Pasaules mainītāja ar kvalitātes prasību - dizainere Indra Komarova

Tikko beigušās Mākslas akadēmijas skates. Kā tu vērtē, kādi šobrīd ir topošie modinieki?

Piekrītu manai kolēģei Martai Bulai – viņa šobrīd ir grafikas dizainere, bet arī absolvējusi modi –, kuras kompliments skanēja tā: “Jūtams, ka šie jaunieši zina, ko dara.” Kad mēs studējām, viss bija kā miglā: īsti nesapratām, ko un kāpēc darīt, kā darīt, no kurienes špikot, nešpikot... Tagad – ja jaunieši taisa kaut ko nevalkājamu, tad tas ir tāpēc, ka viņi tā ir gribējuši, ja taisa valkājamu – tāpēc, ka ir gribējuši, nevis tāpēc, ka tā sanāca vai pietrūka resursu. Tā ir milzīga izaugsme, salīdzinot ar to laiku, kad es beidzu akadēmiju. Iespējas ir mainījušās – Erasmus, prakses, informācijas pieejamība, vieslektoru lekcijas, starptautiski konkursi. Trīs mūsu studentes Jēras konkursā ir tikušas pirmajā trīsdesmitniekā. Tātad kaut kas notiek pareizi.
Šī ir cita paaudze, ar daudz augstāku pašapziņu un iespējām. Viņiem nav tādu bremžu, kādas bija mums.

Kā līdz modei nonāci tu?

Kaut kādas ieskaņas tam bija jau pamatskolā. Zīmēšanas skolotāja kopā ar mammu sprieda, varbūt man vajadzētu iet uz rozentāļiem vai lietišķajiem. Bet nostrādāja iekšējās bremzes, un es no 2. vidusskolas neaizgāju. Tur sapazinos ar puisi, savu pirmo lielo mīlestību, kurš bez problēmām tika lietišķajos. Vēlāk izrādījās, ka tas nav nemaz tik ļoti viegli, viņš vienkārši bija liels talants. Es vispirms izgāju kursus lietišķajos, kas ļoti cēla manu profesionālo pašapziņu, un tos pabeidzu tik labi, ka dabūju plus trīs punktus iestājeksāmeniem, kas bija ļoti daudz. 

Pag, tātad vēl pēc vidusskolas četrus gadus nomācījies lietišķajos?

Jā, esmu kārtīgi nomācījusies. Plus seši gadi Mākslas akadēmijā...

Jā, bet tomēr – kāpēc mode?

Interese par apģērbu šūšanu man tā organiski bija atnākusi jau bērnībā, ļoti daudz ko iemācīja vecmāmiņas māsa, kura mani lielā mērā uzaudzināja. Šūt, aust tautiskās jostas, mezglot, visu ko, kas darāms ar rokām. Un man ļoti patika tā roku darbu darīšana. Tolaik tikko bija parādījušās bārbijas, man bija tāda mulate, kurai uz kastes bija rakstīts Debija. Es viņu nosaucu par Deboru un biju izdomājusi, ka viņa ir modes dizainere un viņai ir modes nams. Nezinu, no kurienes uzzināju par šādu profesiju, bet rezultātā šuvu draudzeņu bārbijām kleitas, man tas padevās un patika. 

Kad parādījās pirmās humpalu bodes, viena bija mums pie mājām. Varēja lēti nopirkt lietas, pirku un pāršuvu. Naudas nebija īpaši daudz, bet no humpalām varēju būvēt savu garderobi. Kādā astotajā klasē sāk pirkt hipiju kleitas, puķainas, garas, taisīju sev ārprātīgus tēlus. Katrai kleitai bija pieskaņota sava frizūra. Baigi ņēmos ar to visu. Bet līdz ar to arī jutos kā autsaiders savā 2. vidusskolā. Lietišķajos pilnīgi savādāk – jutos savā vietā, darīju to, kas man patīk un padodas, biju izcilniece. Vismaz sākumā.

Tikai sākumā?

Kad pamani, ka tev padodas tas, ko dari, sāc atlikt uz pēdējo brīdi, jo zini, ka varēsi izdarīt... Bet pabeidzu ļoti labi. Biju pirmā, kas lietišķo modes nodaļu pabeidz ar vīriešu modes kolekciju. Izcīnīju to savu vēlmi. Tolaik man šķita, ka vīriešu apģērbs ir daudz interesantāks, ka tajā ir mazāk pateikts. Lietišķajos un akadēmijā man jau bija klienti, un man patika strādāt ar vīriešiem, jo viņi vienmēr precīzi zināja, ko grib, un vairāk paļāvās uz to, ko piedāvāju. 

