Modes dizainere Žanete Auziņa: "Ja latvieši apvienotos, mēs kopā varētu radīt jaunu "Zaru""

Šobrīd Žanete dzīvo Londonā, stiprina savu biznesu un turpina radīt kolekcijas, jo viņai šķiet svarīgi saglabāt skaistumu un pretoties neglītajam, kas tagad tik daudz sastopams modē.  

Cik gadus esi Londonā?
Četrus.

Kāpēc aizbrauci?
Man bija izauguši bērni, sapratu, ka viņi ir tik lieli, ka no rīta vairs neierāpsies pie manis gultā un neteiks: “Mammu, es tevi mīlu!”

Latvijā bija krīze, es biju piekususi no visiem tiem pasākumiem, saloniem, projektiem. Man bija sajūta, ka tas, ko es daru, šeit nevienam nav vajadzīgs. Pret to, kā es redzu modi, šeit ir liela pretestība. Pasaulē taču pastāv noteikta sistēma, kā modes industrija strādā, un tev ir jāvadās pēc šiem spēles noteikumiem.

Centos pateikt, ka vajadzētu izmaiņas, bet – vai nu nepratu aizsniegt dzirdīgas ausis, vai cilvēki negribēja mani dzirdēt. Kādā brīdī man likās, ka tā ir cīņa ar vējdzirnavām, ka es vairs nevaru, domubiedru man nav, resursi beigušies. Izdarīju, cik varēju. Ko vēl?

Man palika divas iespējas. Viena – turpināt strādāt ar klientiem. Man tas patīk, es vispār lielāko daļu savas dzīves esmu bijusi pakalpojumu sniedzēja, bet tajā brīdī – 20 gadu darbs ar klientiem – tas mani bija nogurdinājis. Modes dizainers taču ir arī kā psihologs un sarunu biedrs, padomdevējs. Pienāk brīdis, kad tu vairs nespēj.

Tev gribējās kaut ko vairāk, plašāk?
Nē, nē. Daudziem par mani ir aplams priekšstats, ka man ir ambīcijas kā modes dizainerei. Nē, man nekad dzīvē tādas nav bijušas! Sākot ar to, ka netīšām nokļuvu Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā. Netīšām – Rīgas modēs.

Pag, tad tev sākotnēji mode nemaz neinteresēja?
Man nekad nav bijusi interese par modi. Bērnībā nevienu kleitu lellei neesmu uzšuvusi. Vienīgais – man patika tās papīra lellītes, ko varēja izgriezt no žurnāliem un uzlikt virsū dažādus tērpus.

Es varēju strādāt jebkurā radošajā profesijā. Mūsu paaudze, mēs esam audzināti kā Puškina laika cilvēki. Krievu laikos man bija labi jāmācās, jāspēlē klavieres, jāzīmē, no trim gadiem gāju slidot, piedalījos ledus baletā, man bija jādejo, jābūt labākajai skolā, jāmāk runāt dzeju. Mūs tajā laikā veda pie šuvējām, jo veikalos neko nevarēja nopirkt.

No Bērnu pasaules skatloga mani nevarēja atraut. Citi par mani smejas, ka joprojām Ziemassvētkos varu stundu nostāvēt pie Harrods, jo tie skaistie skatlogi man atgādina bērnību. Tur man ir sajūta, ka nokļūstu tādā kā pasakā.

Mamma mani veda uz visādiem pulciņiem, viņai bija intuīcija, ka man padodas zīmēšana. Lietišķajos iestājos gandrīz kā pirmā. Gan otrajā gadā, jo pirmajā netiku galā ar matemātiku. Man noteicošais ir spītība. Ja esmu kaut ko ieņēmusi galvā, tad man tas ir jāizdara. Neatkāpjos no iecerētā. Ja mamma ir maksājusi privātskolotājam, tad man jāiet un lietišķajos jāiestājas.

