Kad ar skriešanu pa parku nepietiek. Masieris, kurš izmīca smuku

Vai uz pasaules ir meistars, kas spēj sievietes miesā izvirpināt tievu vidukli, tvirtu dibenu, slaidas kājas, kā māla pikučus notraušot liekās tauku pļekas un nokārušās ādas strēmeles. Var! Dodamies meklēt.

Acu priekšā nozib aina, kā saplūstu ar kušeti

Ādmiņu iela iedūrusies Rīgā kā kniepadata. Atrazdamās pašā centrā, tā spējusi izvairīties no pilsētas burzīšanās, murcīšanās, tirgošanās un stresa. Pulksten desmitos slaidu pirmskara namu apstāvētajā ieliņā manu papēžu berzēšanās pret trotuāru ir vienīgā skaņa, kas izjauc rāmo, laisko rīta snaudu. Paveru noslēpumainas durvis, aiz kurām spīd gaisma, un nokļūstu nelielā masāžas salonā Nordeks. “Labdien, priecājos,” purpinu, sniedzot roku atlētiskam, izskatīgam vīrietim. Masiera lielajā plaukstā mana roka pazūd. Mani brīdināja, ka Normunds Deksnis nav sīciņš vīrelis, bet nenojautu, ka mani sagaidīs bez piecām minūtēm milzis. Acu priekšā nozib aina, kā es saplūstu ar kušeti, pārvēršos pankūkā un piedevām man pārbrauc ekskavators. Vēl nav par vēlu – palūkojos uz durvīm, bet tad atceros draudzenes teikto, ka tieši tāpēc, ka muskuļots, spēcīgs un liels, Normunds ir izcils masieris – efekts fantastisks, sajūtas neatkārtojamas. Mh, lai nu tā būtu! Manas “būt vai nebūt” pārdomas pārtrauc suņa riešana. No blakus istabas, ausīm plīvojot, pretim drāžas raibs Džeka Rasela sugas terjers. “Viņai jāsasveicinās, citādi tāpat miera nebūs,” paskaidro Normunds. Baltbrūnā sunene, vārdā Buča, nomierina un pārliecina labāk par jebkuriem vārdiem.

Viņa augstība – celulīts

Normunds mīņājas un lēnīgi skaidro, ka veiks plašu anticelulīta masāžu, kas sastāvēs no manuālās masāžas un instrumentālās, ilgums pusotras stundas. Palūkojos uz instrumentālo programmu, un dūša atkal sašļūk papēžos. Uz balta dvieļa stāv viduslaiku moku rīku komplekts – dažādu lielumu gumijas bankas, gaļas āmurs, adatu rullītis, mazs skalpelītis ar noapaļotu galu. Bankas uzlabojot limfas cirkulāciju, asinsriti un ādas elastību, adatiņas saskarsmē ar ķermeni radot galvanisko strāvu, kas palīdzot pret visvisādām kaitēm, gaļas āmuriņš darbojas kā skrubis, atbrīvo asinsriti pēdās un plaukstās, skalpelītis ir precīzs kā snaiperis, un to lieto punktu masāžā.

Ietinos dvielī un apguļos uz masāžas galda. Ieskanas maiga, austrumnieciska mūzika. Sajūtu tādu kā lavandas, mežrozīšu un aveņu smaržas sajaukumu. Uz muguras vieglām kustībām tiek uzsmērēts kaut kas tīkami vēss. Normunds paskaidro, ka tas ir anticelulīta gēls. Bilstu, ka man uz muguras nav celulīta. “Nekas, tas veicina organisma šķidrumu apriti, uzlabo ādas stāvokli. Muguras masāža ir vienlaikus spēcīga un maiga, līdz masiera pirksti sprandas rajonā satausta sāpīgu vietu. “To var dabūt ārā, tūlīt parādīšu.” Jūtu tādu kā vibrējošu, pulsējošu spiedienu. Pēc brīža sāpīgais punkts patiešām ir padzīts.