Kā jūties akadēmijā tagad, būdama pasniedzēja?

Man patīk. Tas bija pēkšņi – Aigars Bikše (Modes nodaļas vadītājs Latvijas Mākslas akadēmijā. – Red.) piedāvāja. Un notika ar lielu pierunāšanu, jo vajadzēja ļoti ātri. Sākumā šķita, ka neko nesaprotu... Baža par to, ko gan es varu iemācīt, joprojām ir. 

Pamazām pieņēmu, ka nevis kaut ko baigi mācīšu, bet drīzāk būšu viņiem mentors, koučs – palīdzēšu attīstīt to, ko viņi paši grib darīt un pateikt. Ir milzīgs gandarījums, kad redzi, ka cilvēks ir atradis savu lietu un, fanātiski darot, nonāk pie laba rezultāta. Es esmu tikai mazliet pabīdījusi. Studenti ir ļoti dažādi ar atšķirīgu redzējumu par to, ko un kā vajag modē pateikt. Svarīgi ir laicīgi ieraudzīt katra īpašās kvalitātes un palīdzēt attīstīt tās, pat, ja pats students tās vēl neredz. 

Galvenais ir zelta griezums

Kas tev pašai bija visgrūtākais ceļā uz sevi modē? 

Tas, ka daudz ko nezināju. Akadēmija ir izcili labs treniņš krāsu un proporciju redzes attīstīšanai – tas, ko dod klasiskā akadēmiskā izglītība, kas Eiropas skolās ir retums. Tas ir milzīgs pluss, šajā ziņā visi akadēmijas studenti ir ļoti konkurētspējīgi. Bet, ko darīt ar visām tām zināšanām reālajā dzīvē, – to akadēmija manā laikā neiedeva. Žēl, ka nezināšanas dēļ tas vilciens bija tik lēni jākustina. 

Man ļoti daudz palīdzēja tas, ka Baiba Ripa mani paņēma praksē, pie viņas nostrādāju pusgadu. Tajā laikā tādas prakses akadēmijā nemaz īsti nebija. No Baibas un viņas konstruktores daudz iemācījos. Galvenais, ka viņa tā tīri cilvēcīgi stāstīja, kā viņa tiek galā ar dažādām lietām. Ne tikai, kurā brīdī ir jāiepērk audumi, kā viss jāorganizē, kas arī bija būtiski un ko akadēmijā nemācīja, bet arī tīri psiholoģiski, piemēram, kas būs grūti. 
Vēl viena lieta, par ko tolaik, kad es gatavojos savai profesionālajai dzīvei, akadēmijā nerunāja, bija nauda. Par to, ka modes dizaineram sava zīmola attīstīšanai un ražošanai, ir nepieciešama nauda. Tik vienkārša lieta, bet par to neviens vienkārši nerunāja. 

Kā tad tu sāki? Kur ņēmi naudu pirmajām kolekcijām?

2007. gadā, kad mēs ar Arti Štamgūtu taisījām kolekciju Black Label konkursam Habitus Baltija, bija krīze, naudas nebija nevienam un nekur. Taisījām un nedomājām par naudu. Taisījām, lai izārdītos, lai darītu tā, kā mēs gribam. Visa kolekcija bija milzīgs eksperimentu kopums, tādēļ pieteicāmies avangarda sadaļā.  Tas bija pārsteigums, ka vinnējām Grand Prix, pēc tam dabūjām galvenās balvas vēl vairākos konkursos. Varbūt tas, ka nedomājām par naudu vispār, bija viens no iemesliem, kāpēc tā kolekcija bija tik laba.

Bet audumiem taču naudu vajadzēja. 

