Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Dirģents Ainārs Rubiķis un viņa sieva aktrise Rēzija Kalniņa. (Foto: Oļegs Zernovs)

Diriģents Ainārs Rubiķis pirms jaunās dzīves Berlīnē: "Nezinu, kā es dzīvotu bez Rēzijas"

2017. gada 13. oktobrī 06:05
Marina Nasardinova | Pastaiga
Diriģents Ainārs Rubiķis nākamgad kļūs par Berlīnes Komiskās operas muzikālo vadītāju. Protams, mēs esam pieraduši pie mūsu diriģentu panākumiem – Mariss Jansons un Andris Nelsons diriģē pasaules labākos orķestrus. Bet vēl nekad mūsu tautieši nav vadījuši Rietumeiropas operas trupas. Ainārs, kuram nesen palika 39, būs pirmais.

Kad pirms septiņiem gadiem viņš uzvarēja Gustava Mālera starptautiskajā diriģentu konkursā Bambergā, cienījamā avīze Financial Times rakstīja: “Balsojot par Rubiķi, žūrija mūzikas pasaulei ir nosūtījusi svarīgu vēstījumu. Tā izdarījusi izvēli par labu patiesībai un būtībai, nevis sensacionalitātei.” Bez sensācijām gan neiztika.

2012. gadā jaunais maestro kļuva par Novosibirskas Operas teātra (un šis operas teātris ir lielākais Eirāzijas telpā starp Varšavu un Pekinu) māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu. Jau par pirmo savu lielo darbu Bernstaina Mesu saņēma prestižo Krievijas teātra balvu Zelta maska. Pameta Novosibirsku pēc bēdīgi slavenā stāsta par operu Tanheizers – izrādi, ko izslēdza no repertuāra reliģisku fanātiķu spiediena dēļ. Daudz strādāja. Ar koncertiem un izrādēm apbrauca apkārt puspasaulei. Un tad pienāca sensacionālā ziņa no Berlīnes. Par Komisko operu.

Foto: Oļegs Zernovs

Atstājāt Novosibirskas operas un baleta teātri pēc sarežģījumiem ar Tanheizeru. Vai tas būtiski izjauca jūsu radošos un karjeras plānus?
Gan jā, gan ne. Protams, grafikā radās logi, bet, paldies Dievam, mana aģentūra palīdzēja tos aizvērt un izdarīja visu, lai dzīve neapstātos. Man izdevās atgriezties apritē. Būtu labi, ja arī Novosibirskas teātris atgrieztos uz attīstības ceļa. Tas ir pats galvenais. Taču neaizstājamu cilvēku nav. To es gan sev, gan mūziķiem teicu, kad gāju prom. Tagad tur ir Dmitrijs Jurovskis. Viņš ir labs diriģents. Bet par Novosibirsku man joprojām ir grūti runāt.

Kā šajos plānos parādījās Berlīnes Komiskā opera? Tik strauja augšupeja jūs nebiedē?
Protams, biedē. Biedē taču viss jaunais. Bet mani vienmēr ir aizrāvuši ceļojumi pa nezināmām takām. Darbā, mūzikā, vispār dzīvē... Kas attiecas uz Komisko operu, mans norīkojums šajā darbā droši vien bija pārsteigums ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē. Arī  man pašam. Es gan par to uzzināju mēnešus divus pirms līguma parakstīšanas.

Pirmo reizi aizbraucu uz Komisko operu novembra beigās, kad man palūdza aizstāt diriģentu operā Jevgēņijs Oņegins. Tā ir normāla prakse, mēs bieži ielecam citu izrādēs. Pēc izrādes nepaspēju vēl pārģērbties, kad Barijs Koski (Slavens operas un teātra režisors, pašreiz Berlīnes Komiskās operas direktors. – Red.) pieklauvēja pie durvīm un pajautāja: “Vai tev vajag darbu?” Tā tas process it kā sākās. Pēc tam atgriezos februārī, lai diriģētu koncertu, tad aizlidoju uz Čikāgu, bet pēc tam Barijs man piezvanīja un teica: “Šī vieta ir tava.”