Vienmēr esmu apbrīnojusi talantīgus cilvēkus. Kad iestājos lietišķajos, tur bija Jolanta Vodopolasa, Kristiāna Dimitere. Man likās, kur nu man līdz viņām? Aizbraucām uz Tallinu, biju uztaisījusi pirmo kolekciju pēc lietišķajiem. Bet tur – Birmanis, Rūķītis – abi tādi melnos mēteļos, karaliene Ingrīda Drāzniece.

Man toreiz konkursā iedeva kaut kādu balvu, viņi sēdēja pie blakus galdiņa, un, kad nosauca manu vārdu, uzvārdu, viņiem varēja būt jautājums, kas tā tāda? Tā es visu dzīvi – kas tā tāda? – arī darbojos. (Smejas.)

Interesanti, ka neviens no maniem vienaudžiem, kas arī beidza kā modes mākslinieki, nenokļuva tur, kur es. Varbūt tas vienkārši man ir tāds uzdevums, ka es varu to darīt. Bet interese man vairāk ir bijusi kā arhitektei modē. Man ir interesanti, kā sašūt kolekcijas. Man patīk process. Pēdējās kolekcijas pati konstruēju, piegriezu, šuvu. Meistari palīdzēja pabeigt, kad jau fiziski vairs nespēju – podziņas, pogcaurumi, leibli...

Bet kā tev Londonā gāja sākumā?
Aizbraucu, vispār nezinot valodu, ar mazu melnu somiņu un domāju, ka pēc desmit dienām būšu atpakaļ. Savā dzīvē nekad ilgāk par desmit dienām nekur neesmu palikusi. Tajā brīdī man bija nedēļa, kur palikt. Atlika tās nedēļas laikā atrast darbu, dzīvesvietu, nokārtot papīrus. Kārtējo reizi nostrādāja veiksmes faktors. Ir kaut kādas jomas, kur man absolūti neveicas, bet ir tādas, kur pat nepakustinu pirkstu un durvis pašas atveras.

Tas gan nenozīmē, ka man nav smagi jāstrādā. Pirmos divus gadus biju tādā kā afekta stāvoklī. Ja visu laiku esi braucis uz 120, tagad – uz 250, mēģini visur ielēkt, saprast, kā darbojas pilsēta, kā darbojas sistēma, kāda ir sabiedrība, kādi ir līmeņi, kurp tu gribi nokļūt, ko tu vari te sasniegt.

Man, līdzīgi kā daudziem, atbraucot uz Londonu, teica: “Kas tu tāda esi?” Īstenībā, jā, es jau nekas tur arī nebiju. Man bija tikai ļoti labs CV. Pirmais, kas bija jāsaprot, – vai es atsakos no savas profesijas un sāku darīt kaut ko pavisam citu no nulles. Latvieši no darba nebaidās. Bet jau pēc pusgada padomāju: nē, lai ko man arī neteiktu, ka es tur nekas neesmu, neko nevaru, es pamēģināšu. Aizsūtīju uz pāris vietām CV, bet ne kā dizainere.

Strādāt zīmoliem, ilustratorā zīmējot kabatiņas, man būtu par garlaicīgu. Savukārt, lai strādātu kādam modes namam radoši, vajadzētu ilgāku laiku, lai sevi pierādītu. Turklāt gribu attīstīt savu zīmolu. Sāku palīdzēt dizaineriem izstrādāt pirmos paraugus. Tagad man ir savs uzņēmums, kas tieši to arī dara.

Pie manis nāk modes mākslinieks ar ideju, pirmo skici un izstrādātu tehnisko zīmējumu, un mēs sākam uzburt viņa vīziju. Tad ir paraugi, pielaikošanas, tad tu visu labo, tad atnāk audumi un sākas darbs pie kolekcijas.

Man tas ir ļoti interesanti, jo pie manis nāk gan studenti, gan dizaineri, un es iegūstu zināšanas par to, kā strādā viņi. Pēc četriem gadiem Londonā man ir sajūta, ka esmu izmācījusies jaunā augstskolā. Diemžēl nevaru šīs zināšanas pārnest uz Latviju, jo te sistēma tā nestrādā. Mums ir modes mākslinieks, šuvējs un, labākajā gadījumā, piegriezējs vai konstruktors. Pie manis te dizainers nenāks, lai viņam izstrādā paraugus.

