Latvijas dizaina granddāma Ingūna Elere: “Dizains var padarīt pasauli labāku”

Ar ko atšķiras dizainera domāšanas veids, pasaules vērojums?
Nedomāju, ka tas ir ļoti atšķirīgs, kvalitatīvas lietas taču mēs novērtējam visi. Tāpat kā ikviens sev uzdodam būtiskos jautājumus: kas, kāpēc? Atšķirība ir tā, ka mēs, dizaineri, esam trenēti uz vizuālajiem risinājumiem. Ne velti studējām Mākslas akadēmijā, mācījāmies kompozīciju, krāsu, burtu mācību u. tml. Kad es uz kaut ko skatos, redzu, kāpēc, piemēram, konkrētais teksts nelasās. Nav pareizi sakārtotas optiskās atstarpes vai teksti rindā ir par garu. Man tas ļoti duras acīs, un es zinu, ka, pieliekot tikai nelielu piepūli, šo informāciju varētu padarīt vieglāk uztveramu un nevienam nesāpēs acis, uz to skatoties. Ja cilvēki šo lietu nav studējuši, viņi šīs nianses nezina. Viņiem tās arī nav jāzina, bet viņiem ir jājūtas ērti, dizainu lietojot, vai, izlasot informāciju, viegli jāiekļūst kādā iestādē, jāatrod nepieciešamais.
Tas ir dizaina uzdevums – atvieglot dzīvi. Bieži vien, neuzbāžoties ar saviem risinājumiem. Dizaina lietotājam tas nav pat jāzina. Tas ir melnais darbs, kas jāizdara dizaineram, lai informācija būtu viegli uztverama un saprotama. Fizioloģiskie aspekti strādā neatkarīgi no tā, vai cilvēks ir dizaina jomā izglītots vai ne, – cilvēku acis un smadzenes informāciju uztver puslīdz vienādi. Bet es zinu, kā zemapziņā nostrādās, piemēram, tas, kādā burtveidolā uzrakstīšu savu informāciju, kā sakārtošu rindkopu garumu. Tas līdzinās zināšanām par ergonomiku. Krēsls sēdēšanai būs ērts vai nebūs, neskatoties uz to, vai tev tas patīk vai ne... Bet arī tas ir tikai viens no aspektiem.
Tas, uz ko dizains trenē, ir savādāku skatījumu meklēšana. Tas ir dizainera uzdevums – darīt nevis tā, kā parasti, bet paskatīties uz konkrēto uzdevumu no dažādiem skatupunktiem. Iespējams, jums nemaz nevajag to baneri virs durvīm, kaut gadu gadiem pie tā esat pieraduši. Iespējams, vajag funkcionāli pilnīgi citu risinājumu, analizējot cilvēku plūsmu, kustību un redzes leņķus. To mēs varam iedot. Tikai pēc tam ir jautājums, kā to izdarīt. Bet vispirms – vai to vispār vajag darīt.

Mūsdienās dizains ir viss, sākot ar apakšbiksēm un beidzot ar nodaļu uzrakstiem slimnīcā... Kas tev pašai ir interesantākais lauciņš, kur nagi niez kaut ko darīt? Gluži visu taču tu nedizainē?
Nē, visu gan ne, tas nav iespējams. Kaut gan mūsdienu pasaulē tā ir aktuālākā tendence – dizains pašreiz ir ļoti starpdisciplinārs. Zaha Hadida dizainēja gan mājas, gan kurpes. Arī mūsu birojā viss notiek paralēli. Protams, nevari kaut ko radīt viens pats, tāpēc mums ir komanda, kas sastāv no dažādu profesiju cilvēkiem. Kādreiz man šķita, ka izplūstu, jo mani interesē gan interjers, gan grafikas dizains, varu darīt gan vienu, gan otru. Sanāk abi... Ilgus gadus mani mocīja jautājums, vai tomēr nevajag specializēties vienā vai otrā jomā. Bet šobrīd es jūtos pati aktualitāte – mums ir ļoti starpdisciplināri projekti. Protams, abās jomās nepieciešamas pilnīgi dažādas zināšanas. Bet būtiskākais šodienas dizainera uzdevums – tava empātija, tavas spējas iedziļināties. Kā teicis Vinjelli (Itāļu dizainers Masimo Vinjelli. – Red.): “Ja tu spēj uzdizainēt vienu lietu, tu spēj uzdizainēt jebko.” Svarīgs ir piegājiens.
Protams, vari specializēties un visu mūžu strādāt, piemēram, tikai ar navigācijas dizainu vai grāmatu dizainu, kā daudzi biroji pasaulē arī dara. Bet man būtu žēl atteikties no viena vai otra. Lieliski ir projekti, kad vari apvienot visu, kad atbildi par visu, sākot ar to, kāds būs burtveidols, un beidzot ar to, kāds būs durvju rokturis, ieejot telpā.

