Operas zvaigzne Siliņš: "Nodarbojos ar savu sirdslietu, un man par to normāli maksā. Novēlu, lai tā ir visiem!"
Viņš bija pirmais latvietis, kurš dziedāja slavenākajos pasaules opernamos. Kļuva par īstu zvaigzni, vienu no pieprasītākajiem Vāgnera repertuāra izpildītājiem. Tagad Latvijā Egils Siliņš uzstājas ļoti reti. Bet pavisam nesen tas notika! 15. jūnijā Rīgas festivāla ietvaros Doma baznīcā izskanēja koncerts "Egils Siliņš un LNSO", bet 18. jūnijā – Rīgas Operas festivāla Viva Romantica Galā koncerts Latvijas Nacionālajā operā un baletā.
Kā iztērējis savu pirmo honorāru, viņš neatceras. “Droši vien neko īpašu nenopirku, citādi taču paliktu atmiņā.” Bet savu pirmo izrādi ārzemēs gan – 1990. gads, vēl padomju pase kabatā, Verdi Makbets Frankfurtē. Frankfurte pārsteidza: Eiropas Ņujorka, 50 stāvu ēkas, nekas tāds agrāk nebija redzēts. Cita pasaule. Taču jaunībā viss ir viegli, īpaši, ja neatliek laika reflektēt. Nedēļu pēc ierašanās vajadzēja iet mācīties vācu valodas kursos – trīs stundas dienā veltītas tikai valodai vien.
Kopš tā brīža Egila dzīvē sākās intensīvas mācības, un tās vēl joprojām nav beigušās. “Tas ir amizanti. Esmu iemācījies un nodziedājis 93 partijas. Mani pat interesē – kur viņi tās partijas atrod?!” Egils smejas.
Manuprāt, Vāgneram vissvarīgākais ir izturība. Viņa operas nereti ilgst piecas stundas, un, pat, ja neesi visu laiku uz skatuves, vienalga nevari taču pārtraukumā, tā sacīt, iedzert aliņu.
Viņš jau zina, ka 94. viņa sarakstā būs Karla Marijas fon Vēbera Eiriante. 2018. gada janvārī Drēzdenē, kur pie diriģenta pults būs Mareks Janovskis (viņš vienlaikus vada trīs kolektīvus – Montekarlo simfonisko orķestri, Berlīnes Radio simfonisko orķestri un Romāņu Šveices orķestri), Siliņa mīļākais maestro, kurš visu saprot no pusvārda un pat pusnopūtas, tā, ka koncertu var sagatavot viena mēģinājuma laikā.
26. aprīlī Egils dziedāja Valkīras fragmentus Londonā. 27. aprīlī viņa repertuārā jau bija visa Valkīra Vīsbādenes festivālā. 30. aprīlī – Reinas zelts Vīnes Valsts operā. Tik traks grafiks gan negadoties bieži, tikai pāris reižu gadā. “Nav tik briesmīgi, pēc tam būs trīs nedēļu pārtraukums pirms Lidojošā holandieša Barselonā...”
Vārdus viņš nekad neaizmirstot. Gandrīz nekad. “Savā pirmajā Karmenā 1989. gadā sāku pustakti par ātru, apjuku, pārgāju uz trallalā... Kārlis Zariņš – Hosē – teica priekšā tekstu... Pēc pāris minūtēm savācos, un tālāk viss bija labi...”
Tu esi absolūtā spriedzē no pirmās līdz pēdējai notij. Itāļi un francūži uz to parasti neparakstās. Paliek vācieši, skandināvi, amerikāņi un mēs, baltieši. Dabiskā atlase...
Viņš prot koncentrēties uz būtisko, t. i., vienmēr ir sagatavojies vislabākajā veidā. Prot pārāk nepārdzīvot, ja panākumus nozog neveiksmīgas dekorācijas, dīvaina režija vai slikta akustika. Pajautā sev: ar ko gan cilvēki domā? Skaidrs, ka ne ar galvu! Un kāpj uz skatuves darīt savu bīstamo un brīnišķīgo darbu. “Man ir vienalga, kur dziedāt, – Londonā, Ņujorkā vai Siguldā. Es vienmēr cenšos vienādi. Cenšos no visa spēka. Nekad neļauju sev haltūrēt.”
Visbiežāk viņu aicina piedalīties Vāgnera operās. “Tas sākās gandrīz nejauši. Uzkārās mans līgums par Rubinšteina Dēmonu Parīzē, un Andrejs Žagars pēkšņi saka: “O, tu esi brīvs! Mēs iestudējam Lidojošo holandieti, negribi nodziedāt? Pēc trim nedēļām pirmizrāde.” Atbildēju – nu, nezinu, paskatīšos notis, pēc pāris dienām pateikšu, vai varu paspēt iemācīties. Paspēju...
Vai zināt, kas mani pārsteidza Spānijā? Tas, cik svarīga ir ģimene, kā visi ģimenē turas kopā, pārdzīvo un rūpējas, ja tev ir slikti, priecājas, ja tev ir labi. Pat ēd visi kopā!
Taču domāju, ka vienalga agrāk vai vēlāk būtu nonācis pie Vāgnera. Manuprāt, Vāgneram vissvarīgākais ir izturība. Viņa operas nereti ilgst piecas stundas, un, pat, ja neesi visu laiku uz skatuves, vienalga nevari taču pārtraukumā, tā sacīt, iedzert aliņu. Tu esi absolūtā spriedzē no pirmās līdz pēdējai notij. Itāļi un francūži uz to parasti neparakstās. Paliek vācieši, skandināvi, amerikāņi un mēs, baltieši. Dabiskā atlase...”
Par mentalitāšu atšķirībām Egils aizdomājas arī tāpēc, ka viņa sieva ir spāniete. Gandrīz visu brīvo laiku viņi pavada savā mājā starp vīnogulājiem 200 kilometrus no Madrides. “Negribu salīdzināt, runāt, ka vienam viss ir slikti, bet otram – labi. Bet… Vai zināt, kas mani pārsteidza Spānijā? Tas, cik svarīga ir ģimene, kā visi ģimenē turas kopā, pārdzīvo un rūpējas, ja tev ir slikti, priecājas, ja tev ir labi. Pat ēd visi kopā! Un ne mūsu stilā – ātri izēdam šķīvjus un skrienam katrs uz savu pusi. Bet ar baudu un ilgām sarunām vairāku stundu garumā. Man tas ļoti patīk!”
Bet Latvijā viss ir citādi un arī cilvēki mēdz būt laimīgi daudz retāk. “Pirmkārt, tas ir klimata dēļ. Mūsu laika apstākļi neveicina labu noskaņojumu. Aukstumā negribas neko citu, kā vien ātrāk tikt mājās, siltumā. Otrkārt, mūsu cilvēki, arī tie, kas ļoti daudz strādā, nesaņem tik, lai varētu dzīvot bez problēmām. Un tā tas ir jau daudzus gadus. Un nekādas gaismas tuneļa galā. Es nodarbojos ar savu sirdslietu, un man par to normāli maksā. To novēlu mums visiem!”
