"Jelgavas poliklīnikai" trūkst speciālistu, jo jaunie ārsti nevēlas strādāt reģionos

Veselības ministrija ir prezentējusi slimnīcu tīkla reformas plānus. Kā vērtējat šos plānus?

Jebkura reforma tiek veikta tādēļ, lai uzlabotu kādas jomas pakalpojumus, un šajā gadījumā, lai uzlabotu veselības aprūpes pakalpojumu tīklu. Slimnīcu tīkla reforma tika iecerēta jau sen, un jau daudzus gadus esam par to runājuši. Beidzot tas ir nonācis līdz kādam rezultātam. Pareizi, ka sistēma tiek reformēta - tai ir jāstrādā optimāli, pakalpojumiem ir jābūt tur, kur tos var sniegt un tie ir droši pacientam. Paliek aktuāls jautājums - ko darīsim ar tiem reģioniem, kur tas nav iespējams? Protams, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests tur aizbrauks, bet vai reaģēšanas laiks būs adekvāts un kā tas sasaistīsies ar iedzīvotāju apdzīvotību un reģiona attīstību? Tas ir komplekss jautājums. Mēs varam reģionos iztikt bez kāda speciālista, piemēram, dežurējošā ginekologa vai ķirurga, bet nav teikts, ka šis speciālists aizies strādāt cita reģiona veselības iestādē.

Speciālistus nav tik vienkārši pārvietot, piemēram, uz kādu no lielajām slimnīcām. Tas, ka optimizācija ir vajadzīga, tas ir skaidrs, bet ir jādomā par cilvēkiem, kas nevar nekur aizbraukt un kam medicīnas aprūpe nav tuvu pieejama.

Arī šobrīd reģionos ar veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību ir, kā ir.

Būs vēl par dažiem speciālistiem mazāk. Nekas jau nav mainījies saistībā ar mediķu pietiekamību jeb, pareizāk sakot, trūkumu. Nodrošināt mēs to varam, bet tas ir ļoti sāpīgi, jo katrs speciālists ir jāpierunā. Cilvēku skaits Latvijā samazinās un acīmredzami samazinās arī to cilvēku skaits, kas izvēlas mediķa specializāciju. Tagad ir atvērta visa pasaule. Ja mediķis ir jauns un zinošs, kāpēc viņam būtu šeit jāmokās. Jautājums ir jāvērtē citādi, jo valsts ir jaunajos mediķos ieguldījusi līdzekļus, viņi ir saņēmuši valsts atbalstu studijām. Ir nepieciešama rezidentu rotācija. Ja rezidentus nevar nosūtīt strādāt reģionos, tad varbūt rezidentūras trīs gadu posms ir jāsadala, kāds vienā reģionā, kāds otrā. Tad, piemēram, būtu zināms, ka šajā gadā būs mums neirologs, un ar to varētu rēķināties ne tikai slimnīcā, bet arī ambulatori. Tas būtu lēmums, kas nodrošinātu vismaz kaut kādu speciālistu skaitu reģionos.

Savukārt, ja runājam par mediķu trūkumu, tad, piemēram, "Jelgavas poliklīnikā" trūkst 17 pozīciju. Lai arī ko tu rakstītu darba sludinājumā, tāpat tam neviens speciālists nepieteiksies. Vienīgā iespēja ir uzrunāt privāti, paziņu lokā sameklēt kādu, kas brauks uz Jelgavu strādāt. Mediķi arī ir cilvēki, grib nopelnīt un tādējādi braukā pa vairākām slimnīcām, iestādēm, un tas mediķus izdedzina. Tā ir kā sniega bumba, kas veļas veselības aprūpē - speciālistu reģionos trūkst, jaunos aizlaižam strādāt uz ārzemēm, un tas process šķiet ļoti haotisks.

Runāju ar saviem kolēģiem no lielajām slimnīcām, un tur situācija ir tāda pati - mans kolēģis nodaļas vadītājs ir bezizejas situācijā, jo nodaļās nav ārstu, kas strādā, savukārt esošie ir pārslogoti. Ja jau Rīgā ir tāda situācija, tad ko runāt par reģioniem. Mēs, iespējams, varam vismaz procentuāli labāk apmaksāt speciālistus, bet, tā kā mums ir plaša iespēja privātajiem veidot savas klīnikas un piesaistīt ārstus, tas tikai nozīmē to, ka mēs nespējam konkurēt ar privātajiem, pat palielinot algas un turot tās līdzvērtīgas privātajām klīnikām. Šobrīd jau apmēram 40% ambulatorā aprūpe Latvijā ir privātajās rokās un ir izveidojusies situācija, ka valstij nākas konkurēt ar privāto sektoru, pretēji bažām no Konkurences padomes, kas visu laiku uztraucas, lai neatņemam darbu privātajam sektoram un uzņēmējiem. Tagad ir otrādi, jo viņi atņem speciālistus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu normālu veselības aprūpi.

Vai ārstu speciālistu trūkums šobrīd ir lielāks nekā pirms gada?