Žēl, ka mūsējie tik maz brauc pastrādāt ārzemēs kaut vai kā interni. Kaut mēnesi. Kaut pašuj podziņas pie Vestvudas, jo, kā teicis Pjatigorskis: tu ieraugi visu no cita leņķa. Saproti, ka tas strādā, ka tas ir pareizi. Ja tā nav, tad tas ir pašdarbības pulciņš.

Tāpēc es pagaidām neredzu sevi Latvijā. Kaut gan ļoti gribu braukt atpakaļ, brīžiem līdz kaklam tā Londona. Gribu savu ģimeni, bērnus, māju, draugus. Bet ko es te darīšu? Man pagaidām nav atbildes uz šo jautājumu. Man vēl ir tik daudz enerģijas, līdz gadiem 60 – 65 varu kārtīgi pastrādāt.  

Un tu joprojām taisi arī kolekcijas.
Kolekcijas – tas ir prieka pēc. Man neinteresē attīstīt, ražot savu kolekciju, nodarboties ar tirdzniecību, visu to kontrolēt, turēt darbiniekus, maksāt viņiem algas, uzņemties par viņiem atbildību – tas ir viens no tehniskākajiem un garlaicīgākajiem procesiem.

Manā salonā Rīgā savulaik bija desmit darbinieki. Sapratu, ka man vispār ir grūti strādāt ar sieviešu kolektīvu, sievietes ir tik sensitīvas, nekad nezini, ar kādu garastāvokli atnāks uz darbu un kāds būs iznākums. Tad nāca krīze, nācās atlaist darbiniekus, man tas bija pats nāvējošākais – kur tie cilvēki ies, ko darīs, viņiem taču ir ģimenes. Vairs negribu to piedzīvot, tur jābūt citai, biznesa domāšanai. Es esmu pārāk jūtīga, pārdzīvoju par visiem. Bet jābūt – cipari, ienākumi, izdevumi.

Londonā ir tā priekšrocība, ka pie tevis kā pašnodarbinātas personas var strādāt vairāki cilvēki, nav uzreiz jādibina Ltd.

Pirms pusotra gada atvēru savu EJR Studio un varu veidot kolekcijas, domājot par to, ko gribu pateikt šai pasaulei. Manī kaut kas sakrājas, un es gribu savā veidā uzrunāt cilvēkus, izstāstīt savu stāstu. Mēs taču redzam, cik perversas, neiedvesmojošas lietas tagad ir modē, tu vairs nesaproti, kur te mode, kur vīrietis, kur – sieviete? Visi tie Gošas... Par ko mēs te vispār runājam? Savam bērnam saku: “Tu man nerādi tos bomžus no krievu sādžām, nestāsti man, ka tā ir mode!”

Vienkārši džekam paveicies. Neviens Londonā nestaigā ar Gosha Rubchinskiy šallēm, neesmu redzējusi. Varbūt kādi bagātie jaunieši Doverstreet market nopērk kādu tēkreklu... Man ir svarīgi saglabāt skaistumu, sievietes siluetu, krāsu gammu, stāstu par sievieti. Gribu pretoties neglītajam. Es vienmēr esmu bijusi opozīcijā.

Londonā daudz strādāju ar stilistiem. Tas man atkal ir veiksmes stāsts. Kad ielikām darbus platformā Not Just a Label, kur ir arī daudzi latviešu dizaineri, mums sāka rakstīt stilisti. Mūsu priekšrocība, ka mēs tur esam uz vietas, un tā viņi nāk, ņem drēbes stailingiem, žurnāliem. Mums bijušas daudzas publikācijas. Radošās dzīves otrajā pusē atbraukt uz pilsētu, kur ir miljoniem iedzīvotāju, kur ir nenormāla modes konkurence, un kaut ko izdarīt, – tā ir veiksme.