Normunds atklāj, ka pēdējā laikā relaksējošas masāžas un SPA procedūras vairs nav masāžu modes zenītā, tagad pieprasījuma galvgalī ir atbrīvošanās no viņa augstības celulīta. Sievietes gadiem ķiķina par šo nelielo kosmētisko trūkumu, kamēr vienu dienu atklāj, ka apelsīna mizai līdzīgie krokojumi klāj stilbus un dibenu, bet spoguļattēlā zem jostas vietas rēgojas nīlzirga nošļukusī pēcpuse. Tad nu dāmas attopas, ka kaut kas ir jādara. Sāk ar vienkāršākajiem, tūlītēju efektu sološiem līdzekļiem – izmanto skrubi, ziež un ķellē krēmus. Ja efekts vispār ir, tad minimāls. Pienāk brīdis, kad kļūst skaidrs: raupjā koka miza uz kādreiz tik apetītlīgajiem apaļumiem nav tikai vizuāls defekts, bet liecina par neveselīgiem organisma procesiem, tāpēc ir jākļūst pieaugušām un jāķeras vērsim (celulītam) pie ragiem. Tomēr jāsaprot, ka celulīts ir viltīgs – tas plešas nemanot un nesteidzoties, līdz kādā brīdī dabiskā ceļā no tā vairs nevar atbrīvoties.

Normunds atgādina celulīta rašanās ābeci: celulīts rodas no tā, ka netiek nodrošināta pietiekama asins cirkulācija un limfas attece, kas nodrošina vielmaiņas galaproduktu izvadīšanu no organisma. Vienkāršoti var teikt, ka limfai – netīrajam ūdenim – ir jādodas uz atkritumu pārstrādes fabriku, piemēram, žulti un aknām, un ar urīnu jātiek izvadītam no organisma. Ja nav pietiekamas fiziskās aktivitātes, tiek ēsta neveselīga pārtika un par maz dzerts ūdens, limfa neplūst, kā nākas, tāpēc toksīnus izmet brīvajās tauku šūnās. Celulīta veidošanos veicina mūsdienu dzīvesveids – sēdēšana pie datora vai pretēji – ilgstoša stāvēšana, stress, pārgurums, smēķēšana utt.

Visa šā bēdu stāsta rezultāts ir nepareizas formas taukaudi, kas koncentrējas noteiktos ķermeņa rajonos. Būtībā celulīts ir želejveida viela, kas sastāv no taukiem, ūdens un toksīniem, kas kunkuļos nogulsnējas tieši zem ādas. Celulīts lielākā vai mazākā mērā ir aptuveni 85 procentiem pieaugušu sieviešu. Celulīts ir solis pretim paplašinātām vēnām, sirds, asinsvadu un citām slimībām. Bla, bla, bla... Bet ko lai iesāk?

Ja celulīts ar aci nav saskatāms, bet, saspiežot ar pirkstiem, āda kļūst grumbuļaina un nelīdzena, var izlīdzēties ar pirts apmeklējumiem, fiziskām aktivitātēm – ūdens aerobiku, riteņbraukšanu, slēpošanu – un labiem, veikalos nopērkamiem anticelulīta krēmiem, kas jāuzklāj uz iepriekš ar skrubi attīrītas ādas. Ja celulīts redzams tad, kad sasprindzina dibenu, piemēram, apsēžoties vai pilnīgā atslābuma stadijā, nevajadzētu nodarboties ar pašārstēšanos – labāk iziet pretcelulīta kursu.

Normunds uz manas muguras, kas celulītu nepiedzīvos, ar maniem skrimslīšiem, šķiet, spēlē galda spēli Cirks un paskaidro, ka procedūra ar nosaukumu dziļā limfas drenāža ir ļoti līdzīga anticelulīta kursam. Abas masāžas, atšķiroties dažās niansēs, ar līdzīgiem panākumiem palīdz tikt vaļā no liekā svara un celulīta. Vai tik masieris negrasās mani izjaukt pa detaļām un salikt no jauna kopā kā Frankenšteinu?