Kā jums patīk Berlīne? Un kā ar vācu valodu, starp citu, vai mācāties?
Mācos jau kādu mēnesi. Bet Berlīne... Viena no tām pilsētām, kas nekad nebūs gatava, līdz galam uzcelta. Taču man patīk, ka pilsēta nepārtraukti attīstās, mainās. Zinu, ka būs jāmainās arī Komiskajai operai, tā bez kapitālā remonta strādājusi jau kopš 1947. gada. Tur, protams, nepieciešama pamatīga rekonstrukcija, nauda jau atrasta, tikai jāsagaida piemērots brīdis.

Dzīve Berlīnē ļoti atšķiras no Novosibirskas un pat no Rīgas. Verd un mutuļo, īpaši tas attiecas uz kultūras jomu, un tur nākas vienkārši skarbi izdzīvot. Labi, ka Barijs savam teātrim ir atradis īpašu ceļu, savu seju un Komiskā opera ir kļuvusi par atpazīstamu zīmolu.

Protams, gan solistiem, gan diriģentiem un orķestra mūziķiem tas zināmā mērā sašaurina repertuāru. Barijs man teica uzreiz: par lielām operām pagaidām aizmirsti! Par Vāgneru, piemēram. Taču repertuāra pietiek. Tas, ka sākotnēji teātris tika radīts pēc Parīzes Komiskās operas parauga, nebūt nenozīmē, ka te rāda tikai komēdijas. Repertuārā ir gan Jevgēņijs Oņegins, gan Mocarta Dons Žuans. Bet šeit ir pilnīgi citāda interese par vārdu nekā citās Berlīnes trupās. Pastiprināta. Māksliniekam Komiskajā operā ir jāspēj ne tikai dziedāt, bet arī runāt.

Sakritību nav

Kā uz jūsu iecelšanu amatā reaģēja orķestris?
Tā bija balsošana, viņi mani izvēlējās. Mēs jau Oņeginā atradām kopīgu valodu. Mums toreiz nebija pilns mēģinājums, tikai trīs stundas ar pārtraukumu, ļoti daudz nācās darīt operas izpildījuma laikā, un mums uzreiz radās ļoti labs kontakts. Kad viņi man piedāvāja kopā atskaņot Bēthovena Trešo simfoniju koncertā (programma viņiem jau bija gatava), atbildēju: nav problēmu, tikai spēlēsim mazliet citādi.

Pirmā reakcija bija – kāpēc?! Taču orķestros tā ir vienmēr. Viņi gaida no jauna diriģenta kaut ko jaunu, viņš atnāk un dara kaut ko jaunu, bet tas uzreiz izraisa zināmu iekšējo protestu, pretestību. Respektīvi – ja tu dari kaut ko jaunu, tas ir slikti, bet ja tu dari kā parasti – tad kāda jēga? Garlaicīgi taču. Diriģentam nākas lavierēt kā starp Skillu un Haribdu. Tiesa, ar berlīniešiem un šo Bēthovenu tas izdevās. Pat vislielākie skeptiķi pavilkās.

Vai ticat tam, ka cilvēka likteņa ceļš ir viņa paša pūļu rezultāts?
Nē. Esmu pārliecināts, ka viss, kas dzīvē notiek, ir iepriekš noteikts. Jebkurš cilvēks, pat svešinieks, kurš nāk tev pretī pa ielu, negadās tur nejauši. Viņam tas ir jādara, viņam tur jābūt, citādi tā ķēdīte pārtrūks. Es neticu sakritībām.

Mana iepazīšanās ar aģentūru Askonas Holt bija dīvains stāsts. Vai varbūt ne dīvains... Mālera konkursā iepazinos ar Brambergas orķestra direktora sievu Emiju. Viņa ir apbrīnojama sieviete. Brīnišķīga. Pusgadu pārstāvēja manas intereses tāpat vien, ne kapeikas nepaņemot. Londonieši ar saviem piedāvājumiem parādījās jau konkursa laikā, astoņas aģentūras, bet man nekādi nesanāca aizbraukt uz Angliju laika trūkuma dēļ. Beidzot pirms Lieldienām izrāvos. Tikšanās ar Askonas Holt bija nolikta pēdējā. Visi citi man solīja debesmannu. Bet viņu direktors Martins Kembels Vaits man pēkšņi jautā: “Kāpēc atnāci?” –  “Kā kāpēc? Jūs taču paši uzaicinājāt.” –  “Nu jā. Bet kāpēc atnāci? Ko tev vajag?” Apstulbu. Un tāds apstulbis arī pavadīju sarunas četrdesmit minūtes. Tad parādījās kāda sieviete. Apsēdās man pretī. Acis te paceļ, te nolaiž. Nesaka nevienu vārdu.