Cik tu izturēsi

Cilvēka attieksme pret apģērbu mūsdienās ir ļoti mainījusies. Kāda ir tava sajūta – kas šobrīd notiek modē? Dizaineri tradicionālajā izpratnē vēl vispār ir vajadzīgi?
Skaidrs, ka pastāv dažādi līmeņi – ir luksusa preces vienā galā, H&M, Zara utt. – otrā, tad COS, &Other Store pa vidu. Protams, ka lielākā daļa cilvēku iepērkas lētajā galā. Vidējais ir ļoti labs – kaut vai COS, sašūts ir vienkārši lieliski, arī audumu kvalitāte ir laba.

Labs jautājums, ko darīt dizaineram. Luxury segmentā tu nevari ielēkt, jo tur jau visur sēž savējie kā valdībā. Vai nu ej strādāt uz fabriku un veido masu patēriņa kolekcijas, vai tev atliek dibināt savu uzņēmumu. Bet tas ir ilgs ceļš. Ļoti ilgs. Cik tu izturēsi.

Londonā redzu, ka cilvēki mēģina iekļūt šajā biznesā ar ļoti lielu naudu, ar miljoniem. Bet rezultāts ir tāds pats kā man bez naudas. Tad man liekas, ka pasaulē eksistē kaut kāda taisnība. Viņi var nopirkt mārketinga speciālistus, kuri viņiem atver simts veikalus, viņi visu var nopirkt – telpas, darbiniekus, audumus, bet rezultāts?

Piemēram, Harrods var pasūtīt 200 krekliņus, pārdot 20, pārējo atgriezt atpakaļ. Tas ir kā kazino, liec tos kauliņus, ieguldi, ieguldi, bet nezini, vai un cik nopelnīsi... Tāds bizness.

Latvijā mums ir liela problēma – mums nav tirgotāju. Mēs, latvieši, vispār esam slikti pārdevēji. Laikam nav tā gēna. Mums ir pilnīgi citas prioritātes. Mēs esam ļoti radoši, smalkāki, jūtīgāki. Man Latvija izskatās kā viens liels pašdarbības pulciņš, kur visi ada, dzied, dejo, viens pēc otra notiek festivāli, ir ļoti labi restorāni, te ir labi braukt atpūsties. Bet nejūtu te jaudu, nejūtu, ka te notiktu tirdzniecība, viss zeltu un plauktu. Nezinu, ko ar modi te darīt.

Bet tāpat taču būs cilvēki, kuri izmācīsies un kļūs par modes dizaineriem. Nu, ko mēs varam pateikt? Ka mums ir divi modes pasākumi, kas ir absolūti komerciāli un no kuriem viņiem nebūs nekādas atdeves?

Bet kas tev patīk Latvijas modē?
Man patīk, ka parādās zīmoli vai studijas, kas tiek investētas no vīru, radinieku, tēvu, mammu līdzekļiem. Man patīk, jo modes dizaineram tas atbrīvo rokas, viņš var skatīties savādāk, padomāt par citām lietām, attīstību utt.

Tikai vienā jautājumā man ir pretestība – es gribu redzēt profesionāļus. Ja tu esi ekonomists un vadi modes zīmolu, aizej uz kursiem, pamācies. Tu nevari darboties kā mājsaimniece virtuvē un stāstīt visiem, cik tas ir forši. Tas sen nav forši, bet vecmodīgi un smieklīgi, neviens ar tādām drēbēm pasaulē nestaigā. Bet dažiem ir fantastisks talants iestāstīt, ka tas ir kaut kas īpašs. Ir lietas, kur tomēr jāievēro kaut kādi noteikumi.
Man ir prieks par Katju Šehurinu, par to, ka viņa ir spējusi noturēt veikaliņu Londonā un joprojām veiksmīgi darbojas ar kāzu kleitām.