Vispārīgi situācija valstī palikusi nemainīga - joprojām vērojams liels speciālistu trūkums. Kā daudzas ārstniecības klīnikas, arī Jelgavas poliklīnika meklē papildu speciālistus - fizioterapeitu, radiologu, neirologu, ultrasonogrāfijas speciālistu. Pēc tiem ir ļoti liels pieprasījums visā valstī. Daži no speciālistiem sniedz pakalpojumus un konsultācijas tikai reizi mēnesī, un rindas ir ļoti lielas. Trūkst ģimenes ārstu. Projektā, kurā esam piesaistījuši divus ģimenes ārstus, kas aizvieto pensionētos ārstus, finansējumu saņem gan pensionētais ārsts, gan aizvietotājs. Projekts darbojas sekmīgi, un divi jauni ārsti tādā veidā ir piesaistīti. Ārsti diemžēl noveco, un katru gadu ir nepieciešami jauni speciālisti. Ar šo problēmu regulāri saskaras reģionālās medicīnas iestādes. Jelgavā šo situāciju izdodas atrisināt, piesaistot speciālistus no Rīgas. Ērtās infrastruktūras dēļ ceļā no galvaspilsētas jāpavada vien 40 minūtes. Divi no mūsu ģimenes ārstiem dzīvo Rīgā, bet pastāvīgi strādā Jelgavas poliklīnikā.

Valstī šī problēma kopumā ir ļoti izteikta. Mēs varētu nodrošināt vismaz par 30% vairāk pakalpojumu iedzīvotājiem, ja būtu pieejami speciālisti.

Kā ilgtermiņā to risināt?

Rezidentiem tomēr vajadzētu atstrādāt to, ko valsts viņos ir ieguldījusi, piemēram, ir priekšlikums, ka gads vai divi rezidentūrā būtu jāpavada ārpus Rīgas. Šis priekšlikums neapmierina Jauno ārstu asociāciju. Tomēr jāatceras, ka darbs reģionos nav nekāds sods, bet gan ļoti vērtīgas pieredzes iegūšana. Jaunajam speciālistam ir lieliska iespēja paplašināt redzesloku, un tas būtu ieguvums arī mūsu pacientiem reģionos.

Kā kopumā speciālistu trūkums atstāj iespaidu uz sniegtajiem pakalpojumiem "Jelgavas poliklīnikā"?

Kā jau minēju, mēs varētu sniegt vairāk pakalpojumu un pacientiem tie būtu pieejamāki. Ja kardiologs pieņem klīnikā reizi mēnesī, tad rinda, protams, iestiepjas nākamajā gadā. Tādas pašas rindas ir pie endokrinologa.

Vairākas veselības aprūpes iestādes jau paziņojušas, ka bez papildu finansējuma rudenī plānveida pakalpojumi būs pieejami tikai par maksu. Kāpēc izveidojas šāda situācija, kas atkārtojas katru gadu? Kāda situācija ir "Jelgavas poliklīnikā? Ko darīt?

Jau pagājušajā gadā tika piešķirti papildu līdzekļi, jo palielinājās pacientu plūsma - Covid-19 laikā bija ielaisti hroniskie pacienti, arī Covid-19 pārslimojušo sāka nākt vairāk - palielinājās gan rindas, gan pieprasījums. Šī gada finansējuma plāns tika balstīts uz 2022.gada plānu, nevis faktisko izpildi. Rezultātā finansējuma "caurums" palielinājās vēl vairāk, jo arī šogad ir pacientu pieplūdums.

Konkrētas naudas neiezīmēšana budžetā veselības aprūpes nozarei ir ļoti sāpīga. Igaunijā no sociālās apdrošināšanas iemaksām veselībai tiek novirzīti 13%, tie tad tiek tērēti konkrēti veselības aprūpei, noteiktām vajadzībām. Ja šoreiz miljonus vērtais finansējums ir atrasts, tad nākamgad trūkstošais finansējums tiks meklēts atkārtoti. Mēs atkal sāksim ar iepriekšējā gada finansējuma apjomu, un situācija ar naudas trūkumu atkal būs tāda pati kā šogad. Es uzskatu, ka ir jāveido apdrošināšanas sistēma. Cilvēkiem ir jāzina, cik liela daļa no samaksātajiem nodokļiem tiek novirzīta viņu pašu veselības aprūpei. Tas kaut daļēji sniegtu pārliecību par to, kā valsts izmanto nodokļos iegūtos līdzekļus. Kamēr mums nav saprotams, kur nonāk nodokļi, un kamēr veselībai nav novirzīts konkrēts finansējuma apjoms, tikmēr mums nav pārliecības par nozares finansējumu un naudas ir krietni mazāk, nekā vajadzētu.

Pretarguments ir tāds, ka arī ar konkrētu procentu novirzīšanu veselības aprūpei būtu par maz un būtu nepieciešams papildu valsts budžeta finansējums.