Guļot ar galvu kušetes caurumā, vēršos pie masiera basajām pēdām: vai arī vīrieši nāk atbrīvoties no celulīta? Lai nemaz nesmejoties, mūsdienu vīrieši par sevi domā ne mazāk par sievietēm, tāpēc nāk gan. Jā, arī vīriešiem mēdz būt celulīts, bet ne tik redzams kā sievietēm, kuru organismā ir divas reizes vairāk taukaudu nekā vīriešiem. Turklāt vīriešiem tauki vienmērīgāk sadalās pa visu ķermeni, ir vairāk ap iekšējiem orgāniem, bet sievietēm tauki dzīvo ap krūtīm, dibenu un gurniem. Arī zemādas audu slānis vīriešiem ir izturīgāks, blīvāks un tik viegli neizstiepjas.

Te nekas nav pa jokam

Pirms gadiem pieciem sešiem būvdarbu vadītājs Normunds Deksnis, darba tirgū pieprasīts un sekmīgs, būtu skaļi smējies, ja viņam kāds pateiktu, ka drīz vien viņš pūzdams, elsdams, nosvīdušu pieri masēs sieviešu apaļumus. Bet dzīve jau tāpēc ir aizraujoša padarīšana, ka neparedzama un pārsteidzoša.

“Jā, tas bija pilnīgi cits kosmoss,” gausi sāk Normunds. “Cēlām viesnīcas, un, kad pabeidzām pēdējo Lilastē, īpašnieks mani uzaicināja kļūt par viesnīcas saimnieku. Nekustamo īpašumu jomā un būvniecībā bija sākusies krīze, un es piekritu. Kad visas lietas bija sakārtotas, izrādījās, ka trūkst masiera. Ziemā, kad darba bija mazāk, apguvu masiera profesiju un pamazām sāku strādāt. Jāmācās jau baigi, nevar kā mīklu mīcīt, jāizburas cauri anatomijai. Kad biju apguvis pamatus, apguvu austrumu, rietumu skolas, sāku nodarboties ar holistisko masāžu, kas strādā ar miesu, garu, enerģijām. Masieris mācās visu mūžu, nepārtraukti apgūst ko jaunu, bet meistars es varbūt būšu pēc gadiem divdesmit. Cilvēks, kuru tas nesaista, kurš nogurst un, ienākot klientam, sapīcis nodomā “atkal viens atnācis”, nemaz nevar strādāt.” Tagad Normunds atzīst, ka visu dienu masēt fiziski ir grūtāk nekā vadīt būvdarbus. “Te nekas nav pa jokam, ļoti smags darbs,” noelšas Normunds.

Normundam nešķiet, ka mediķa diploms masierim a priori dod papildu punktus. “Esmu bijis pie masieres, kas man ar elkoni tā nodragāja pa muguru, ka pusgadu nevarēju sevi savākt. Viņa man gāzās virsū, laikam domāja, ja jau esmu liels, tad man var lēkāt pa virsu. Ko parasti kursos māca ar šitiem lielajiem darīt? Paņem koku un nostaigā – apmēram tā. Ja tāds Normunds atnāk, mazās masierītes nezina, ko darīt. Varbūt vajag padomāt, kur ej mācīties, ja sver četrdesmit kilogramu. Bez masāžas taču var apgūt visādas ietīšanas, sejas procedūras. Pie tevis, tāda maziņa, cilvēks taču neies masēties,” pārdomās dalās Normunds.

Masāža – miesas svētki

Jūtu, ka Normunds jau ir ķēries pie inkvizīcijas rīkiem, kas pagaidām sagādā, varētu teikt, nebijušas sajūtas. Izrādās, ka ķermenis un āda spēj sajust un izbaudīt pavisam neikdienišķu sajūtu buķeti. Ne velti saka – masāža ir valoda bez vārdiem, laiks ārpus laika, miesas meditācija un svētki. Katrs pieskāriens ir komunikācija ar ķermeni, prātu, dvēseli. Tā var attīrīt, sakārtot, dziedēt, uzbudināt, priecēt, iedvesmot, nomierināt, mācīt. Masāžas pieskārienu kopums ir maģiska deja.

Vārds ‘masāža’ cēlies no arābu vārda mass, masch, kas nozīmē viegli izspaidīt, uzspiest, kā arī no grieķu massein – glaudīt, mīcīt – un latīņu mass – pie pirkstiem līpošs. Indijā un Ķīnā masāža bijusi populāra ārstniecības metode jau 2000 gadu pirms mūsu ēras. Ķīnā masierus dēvēja par debesu ārstiem.