Godīgi sakot, neatceros, kur to ņēmām. Es tolaik strādāju krogā, biju viesmīle, jo to varēja savienot ar akadēmiju. Taisīju kaut kādus pasūtījumus, biju reklāmu stiliste... Nākamajai kolekcijai audumus dabūjām no AMD Modes un Dizaina akadēmijas Minhenē. Konkursā Maskavā iepazināmies ar šīs skolas direktoru, dizaineru Ali Ansari, kuram ļoti patika mūsu kolekcija un kurš personīgi vēlējās mūs atbalstīt. Viņš uzaicināja mūs ciemos uz Minheni Audumu meses laikā. Mums tas bija ļoti īpašs pasākums – pirmā reize industrijas audumu izstādē. Un viņš no savas skolas audumu noliktavas iedeva audumus, kas mūs interesēja un atbilda nākamās kolekcijas izstrādāšanai. Ar šo nākamo jau piedalījāmies Rīgas Modes nedēļā. Tā kaut kā visu laiku sagrabinājām.

Bet, strādājot pie zīmola I’m Your Shirt koncepcijas, es meklēju biznesa eņģeli, investoru. Un atradu. Šobrīd jau ir daudzi dažādi atbalsta instrumenti arī valstij. Mēs bijām Creative Andrejsala inkubatorā, kas mūs daudz atbalstīja. LIAA atbalsta. Nav ko pukstēt. 

Vēl viena liela grūtība, ar kuru es rēķinājos un kas nav tikai modes biznesā, – jātiek pāri krīzēm, kad šķiet: nē, kam man tas viss? Šis nav ātrs bizness, tas prasa ilgākus ieguldījumus, ne tikai naudas, bet arī darba, atpazīstamības ziņā, ir jāiekaro uzticība, jāatrod īstie sadarbības partneri, tas prasa laiku. Protams, vienā brīdī uznāk besis, tam ir jātiek pāri. Tie, kas tiek pāri, tiek arī pie darba augļiem. 

Kā tu tiec pāri?

Domāju par to, kas dzīvē varētu būt savādāk. Apdomāju alternatīvos modeļus un secinu, ka man ir brīnišķīga dzīve, jo es daru to, kas man patīk, kas man padodas, kas man dod izaugsmes iespējas, un pēdējais man ir ļoti, ļoti svarīgi. Ja pusgadu kaut ko neesmu mācījusies – vienalga ko, bijusi kādos kursos vai seminārā vai mācījusies braukt ar mašīnu –, jūtu, ka kaut kā trūkst. Rodas nemiers. Tieši nesen atkal sajutu, ka gribas kādu semināru, kur varu uzzināt kaut ko jaunu. Mana profesija dod iespēju visu laiku atcerēties, ka ir jāattīstās. 
Paklausos, kā strādā citi – no deviņiem līdz pieciem, reizi gadā atvaļinājums, viņi to gaida... Jā, man ir grūts darbs, smags, bet tas lielā mērā ir arī mana dzīve. Protams, ir brīži, kad sakrājies nogurums un gribas aizbraukt kaut kur atpūsties, bet tā ir fizioloģiska vajadzība, nevis mērķis, uz ko rauties visa gada garumā ar domu, kad tikšu prom no tā besīgā darba.  
Tā es to visu apdomāju un secinu, ka man viss ir labi. 

Kā tevī sadzīvo radošais gars un izpratne par to, ka mode tomēr ir bizness?

Grūti... Bet mēs, Talented, esam komanda, bez tās es nevarētu. Mans vīrs Kaspars ir racionālā puse, strādā ar cipariem. Vienmēr smejos, ka man piemīt ciparu aklums. Es tiešām neatceros ciparus. Pat, ja kaut ko nomēru ar mērlenti un aizeju līdz telpas otram galam, esmu to jau aizmirsusi, jo nevaru to vizualizēt. Trešā ir Marta Bula, kura tagad dzīvo Barselonā, bet kā jau grafikas dizainere var strādāt no jebkuras vietas. 
Protams, man ir jārēķinās ar pārdošanu, ar to, ka mums ir jāsamaksā algas, jāmaksā par telpām, jādomā izdevumu-ienākumu ietvaros. Ir bijis tā, ka strādājam pie kolekcijas un kāda daļa manī saka: nē, pagaidi, šito mēs nepārdosim! Jo ir tās nepārtrauktās bailes par to, vai es neizdarīšu kļūdu. Tas traucē radoši atbrīvoties. 