Atgriezos mājās. Zvanu Emijai. Man palikuši divi varianti, saku, Harrison Parrott un Askonas Holt, bet pēdējā man viena dāma ļoti neiepatikās. Kāda? Sirma. “Tā taču ir Rona Īstvuda!” Emija saka. Pasaules labākā aģente. Ne par ko, saku. Tomēr ielīdu internetā paskatīties, kas viņa tāda. Ak, mans Dievs! Sera Saimona Ratla aģente! Iekrita students.

Rona uzrakstīja Emijai, ka grib ar mani strādāt. Dženifera Spensera, viena no Harrison Parrott direktorēm, arī uzrakstīja to pašu. Es domāju, domāju, domāju... Nevienam neatbildēju. Pēkšņi nedēļu pēc Lieldienām pamodos, atvēru acis un izdzirdēju vārdus: “Askonas Holt!” Tā bija kā zīme, ka Dievs mani atvedis pie cilvēkiem, kuri mani saudzēs un mīlēs, par mani rūpēsies, neliks darīt to, ko man nevajag, un liks darīt to, ko man vajag, bet nekad neizdarīs spiedienu.

Foto: Oļegs Zernovs

Un kā man līdz šim gāja ar koriem? Māris Sirmais vienā jaukā dienā pateica: “Tev ir laiks pamest Kamēr..., tu esi izaudzis, tev ir spārni, tev jāstrādā pašam.” Es biju šokā: kā tā? Palieku bez darba, bet man vēl Mūzikas akadēmija, studijas... Kā lai iztieku? Tas bija tieši pirms Ziemassvētkiem. Biju dusmīgs uz Māri – labu dāvanu man pasniedzis! Izmeta. Bet jaunā gada sākumā man zvana Sigvards Kļava no Radio kora, vajagot satikties. Nu, labi, satiekamies. “Man vajadzīgs asistents un dziedātājs,” viņš saka. “Tad tu jau zini, ka es vairs nestrādāju Kamēr...?” – „Nē. Tieši gribēju jautāt, vai varēsi aiziet.”
Tās nav sakritības. Tādu notikumu ir daudz...

Māris taču ir palicis jūsu dzīvē?
Jā. Un esmu viņam ļoti pateicīgs, ka viņš izdarīja to, ko izdarīja. Aizsūtīja mani brīvā lidojumā. Viņam taču ir ļoti smagi šķirties no cilvēkiem. Vienmēr niknojas uz meitenēm, kuras aiziet dekrētā: ko mēs bez tevis darīsim, kā uz konkursu brauksim? Viņam rodas sajūta, ka viņu nodod. Bet tajā neiedziļināsimies. Māris ir brīnišķīgs cilvēks.

Mums visiem nākas cīnīties ar saviem skeletiem skapī visu dzīvi. Un, ja liekas, ka kāds skelets ir aizmirsts uz visiem laikiem, – tuk, tuk, un tas atkal izveļas ārā. Mēs dzīvojam pārāk cietsirdīgā pasaulē. Tā mūs pārāk smagi ievaino. Paši jau arī lielā mērā esam vainīgi. Tik ļoti esam sarežģījuši savu dzīvi, ka neko nepaspējam. 80 procentiem mūziķu ir veģetatīvā distonija.

Tāpēc, ka šodien viņš spēlē te, rīt tur, parīt – jā, brīva diena, bet jāgatavojas nākamajam koncertam... Pats pavadu vairāk laika debesīs nekā uz zemes. Kā te lai nerodas dvēseles traumas? Tā taču ir tik auglīga vide. Arī pats ietilpstu tajos 80 procentos. Paldies Dievam, ka uz skatuves to pagaidām neredz.