Tas arī ir izskaidrojams, jo jaunas tehnoloģijas ienāk arī medicīnā un kopumā pasaulē veselības aprūpes izmaksas tikai palielinās. Tāpat, piemēram, katru reizi, kad palielinās minimālā alga, medicīnas iestādēm pieaug izmaksas. Viens no aktuālākajiem jautājumiem ir veselības pakalpojumu tarifu pārskatīšana, kas nav darīts gadiem. Ja apskata oficiālos tarifus Nacionālajā veselības dienestā, tad sonogrāfijas pakalpojumu par oficiālo cenu 25 eiro nepiedāvā neviena privātā klīnika. Visas privātās ārstniecības iestādes par to prasa 45-60 eiro, pat 70 eiro par vienu izmeklējumu.

Tarifi ir jāpārskata, un tie ir tik zemi, ka nekādi nesedz ne tehniskās, ne speciālistu izmaksas. Mediķi šo jautājumu aktualizē regulāri, bet joprojām mēs strādājam ar vecajiem tarifiem.

Tarifu pārskatīšana nozīmētu, ka medicīnas nozarē finansējuma trūkums pieaugtu vēl vairāk. Vai valsts ir gatava tarifus palielināt?

Pagaidām nē, lai arī visi mediķi to pieprasa. Tā ir grūtākā lieta, ko pārskatīt, jo tad tas reāli parādītu, cik mums trūkst līdzekļu - to mums ir krietni, krietni par maz.

Apdrošināšana un konkrētas nodokļa naudas novirzīšana veselības nozarei būtu ļoti nepieciešama. Ir svarīgi beidzot pieņemt, saprast un atrisināt šo problēmu. Visi to saprot - gan sabiedrība, gan politiķi, gan valdība, taču acīmredzot pieņemt šādu svarīgu lēmumu baidās. Par to trūkst izpratnes vai citas vajadzības tiek uzskatītas par svarīgākām.

Kā kopumā vērtējat veselības aprūpes pieejamību reģionos? Kā līdz ar kopējo dzīves izmaksu pieaugumu ir mainījusies iedzīvotāju maksātspēja par veselības aprūpes pakalpojumiem?

Tie, kas var samaksāt, tie samaksā gan par sevi, gan saviem vecākiem, gan bērniem. Tie, kas nevar samaksāt, ir spiesti gaidīt savu rindu. Tā pie atsevišķiem speciālistiem mēdz būt pat gadu. Pacients pierakstās vēl trīs vietās, jo cer, ka tur rinda pienāks ātrāk. Rindu sistēma ir ārkārtīgi neefektīva - ir nepieciešama vienota elektroniskā sistēma visā valstī. Tas neļautu veikt liekus pierakstus un mazinātu rindas. Piemēram, Jelgavas poliklīnikas reģistratūras darbinieki regulāri apzvana rindā reģistrētos pacientus, lai pārliecinātos, ka pacientam speciālista pakalpojums vēl ir nepieciešams. Gandrīz visi pacienti uzstāj, lai nekādā gadījumā viņu pierakstu neizņem no rindas, ja nu tomēr būs atkārtota vajadzība.

Tāpat ir ievērojams procents neatnākušo pacientu - cilvēks iepriekš nepazvana un neatsaka savu pierakstu. Tā rezultātā nelietderīgi patērē veselības aprūpes resursus - ārsts ir atbraucis, bet par to nesaņem naudu. Arī šī problēma ir jārisina, jo šādi pacienti savā veidā apkrāpj valsti un citus pacientus. Pacientam, kurš neatnāk uz pierakstīto pieņemšanu, nākamajā reizē pacienta iemaksai būtu jābūt trīs reizes lielākai. Ja iepriekš neesi uz savu pierakstu bijis, tad par to ir jābūt atbildīgam. Mēs šādus pacientus atzīmējam un vēlāk runājam ar viņiem. Ir doma arī ieviest kādu priekšapmaksu, jo, ja pacients neatnāks vēlreiz, alga ārstam ir jāmaksā. Ja pacients atzvana, tad vēl var citu pacientu šī pieraksta vietā paņemt. Arī šis darbs prasa lielu papildu darbu un resursus.

Cik tādu pacientu ir?

Dienā ārstam no padsmit pacientiem divi trīs tādi ir. Ja ir saulains laiks, tad vairāk. Pacientam nav nekādas atbildības, cilvēks piesakās, un, ja neatnāk, tad par to nekas nav, pieteiksies nākamreiz. Tā tam nevajadzētu būt. Tā mums ir pastāvīga problēma un resursu zudums.

Nereti izskan viedoklis, ka ir nepareizi, ka tie Latvijas iedzīvotāji, kuri strādā un maksā nodokļus ārzemēs, saņem Latvijā valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus. Cik liela ir šī problēma, un vai tam ir būtiska finansiāla ietekme?

Cilvēki, kas strādā ārvalstīs arī nodokļus maksā ārvalstīs, bet medicīnas pakalpojumus saņem šeit. Šajā jomā būtu jānodrošina iespēja nopirkt obligāto veselībās apdrošināšanu, piemēram, par 200-300 eiro. Tas tāpat būtu daudz lētāk nekā veselības aprūpe ārvalstīs. Igaunijā šāda iespēja ir.