Bet pēdējā laikā pieredze rāda, ka vislabāk pārdošanā aiziet tās lietas, par kurām šādi nedomāju. Tas man ir iedevis drosmi mazāk domāt par pārdošanas rādītājiem, jo galu galā neko uz priekšu nevar paredzēt. Var rēķināties ar kaut ko – iepriekšējā sezonā labāk pārdevām to, klientiem labāk patīk tāds materiāls vai siluets... Bet pēkšņi var kaut kas notikt un tas viņus vispār neinteresē. Tā ka tagad esmu ieguvusi drosmi vairāk paļauties uz savu intuīciju un redzējumu, kā tam ir jābūt.

Tātad esi intuīcijas cilvēks?

Vienmēr esmu bijusi racionāla, vispār racionāli pieeju lietām. Man vienmēr bijis ļoti svarīgi, lai katra atsevišķa kolekcijas vienība ir vērtība pati par sevi, nevis tikai kolekcijas ietvaros. Man vienmēr ir svarīgi, lai kabatas ir īstajās vietās, īstajā dziļumā un augstumā, lai tajā brīdī, kad cilvēks uzvelk to kleitu vai bikses, tās ir organiski. Man ļoti patīk, kā par kabatām kleitās pateica mana draudzene, Paviljona saimniece Elīza Ceske-Feldmane: “Kad tu uzvelc kleitu un ieliec rokas kabatās, tas ir kā apģērbā atrast mājas.” 

Daudz vēroju, kā klienti uzvedas ar apģērbu pie spoguļa. Diezgan ilgu laiku esmu strādājusi par personālo stilisti un gājusi klientiem līdzi uz veikaliem. Vēroju – kā viņa uzvelk kleitu, kā kustas, kā apsēžas, kur liek rokas, vai viņa meklē apkaklīti, ko pacelt, kurā vietā meklē kabatas, kā pagriežas, kā uzvedas šauros, kā kuplos svārkos. Vai viņa paceļas pirkstgalos, kad ir uzvilkusi kleitu, vai tieši otrādi – iešļūc botās. Tad apģērbs atdzīvojas. Un tam var pieiet ļoti racionāli.

Vēl viena ļoti racionāla lieta ir proporcija. Man vispār liekas, ka proporcija ir pats galvenais. Daudz esmu domājusi par to, kas ir gaume. No vienas puses, it kā kaut kas ļoti netverams. No otras puses, ir diezgan skaidrs, kas ir gaumīgs un kas ne. Tad sapratu, ka gaume slēpjas pareizajās proporcijās.

Ne tikai formas ziņā – garums pret platumu, kabatas izmērs pret kleitas apjomu vai plecu platums pret žaketes garumu –, bet it visā. Siltās krāsas pret vēsajām, gaišās pret tumšo, materiāla faktūra pret gludumu… Telpas dziļums pret platumu, telpas gaisma pret krāsu, darba daudzums pret atvaļinājuma daudzumu, saldā ēdiena proporcija pret sāļo, pipari pret sāli. Zelta griezums pilnīgi visās dzīves jomās. Un zelta griezums taču ir matemātisks termins, tātad tas ir ļoti racionāli. Tā pēdējā laikā no gaumes meklējumiem esmu aizgājusi uz proporcijas meklējumiem. 

Tātad var teikt, ka es savam radošumam pieeju ļoti racionāli. 

Kā tevi ietekmē tās izmaiņas, kas šobrīd notiek pasaules modē?

Jā, modē ir protestēt pret modi. Vetements ar savu revolūciju. Jaunieši akadēmijā smeļas no tā iedvesmu. Bet tas, kas tagad ir modē un aktuāls, attiecas uz ļoti mazu cilvēku loku. Reālais pircējs grib normālas drēbes un labi tajās izskatīties. Kad sieviete nonāk pie spoguļa ar manu kleitu, viņai ir pilnīgi vienalga, kas bijis mans iedvesmas avots un kā esmu līdz tai kleitai nonākusi. Viņa ir trijatā ar sevi, saviem kompleksiem un kleitu, viņai ir svarīgi, vai viduklis izskatās labi, vai dibens nav par lielu, vai šī kleita piestāvēs pie kurpēm un būs atbilstoša pasākumam. Tajā brīdī viņai ir pilnīgi vienalga, cik stilīgs ir Vetements vai Goša Rubčinskis. 

Grūtības – tas ir forši

Kādas ir tavas privātās attiecības ar modi un apģērbu?