Tevi vairāk interesē sabiedriskās telpas.
Jā, noteikti. Tāpēc, ka privātā telpa ir ļoti personiska lieta un es ārkārtīgi respektēju otra cilvēka viedokli. Ja viņš vēlas šo telpu citādu, man pietrūkst argumentācijas, lai pārliecinātu par savu viedokli. Tā tomēr ir ļoti personiska izvēle. Bet sabiedriskās telpās man nostrādā donkihotisms un rodas spēks pastāvēt par savu viedokli, aizstāvēt savus risinājumus, jo tā ir telpa, kuru ir aicināts lietot jebkurš. Tad arī kopējā atbildība pret sabiedrību ir liela, tu esi viņu aizstāvis – telpai jābūt ērtai, saprotamai.

Palielies – ar kuriem jūsu projektiem tiešām lepojies?
Nesen, kad pie mums nāca stāties darbā viena tagadējā kolēģe, rādīju, ko esam paveikuši, un viņa jautāja: bet kur ir jūsu melnā kastīte, darbi, kurus nevienam nerādāt? Attapu, ka mums nav tādu darbu, kurus mēs slēptu vai par kuriem būtu jākaunas. No sērijas – uztaisījām, jo vajadzēja naudu. Mums tādu darbu nav. Mēs jebkuram darbam pieejam kā notikumam, kaut tā būtu tikai vizītkarte. Mūsu spēks ir padarīt jebkuru darbu par notikumu. Jautājums – kā tu tam pieej. Vari čīkstēt, kā dažkārt mani studenti, – ai, tas nav interesants uzdevums... Bet īstenībā tā ir tava attieksme, kā konkrēto uzdevumu pārvērst īpašā gadījumā. Jāspēj visnesaistošākajā uzdevumā atrast saistošo aspektu.

Un tomēr – kurus uzskati par jūsu īpašākajiem projektiem?
Tie ir Raiņa un Aspazijas muzeji kā kopums. (Raiņa un Aspazijas muzeju atjaunošana Tadenavā, Jūrmalā, Rīgā, par kuru H2E saņēma Kilograms kultūras 2016 balvu nominācijā Kultūras mantojums. – Red.) Izdarīt vairāk, nekā no tevis prasa, jo tu nevari citādāk. Mums jau neviens neprasīja izstrādāt šo muzeju identitāti, mēs to vienkārši izdarījām. Lūdzu, lietojiet! Lai viņiem būtu vieglāk tālāk strādāt un komunicēt.
ABLV bankas Hipotekārās kreditēšanas pārvaldes interjers Elizabetes ielā 21 man ļoti tuvs kopējās sinerģijas dēļ. Tas nebija viegls projekts, bet tur bija tāda patiesa attieksme pret kvalitatīvas vides meklējumiem gan darbiniekiem, gan apmeklētājiem. Domājot par inteliģentu telpas vizuālo valodu. Mūsdienās korporatīvais interjers nenozīmē, ka sienu nokrāso identitātes krāsā un pie tās pieliek logo. Tas ir daudz kas vairāk.
Mans īpašais lepnums – Latvijas Satversmes izdevums. Saeimas pasūtījums. It kā nekas tāds – maza, pelēka grāmatiņa. Bet kas var būt īpašāks, kā izdot Latvijas valsts Satversmi! Pelēkais vēsta par mūsu pelēko, kluso skaistumu. Kā teica Imants Ziedonis: pelēkā krāsa ir visu krāsu krāsa. Tas, ko tas ietver, – cieņa pret šo tekstu. Ar uzdevumu, lai tas būtu pārlaicīgs, lai tas nebūtu moderns un šiks šodien, bet pēc pieciem gadiem izskatītos smieklīgi. Lai tas būtu cieņpilni arī pēc piecdesmit gadiem.
Pirmā pasaules kara ekspozīcija Kara muzejā – mūsu pēdējais ekspozīciju darbs. Kā izstāstīt, ka tas joprojām attiecas uz mums visiem. Tā ir bijusi mūsu vecvectēvu, vectēvu pieredze, tas ir ietekmējis visas mūsu dzimtas. Mūsu valsts taču arī principā izveidojās Pirmā pasaules kara rezultātā. Tas nav stāsts par ieročiem, formastērpiem, kur, kad, kas notika kaujās, bet par cilvēku emocijām – bailēm, neziņu, šausmām, ilgām, cerībām... Būtiskākais bija atrast paņēmienus, kā izstāstīt šo vēstures stāstu emocionāli, bet neieslīgstot jūtelīgumā. Liekot pārdomāt, apzināt vēstures procesa nozīmīgumu arī attiecībā uz šodienu un arī uz nākotni. Piemēram, realizējām Holgera (Ingunas vīrs Holgers Elers, H2E CEO/ radošais direktors, LMA profesors, Dizaina nodaļas vadītājs. – Red.) ideju – pārejas telpa, kur sastopas tēma kara spožums un tēma – posts, ko nes karš. Vienā pusē izstādīti krusti un ordeņi, tas lepnums, ko sprauda pie krūts, vizuāli pāriet otros krustos – krustos uz kapiņiem. Divu nozīmju krusti, kas telpas augšā satiekas.
Kaut kas pilnīgi pretējs bija Motormuzejs, kas bija ilgs un garš process. Tur būtiskais bija izklaidējošais elements. Lai visa ģimene tur jūtas labi, lai ir, ko darīt arī bērniem un sievietēm.

