Veselība zem lupas: Diona Liepiņa par bailēm no ārstiem, panikas lēkmēm un depresiju
Atklāti, spēcīgi, brīžiem pat skarbi. Pieredzes stāsti, kas aizkustina, liek aizdomāties par dārgāko, kas mums ir dots. Jauns.lv publicē nākošo portretraidījuma sēriju - “Veselība zem lupas”. Šoreiz raidījumā viesojas dziedātāja Diona Liepiņa, kura nekautrējas runāt par tēmām, kas citiem ir tabu – depresija, panikas lēkmes, ķermeņa patiesās aprises un svars, ar ko cīnīties sporta zālē, kā arī komentāri internetā, kas ietekmē mentālo veselību.
“Veselība man, gadiem ejot, ir kļuvusi aizvien aktuālāka tēma, īpaši mentālā veselība. Ikdienas steigā, iespējams, nepievēršu veselībai tik daudz uzmanības, cik vajadzētu, jo man ir bail no ārstiem. Taču esmu piedzīvojusi depresiju un arī panikas lēkmes pazīstu. Tas ir brīdis, kad tev nav nekāda pamata zem kājām. Šķiet, ka esi zemāka par nulli. Tas ir brīdis, it kā tu būtu nonākusi transā. Tajā brīdī vairs nesaproti, kas notiek – tu vari skatīties vienā punktā un ir sajūta, gluži kā tad, kad slimnīcā atslēdzas sistēma. Tu dzīvo, dzīvo, dzīvo, bet tad tev kaut kas sakrājas un ir sasprindzinājums. Tajā laikā, kad lietoju zāles, kaut kādā brīdī pieņēmos arī svarā. Tad es sāku sportot, bet nevis tāpēc, lai kļūtu tievāka, bet tāpēc, lai justos labāk un man būtu disciplīna. Pamatskolas, mūzikas vidusskolas laikā mani neuztrauca, cik es svēru. Es sevi pieņēmu un biju harmonijā ar sevi. Taču vēlāk tas tā vairs nebija. Domājot par svaru, visām ķermeņa aprisēm un izskatu, saslēdzot to kopā ar skatuvi, tas viss manā galvā bija slimīgāk un slimīgāk. Gadiem ejot, esmu sapratusi tos mehānismus, kas man strādā. Jo tā sajūta, kad ir panikas lēkme, ir slikta – visi gali plīst un pat labās lietas sāk šķist sliktas. Salīdzinot mani, kāda es biju pirms pieciem gadiem un kāda es esmu tagad, es jūtos daudz stiprāka, daudz spēcīgāka, daudz zinošāka un pieredzes bagātāka, jo nervi ir padiluši.”