Pusaudžu un jaunības gados ļoti daudz eksperimentēju. Tagad... Man nav daudz drēbju. Jo mazāk drēbju skapī, jo lielāka skaidrība galvā. Tiklīdz kaut ko nevalkāju, dodu prom. 
Man patīk mode. Man ļoti patīk kvalitatīvi materiāli. Man ir ļoti svarīgs pieskāriens. Nesen atcerējos, kā bērnībā biju aizvesta uz eglīti, tas bija ļoti sen, jo tur bija Ģed Moroz gaiši zilā tērpā. Un bija kāda rotaļa vai deja, kur bērniņiem jākārtojas pa pāriem un jāsadodas elkoņos. Mani uzlūdza puisītis, kuram es iedevu kurvīti, jo ieraudzīju, ka viņam mugurā ir pelēks džemperis un tas izskatījās ass. Domāju: man elkoņa locītavas maigajā ādā dursies tas džemperis… Pati sameklēju puisīti, kuram mugurā bija krekls. Jau kā bērns domāju par to taktilo sajūtu – tur mana roka būs daudz patīkamākā vietā. Jā, man ir ļoti svarīgi ne tikai vizuāli, bet arī taktili sajust apģērbu. Lai tas ir patīkams un labi valkātos. 

Es ļoti rūpīgi izvēlos lietas. Apskatos, uzmēru, vēlreiz uzmēru, pārguļu ar to ideju, vēlreiz aizeju uz veikalu, uzmēru, pārdomāju – un tad esmu gatava nopirkt. Un man ir ļoti žēl, ja kaut kas novalkājas ātri. Ja esmu tik ilgu laiku ieguldījusi izvēloties, ja man tā lieta ir patikusi, gribu to valkāt ilgi. Ir lietas, kas man ir ļoti ilgi.

Kādas lietas tev vispār ir svarīgas?

Skaistums – skaista vide, lietas, drēbes. Tas atkal nozīmē – proporcionālas, skaistas lietas. Esmu riktīgs pieraduma dzīvnieks, man ir mans zīmulis, bez kura nevaru iztikt. Ja tas ir pazudis, man ir panika. Es ar to zīmēju, rakstu, turu rokās, kad nervozēju. Man vajag to manu zīmuli. 

Man vispār ir ļoti svarīgi kaut ko darīt ar rokām. Rakstīt. Neatceros neko, ko neesmu pierakstījusi. Neesmu vēl pieradusi izmantot kalendāru telefonā vai datorā, man vajag to rakstīšanu. Joprojām skices zīmēju ar roku. Man patīk. Es arī konstruēju ar zīmuli un lineāliem uz papīra. Tā roku darba sajūta man ir ļoti būtiska. 

Mūzika man ir ļoti svarīga. Visām savām skatēm esmu izvēlējusies mūziku pati. Agrāk biju lielāks melomāns, sekoju līdzi visiem jaunumiem, daudz klausījos, domāju, pārdomāju. Bet arī tagad mūzikai manā dzīvē ir diezgan liela loma. Man ir trīs radio, atšķirīgi – Klasika, Naba, kur var izdzirdēt kaut ko pilnīgi jaunu, neordināru, interesantu, līdz kaut kādiem latviešu garāžās tapušiem ārprātiem, un SWH Rock – tas vienmēr paceļ garastāvokli. Ja ir tikšanās, kur vajadzīga augsta pašapziņa, uzgriežu SWH Rock, vislabāk, ja tur ir kāds vecs Guns’n’Roses hits, braucu mašīnā, dziedu līdzi un noskaņojos. Tas vecais, smieklīgais roks man patīk. Arī elektroniskā mūzika, pat ļoti smaga. Savulaik diezgan daudz apmeklēju industriālās mūzikas pasākumus. 

Tavā Facebook profilā ir parādījušies moči...

Mans vīrs Kaspars ir sācis nodarboties ar motociklu tirgošanu. Mash – franču motociklu zīmols, tādi stilīgi, skaisti, aktuāli, par labu cenu. Viņš tik ilgi runāja par motocikliem, ka nevis vienkārši nopirka motociklu, bet ne tikai bez tiesībām, bet pat nemākot braukt, aizdevās uz Franciju un pārliecināja Mash, ka viņš var būt izplatītājs Baltijas valstīs. Esot bijis pirmais izplatītājs bez braukt prasmes un tiesībām. 

Tu pati?