Dizainam nav jābūt skaistam

Kas šobrīd aktuāls?
Latvijas Dizaina gada balvas projekts. (Uzvarētāju un finālistu darbu izstāde šobrīd skatāma Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. – Red.) Kāpēc uzņēmāmies? Cik ilgi stāvēsi malā un čīkstēsi, ka viss ir slikti. Nu, tad dari kaut ko, lai kaut ko mainītu! Esi aktīvs! Iespējams, tas liecina par mūsu briedumu. Varam atļauties rūpēties par saviem konkurentiem, kolēģiem, lai viņi saņemtu citu profesionāļu novērtējumu par padarīto, lai viņu darbi izstādes ekspozīcijā izskatītos labi. Paši labi zinām, cik būtisks ir apliecinājums tavam darbam. Jo bieži vien process ir šaubu pilns. Un pats nezini, vai risinājums ir ļoti labs vai ļoti slikts. Dažkārt darbs ir tik labs, ka tas ir uz robežas, vai sapratīs. Dizainam nav jābūt skaistam. Tas var būt arī neglīts. Un nereti reakcija uz patiesi radošiem risinājumiem no pasūtītāju vai sabiedrības puses sākotnēji ir negatīva. Iespējams, ka to sākumā ir grūti izprast.
Dizaineri gaida šo komunikāciju, žūrijas viedokļus. Pašam ir kaut kādi citi kritēriji, kāpēc tev liekas, ka darbs ir labi izdarīts. Citu profesionāļu, kuru viedokli tu cieni, domas apliecina, ka tevi ir sapratuši. Vai ne. Tāpēc patiesi radošam darbam un jauniem dizaina risinājumiem profesionālā atgriezeniskā saikne ir ļoti būtiska. Savādāk šis process var būt ļoti stereotipisks – tev ir bijis labs risinājums, kas labi nostrādājis, tad turpināsi producēt šos labos risinājumus, kaut ko mazliet pamainot. Bet tas nav tas. Spēks un stiprums ir jaunā meklējumos. Apgāžot visu iepriekš atrasto labo, kaut kādas metodes un tamlīdzīgi. Tu, protams, izmanto visu savu iepriekšējo pieredzi, bet neturies pie tās. Apgāz savu iepriekš uzstādīto, uzkrātās zināšanas. Tas ir tas grūtākais – neieslīgt rutīnā un dabūt svaigumu. Mest tos kūleņus...