Ļaujos, un man no tiesas žēl to, kas nekad nav baudījuši masāžu. Vajag tikai pamēģināt! Koka āmuriņš ar robiņiem ritmiski iekustina, enerģētiski iztīra audu dziļākos slāņus. Stiepjošas, viegli knaibošas roku kustības it kā atbrīvo kaut ko ķermeņa iekšpusē. Šķiet, Normunds virs manis cīnās ar pūķi. “Visa masāža tiek veikta limfas teces virzienā, te uz padusēm, te vidū sadalās un uz gūžām. Ar šādām kustībām tiek izdzīts netīrais ūdens un šķelti tauki, var teikt, ka šūnas drupinās,” ar grūtībām sekoju Normunda kustībām.

Esmu nepacietīga: man gribas zināt, kad un kāds būs rezultāts. “Mazinās ķermeņa apjoms, cilvēks kļūst kompaktāks, miesa neatkarājas, un samazinās celulīts,” saka atlētiskais vīrs. Rezultāts parādoties visai individuāli – kādai pēc trešās ceturtās masāžas, citai pēc desmitās. “Man kliente piezvanīja pēc pusgada un sajūsmināta teica, ka process turpinās – viņa tievē. Nevajag domāt, ka masāža ir panaceja un var turpināt ēst hamburgerus un čipsus, uzdzerot kokakolu. Arī pašam kaut kas jādara – jāmaina dzīvesveids un jāsporto.” Kā pats sevi uzturat formā, jautāju, šķielējot uz trenažieri kaktā. Normunds smejas, ka viņam fiziskas aktivitātes pietiekot. Pēc vairākām masāžām spēka iet uz trenažieru zāli vairs neatliekot. Turpinu iztaujāt: par ko liecina tas, ka masāžas laikā un pēc tās gribas čurāt? “Tas ir labs rādītājs – process ir iekustināts.”

Baltā dzīvības upe limfa

Prātoju: asinis pumpē sirds, bet kas dzen limfu? Man tā arī nav skaidrs, kā funkcionē limfātiskā sistēma, un izrādās, ka tā ir viena no sarežģītākajām un svarīgākajām organisma sistēmām, par kuru pat mediķi zina visai maz. Baltā dzīvības upe izvada no organisma visādu drazu, tostarp baktērijas, sēnītes, parazītu līķīšus un to radītās indes. Zinātnieki noskaidrojuši, ka 83 procenti no visiem toksīniem atrodas starpšūnu šķidrumā – limfā, kas organismā veido vairākus desmitus kilogramu. Limfas stāvokli varot noteikt ar siekalu testu, izmērot pH līmeni. Tieši limfātiskā sistēma atbild par imunitāti, bet imunitāte, kā zināms, ir spēja dzīvot.

Te nu nonākam pie jautājuma: kas liek limfai tecēt? Limfai nav atsevišķa sūkņa, kā tas ir asinsritei. Limfas plūsmu nodrošina ap limfvadu esošie muskuļi, kuriem saraujoties limfa tiek virzīta uz augšu, bet atpakaļ to nelaiž vārsti. Limfu kustina tikai un vienīgi kustības. Tātad, ja vairākas stundas nekustīgi sēžam mašīnā vai pie datora, limfa nekustas un arī indes netraucēti dzīvojas pa mūsu organismu. Patiesi, izklausās, ka celulīts ir mazākais ļaunums, kas var rasties nekustīgajā dīķī. Limfa pa vadiem vienmēr virzās no lejas uz augšu – no pirkstu galiem līdz centrālajam limfvadam krūtīs. Lūk, tāpēc ir tik svarīgi veikt masāžu limfas virzienā. Masējot pretējā virzienā, tiktu sagrauta limfas atteces sistēma un iznīcināti leikocīti limfmezglos.