Manuprāt, ir jāaplaudē Sabīnei Skarulei, kura vienīgā no latviešiem ir pabeigusi Antverpeni. Neviens to nav varējis izdarīt, arī MAREUNROL’S ne, neskatoties uz to, ka viņiem publiski tika izteiktas lielas cerības par veiksmi un ieguldīti līdzekļi no valsts. Bet rezultāts? Arī viņiem šie procesi – ražošana, izplatīšana un pārdošana Latvijā nav domāti.

Diemžēl mums šobrīd nav sava modes ģēnija, kāds savulaik bija Uģis Rūķītis. Viņš tiešām bija ar trakumu, vīziju un lielām darba spējām. Šodien tādu neredzu arī starp jaunajiem. Artis Štamgūts ir labs, viņu var mierīgi rādīt jebkurā Londonas Modes nedēļā.

Jautājums, cik viņš pats var to pavilkt, grib vai negrib. Bet par daudziem dizaineriem – īsti nevar saprast, ko tad viņi, kāpēc tad viņi. Man, piemēram, ir utopiska ideja, ka mēs taču varētu kopā uztaisīt vienu latviešu Zaru. Vienkārši ir vajadzīga investīcija, kāds, kas uz tādu projektu pavelkas, ne dizainers, bet cilvēks no malas, kurš ir strādājis šajā nozarē, vadījis, teiksim, H&M vai COS.

Vēl jābūt mākslinieciskajam direktoram, kas redz vīziju, tad tiek savākta latviešu dizaineru komanda, kas zīmē un saņem par idejām atalgojumu: Štamgūts taisa žaketes, Auziņa blūzes, Salcēviča – kleitas... Un tad ir komanda, kas strādā ar ražošanu, tirdzniecību, reklāmu un visu pārējo. Tad latviešu dizaineru vārdi parādītos citā cenu kategorijā.

Tiešām nesaprotu, kāpēc latvieši nevar kopā? Mums ir problēmas strādāt kolektīvā. Ne tikai man. Pat, ja divi sanāks kopā, katrs teiks: “Es zinu, zinu, kā ir jādara, ne šitā, bet tā.” Bet to var izdarīt, vajag tikai vienu gudru cilvēku, kurš spēj to uzņemties, kurš saprot, ka ar apģērbu var pelnīt milzīgu naudu.

Man, piemēram, joprojām nāk piedāvājumi piedalīties gan Ņujorkas, gan Parīzes, gan Londonas Modes nedēļās. Bet, kad sarēķini un saproti, ka jāiegulda 25 vai cik tur tūkstoši, un vēl ieraugi ciparu, cik dizaineru piedalīsies, saproti, ka tu tur vienalga pazudīsi. Ja tev šī nauda nav kā pieci eiro, tad nav vērts to darīt. Ja tevi pamanīs, tad tāpat pamanīs. Tad tev nevajag pat pirkstu pakustināt. Ja tev tas ir dots, tas ceļš būs jāiet tāds, kā jāiet...

Tici, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek?
Jā, es ticu un absolūti tam ļaujos. Tas ir tāds kolosāls piedzīvojums. Nav gan viegli. Citreiz nezini, ar ko tas var beigties. Citreiz domā, vai tu vispār to vari izturēt. Mēs visi esam tikai cilvēki, katram var būt depresijas.

Kā tu tiec pāri kaut kādām melnajām bedrēm?
Man ir ļoti stipra ticība. Esmu pareizticīgs cilvēks, un tas man vienmēr ir palīdzējis. Ja tu paliec viens pret vienu un tev jātiek ar to dzīvi galā, ja tu vēl atbildi par saviem bērniem, domā par viņiem, mīli viņus, palīdzēt var tikai ticība. Man nav citu variantu, man psihologi nepalīdz, man šķiet, ka es pati tam psihologam varētu būt psihologs. Jogā man nāk smiekli, tad man jāiet ātri laukā no nodarbības telpām.