Kā tas notiek?
Kaut vai caur skicēm. Pirmā skice, pirmā vīzija, kas tev ienāk prātā, ir diezgan spēcīga, bet arī diezgan stereotipiska. Kas notiek, ja tu par šo risinājumu padomā nedaudz ilgāk? Jautājums – vai tā būs divdesmitā vai divsimtā skice? Skaidrs, ka pirmā no divsimtās atšķirsies. Varbūt būsi apmetis kūleni un savā ziņā atgriezies pie savas pirmās idejas. Bet vienalga būsi to kaut kā attīstījis. Tev būs pārliecība, pamatojums, jo būsi apskatījis šo problēmu savādāk. Būsi izdarījis šo procesu – meklējumu ceļu.
Reizēm ir tik grūti izlemt – šis vai tas variants. Vienlaikus tā ir ārkārtīgi liela atbildība pret visu procesu. Kurš no variantiem ir īstais?

Kā tu pieņem gala lēmumu?
Dažādi. Protams, uzklausu kolēģus, mērķauditoriju. Bet tas ir tikai viens aspekts. Otrs – tev jāieklausās savā intuīcijā un iekšējā balsī un reizēm jābūt tam sliktajam, kurš saka: būs tā! Noticiet man! Tas nav viegli. Patiesi radoši cilvēki visu laiku šaubās. Bet tev jābūt tik stipram, lai pārliecinātu par savu ideju arī pārējos. Protams, uzklausot arī citu viedokļus, jo nedrīksti būt stulbi stūrgalvīgs.
Tāpēc arī šādi konkursi ir nepieciešami – īsti radošu darbu novērtēšanai un attīstīšanai. Kaut vai diskusijas par to, kas tad ir labs dizains. Kas tev jāvērtē? Patīk – nepatīk? Smuki – nesmuki? Vai jāpadomā par vēl kādiem aspektiem?
Man ir lepnums par dizaina balvu. Mēs esam tik maza sabiedrība. Mēs ar savu godprātīgo attieksmi un cieņu pret dizainu, ar cieņu pret kolēģu darbu varam to ātrāk ieviest lietošanā. Tas ir būtiskākais – būt godprātīgam pret to, ko tu dari. Tādējādi arī citus aicinot nebaidīties no godīgas konkurences. Tas tikai dara mūsu stiprākus.

Un ko pēc dizaina balvas pasākuma?
Pašai tagad deg acis un niez nagi ķerties klāt mūsu nākamajam darbam – viena optikas salona interjeram. Pilnīgi nevaru sagaidīt. Man jau ir vīzija, kā to darīt, gribas sākt.

Un vēl tu strādā Mākslas akadēmijā, esi profesore...
Kad pabeidzu studijas, mani uzreiz uzaicināja palikt... Tā ir ļoti laba pieredze un iespēja pašai mācīties to, ko nezini, – lai citiem varētu pastāstīt izprastās lietas. Lielisks izziņas process. Nemitīgi ir jāsaprot pašai, lai varētu to pēc tam sakarīgi izstāstīt citiem.

Ko tu pasniedz?
Kompozīciju Vides mākslā un Funkcionālā dizaina nodaļā. Tagad izveidojām pie Funkcionālā dizaina jaunu – interjera specializāciju. Kūrēju arī šo procesu.
Nav tik vienkārši to visu savienot. Vienmēr ir šaubu mirkļi, vai tas viens netraucē otram. Bet bez tā tomēr zustu garša. Akadēmija – tas nozīmē, ka tev visu laiku pašam ir jābūt procesā. Nedrīksti iesīkstēt. Ir jāgatavojas lekcijām, un gatavojoties pati sev ļoti daudz ko atklāju. Varu nodefinēt kaut kādas praksē pārbaudītas lietas. Dažkārt saprotu savas kļūdas, varu izanalizēt savas veiksmes. Teorija palīdz praksē, un prakse palīdz teorijā. Mēs jau visi esam slinki. Iespējams, es nepiespiestos izlasīt kādu grāmatu tāpat vien, bet, kolīdz man par to jāpastāsta citiem cilvēkiem, tā ir laba motivācija kaut ko izprast vairāk.

Jūs ar Holgeru bijāt kursabiedri?
Esam vienaudži, bet ne kursabiedri. Holgers lietišķajos beidza kokus, es dekoratorus. Akadēmijā viņš studēja Funkcionālā dizaina, es – Vides mākslas katedrā.

