Veselība zem lupas: Gundega Skudriņa par stresu ikdienā un miega deficītu
Atklāti, spēcīgi, brīžiem pat skarbi. Pieredzes stāsti, kas aizkustina, liek aizdomāties par dārgāko, kas mums ir dots. Jauns.lv publicē ceturto portretraidījuma sēriju - “Veselība zem lupas”. Raidījuma viešņa – radošās apvienības “Skudras metropole” īpašniece un producente Gundega Skudriņa. Mākslinieces ikdiena bieži ir tik dinamiska un piesātināta, ka trūkst laiks pilnvērtīgam miegam un mieram. Kā viņa ar to sadzīvo un tiek galā jau gadiem, skaties sarunā.
“Kad ar savu komandu dodos pārstāvēt Latviju pasaulē, stress un adrenalīns ir anormāls. To ir ļoti grūti saprast no malas. Tas, ko cilvēks pēc tam redz, ir tikai balvas rokās, sarkanie paklāji, mediju uzmanība un skaistās bildes, kas īstenībā ir sekundārs tajā visā. Būt tur, tikt līdz lielajai pasaulei, ir jāpiedzīvo milzīgas emocijas – liels uztraukums un stress. Vispirms mēs izejam ļoti lielus posmus, lai tiktu līdz “cīņai”, kurā mums ir jāsagrupējas. Arī koncentrēšanās prasa ļoti daudz – gan no ķermeņa, gan no gara. Tas viss prasa maksimālu jaudu ne tikai no manis, bet arī no puišiem, ar kuriem es kopā startēju. Procesa gaitā ir dažādi stresi, kuriem ir jātiek pāri, pēc tam seko uztraukums, un tā uz apli.
Protams, gadu gaitā esmu iemācījusies ar to visu tikt galā, bet viegli tas nebūt nav. Pāri tam visam konkursos ir milzīga konkurence, ar kuru tu cīnies. Esmu sapratusi, ka laikmets, kādā mēs šobrīd dzīvojam, ir katastrofāls. Es neesmu piedzīvojusi trakākus laikus, kādā mēs šobrīd esam ierauti. Bet tā droši vien saka katra paaudze, katra desmitgade. Vienīgā lieta, kas pasaulē nemainās, diemžēl, ir tas, ka viss mainās, un šīs pārmaiņas nes līdzi stresu un arī neziņu, kas ir stresa palielinātājs. Tas viss kopā cilvēkiem rada bažas un nemieru.
Esmu par to, ka palīdzība ir jālūdz, lai neizdegtu, lai nesajuktu prātā. Arī tam, ka veselības pārbaudēm ir jāseko līdzi, tas nav tāpat vien. Šajā ziņā gan es negrēkoju, atšķirībā ar miegu. Godīgi sakot, es sevi mīlu par to, ka neesmu super apzinīga veselībā, bet neesmu arī neapzinīga. Es meklēju robežu. Ja ir jāiet pārbaudīties, piemēram, ikgadējās krūšu pārbaudes sievietēm un citas pārbaudes, tad tas vienkārši ir jāizdara. Tas ir absolūtais minimums, lai tavs ķermenis spētu tevi nest, un es sev pēc tam pateiktu: “Paldies, ka tu spēj izturēt.” Ja kādu reizi redzi sarkano lampiņu, tad reaģē uz to, nevis izliecies, ka tādas nav.”
