Kas patiesībā notiek, kad cilvēks mirst? Neirozinātņu profesors par gadījumu ar pacienti, kas mainīja viņa uztveri par nāvi

Gadu gaitā gūtā pieredze ar pacientiem viņu ir pamudinājusi mēģināt saprast, kas patiesībā notiek, kad cilvēks mirst. Dr. Greisons sacīja, ka, mācoties psihiatriju, pagājušā gadsimta 70. gados viņš saskārās ar vairākiem pacientiem, kuri "pameta savu ķermeni" un piedzīvoja lietas, kuras nav iespējams izskaidrot. 

Gadījums ar pacienti maina nāves izpratni

Stažēšanās laikā Dr. Greisons tika uzaicināts apmeklēt pacienti, kura bija pārdozējusi narkotiskās vielas. Paciente bija bezsamaņā, tāpēc Greisons sarunājās ar viņas palātas biedri. Paciente tika ievietota intensīvās terapijas nodaļā un vēlāk, kad viņa nāca pie samaņas, Greisons devās ar sevi iepazīstināt, taču viņa jau zināja, kas viņš ir. Turklāt spēja atkārot visu sarunu, kas iepriekš noritējusi starp ārstu un pacientes istabas biedreni. 

“Šāda veida situācijas parasti notiek tad, kad kāds atrodas tuvu nāvei. Vai ar tiem pacientiem, kam uz mirkli apstājusies sirdsdarbība,” skaidro Dr. Greisons. Kopš stažēšanās pieredzes eksperts ir veicis tūkstošiem interviju ar cilvēkiem, kuri apgalvo, ka ir piedzīvojuši nāvei tuvu stāvokli. Liela daļa no viņiem apgalvo, ka šajā periodā piedzīvojuši spēcīgas, lielākoties pozitīvas emocijas, miera sajūtu, milzīgu mīlestību un domu paātrināšanos. 

Dr. Greisons nav vienīgais, kas iedziļinājies nāves fenomenā. Pēdējo gadsimtu laikā arī zinātne ir uzņēmusies svarīgu lomu, lai noskaidrotu, kādas ir eksistences iespējas pēc fiziskā ķermeņa nāves. Viens no galvenajiem izziņas avotiem ir cilvēku liecības par Viņsauli, kuri atradušies uz nāves sliekšņa. 

Neiroķirurgs, kura uztveri mainīja paša pieredze

Amerikāņu neiroķirurgs Ebens Aleksanders, kurš pēdējos 25 gadus strādājis par pasniedzēju Hārvardā un citās universitātēs, sagatavojis vairāk nekā 150 publikāciju un uzstājies vairāk nekā 200 konferencēs par šo tēmu. Viņam bijusi darīšana ar simtiem pacientu, kuru apziņa cietusi pēc nopietna samaņas zuduma vai komas. 

“Es saprotu, kas notiek cilvēka smadzenēs, kad viņš ir tuvu nāvei, un vienmēr ticēju, ka ir labs zinātnisks izskaidrojums ārpusķermeņa debesu ceļojumiem, ko aprakstīja tie, kas tik tikko izglābušies no nāves,” atzīst Aleksanders. “Smadzenes ir ne vien apbrīnojami sarežģīts, bet arī ārkārtīgi vārīgs mehānisms. Samazini skābekli, ko tās saņem, līdz minimumam, un tas izraisīs atbildes reakciju. Tāpēc mani nepārsteidza, ka cilvēki, kas pārcietuši nopietnu traumu, var atgriezties no saviem pārdzīvojumiem ar dīvainiem stāstiem. Bet tas nepavisam nenozīmēja, ka viņi patiešām ir ceļojuši kaut kur.”

Tāda bija neiroķirurga pārliecība, kas tika sagrauta 2008. gada 10. novembrī, kad Ebens Aleksanders pamodās ļoti agri no rīta ar neizsakāmi spēcīgām galvassāpēm un drīz nonāca komā. 
Slimnīcā, kur viņš pats reiz bija strādājis, ārsti konstatēja, ka kolēģis saķēris ļoti retu bakteriālo meningītu, ar ko visbiežāk saslimst jaundzimušie. Viņa izredzes atlabt strauji saruka ar katru dienu. 

“Septiņas dienas es gulēju dziļā komā, mans ķermenis neatsaucās, manu smadzeņu augstākā līmeņa funkcijas bija pilnībā izslēgtas. Tad, septītās dienas rītā, kad ārsti jau apsvēra, vai nepārtraukt ārstēšanu, es atvēru acis,” atceras neiroķirurgs Aleksanders. 

“Nav zinātniska izskaidrojuma šim faktam, bet tāds tas bija: kamēr mans ķermenis bija komā, mans prāts – mana apziņa, iekšējais es – bija dzīvs un vesels. Kamēr uzbrūkošās baktērijas bija padarījušas manas smadzeņu garozas neironus pilnībā neaktīvus, mana no smadzenēm brīvā apziņa ceļoja pa citu, plašāku universa dimensiju: pa tādu dimensiju, kas man pat sapņos nebija rādījusies, kuru mans vecais, pirmskomas es būtu izmetis mēslainē, jo tas vienkārši nebija iespējams. Bet tā eksistē!” tagad apgalvo Ebens. 

“Un tas, ko es redzēju un uzzināju, pavēra man jaunu pasauli burtiskā nozīmē, pasauli, kur mēs esam kaut kas vairāk nekā tikai mūsu smadzenes un ķermeņi, kur nāve nav apziņas gals, bet drīzāk posms bezgalīgā un neizmērojami pozitīvā ceļojumā.”
Neiroķirurgs pret savu gribu kardināli mainīja savu pasaules uzskatu, jo komā piedzīvoja kaut ko tik fundamentālu, kas deva zinātnisku pamatojumu ticēt apziņai pēc nāves.

Pirmais pētnieks, kas pievērsa nopietnu uzmanību pārdzīvotām pirmsnāves sajūtām un apkopoja daudz statistikas, bija amerikāņu ārsts un psihologs Reimonds Mūdijs. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados viņš apkopoja aptuveni 150 cilvēku stāstus par ceļojumiem ārpus ķermeņa. Šo fenomenu Mūdijs nodēvēja par tuvās nāves pieredzi (angliski – Near-death experience, NDE) un savus atklājumus publicēja grāmatā Dzīve Pēc Dzīves (1975), kas kļuva par bestselleru.