Nupat sāku mācīties. Šīs vasaras laikā man ir uzdevums iemācīties braukt ar motociklu. Tas jau atkal apmierina manu vēlmi kaut ko mācīties. Man atkal ir izaicinājums. Pirmais brīdis tur ir bailes. Motocikls rauj tevi uz priekšu. Milzīgs, smags... Bet pie tā jāpierod un jātiek no bailēm vaļā. 

Izaicinājumi vispār ir laba lieta. Neērtību pārvarēšana – tur kaut kas ir. Kaut kāds adrenalīns. Tas, protams, paplašina komforta zonu. Bet tas nav nepatīkami. Nekad neesmu baidījusies no grūtībām. Patiesībā grūtības man pat ir patikušas. Pēc tam tā sajūta, ka es to pieveicu, tas lepnums par sevi, ka es to izdarīju, ir kolosāla. Zināmā mērā eiforija. 

Kas ir trakākais, ko esi darījusi? 

Pirms daudziem gadiem, kad vēl mācījos lietišķajos, bija pilnīgi nenormāls ceļojums. Ir tāds Andis Deme, kurš vada visādus trakus ceļojumus. Mēs, astoņi cilvēki, braucām uz Krimu – vecā busiņā, neesmu droša, ka tas bija braukšanai atbilstošā kārtībā, mērķis bija paraplānu kalns. Braucām kopā ar draudzeni Martu, bijām pārliecinātas, ka mēs nelidosim. Skaista tā Krima, man ir milzīgs prieks, ka paspēju tur izceļoties. Bet bija arī maksimāls diskomforts pilnīgi visā, dzīvojām busiņā un teltīs, siltu dušu redzēju vienreiz vairāku nedēļu laikā. Un tad Andis ņēmās mūs pārliecināt, ka arī mums ir jālido ar paraplānu. Bet tas nav tā, kā šeit, kur ir kursi, kur tev pastāsta, kā vējš uzvedas. Tev iedod ķiveri, mugursomu, paraplānu, piesprauž rāciju, izstāsta, kas jādara, lai ar savu ķermeni uzrautu to buru augšā, un uzreiz jālido. Tu vienā brīdī attopies tur augšā, ļoti augstu, klusums un rācija, kur viens kliedz, uz kuru pusi jāvelk kādi striķīši. Bet laime pilnīga un atmiņas visam mūžam… Priecājos, ka mamma nezināja, kā tas bija īstenībā. 

Vēl traks piedzīvojums bija pagājušajā gadā Indijā. Ar vīru aizbraucām uz Indiju, Goa nosvinējām jauno gadu, noīrējām motociklu un mēnesi ceļojām. Braukt ar motociklu Indijā ir nenormāli. Pat iet kājām tur ir nenormāli. Pirmajā brīdī man bija tik ļoti bail, ka biju aizslēpusies vīram aiz muguras, lai neko neredzētu. Sajūta kā zvaigžņu karos – nezini, kurā brīdī kas tev lidos virsū – kaza, cits motocikls, tuktuks, autobuss... Neviens neskatās, visi tikai pīpina. 

Vēl kaut ko traku plāno?

Pagaidām neko traku, jo man ir veseļošanās periods. Bet augustā brauksim uz Gruziju. Arī tur noteikti ceļosim uz savu roku. Jo vairāk ļaujamies, jo labāki vienmēr ir ceļojumi. Aizbrauksim un ļausim visiem, kuri gribēs mūs vest, lai ved, kur viņi grib, lai stāsta, ka obligāti jāiet pie brālēna vai kur, mēs to darīsim. 

Noies mati – izklaidēšos

Pieminēji slimību... Tas tev bija tāds jaudīgs piedzīvojums, ja tā var teikt...

Jā. Un, starp citu, šo neērtību dēļ esmu nonākusi pie ļoti daudziem bonusiem. Pirmkārt, vairākas patiesas atklāsmes. Par dzīvošanu šeit un tagad. Šādā situācijā tas no feisbuka citātiem ar kucēnu saulrietā kļūst par reālu, sajūtamu, sataustāmu lietu. Otrs, esmu secinājusi, ka esmu kolosāla optimiste. Parasti, kad cilvēki uzzina kaut ko šausmīgi nejauku... Internets ir pilns ar ļoti smagiem stāstiem. Jā, tā nav viegla pieredze, bet es nezinu, kura pieredze ir baigi vieglā.