Kas vainas jogai?
Jogai nav nekādas vainas, bet es nespēju ilgstoši koncentrēties. Esmu diezgan ātras dabas. Man vajag, lai kaut kas notiek. Ja man enerģija ir galīgi beigusies, tad es vienkārši nolūstu. Bet kolektīvi ar visiem vienādi celt kāju es nespēju. Kā vizuāls cilvēks es redzu kustību, redzu grimases, man veidojas stāsti un vienmēr nāk smiekli. Tad paliek kauns un jāiet ārā. Līdzīgi kā es nesaprotu, kā var aizbraukt kaut kur uz kādu salu un atpūsties. Esmu pilsētas cilvēks, man tad vajag, piemēram, Venēcijas mākslas biennāli vai ko tādu.

Prestižs ir putekļi

Kā tev pašai ir mainījusies attieksme pret apģērbu?
Es esmu ļoti fleksibla attiecībā uz apģērbu. Man patīk valkāt pašas radīto. Ja man jāiziet ielās, to vienmēr ievēro, novērtē un pajautā, kur un kāpēc, un cik tas maksā. Ikdienā man, protams, ir absolūti vienkāršs ģērbšanās stils, kā visiem skrejošiem cilvēkiem. Man patīk arī zīmolu drēbes. Bet es vairāk esmu nevis apģērba patērētāja, bet pētniece. Domāju, ka vispār pati svarīgākā ir konstrukcija. Ja es braucu ar mašīnu, bet nevaru pacelt rokas vai brīvi kustēties, vai ja man ir zīda žakete, bet iekšā tai poliestera odere, es nevaru saprast, kāpēc tā maksā trīs tūkstošus...

Visi, kas interesējas par modi, taču labi zina, ka Gucci krekliņam nevar būt pašizmaksa 700 eiro kā veikalā Plaza, bet daži eiro. Tas ir tāds unikāls bizness, ka citreiz ar krekliņu vari nopelnīt un segt daudz ko, bet roku darbu un dizainu tu bieži vien uzdāvini. Tā ir tāda spēle. Ja tu proti to spēlēt un iederies tajā visā, tad viss ir labi. Te ir ļoti daudz iespēju. Tāpēc man patīk Londona, ka tur ir ļoti daudz līmeņu. Tev tikai pašam jāizdomā, kur tu gribi būt un ko tu gribi darīt. Tu vari arī mazgāt grīdas un dzīvot, bet tu vari arī pamēģināt kaut ko vairāk.

Kas tev vēl patīk Londonā?
Tas, ka varu būt anonīma. Ir cilvēki, kuriem ir nepieciešama uzmanība, bet man tas visu dzīvi ir traucējis. Pieļauju, ka agrāko modes projektu dēļ esmu sabojājusi ar daudziem cilvēkiem attiecības. Negribēti. Katram ir savs redzējums, viedoklis. Bet Londonā varēju visu iesākt kā no baltas lapas. Neviens tevi nezina, vari izskatīties, kā gribi. Tev tiek dota kārtējā, vēl viena iespēja. Citā vietā, ar citiem cilvēkiem, citos apstākļos.

Neredzu, ka cilvēki te baigi atšķirtos, visi ir vairāk vai mazāk līdzīgi, bet modi, protams, patērē dažādi. Ģērbšanās veids, pieprasījums pēc apģērba dažādos Anglijas sabiedrības slāņos ir ļoti dažāds. Man joprojām ir pārsteigums par to, ka esam tik dažādi. Es mīlu tā, bet tu, izrādās, mīli savādāk. Dažādiem cilvēkiem mīlestība, cerība un ticība nav viens un tas pats. Tāpat kā attiecības ar Dievu ir ļoti dažādas.

Tev atliek laiks arī baudīt kultūru? Londonā taču visa kā ir tik daudz...
Protams, apmeklēju visas modes izstādes. Bet angļi ir tādi velni, viņi prot tik labi citreiz pārdot arī mēslu. Esmu daudzās izstādēs vīlusies. Viktorijas un Alberta muzejā nesen bija Balenciaga izstāde. Vēsturiski tāds ļoti nopietns zīmols, bet izstāde maziņa, šauriņa, neguvu baudu. Mūsdienās daudz kas ir atkarīgs nevis no mākslinieka, bet no kuratora.