Kā limfa attīrās? Ejot cauri limfmezgliem. Katram mezglam ir desmit ieeju un viena izeja. Tajos mitinās limfocīti un makrofāgi – organisma policisti, kas patrulē audos, kur notver nederīgās baktērijas un nogādā limfmezglos, kur tās pārstrādā un izvada no organisma caur sviedriem, urīnu, vagīnu sievietēm un uratru vīriešiem, zarnu traktu, degunu, balseni, mandelēm. Virzoties uz augšu un izejot cauri limfmezgliem, limfa nonāk galvā, kur ir limfas ezeri, no kuriem tā, plūstot uz leju, nonāk venozajā asinsritē un sajaucas ar asinīm.

Masāžas laikā Normunds vairākas reizes liek izstiept, sasprindzināt un atlaist rokas, kājas un dibenu. Iekustināti ar muskuļu spēku, šķidrumi kustas citādi, un masāžai ir labāka iedarbība. “Masāža labāk ļauj savākties pēc grūtniecības. Strijas nepazūd, bet labāk savelkas, kļūst mazākas,” viņš piebilst un nopūšas. Nogurāt, līdzjūtīgi pavaicāju. “Nē, esmu liels un izturīgs,” pasmejas masieris. Nodomāju, ka viņš masē, tāpat kā mājas ceļ, – pamatīgi, pa īstam, pa ķieģelim vien, neatstājot bez ievērības nevienu sīkumu, citādi tā māja sagāzīsies.

Izrādās, es skanu! Normunds pa mani vālē kā pa bungām. Burkšķu, ka man sāp. “Tur jau tas efekts, ar glaudīšanu neko nepanāksi.” Normunds palielās, ka viņš masē – jā, stingri, bet netraumējot klientu, jo sāpošās vietas ritmiski ar punktu masāžu izdabū laukā. “Tie, kas tikai dragā pa virsu un nezina, kā noņemt muskuļu savilkumus, nodara sāpes, tāpēc jau arī klīst baumas par masieriem mocītājiem.”

Normunds atzīstas, ka viņa masāžu recepšu rozīnīte ir no Senās Ķīnas nākusī punktu masāža, kas pielāgota mūsdienu eiropieša komfortu mīlošajam ķermenim. Specifiskām kustībām masējot ķermeņa zonas, kur muskuļi savilkušies cietos pikučos, pamazām zūd velkošās sāpes plecos, krustos vai rokās, līdz ķermenis kļūst tāds kā vieglāks, atbrīvotāks, lokanāks. Dažus masāžas tehnikas elementus Normunds izstrādājis pats un pārliecinājies – tā lieta iet, darbojas! Normunds sāpi it kā izvibrē, izvelk, varbūt pat izmāna laukā no ķermeņa, nevis nikni dragājot pa sāpošo punktu, bet viegli un tajā pašā laikā pamatīgi pieskaroties ar pirksta galu lata monētas lielumā.

Profesijas aizkulisēs

Kad Normunds tikko sācis strādāt, viņš nav zinājis, ka sākums būs tik grūts. Ne jau tāpēc, ka masēja kā pēc grāmatas, baidījās izdarīt ko nepareizi un gadījās zilumi, ko tagad viņš uzskata par nepiedodamu kļūdu. Viņu gaidīja īsts kultūršoks. “Es biju gatavs uz to, ka nenāks tikai modeles, bet sievietes ar problēmām, tomēr neko tādu nebiju gaidījis.”

Pie Normunda pieteicās vairākas apjomīgas, kā viņš pats pieklājīgi saka, sievietes. Īstenībā viņas bija ļoti resnas un ļumīgas, bet tas vēl būtu mazākais ļaunums. Izrādījās, ka nekoptas un netīras. “Tas bija drausmīgi – es strādāju, pūlējos vaiga sviedros un domāju, viss – nevajag man nekādas masāžas. Sieviete nevarēja novaldīt vēderu, kas šūpojās no vienas puses uz otru. Var jau būt, ka tas ir normāli, ja sievietei ir spalvainas kājas un mati lien pa visiem galiem laukā, bet man tas nav pieņemami. Saprotiet, es strādāju ar ķermeni, un visi tā aromāti ceļas uz augšu. Ja cilvēks nav nedēļu mazgājies, viņš vienkārši smird. Jutos kā siļķu ciemā, tvans šausmīgs. Tas tik bija pārbaudījums, pamatīgs rūdījums iesācējam. Tagad ievelku elpu, distancējos un strādāju – man vienalga.”