Kad Dievs apstādina skrējienu

Vai pagūstat kaut ko palasīt, izņemot partitūras?
Nē.

Ko jums patīk darīt vienatnē?
Vislabāk neko. Tagad gandrīz mēnesi biju Oberammergavā, gatavojām Klīstošo holandieti, un katru vakaru pēc mēģinājumiem vai izrādēm es pārrados savā istabā un vienkārši sēdēju tur. Nekam vairāk nebija spēka. Latvijā, protams, es parakātos pa zemi vai padarītu kādus mājas darbus, un tā būtu atpūta. Tiešām – zemei piemīt kaut kāda maģija. Tā ir īsts enerģijas lādiņš. No otras puses, kāda gan tur maģija? Tā arī tam vajadzētu būt.

Oberammergava – kas tā par vietu?
Ciematiņš 100 kilometru attālumā no Minhenes, netālu no Austrijas robežas, līdz Insbrukai 40 minūtes. Mēs tur pirms diviem gadiem taisījām Nabuko, pērn Nabuko atkārtoja, šajā sezonā tapa Holandietis, un ceru, ka to atkārtos nākamvasar. Pēc tam būs pārtraukums, jo visi Oberammergavas iedzīvotāji gatavosies Kristus ciešanām, gatavosies gan garīgi, gan fiziski – lūgsies, mēģinās, ataudzēs matus un bārdas.

Tā ir apbrīnojama vieta un pārsteidzošs stāsts. It kā parasts Alpu ciemats, bet tur gaisā ir kaut kas tāds īpašs. Kad 1634. gadā visā Eiropā plosījās mēris, Oberammergavas iedzīvotāji noslēdza līgumu ar Dievu: ja Viņš pasargās viņus no šīs ligas, viņi reizi desmit gados izspēlēs Kristus ciešanas. Viņš pasargāja. Un viņi spēlē Ciešanas. Līdz pat šai dienai. 302 uzvedumi sezonā – trīs stundas no rīta un trīs vakarā. Vienīgā brīvdiena – ceturtdiena. Sāk aprīlī un beidz oktobra beigās.

Piedalās viss ciems, gandrīz pusotrs tūkstotis cilvēku, precīzāk – tikai tie, kas ir dzimuši Oberammergavā vai nodzīvojuši tur vismaz 20 gadu. Iebraucēji nepiedalās. Naktsmītnes un biļetes tūristi rezervē gadiem uz priekšu, jo katru Ciešanu sezonu tur ierodas vairāk nekā miljons cilvēku.

Līdz 19. gadsimta beigām uzvedums notika pie baznīcas zem klajas debess. Pēc tam viņi uzcēla speciālu teātri, milzīgu, ar 5000 vietu, 45 metrus garu skatuvi. Pusgadu tas bija noslogots, pēc tam deviņus ar pusi gada stāvēja tukšs un, protams, bruka kopā. Celtne bez cilvēkiem taču iet bojā. Kad tur sāka strādāt direktors Kristiāns Štikls, protams, vietējais, viņš sāka meklēt idejas un līdzekļus, kā labot situāciju. Viņi sāka ar teātra izrādēm pēc Bībeles sižetiem, pēc tam uzveda Šekspīra Sapni vasaras naktī, organizēja dziesmu festivālu...

Pirms četriem gadiem Kristiāns uzmeklēja mani un visu izstāstīja, man tas ļoti iepatikās. Un tagad tur dzīvo opera. Iedomājieties: Klīstošajā holandietī korī ir 180 cilvēku, un 90 procenti no tiem ir vietējie iedzīvotāji! Viņi nav profesionāļi, bet skatuve un dziedāšana viņiem ir jau asinīs.
Patiešām interesanta vieta. Tur vienmēr ir patīkami atgriezties.

Bet kur ir jūsu vietas ģēnijs? Kur visvieglāk strādājas?
Spriežot pēc tā, ka nekad neesmu par to aizdomājies, tādas vietas nav. Protams, vienkāršāk ir strādāt ar pazīstamiem orķestriem un teātriem, kur jau ir būts. Viņi zina, ko var sagaidīt no manis, es zinu, ko var gaidīt no viņiem. Grūtības gadās, bet es esmu diezgan spītīgs, īpaši darbā. Pēdējā laikā esmu iemācījies panākt to, ko man vajag. Atmest ar roku – ai, labi, dariet, kā gribat, – man tā nav gadījies.