Tagad sanāk, ka visu laiku esat kopā...
Ne vienmēr tas ir vienkārši, bet tas ir arī forši. Šausmīgi grūti nodalīt procesu – kurā brīdī mēs nerunāsim par darbu. Tiešām cenšamies sestdienās un svētdienās par to nerunāt, bet tas nav iespējams. Protams, mums katram ir savs viedoklis. Bet tas ir arī interesanti. Piemēram, es varu paredzēt Holgera darbības kaut kādās ikdienas situācijās, zinu, kā viņš rīkosies tad un tad, bet joprojām absolūti nevaru paredzēt, kas būs tas, ko viņš izdomās par kādu projektu. Radošā savienībā tas ir saistošākais. Pārsteiguma moments – kādi radoši risinājumi nāk ārā no šīs galvas.
Ar gadiem iemācies arī toleranci pret otra cilvēka idejām. Ja kādreiz šķita, ka tas, ko viņš stāsta, nav labi, paiet laiks un saproti – nē, tas taču bija tik labi! Bet es tajā brīdī noraku to ideju. Ar laiku apzinies, ka tu jau visu nesaproti. Varbūt sapratīsi pēc gada... Kādas tev ir tiesības norakt cita radošo ideju? Arī par studentu darbiem šajā ziņā es ļoti piedomāju. Jā, ir lietas, ko varu teikt un ko vajag teikt, balstoties manā pieredzē – vai tas strādās vai nestrādās. Bet ir lietas, ko pieņemu, saprotot, ka ir jābūt tolerantai pret citiem risinājumiem, jo, iespējams, šajā brīdī es to vienkārši nesaprotu.

Labāk nekārtīga, bet radoša vide

Kādas ir tavas atmiņas par bērnību no dizaina viedokļa?
Vakar gada balvas žūrijas loceklis islandietis Hringurs Hafsteinsons, iznākot no Kara muzeja ekspozīcijas, jautāja, vai zinu, ka smarža ir tā sajūta, ko cilvēks atceras visilgāk? Viņam esot ļoti paticis, kā smaržo Kara muzeja ekspozīcija. Mums tur ir ar lineļļu apstrādātas kastes.
Es smaržas no bērnības tā īpaši neatceros. Man drīzāk ataust tā īpašā telpiskā sajūta. Telpas un vides proporcija. Ir zināms, ka bērnības vide ir ļoti būtiska, jo tā izveido cilvēku vecumā līdz trīsarpus gadiem. Kā gaisma kritusi, kāda bijusi ēka, kurā esi pavadījis bērnību, – koka, mūra, bloka –, kādas bijušas proporcijas. Tāpēc, piemēram, bija interesanti vērot un iepazīt Tadenavu kā Raiņa bērnības vietu.
Man ir interesants stāsts. Vecāki ir psihiatri, un es pašu bērnību pavadīju Strenču psihiatriskās slimnīcas teritorijā. Fantastiska vieta, kultūras mantojums, ļoti skaista vide, dendroloģiskais parks. Arhitekts Augusts Reinbergs – tas pats, kas Nacionālajam teātrim un Latvijas bankas ēkai. Joprojām atceros proporcijas no šīs teritorijas kopuma. Koki, ēkas, ceļi starp tām, meža tuvums...

Tad tev nebija jāpiedzīvo septiņdesmito gadu dzīvokļu saspiestība...
Jā, man bērnībā bija plašums. Turpat Gauja, turpat mežs. Tāda ārkārtīgi liela brīvība. Plaša teritorija ar smilšu kasti tās vidū. Saule, gaisma un sarkanbaltās mūra ēkas.

