Patiesība par depresiju. Jauns pētījums apgāž līdz šim populāru teoriju
Lielākā daļa cilvēku uzskata, ka depresiju izraisa izjaukts ķīmiskais līdzsvars smadzenēs. Taču jauns pētījums liecina, ka depresijas slimniekiem vielas smadzenēs ir tādā pašā līdzsvarā kā veseliem cilvēkiem.
Kas ir tas, ko psihiatri esot zinājuši jau no paša sākuma, bet sabiedrība un ģimenes ārsti par to nebija informēti? Tā ir ziņa, ka depresijai nav nekā kopīga ar ķīmiskā līdzsvara trūkumu smadzenēs, – līdz šim tā bija visai populāra teorija, un saskaņā ar to depresīviem cilvēkiem ir zemāks neiromediatora serotonīna līmenis.
Lai gan sabiedrība šo teoriju pieņēma jau kopš 20. gadsimta 90. gadiem, nesen veiktā apjomīgu pētījumu pārskatā pierādīts, ka tā nav patiesība, – cilvēkiem, kas cieš no hroniskas depresijas, ir tāds pats serotonīna līmenis kā veseliem cilvēkiem.
Londonas Universitātes koledžas pētnieki, kas strādāja Džoannas Monkrīfas vadībā, pārskatīja 17 pētījumus, kuros tika iesaistīti vairāk nekā 160 000 cilvēku, un secināja, ka nav nekādas saistības starp depresiju un pazeminātu minētās vielas līmeni smadzenēs.
Citi pētnieki jau vairākus gadus ir teikuši kaut ko līdzīgu. 2005. gadā Floridas štata universitātes pētnieks Džefrijs Lakasa secināja, ka “nav neviena akadēmiski recenzēta zinātniska raksta, kas tieši pamatotu apgalvojumus par serotonīna deficīta nozīmi jebkādu garīgu slimību izcelsmē, toties ir daudzi raksti, kas parāda pretējo.”
Tomēr ideja ir dziļi iesēdusies sabiedrības apziņā. Kad profesore Monkrīfa pēc pētījuma publicēšanas piedalījās kādā radio pārraidē, raidījuma vadītājs atzina, ka viņas atklājumi “notrieca viņu no kājām”.
Un viņš nav vienīgais. Kādā aptaujā konstatēts, ka 80 % šīs aptaujas dalībnieku uzskata, ka izjaukta ķīmiskā līdzsvara teorija ir fakts, un, spriežot pēc tā, cik daudz tiek izrakstīti selektīvie serotonīna atpakaļsaistes inhibitori (SSAI), tāpat domā arī ģimenes ārsti.
Kādā pētījumā aplēsts, ka laikposmā no 2020. līdz 2027. gadam selektīvo serotonīna atpakaļsaistes inhibitoru tirgus varētu pieaugt par 22,5 %, un to pārdošanas apjoms sasniegs 18,29 miljardus ASV dolāru – visai nozīmīgs sasniegums medikamentu grupai, kam ir beidzies patents un kas nav dārgi.
Nelīdzsvarotā teorija
Kā tas nākas, ka teorija, kam nav pierādījumu, ir ieguvusi tādu popularitāti? Visdrīzāk, tā ir ideja, ko virzījusi zāļu ražošanas nozare, kas redzēja, ka var gūt lielu labumu, radot ķīmisku vielu, kas varētu nodrošināt citas vielas – serotonīna – piegādi un tādējādi atrisināt sarežģīto depresijas problēmu. Ideja šķita ārkārtīgi pievilcīga arī cilvēkiem, kas cieta no hroniskas depresijas, un ārstiem, kam beidzot bija risinājums pacientiem.
Nejūtīgums
Nav tā, ka depresijas mākti cilvēki, kas lieto selektīvos serotonīna atpakaļsaistes inhibitorus, sevi mānītu par šo zāļu iedarbību. Antidepresanti patiešām ietekmē smadzeņu ķīmisko līdzsvaru – tieši tāpat kā alkohols – un rada nejūtību. Emocionālie pacēlumi un kritumi kļūst mazāk izteikti, bet krītas arī libido, kas ir visbiežāk izplatīta šo zāļu blakne.
Monkrīfa savā blogā raksta, ka medikamentiem, kas notrulina emocijas, ir īstermiņa iedarbība uz cilvēkiem, kuri jūtas nelaimīgi, nobijušies vai apjukuši, bet, ilgstoši lietojot zāles, kas ietekmē smadzeņu ķīmisko līdzsvaru, sekas var būt negatīvas.
Aptuveni ceturtā daļa cilvēku, kas lieto selektīvos serotonīna atpakaļsaistes inhibitorus, tos lieto ilgāk nekā desmit gadus.
Turklāt šie medikamenti izraisa atkarību. “Smadzenes mainās, lai mēģinātu pretdarboties zāļu ietekmei, un, kad tiek izlaista deva vai pārtraukta medikamenta lietošana, parādās atcelšanas simptomi,” stāsta Monkrīfa.
Pētniece iesaka ikvienam, kas lieto selektīvos serotonīna atpakaļsaistes inhibitorus, izveidot blakņu sarakstu, piemēram, ietvert tajā emocionālo nejūtīgumu, kā arī uzskaitīt visas pozitīvās medikamenta īpašības un tad nolemt, vai turpināt lietot zāles. Tomēr, tā kā smadzenēs notiek izmaiņas, lai kompensētu medikamenta izraisītās ķīmiskās pārmaiņas, pētniece atzīst, ka ir ļoti svarīgi rīkoties pareizi, – cilvēkiem nevajadzētu vienkārši pārtraukt lietot šos medikamentus vai atmest tos strauji. Atcelšanas sindroma simptomi var būt ilgstoši un smagi, tāpēc pārtraukt zāļu lietošanu vajag pakāpeniski un pieredzējuša speciālista uzraudzībā.
Kas ir depresija?
Katrs septītais planētas iedzīvotājs kādā dzīves posmā cieš no depresijas. Tomēr katrs depresiju izjūt citādi, un pētījumi psihiatrijā to apstiprina.
Lai noteiktu konkrētu depresijas diagnozi, cilvēkam ir jābūt pieciem no desmit iespējamajiem simptomiem (piemēram, nespējai tikt galā ar pienākumiem, bezmiegam vai enerģijas trūkumam), un nākamajam pacientam var būt pieci citi simptomi, un arī viņam diagnoze būs tā pati.
Lai gan serotonīna teorija ir atspēkota, psihiatri joprojām turas pie uzskata, ka depresija ir kaut kā saistīta ar nepareizu smadzeņu darbību.