Foto: Oļegs Zernovs

No kā visvairāk nogurstat?
No nekrietnības un bezatbildības. No neprofesionālisma. Nevaru saprast vienu lietu: lūk, es esmu ieguvis specialitāti, strādāju, maksāju valstij nodokļus. Un gaidu to pašu no cilvēkiem, kuri šos nodokļus saņem. Bet katru dienu redzu vai lasu, ka tā tas nav! Sākot no sīkumiem un beidzot ar kliedzošiem gadījumiem. Talsu traģēdija notika pirms 20 gadiem, un joprojām nav nosaukti vainīgie. Bet Maxima traģēdija? Mēs jau atkal neuzzināsim, kas bija nelaimes iemesls?

Nevaru to saprast. Visi runā, ka nedēļā no Latvijas aizbrauc septiņas ģimenes. Visi runā, ka ir kaut kas jādara. Bet tālāk par runām nenonāk. Atvainojiet, varbūt būs ļoti slikti tas, ko tagad pateikšu, bet, manuprāt, šobrīd notiekošais maz atšķiras no Staļina laikiem. Staļins sasēdināja cilvēkus vagonos un izsūtīja. Tagad tautai nekas cits neatliek, kā izsūtīties pašiem.

Protams, es par visu šo pārdzīvoju. Esmu šeit dzimis, uzaudzis. Cenšos šurp atbraukt pat visnoslogotākajās sezonās kaut uz dažām dienām, vienkārši tāpat, lai paelpotu dzimto gaisu. Bet man ir skumji, ka manai tautai dara pāri un tā neko nevar izdarīt. Vispār neko.  

Atskatoties uz visu savu dzīvi – kad jūs esat uztraucies visvairāk?
Mālera konkursā. Divas nedēļas pirms tā man operēja apendicītu. Tas bija olimpiskais gads, mūsu izlases bobslejistam arī izgrieza aklo zarnu, vienā dienā ar mani. Viņš nepiedalījās olimpiādē. Es konkursā piedalījos. Nedēļu gulēju slimnīcā, nevarēju pakustēties. Pirms tam trīs dienas biju mocījies, līdz beidzot neizturēju, piezvanīju mammai, viņa strādā Gaiļezerā: vēders sāp, uiuiui... Dakteris Rudzāts, brīnišķīgs, izcils, uzlika mani uz galda, pataustīja – viss, griežam! Nē, saku, man mēģinājums, man izrāde! Kāda tur izrāde... Tik vien paspēju kā teātrim paziņot, ka manis nebūs, lai meklē aizvietotāju.

Palātā mācījos partitūru. Agrāk tam nebija laika, mētājos pa pilsētu, rāvos uz pusēm, lai paspētu visus darbus, sakrātu naudu, faktiski, lai eksistētu, ne dzīvotu... Dievs manu skrējienu apstādināja. Un tikai konkursa pirmajā tūrē, pēc 40 minūšu diriģēšanas mazliet sajutu, ka man kaut kas sāp. Pārējās desmit dienas – nekas!

Kad tur, Brambergā, iegāju zālē, paskatījos apkārt un nodomāju: ko gan es te daru? Man nav gandrīz nekādas pieredzes. Vēl tikai puisim no Uzbekistānas tāpat. Beigās tieši mēs abi izrādījāmies finālā. Mēs divi. Neviens cits.

Tolaik Brambergā vācu dokumentālists Mihaels Vende uzņēma savu filmu par Mālera konkursu (Der Taktstock, tātad Zizlis. – Red.). Pirms dažiem gadiem redzēju to Novosibirskā – meitene Oksana no skatītāju kluba bija sazinājusies ar Mihaelu, viņš atsūtīja kopiju, viņa pati pārtulkoja tekstu, uztaisīja subtitrus. Sanāca pilna zāle skatītāju. Bet man to skatīties bija gan priecīgi, gan smagi. Uzreiz atcerējos, kā pēc uzvaras atgriezos mājās un pēkšņi visi gribēja, lai es strādāju šeit, šeit, šeit... Bet es taču biju tas pats puisis, kurš pirms desmit dienām aizbrauca uz Vāciju. Kurš pirms desmit dienām šeit nevienam nebija vajadzīgs.