Smejos, ka Normunds savā praksē atklājis vecu patiesību – cilvēks ir smirdīgs radījums. Runā, ka īstenībā vissmirdīgākais no visiem dzīvniekiem. Šķiet neticami, bet mūsdienās, kad pieejami visdažādākie intīmās higiēnas līdzekļi, ziepes, skrubji, dušas krēmi, želejas, zefīri, ir sievietes, kas, vienkārši runājot, ir netīras kā cūkas, turklāt nejūt savu smaku. Privātās sarunās arī ārsti sūdzas, ka pie viņiem nāk nemazgājušās sievietes, un viņas ne tuvu nav večiņas, kurām prātiņš aizkūkojis, narkomānes vai dzērājas. Nē, no skata normālas, labi ģērbušās sievietes. Tādas, lūk, profesijas aizkulises!

Normunds masē tā, it kā gribētu iegūt uguni no maniem apaļumu akmeņiem. Tik karsts, ka šķiet tūlīt aizdegsies. Prasu, kā sieva uztver to, ka viņš caurām dienām spaida plikas sievietes. Puisis manāmi apmulst: neesot precējies, un arī pastāvīgas draudzenes šobrīd neesot. Apžēliņ, kurpnieks bez kurpēm, skroderis bez mēteļa! “Pakomunicējis ar sievietēm dienas laikā esmu, ķermeņus redzējis,” viņš smejas, piebilstot, ka masiera draudzenei jābūt veselīgi domājošai, jo slimīgi greizsirdīga viņa arodu nevarētu izturēt.

Darbā gadījušās arī komiskas situācijas. “Bija ienākusi kaimiņiene, kura domāja, ka man te ir TĀDS salons. Daudzi tā arī domā, jo pie mums tā masāžas kultūra ir tāda. Reiz vakarā, pirms salona aizvēršanas, divi rausta durvis. Es atveru: “Da, čto vi hoķeļi?” Džeki no skata tādi fizkuļturņiki, laķenes kājās, aliņš rokā, stāv, spļauda saulespuķu sēklas. Šie prasa, vai masāžu var. Saku, jā, viņi – kas masēs?  Kad pateicu, ka es, viņi nozuda vienā momentā. Citi ienāk, skatās apkārt, domā, ka no kādas citas telpas tūlīt iznāks seksīga blondīne.”

Dzīvie akmeņi un dzintara spēks

Prasu, kādas vēl atziņas Normunds izdarījis par cilvēka ķermeni. “Uz ķermeņa ir vairāk nekā pieci tūkstoši punktu. Tas ir kosmoss, ko vari pētīt bezgalīgi, un visu tāpat nezināsi. Galvenais secinājums – masāža ir māksla, no kuras klients var gūt baudu, kas viņu atdzīvina, iekustina, atjauno.”

Normundam nepatīk masēt tāpat vien, viņam vajag ar odziņu. Piemēram, karsto akmeņu masāža Normunda izpildījumā ir kā ezoterisks rituāls, jo akmeņus Normunds meklē, staigājot gar jūras krastu Tūjā. Tur varot atrast vairāk dzīvu akmeņu nekā citur. Kā akmens var būt dzīvs, jautāju. Var un kā vēl! Ja akmens ir enerģētiski dzīvs, tas, paņemts rokās, pēc brīža izdala siltumu. Miris akmens tā arī paliek stindzinoši salts, tāpēc no tā nav nekādas jēgas. Ko no miroņa vari gribēt? Dzīvie akmeņi dziedina un silda no ārpuses un iekšpuses. Masāžas laikā cilvēks atslābst un ieslīgst tādā kā vieglā transā, jo sajūta ir ļoti patīkama.