Zinot, ka vide ietekmē mazā cilvēka attīstību, vai tu kā īpaši veido to saviem bērniem?
Mums mājās ir... radoša vide. Radošā nekārtība. Manuprāt, galvenais, lai bērns jūtas labi, nevis sterila vide. Ja viņš jūtas labi šajā radošumā, krāmē savus darbiņus kaudžu kaudzēm, lai viņš to dara. Man negribas viņu ierobežot. Ja mājas vide rosina viņa vēlmi izpausties radoši, es par to tikai priecājos. Radošums ir galvenais. Ir tik daudz lietu, par kurām vienkārši nav vērts uztraukties.
Saviem studentiem lekcijās stāstot par biroju interjeru, pieminu kādu gadījumu. Pirms pāris gadiem Londonā Dizaina muzejā bija Pola Smita izstāde, kur viņš bija eksponējis arī interjeru, kādā viņš strādā. Nenormāls bardaks. Šodien centos piekārtot, bet man uz galda arī vienmēr ir nenormāls bardaks. Man vajag sev apkārt visu. Protams, man manā nekārtībā ir mana kārtība. Pols Smits skaidroja – lai viņš radītu, viņam vajag apkārt šo radošo haosu, piezīmes no ceļojumiem, grāmatas, visu, visu. Man tas tik ļoti patika! Tas atkal par to, cik cilvēki ir dažādi. Man ir kolēģi, kuriem ir perfekts galds. Es pie tāda vispār nevarētu pastrādāt.
Pabeidzot par bērniem, man šķiet būtiska iespēja mainīt skata punktus – no dzīvokļa ierobežotības nedēļas nogalēs izrauties uz Piebalgu. Tur paveras pilnīgi cits horizonts, acis var izbaudīt plašumu. Skatiens slīd pāri horizontam, slīd tālu pāri mežiem un pakalniem. To plašuma izjūtu mēs cenšamies iedot bērniem. Laukus, kur skriet. Darīt, ko grib. Kūleņot.

Mūsdienu pasaulē, protams, ir daudz par daudz lietu. Bet kādas lietas tavā dzīvē ir būtiskas?
Protams, lietas ir tikai lietas. Bet, jā, ir lietas, ar kurām jūties labi, ērti. Kaut vai mans īpašais zīmulis. Lietas, kas sniedz komfortu. Lietas, kas nekaitina, kas neduras acīs, nesāpina acis... Tādas es arī cenšos savākt ap sevi. Lai vide un lietas netraucētu. Jā, man ir svarīgi, kāds ir galds, pie kura mēs sēžam. Man ir svarīgi, ka tas ir no ozola, kas audzis Latvijā. Lai krēsls ir ērts, funkcionāls, laba dizaina etalons. Ja to nevaru atļauties, labāk sēžu uz sliktāka krēsla, bet tas nebūs kopēts dizains. Tā ir mana attieksme pret lietām. Šobrīd birojā mums ir Vitras krēsli, pašreiz mēs to jau varam atļauties, bet pirms tiem mums nebija Vitras krēslu kopijas. Mums bija lētāki Starka plastmasas krēsli. Lietas taču ļoti pastāsta par tavu attieksmi. Man šķiet būtiski neizlikties gudrākam un labākam, nekā tu īstenībā vari atļauties. Nemānīt ne sevi, ne citus, ka tev ir viena vai otra lieta.