Nesen bijām Andrejsalā. Mūsu draugiem bija mēģinājums telpā, kur mēs reiz gatavojām koncertu. Tolaik sitāmies par katru kapeiku, bet nevarējām savilkt galus kopā. Teicu menedžerim: “Zini, Jāni, nebūs nekāda koncerta.” Taču tad mana mamma aizbrauca pie saviem vecākiem uz Enguri un viņiem izstāstīja, ka noraujas mana uzstāšanās ar orķestri, jo nepietiek naudas. Vecmāmiņa un vectētiņš atdeva piecus tūkstošus latu, ko bija iekrājuši savām bērēm. Un koncerts notika. Tas bija tā... Bez vārdiem.

Kad izrāde beidzot ir interesanta

Kas jums palīdz atgūt līdzsvaru grūtos brīžos?
Cilvēki. Mana ģimene, tuvinieki, draugi. Viņiem pat nav jāatrodas tajā pašā valstī, kur esmu. Vienkārši pats sevī saku: sadosimies rokās, apkoposim spēkus. Un spēks atnāk... Tā bija Brambergā, tā bija arī Oberammergavā. Mēģinājumu laiks izvērtās ļoti smags, bija šausmīgi laika apstākļi – te brāzmains vējš, te lietus, te viss kopā, bet teātris tur ir tikai daļēji apjumts.

Pirmizrādē, kad Holandietis ved kuģi cauri vētrai, mums apkārt arī sākās īsta vētra. Pērkons, zibens – viss pa īstam. Mitrums, drēgnums briesmīgs. Man nekas traks, es visu laiku diriģēju, kustos un tikai pauzēs sāku salt, bet pārējiem? Taču es jutu, ka visi ciematnieki, pat nepazīstamie, atbalstīja mūs ar savu enerģiju, lai viss izdodas labi, bez sarežģījumiem. Un mēs tikām galā.  

Foto: Oļegs Zernovs

Kas jums ir nepieciešams, lai varētu ražīgi strādāt?
Hmm... Atpūta. (Smejas.) Varbūt tas skan muļķīgi, bet tiešām – lai varētu maksimāli koncentrēties un strādāt, ir nepieciešams labi atpūsties. Citādi nevar izdzīvot visu sezonu. Mums ar Rēziju (Aināra dzīvesbiedre aktrise un režisore Rēzija Kalniņa. – Red.) tas sagādāja lielas problēmas.

Atpūsties ir jāmāk. Bet mēs nepratām. Kamēr mūs neapsēdināja labs mūsu paziņa kardioķirurgs: viņš paņēma plānotāju un pateica – lūk, tur, kur jūs parasti rakstāt “darbs, darbs, darbs”, blakus rakstiet “atpūta, atpūta, atpūta”! Un mēs sākām to mācīties. Diemžēl dzīve šobrīd ir tāda, ka ļoti reti varam atpūsties kopā. Šajā gadā mums bija tikai divas dienas. Un arvien sarežģītāk kļūst apmeklēt vienam otra pirmizrādes. It kā pieauguši cilvēki, skaidrs taču, ka var noskatīties kādu nākamo izrādi, bet vienalga jocīga sajūta, kad viņas nav blakus pirmizrādē. Vai – viņai manis. Pie tā grūti pierast. Un negribas.

Kurš no jums vairāk uztraucas pirms svarīgas uzstāšanās?
Rēzija. Viņai tas vienmēr ir ļoti grūti.

Vai tikmēr, kamēr esat kopā, viens otru esat mainījuši?
Nezinu. Nedomāju, ka tā. Bet mēs esam viens otru pieņēmuši.