Nesen Londonā bija Pikaso izstāde, un uzreiz varēja redzēt, ka ir ļoti spēcīgs kuratora darbs. Nekad neesmu bijusi Pikaso cienītāja, bet tas viss bija garšīgi, pareizi. Pēc nedēļas aizej uz Somerset House, kur ārkārtīgi izreklamēta parfimērijas izstāde, bet izej ārā un domā: kas tas vispār bija? Viņi ir ļoti spēcīgi pārdevēji, mums būtu jāmācās no viņiem, kā pārdot.

Pēc izrādes Henrijs V ar Džūdu Lovu galvenajā lomā. Domāju – ārprāts, tas īstenībā ir tāds mūsu Nacionālais teātris. Mūsu aktieri nav sliktāki, mums nav sliktāka scenogrāfija, kostīmi.

Bet Džūda Lovs...
Nu, jā, Džūda Lovs, kuru mocīja visi aktieri, mēģinot parādīt, cik viņi arī ir talantīgi uz viņa fona, ka ne tikai viņš viens te ir zvaigzne. Man bija viņa žēl, turklāt viņš spēlēja šo izrādi nākamajā dienā pēc Jaungada nakts pulksten divos dienā.

Man nesen pajautāja – vai tevi tas nepazemina, ka tu pati šuj? Kā vispār godīgs darbs var pazemināt? Ar mums jebkurā dienā var kaut kas notikt. Mēs varam pazaudēt redzi vai saslimt un varbūt nevarēsim darīt to, ko darām. Bet būs jādzīvo, jāpielāgojas. Pat, ja es rīt būtu sētniece Rīgas centrā, – kāpēc lai tas mani pazeminātu? Ja maniem bērniem nebūs ko ēst – man ir pie vienas vietas, ka esmu ar dizaineres izglītību, es iešu un tīrīšu kaut tualetes, bet savus bērnus izvilkšu. Man tas šķiet svarīgāk nekā kaut kāds prestižs. Kas vispār ir prestižs? Šodien tu esi, rīt neesi. Cik lielisku aktieru mums bijis – bija un sen jau aizmirsti. Tas viss ir putekļi.

Manuprāt, pats svarīgākais ir būt godīgam cilvēkam, nepazaudēt cilvēcīgumu. Kas ir ambīcijas? Labi, ja tev tās ir, malacis, uz priekšu, notiek progress. Bet vienkārši paliec par cilvēku. Esi godīgs, nemelo, nepin intrigas, nedari citiem cūcības, tad jau viss būs labi. Tas ir pats svarīgākais.

Ko tev patīk darīt, kad esi Rīgā?
Man te ir divi mazbērni, divas meitas, mamma, māsa, ļoti labi paziņas, kas trīsdesmit gadu laikā mani ir pieskatījuši, daži darījumu partneri. Es ļoti domāju par biznesu Rīgā, gribu te kaut ko pamēģināt. Man ir vajadzīga mana dzimtene un pilsēta.

Šo aizbraukšanas laiku es neuzskatu ne par kādu emigrāciju, esmu aizbraukusi pamācīties. Projām būdama, tiešām daudz ko esmu ieguvusi, domāju, ka tikai tagad es varētu vadīt savu biznesa uzņēmumu šeit. Jā, es varētu, jo esmu ieguvusi iemaņas, kādu man agrāk nebija. Man, piemēram, ir ļoti grūti paprasīt adekvātu naudu par savu darbu. Man vienmēr šķitis – ja man tas ir tik viegli nācis, tam nav cenas. Cenu var prasīt tie, kuri ar šausmīgi lielām pūlēm kaut ko ir radījuši, domājuši, dzemdējuši, jā, tagad kolekcija, intelekts, stāsts. Man citreiz šķiet vieglāk uzdāvināt nekā naudu paprasīt.