Kas tev palīdz radoši iedvesmoties?
Vides maiņa. Rīga – Piebalga. Kaut kur aizbraukt ārpus Latvijas. Izstādes Londonā. Viljama Kentridža izstāde Londonā bija fantastiska. Jūs rakstījāt, pamanīju, ka vajag aiziet. Tas bija tāds kopīgs vizuālais, emocionālais un saturiskais piedzīvojums, pēc kura jūties emocionāli piesātināts, tāda pilnības sajūta. Gandarījums, ka esi tur bijis, to redzējis, piedzīvojis dzīvajā. Tāds neviltots patiess prieks. Brektes izstāde Arsenālā man ļoti patika.
Reizēm pietiek aiziet uz kādu koncertu. It kā šķiet, ka nav laika, nav laika, bet, kad aizej, tas iedod ļoti ilgu impulsu, vari atrisināt sev jautājumus, ar kuriem esi ilgi mocījies. Uz muzejiem var iet katrā laikā un vietā, jo katru reizi būsi citādā noskaņojumā, citādā dzīves situācijā. Vari uz mākslas darbiem skatīties kaut vai desmito reizi, tavas attiecības ar tiem būs pilnīgi citādākas. Uzrunās, neuzrunās, atstās vienaldzīgu, citā reizē beidzot varbūt kaut ko sapratīsi.
Ja ir pārāk liels nogurums no ikdienas skrējiena, negribas vispār iziet no mājas. Visu laiku komunikācija – tas patērē daudz spēka un enerģijas. Man ir vajadzīga vienatnes sajūta. Šobrīd nemaz tik liela deva nesanāk. Īstenībā komunikācija man padodas ar grūtībām. Es ļoti ilgi vispār nerunāju, biju tipiska klusētāja un ļoti labi jutos klusējot. Komunikācija man nāca ar diezgan lielu piespiešanos. Sākot darbu akadēmijā, es vienkārši pakautrējos pateikt nē savam pasniedzējam, profesoram Jānim Osim, kad viņš mani uzaicināja tur strādāt. Tā es tur nokļuvu. Bet man tā bija ārprātīga sevis laušana, lai vispār runātu. Bija sajūta – ko gan es tik ļoti ģeniālu varu pateikt, lai manī būtu vērts ieklausīties? Īpaši sākumā, kad esi jauns un neko tādu sevišķu vēl neesi izdarījis. Tagad es runāju daudz. Bet no tādas aktīvas komunikācijas nogurstu. Tāpēc man vajag brīžus, kad var vispār nerunāt.
Sestdienās, svētdienās cenšamies nestrādāt un veltīt laiku bērniem. Bet man patīk tas, ko mēs darām. Tā ir mūsu dzīve. Mani neviens nespiež iet uz darbu. Tā ir mana izvēle. Jā, gribētos mierīgi grāmatas palasīt, bet tad es nevarētu izdarīt kaut kādas citas lietas. Pašreiz nevaru mierīgi lasīt grāmatu, ja mazais bērns man kaut ko prasa. Lasīšu kaut kad vēlāk, pēc gadiem. Pagaidām ir šāds posms.
Iespējams, vispār pietrūkst nesteidzīguma – arī darba projektos. Tas laika faktors šobrīd ir būtisks visiem. Laiks jebkuram darbam iedod stiprību, jo vari visu pamatīgi izvērtēt. Tāpat kā cilvēciskajās attiecībās. Ja tev ir laiks ilgākām sarunām ar bērniem, kolēģiem, tas iedod spēku. Nevar būt ātru, labu risinājumu. Var gadīties, bet tas nav iespējams vienmēr un ilgtermiņā.

Mode tev ir svarīga?
Man šķiet būtiski, lai mode nenoēd cilvēku. Lai tas būtu tev, lai tas būtu ērti, lai tu justos komfortabli. Lai tas neaizēnotu tevi pašu. Bet, jā, protams, mode ir ļoti spēcīgs neverbālās komunikācijas instruments. Kā jebkurā dizainā, kas var būt labāks kā tīras, skaistas līnijas! Ka tas ir darīts patiesi, ar cieņu un stāstam ir pamatojums, kāpēc tas ir tieši tā. Tad tās uzreiz ir pilnīgi citas attiecības.
Ja godīgi, man ir ļoti neitrāla attieksme pret modi. Varbūt žēl laika, enerģijas. Man ir lietas, kas man patīk, un es varu vienā apģērbā staigāt kaut vai mēnesi. Ir kleitas, kuras vienkārši novalkāju. Tad man ir žēl, ka jānomet kā vecā āda un jāķeras pie nākamās. Laikam esmu tipisks periodu cilvēks. Atrodu sev ērtu funkcionēšanas formātu, apģērbu, kas sniedz komfortu un pārliecību par sevi. Un tad citā periodā atkal mainu nākamo kārtu. Kaut kur lasīju viedokli: ak, šausmas, viņa jau nedēļu staigā vienās un tajās pašās drēbēs, vai viņai nav depresija? Bāc, tas varētu būt arī par mani! Bet, ja es esmu atradusi šim laika periodam sev ērto formātu, kā iziet no mājas, man nav nekādas vēlmes mainīt savu iepakojumu katru dienu, lai kāds nepadomātu, vai man nav depresija. Tas arī par to – nepievērst tam pārāk daudz uzmanības.

Melnais?
Melnais. Bet ne tikai. Ir bijuši periodi, kad esmu staigājusi tikai sarkanās kleitās. Jā, melns, sarkans, pelēks, balts. Tīrās krāsas. Bet melnais nenoliedzami ir ļoti koša krāsa.