Masieris piedāvā arī šokolādes, medus un karsto griķu masāžu, kas neesot īpaši pieprasīta, bet velti, jo griķi izsilda locītavas, samazina iekaisumus, uzlabo asinsriti, muskuļu tonusu, ādas elastību, kā arī iedarbojas ar aromātu un baro. Vēl ir iespējama masāža ar augu pindām – rokām tītiem, blīviem dažādu aromātisku tēju maisiņiem, kas silda un atvieglo muskuļu saspringumu, šķeļ taukus, drenē, noņem stresu, kā arī paplašina ādas poras, ļaujot ēteriskajām eļļām un zāļu maisījumam labāk absorbēties epidermas dziļākajos slāņos.

Pēc Normunda domām, cilvēki vēl īsti nav apzinājušies, cik vērtīga var būt masāža ar sakarsētiem maziem, jūras malā vāktiem dzintariņiem, kas iedarbojas ne vien ar siltumu un berzi, bet ar 50 miljonu gadu seno ziemeļu dabas spēku, neitralizējot negatīvo enerģiju, atbrīvojot ķermeni un prātu. Jau Hipokrats rakstīja, ka dzintars pasargā no krasām dusmu lēkmēm un pat no trakuma. Romiešu zemnieces nēsāja dzintara gabaliņus kā talismanus, kas pasargā no nelaimēm. Senajos Austrumos uzskatīja, ka dzintara aromāts stiprina cilvēka dvēseli un piešķir drosmi. Pareizticīgo baznīcā joprojām izmanto dzintara vīraku, bet katoļu baznīcā dzintara lādēs tiek uzglabāti svēto pīšļi. Viens no mūsdienu bakterioloģijas un epidemioloģijas pamatlicējiem Roberts Kohs 20. gadsimta sākumā izmēģināja dzintara skābi un secināja, ka dzintars palīdz pamosties pēc narkozes un komatoziem stāvokļiem.

Normunds paceļ gaisā manu roku un cītīgi masē. Prasu, vai tauku spārniņi, kas izveidojušies tricepsu zonā, pazudīs. Ja cītīgi iešu pie masiera, nozudīs. Kad masieris ķeras pie vēdera, es iekunkstos. Šī masāža iekustina, labāk apasiņo iekšējos orgānus. Normunds uzskata, ka katrs pats mājas apstākļos ar apļveida kustībām, izmantojot speciālus masāžas cimdiņus ar bumbiņām vai birstīti, pulksteņa rādītāja virzienā var pamasēt vēderu. Ciskas jāmasē limfas kustības virzienā uz augšu ar taisnām vai apļveida kustībām. “Ja kājas ir nogurušas, tās sēžot jānovieto uz paaugstinājuma tā, lai atrastos nedaudz virs ķermeņa. Noliekot kājas uz galda, amerikāņi rīkojas pareizi, tas uzlabo asinsriti.”

Jautāju, kā Normunds vērtē skaistumkopšanas salonos piedāvātās ķermeņa procedūras ar visādiem smalkiem aparātiem. Pozitīvi, viņš novelk un pēc brīža piebilst, ka liela daļa no tā visa ir komercija un mārketings. Dzīva cilvēka profesionālās zināšanās un intuīcijā balstīto pieskārienu un enerģiju tomēr neviens pārmoderns aparāts nevar aizstāt. Roku darbu izkonkurēt nevar. Normundam šķiet, ka ikvienam būtu vēlams iziet vienu masāžas kursu gadā – tas nāks par labu veselībai un skaistumam, bet, lai samazinātos celulīts, ar pāris masāžām nepietiek, vajadzīgas desmit.

Pēc masāžas Normunds cienā ar zeltainu ingvera tēju un atgādina, ka tagad tikai jādzer daudz ūdens. Efekts būs labāks, ja mājās ieiešu sāls vannā un apmeklēšu pirti. Es melotu, ja teiktu, ka masāža, kuru var droši nosaukt trīs vienā – limfātiskā, pretcelulīta un klasiskā –, bija nesāpīga, diktofons pieraudāts gluži slapjš, bet zinātāji teic – diskomforts esot pirmās divas trīs reizes, pēc tam organisms pierodot. Un kur nu vēl spogulis, kas brīnās: “Saimniec! Tu tak’ esi daiļa!”

Ieva Bērziņa, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Aigars Hibneris