Kas ir svarīgākais, ko Rēzija jums ir iemācījusi?
Ļoti daudz ko. Mīlestību. Uzticību. Dzīves izpratni. Prasmi veidot attiecības ar cilvēkiem, ar kuriem kopā strādā. Atceros, ka iepazīšanās sākumā mēs vienkārši sēdējām viens otram blakus un runājām, runājām, runājām... Par teātri, mūziku, dzīvi... Rēzija tolaik tik daudz man pašam sevī atklāja – emocionālas, radošas lietas.

Tagad mums nevajag vārdus, lai saprastu, par ko domājam, ko jūtam. Starp mums ir saikne, kāda, manuprāt, reti sastopama. Dažkārt viens otram jautājam: vai arī citiem mēdz būt tāda laime? Vai tas vispār ir iespējams, ka tā ir? Ka šķiršanās uz dažām dienām, pat vienu, tiek uztverta kā katastrofa?

Šeit visiem šķiet, ka Rēzija ir spēcīga un var sevi aizsargāt. Dekabriste, jā. Slavena aktrise, jā. Bet aktrise viņa ir skatītājiem. Man viņa pirmkārt ir draugs, cilvēks. Maza rozīte, kas jālaista un jāsargā no vēja. Ļoti, ļoti trausla. Un es nevienam neļaušu darīt viņai pāri. Mēs viens otram sakām, ka mums ir ļoti maz laika. Mēs vēlu satikāmies. Mums vajag visu paspēt. Pat nezinu, kā es bez viņas dzīvotu. Kur gan es būtu bez viņas? Viņa ir mans sargeņģelis.

Cik lielā mērā varat pārvaldīt savu laiku?
Diezgan maz. Bet tas ir pat labi. Esmu pateicīgs Dievam, ka man ir darbs. Žēl tikai, ka tik maz Latvijā... Cik daudzi cilvēki pasaulē, nemaz nerunājot par Latviju, jūk prātā no tā, ka nevar atrast darbu...

Komiskajā operā man būs jāveido 2020./2021. gada sezonas repertuārs, līdz tam viss ir saplānots. Un tas ir normāli, tā ir pat vieglāk dzīvot. Pagājuši tie laiki, kad nevarēju saprast un pieņemt plānošanu gadiem uz priekšu – kā gan es varu zināt, kā jutīšos un ko gribēšu rīt, kur nu vēl pēc vairākiem mēnešiem? Par laimi, man tagad ir radusies iespēja strādāt ar orķestriem, kurus interesē tas, ko es viņiem piedāvāju. Radošajā ziņā – jā, ir ļoti liela izvēle. Brīvā laika ziņā diemžēl ne. Bet tieši tāpēc savā plānotājā esmu ieviesis ierakstu “atpūta”.

Foto: Oļegs Zernovs

Labākais kompliments, ko esat saņēmis?
Mēs runājam par darbu?... Jā, ir tāds. Pērn pavasarī Karlsrūē diriģēju Karmenu. Mēģinājumos man bija otrais koncertmeistars un orķestra otrais sastāvs, bet ģenerālmēģinājumā un pirmizrādē pirmais. Bet tas tā ir vienmēr un visur – operteātros nevar izvairīties no situācijas, ka visu laiku mainās cilvēki aiz nošu pultīm. Un, lūk, pēc uzveduma sirmais pirmais koncertmeistars teica: “Ticiet man, savā dzīvē šajā teātrī esmu spēlējis Karmenu ļoti daudzas reizes. Bet šodien beidzot šī izrāde man bija interesanta.” Man tas bija ļoti svarīgi.

Un vēl bija tāds gadījums. Pavisam nesen Sansevastjanā Spānijā. Man izsauca taksi no koncertzāles uz viesnīcu. Iekāpu, pie stūres 50 – 55 gadus vecs vīrietis. Pa radio skan klasiskā mūzika – Sen-Sansa Rondo Capriccioso, ko mēs ar Daniilu Bulajevu spēlējām. Mēs jau braucam, un taksists man pēkšņi jautā: “Jūs esat Rubiķis? Ainārs Rubiķis?” –  “Nu, jā.” –  “Ai, es pagājušajā gadā biju uz jūsu koncertu! Brīnišķīgi. Jūs esat malači, malači...” Sēžu un domāju: redz, kā. Parasts taksists. No tālas, tālas pilsētas... Tādi man piedzīvojumi ir bijuši.