To jau neviens nekad negaida. Es to uztvēru kā... saslimu ar gripu. Tas nozīmē, ka man trīs nedēļas jāpaguļ mājās, jāpadzer konkrēti medikamenti, jāizdara noteiktas darbības un pēc tam es būšu vesela. Ok, ārstēšanās ir ilgāka nekā gripas gadījumā, bet es to uztveru tāpat. Dabūšu to konkrēto medikamentu devu, pārcietīšu zināmas neērtības, iespējams, būs kaut kādas komplikācijas, bet tās ir iespējamas pie jebkā, un tas būs beidzies. 

Bet, jā, tas man palīdzēja saprast, ka varbūt tāpēc man vispār ir vieglāk pārciest visādas grūtības un, iespējams, tāpēc es pat meklēju visādas grūtības, jo man vienmēr ir pārliecība, ka pēc tam, kad tās pārcieš, dabū balvu. 

Vai tev nebija bail nomirt?

... Ļoti īsu brīdi. Daudz lielākas bailes nomirt man ir bijušas citās reizēs. Esmu slīkusi. Tā, ka tiešām. Slīkām abi ar vīru, tajā pašā Indijā, tas bija šausmīgi... Šausmīgas bailes.

Esmu sadauzījusi savu pirmo mašīnu, braucot ar baltajām tiesībām. Tā ka mašīna tiek aizvesta ar evakuatoru, bet mums pašiem, tputputpu, ne skrambiņas. Arī tās bija bailes. Bet mazākas. 

Ir bijušas bailes nomirt, bet tagad tās nebija tik izteiktas. Man ir tāda sajūta, ka apkārt ir divi spēki – kāds mani mēģina nobendēt, bet no otras puses ir sargeņģeļu armija, kas izglābj un pasargā. Nāve ir kaut kas, kas mums visu laiku ir blakus. Jebkuram un jebkurā brīdī. 

Vēl es secināju, ka tagad esmu iemācījusies jebkurā situācijā paņemt labāko, kas iespējams. Zināju, ka noies mati, bet izdomāju, kā ar to izklaidēšos. Vilkšu visādas cepures, parūkas, izdomāšu visādus veidus, kā sasiet lakatus, tad vēl savu galvu apgleznošu, varēšu pamēģināt visādus stilus, ko pati pēc labas gribas neizdarītu, jo galvu nenoskūtu. Varēšu kaut kā drosmīgāk, savādāk izpausties. Un, re, Olga un Viktorija man sazīmēja puķes uz galvas. 

Neko sliktu nevaru teikt. Tas man ir palīdzējis saprast daudzas lietas. 

Bet no kā tev ir bail?

Man joprojām ir bail kļūdīties. Bet es tāpat kļūdos. Tas ir līdzīgi kā braukt ar motociklu – zinu, ka vienā brīdī man vairs nebūs bail. Kļūdos, kļūdos, līdz kādā brīdī saprotu, ka tā ir vienkārši izaugsmes sastāvdaļa. Un bailes vairs nav tik lielas.
Man ir bailes būt pārprastai. Kaut ko pateikt ne tā. Varbūt cilvēks būs sapratis ne tā, varbūt kāds par mani tāpēc padomās ko sliktu. Vai – vēl ļaunāk – viņš padomās, ka es par viņu domāju slikti. Man ir svarīgi, ko citi cilvēki par mani domā. Mēs taču esam sociālas būtnes. 

Varbūt ir bail no vientulības. Bet vispār manī ir kolosāla paļaušanās. Zinu, ka viss kaut kā nokārtosies. Ir situācijas – sūdīgāks mēnesis un nav naudas, bet es zinu, ka tas nokārtosies. Vai – es nopērku biļetes uz kaut kurieni uz veselu mēnesi, tas ir dārgs prieks – ne tikai aizlidot, bet arī tik ilgi nestrādāt, tikai naudu tērēt. Man nekad tajā brīdī, kad pērku biļetes, nav bijis tādas naudas, bet vienmēr, vienmēr pirms paša brauciena uzrodas vai nu kāds projekts, vai kāds samaksā kādu senu parādu, bet vienmēr ir šī ekstra nauda, ko varu atļauties iztērēt ceļojumam. Tas mazina bailes. Zinu, ka viss atrisināsies, turklāt – vislabākajā veidā. 