Kā nekļūt paviršam

Izskaties tāda ļoti mierīga, bet kas tevi spēj sakaitināt?
Attieksme pret to, ko dari. Ja dari, tad dari. Tad ar pilnu atdevi. Neviens tevi nav piespiedis kaut ko darīt. Netērē citu cilvēku laiku. Izmantot laiku jēgpilni – tas ir būtiskākais. Ja tu kaut ko dari, tad dari to ar degsmi. Tev neviens neliek studēt akadēmijā, piemēram. Bet, ja tu studē, tad studē, tad ej uz pilnu klapi, tad ņem no šī procesa visu, ko vari un gribi paņemt! Neesi pasīvs novērotājs. Tā visās lietās. Kaitina slikti izdarīti darbi, kas pēc tam ietekmē citus, izraisa ķēdes reakciju, kura atsaucas uz ļoti daudziem līdzcilvēkiem. Arī tas ir dizains. Komunikāciju dizains.

Kas tevi vēl nodarbina?
Man šķiet svarīgi nekļūt paviršai. Nepazaudēt spēju iedziļināties, kaut ir skrējiens, nav laika, nav laika... Nekļūt paviršai! Attiecībās. Kaut kādos darba risinājumos. Viss ir tik ļoti saistoši un interesanti, un kurš ir tas brīdis, kad teikt – nē, mani neinteresē – lai nekļūtu paviršs.
Tāpēc mums arī nav un nekad nav bijis mērķis kļūt par megalielu biroju. Lai nezaudētu iedziļināšanās spēju. Lai varētu kontrolēt visu procesu. Nav runa par lielumu, bet par kvalitāti. Man ir svarīgi, lai to, ko darām, mēs visi darītu ar prieku, lai gribētu nākt uz šejieni. Visu mūsu darbs ir ārkārtīgi nozīmīga dzīves sastāvdaļa. Pašizteikšanās radošā darbā. Tas ir tas, kā es realizēju sevi. Ļoti dažādos projektos. Grāmatu dizainā vai telpas dizainā.
Man jādomā par jēgu tam, ko mēs darām. Jo tas, no vienas puses, ir viegli gaistošs, no otras – paliekošs. Un robeža ir ļoti trausla. Kas no tā visa, ko mēs paveicam, vispār saglabāsies? Mēs dizainējam kādu procesu, pakalpojumu, kas pēc desmit gadiem tiks pārdizainēts, un tā tam ir jābūt. Bet šobrīd tas ir būtisks un kādam ar šo mūsu risinājumu atvieglo ikdienu vai dara pasauli nedaudz labāku – kaut uz brīdi.

Tā ir tava motivācija – padarīt pasauli labāku?
Man patīk pats process, bet, protams, tas, ka tu vari izdarīt kaut ko jēgpilnu, ir būtiski. Pilnvērtīgi nodot vēstījumu. Ja dizainers slikti izdara savu darbu, viņš būtiski ietekmē savus līdzcilvēkus. Nav stāsts tikai par to, vai ir smuki vai nesmuki, bet dizainera darba rezultātā cilvēki, piemēram, varēs iekļūt kaut kādās telpās vai nevarēs. Ļoti konkrēti. Tas uzreiz nostrādā ķēdes reakcijā uz citiem – ko mēs pat nezinām un, visdrīzāk, šo atgriezenisko saiti neuzzināsim.

Tad tomēr ir tā misijas apziņa?
Jā, ir. Darīt pasauli labāku. Tas ir tas, ko mēs cenšamies paveikt ar dizaina risinājumiem. Realizējam sevi, darot pasauli labāku.
Man šķiet, ka radošiem cilvēkiem tas ir kopīgs – katrā jaunā projektā mēs atrodam sevi, kaut kādas atbildes, kaut ko sev noformulējam. Un, ja sanāk rezultāts, jūtamies no šā procesa iedvesmoti un gandarīti. Bet process nav viegls. Visas šīs grūtības, sāpes un izmisums procesa vidū, tas ir drausmīgi nežēlīgs, mokošs... Zeme, atveries! Visos mūsu labajos projektos ir bijuši brīži, kad kāds no mums saka: nu, nē, te nekas neiznāks, šī ir mūsu izgāšanās... Bet tad atceramies, ka arī citos projektos ir bijis šāds posms un tam vienkārši ir jātiek cauri. Jāsaņemas. Un to var izdarīt, tikai strādājot tālāk. Katrs projekts kā kāpšana kalnos. Ar katru projektu sevi izaicini. Tāpēc mums arī nevajag piedzīvojumus no malas, adrenalīna pietiek. Tur arī ir tas foršums, kāpēc radošie cilvēki šādi mokās. Bet vienalga mēs to darām un darīsim.