Tev tiešām viegli nāk tās radošās lietas?
Es savām kolekcijām gandrīz nekad nezīmēju skices, es tās redzu. Es redzu sievieti, par kuru gribu runāt. Man tas viss ir galvā, krājas, krājas no dažādiem iespaidiem, notikumiem, pasākumiem – dzīve, sajūtas, emocijas, un tad vienā brīdī tas saliekas un redzi visas krāsas, visus siluetus.

Daudzas lietas man notiek procesā. Man patīk eksperimentēt. Man bieži vien nav piegrieztnes vai ir tikai pamatpiegrieztne, kuru lieku uz auduma un pārējo konstrukciju veidoju ar roku.

Man laikam ir kā gleznotājam. Ar to radošo procesu es sevi tā kā dziedēju. Kad tu glezno, glezna tevi tā kā apēd, tu viss esi tajā procesā, domā tikai, kā tehniski to izdarīt, kā to pabeigt, kā pielikt punktu, tev pazūd laiks un tu burtiski esi izārstējies pēc tam...

Tāpat kā dārzā – ravē vai nodarbojies ar puķēm, pazūd laiks. Tas tevi sakārto. Tā man ir modes procesā. Tas tiešām mani kaut kā sakārto. Varbūt es ar savu modi kaut ko labu esmu izdarījusi cilvēkiem, bet principā patiesībā tā mani tur pie šīs dzīves. Ja tev jādzīvo, tad cienīgi.

No kā tev ir bail?
Man kā visiem piecdesmitgadniekiem ir iestājies tas laimes periods, kad tu mosties un priecājies, ja tev tiešām nekas nesāp, priecājies par kaut kādiem dzīves sīkumiem. Man šī sajūta patīk, es vairs negruzos. Kad tu visu dzīvi esi baigi centies – bērniem, vīrietim, darbam, VIDam, Latvijas modes attīstībai, vienā brīdī čiks no tevis paliek.

Bet, kad to centību palaid vaļā un vairs necenties, lietas sāk notikt pašas no sevis. Atveras durvis, kad esi gatavs nākamajam solim. Tev saka: Tagad ej. Tagad pastāvi. Tagad pamācies, pastrādā. Es tā pilnīgi mierīgi skatos uz lietām. Mēs jau nezinām, ar ko tas beigsies. Galvenais nedzīvot pagātnē, nedzīvot nākotnē, bet, lai iet, šodienai. Protams, citreiz tas apgrūtina, jo cik gan vari būt tādā labā formā šodien. Tāpēc vajag meklēt labas filmas, labu mūziku, lasīt... Ne tā, ka visu laiku staigā kā sapīpējies, bet tomēr dzīvot vieglāk.

Man ir sajūta, ja es būtu aizbraukusi uz Londonu kaut trīsdesmit gados, es šo pilsētu uzspridzinātu ar to enerģiju, kas man tolaik bija. Tagad ir par vēlu. Man negribas tērēt laiku, lai sevi pierādītu kā dizaineri. Man tagad ir skaidrs, ko es gribu, ko negribu darīt.

Es vairs nelaužos, neskrienu ar galvu durvīs, kuras man neviens negrib atvērt. Ja tev neiet tirgošana un ražošana, vienmēr ir vēl citi ceļi, kurus tu vari iet. Atliek tos atrast. Bet, ja man nepatīk, es vienkārši eju prom. Man liekas, ka ir jāiet prom, cilvēkam ir kaut kas jāmaina savā dzīvē. Ja maini, tad notiek attīstība. Daudz jāceļo. Šajā pasaulē ir ļoti daudz kā skaista, atliek to ieraudzīt.

Kāda ir tava ideālā vīzija, kā tu gribētu dzīvot?
Es jau principā arī dzīvoju, kā gribu. Esmu kā kaķis, kur gribu, tur eju. Un vēl neesmu nomirusi. Protams, uz vecumdienām vairāk sliecos uz dārzu, ziediem, izaudzēt kādu zemeni.