Ir kas tāds, ar ko sevī cīnies?

Mani perfekcionistes gājieni... Esmu bijusi spiesta sevi baigi lauzt, jo man vienmēr gribējies, lai viss ir vislabāk. Agrāk šausmīgi pārdzīvoju, ja viss nesanāk vislabāk. Tagad pamazām sāku pieņemt to, ka visās dzīves jomās nevari būt perfekta. Tu jau nežonglē ar trīs apelsīniem – tur ir vēl kartupeļi, burkāni, malkas pagales un vēl kaut kas... Vienā brīdī kaut kas viens būs sakārtotāks, citā – kaut kas cits. To man ir grūti pieņemt, bet cenšos.  

Vai – dzīvošana nākotnē. Ļoti ilgu laiku dzīvoju nākotnē. Bet šābrīža kontekstā esmu sapratusi mirkļa svarīgumu. Dzīve ir tas, kas notiek tagad. Šis kafejnīcas galdiņš, mūsu saruna, mans kokteilis, laukā traki līst lietus – tas ir tagad. Es vairs negatavojos kaut kam nākotnē. Kad strādāju par stilisti, sapratu, ka sievietēm tas ir ļoti izteikts, – kad es nometīšu piecus kilogramus, nopirkšu to kleitu; kad bērni paaugsies, darīšu to; kad man būs atvaļinājums... Kaut kad. Kad nomiršu, varēšu vairāk atpūsties? Kāpēc visu laiku kaut ko atlikt? Ja tas ir jāatliek, tad varbūt no tā jāatsakās pavisam. Varbūt tikai liekas, ka to vajag. Un īstenībā tagad ir diezgan forši. 

Ir gan brīži, kad tagad nav forši.

Bet arī tos, kad nav forši, vajag mācēt izbaudīt. Skumjas vajag izskumt, dusmas vajag izdusmot. Tā ir svarīga dzīves sastāvdaļa, kas iedod emociju pilno spektru. Tās saldsērīgās skumjas pat ir skaistas, ja tu tās izdzīvo, pārdzīvo – un pēc tam nonāc pie viegluma, kaut kādiem secinājumiem. No visām sajūtām var viskautko iemācīties.  

Ja tu varētu kaut vienu lietu mainīt pasaulē, ko tu mainītu?

Es viskautko gribu mainīt. Es vispār esmu pasaules mainītāja. Mani šausmīgi apbēdina korupcija. Man ļoti gribētos, ka cilvēki saprastu, kas ir viņu iztikas minimums un viņu komforta zona, lai viņi nekļūtu alkatīgi. Domāju par pasaules slavenajiem politiķiem, kuri rīkojas, kā nu viņi rīkojas, – nu, viņš tagad kļuva laimīgāks, to iegūstot? Tiešām? Personiski sevī. Es ticu, ka tas ir mūsu pienākums – būt laimīgiem. Vai tiešām Putins kļuva laimīgāks, kad dabūja Krimu? Vai viņš nekļūtu laimīgāks, ja drīzāk parūpētos par Krievijas mazpilsētām, kas dzīvo dubļos un nabadzībā, pilnīgā izolētībā? 

Ļoti sen vairs neskatos televīziju – mums mājās ir televizora ekrāns, kur skatāmies filmas, bet nav televīzijas –, bet dažkārt, pie vecākiem noskatoties ziņas, man rodas jautājums – nu, bet kā? Tev ir partija, bet tiešām nav lietu, ko no sirds gribētos mainīt? Kā tas var būt, ka cilvēkam nav ideālu? Protams, mēs visi gribam nopelnīt naudu. Es ļoti gribu nopelnīt – ar savu darbu. Bet vai tiešām tev ir vajadzīgs vairāk, nekā tev ir vajadzīgs, lai tu būtu laimīgs? Esmu pārliecināta, ka ne. Jā, es gribētu izdarīt tā, lai cilvēki saprastu, kas ir nepieciešams viņu personiskajai laimei, – un tad to izdarīt un baudīt savu laimi. Tad viss būtu daudz labāk. 

Tas par tām neiespējamajām lietām, ko gribētos, bet kaut ko mainīt man vajag visu laiku. Mazās revolūcijas – gan pašā, gan apkārt – tas ir par mani. 

Foto: Oļegs Zernovs