgi Old Burlington Street pie Anderson and Sheppard meistariem. “Vai jau teicu, ka lepojos būt vecmodīgs?”

ĢIMENES LIGZDIŅA – KURPJU MAUZOLEJS
Neraugoties uz cienījamo gadu skaitu, Blaniks vēl ir enerģisks un, kā pats apgalvo, arī neiecietīgs. “Manas smadzenes šaudās no vienas lietas uz nākamo, un tas nogurdina gan mani, gan cilvēkus, kuri manī klausās. Esmu ļoti nepacietīgs. Faktiski ļoti nervozs. Tā vienmēr ir bijis un vienmēr būs.” Viņš nespēj nedarīt neko, vienīgā Manolo relaksācija, prieks un laime ir darbs. Viņa dzīve ir studija, darbnīca, ražotne, mājas, grāmatas un gulta. Un privātā dzīve – kurpes. “Manī iedveš šausmas doma par pamošanos blakus kādam, kurš elpo man virsū. Tas ir necivilizēti!” Tuvinieku vietā viņš savu mājokli dala ar 25 – 30 tūkstošiem kurpju, kuras sarindotas radīšanas datumu secībā. “Es nedzīvoju mājās, dzīvoju apavu muzejā. Kurpju mauzolejā.”

Tā domā Manolo Blaniks

• Neesmu stratēģis un nedomāju par to, ko varēs pārdot labi un ko – slikti. Drastiskās ik sezonas pārmaiņas ir piedauzība!
• Mīlu darbu! Manas paaudzes cilvēki nedomā par naudu un tic visam, kas tiek radīts radīšanas prieka pēc.
• Neesmu mediju cilvēks un ekshibicionists. Esmu skarbs un saku to, ko domāju.
• Cenšos būt vecmodīgs. Mani sarūgtina ziņa, ka pēdējais Milānas pārtikas tirgonis, kuru dievināju, ir slēdzis savu veikalu. Un ka meistaru, kurš darināja ekstraordināras kurpes, ir aizstājuši noplukuši, šausmīgas lietas tirgojoši cilvēki. Redzu, kā pamazām izzūd pasaule, kuru es jaunībā mīlēju, un tas mani nogalina.
• Ienīstu apzīmējumu “slavenība”. Manos laikos pazīstamas bija personas, kas kaut ko darīja, kas tika kopētas un atdarinātas.
• Mani neinteresē tas, ko par mani domā citi. Kad esi sasniedzis noteiktu vecumu, par to visu ir nospļauties. Esmu vecs zēns. Reputācija, slava un atpazīstamība – tas mani vairs neinteresē.
• Sportiskā stila demokrātiskums ir totālas šausmas.
• Mani neinteresē nauda, man ir alerģija pret cipariem. Es pat nezinu savu telefona numuru.
• Vienmēr atkārtoju – nedrīkst garlaikot cilvēkus! Garlaicīgi cilvēki ir kā nāve. Tādēļ man patīk sparīgi cilvēki vai cilvēki, kuri saka, ko domā.
• Neticu tā saucamajam radošajam procesam. Un nesēžu audumu jūklī un negaidu iedvesmu. Man maz nāk miegs – piecas naktsmiera stundas jau ir brīnums, tādēļ naktīs zīmēju kurpes.
• Nedomāju, ka par cilvēku var daudz pateikt pēc viņa kurpēm. Vispirms es ieskatos cilvēkam acīs un tikai tad skatos uz kājām.
• Savā garā un būtībā esmu ekstravagants, bet bieža iepirkšanās, manuprāt, ir neķītrība. Esmu atturīgs kā mūks, vienas un tās pašas drēbes valkāju jau 40 gadus.
• Platformas kurpes ir pretīgas – bojā auguma siluetu un liek izskatīties slikti pat visskaistākajam tērpam. Tās var valkāt, tikai paslēptas zem garām kleitām.
• Esmu vecmodīgs un lepns. Ienīstu e-pastu, taču internets gan ir lielisks. Izmantoju to retu grāmatu iegādei un uzdzīvoju, skatoties Netflix seriālu Kāršu nams.
• Pamācības dzīvē nav svarīgas. Esi cienīgs, ģērbies labi, esi labs pret citiem, un viss būs kārtībā.