Fizioterapeite Anita par mugurkaula traumu: “Sākumā apraudājos, jo visā, ko daru, ielieku sirdi”

Uz tikšanos Anita atnesusi līdzi fotogrāfijas. Tās īstās, rokās satveramās, nevis elektroniski iluzorās. Žūksnīša virspusē bilde, kādas mēdza likt pie skolas goda dēļiem. Mazo klašu censonīte. “Te es – teicamniece un sabiedriskā darba aktīviste; man pat uzticēja pārstāvēt Latviju pionieru svinībās Maskavā. Viss tomēr devās rokās smagā nopietnībā, jo biju slimīgs bērns. Dzīvoju vienās zālēs, sirds reimatisma dēļ bieži nācās gulēt slimnīcās un sanatorijās, uz laika pārmaiņām sāpēja locītavas. Divpadsmit gadu vecumā man izoperēja mandeles, un veselība nostabilizējās, taču sāku pieņemties svarā, un kopā ar dubultzodu uzradās kompleksi. Lielais nospiedums, ko atstājis šis laiks, – spītīga mērķtiecība, vairīšanās no jebkāda veida medikamentiem un ķermeņa diktēta nepieciešamība uzmanīties ar ēdienu. Katrs liekais kumoss meklē piezemēšanās vietiņu ap vidukli.”

Nākamais foto no pirmā ģimenes dzīves gada: jaunā māmiņa kopā ar vīru un dēliņu Aināru. Joprojām nopietna, jo tas nav joks – gandrīz vienlaikus ar dzemdībām nokārtot arī pēdējā studiju gada ziemas sesiju, ar zīdainīti uz rokām sekmīgi aizstāvēt diplomdarbu Politehniskā institūta Celtniecības inženieru fakultātē.

Toties citos mirkļu tvērumos – līksma ampelēšanās. “Ģimenes dzīvē man bija paredzēta mājsaimnieces loma, tomēr traki gribējās rauties no šā statusa laukā. Apguvu ādas māksliniecisko apstrādi, vairāk nekā desmit gadus dziedāju vietējā korī Zemdega, kādu laiku arī dejoju. Cik fantastiskus pasākumus dabūjām gatavus! Uz kora karnevāliem gāju vēl ilgi pēc tam, kad dziedāšanu nācās pamest.”

Vairākas fotogrāfijas iemūžinājušas laiku, kad Anita strādāja skolā. “Tiklīdz pašas bērnus un krustmeitu sāka interesēt ārpusklases nodarbības, pieteicos par ādas apstrādes pulciņa vadītāju. Organizēju un vadīju arī bērnu vasaras nometnes. Māte nevar iemācīt dēlam vai meitai pareizu dzīvošanu – viņai jādzīvo pašai, un tad bērns to vai nu turpina, vai izdara secinājumus un dara citādi.”

Sporta pedagoģijas akadēmijas laika fotogrāfijās Anita tik pašsaprotami iederas kursabiedru vidū, ka pat prātā neienāk, ka viņa ir divreiz vecāka par pārējiem, jo par fizioterapeiti sāka studēt tad, kad pašas bērni jau bija pieauguši. Dienas nodaļā.

Bildēs daudz krāšņu liecinājumu par ceļojumiem – Anita bijusi gandrīz visās Eiropas valstīs, arī Taizemē, Kanādā.

Pārējās fotogrāfijas – vairāk saistībā ar darbošanos veselīga dzīvesveida popularizēšanas jomā. Pirtslietas, nūjošana, vēderdejas, joga, stājas stiprināšana ar un bez trenažieriem, mirkļi no profesora Sergeja Bubnovska atveseļošanās kursiem Maskavā, kur akcents likts uz ikdienā mazāk nodarbināto muskuļu stiprināšanu un atjaunošanu.

Mazliet atstatus – neliela piezīmju burtnīciņa, kurā pusotra mēneša garumā veikti ikdienas ieraksti par atveseļošanās gaitu. Pirmā atskaite – 2014. gada 13. janvārī, dienā, kad Anita guva smagu mugurkaula traumu. Ārstēšanās procesā viņa atteicās no operācijas, bet izmantoja alternatīvas – bezmedikamentu – veselības atgūšanas metodes.

– Sāksim sarunu tieši no tā liktenīgā brīža, kad tavā dienasgrāmatā tapa pirmais ieraksts. Kas toreiz notika?

– Bija pirmdienas vakars. Kā parasti, no darba atgriezos vēlu. Otrdienās man jāvada pirts nodarbības, tāpēc kāpu uz bēniņiem pēc slotām – naktī tām jāizmirkst. Līdzās pieslienamajām trepēm biju nolikusi āra apavus. Nepamanīju, ka kūstošā sniega ūdens pakļuvis zem kāpņu balstiem. Trepes sāka slīdēt, un es tām līdzi. Rokās joprojām turēju slotu klēpi, tāpēc kritiens sanāca ļoti neveiksmīgs. Kad šoks pierima, zvanīju savam bijušajam pasniedzējam, profesoram Alvim Paeglītim: es tikko nokritu no bēniņiem, ko darīt? Viņš atbildēja, lai tūlīt saucu ātros. Veicot mugurkaula magnētisko rezonansi, konstatēja jostas otrā skriemeļa kompresijas lūzumu.

– Vēl nesen publiskajā telpā biji dalījusies sajūsmā par Sergeja Bubnovska centrā iepazītās metodes – kineziterapijas – piedāvātajām iespējām kustībspēju atgūšanā pat pēc ļoti smagām traumām. Palīdzot cilvēkiem, Maskavā iegādātos trenažierus veiksmīgi izmantoji arī savā privātpraksē. Pēkšņi nepieciešamība metodes efektivitāti pārbaudīt uz savas ādas! Uztvēri to kā likteņa ironiju?

– Pirmā reakcija, uzzinot, ka savainots mugurkauls, – tiešām apraudājos. Visā, ko daru, es taču ielieku sirdi. Pēc jaunajiem trenažieriem cilvēki burtiski bariem laužas. Viss bija tik labi salicies, lai darbotos pati un dotu labumu citiem, bet pēkšņi – stop! Taču uz šādiem pārbaudījumiem esmu iemācījusies palūkoties no tā skatu punkta, ka viss, kas ar cilvēku notiek, tomēr ir uz labu. Tāpēc drīz nomierinājos un sāku lietišķi aptvert stāvokli. Pirmais, ko sapratu, – tradicionālais slimnīcas režīms man neder. Tur ir tā: lai nesāp – špricīte, lai varētu labāk aizmigt – ripiņa. Bubnovska principos iegravēts: kamēr muskulis sāp, tas ir dzīvs un spējīgs uz pašatjaunošanos, savukārt apdullināšana ar pretsāpju medikamentiem šo spēju novājina vai pat iznīcina. Es no šiem līdzekļiem atteicos. Man līdzi bija gela maisiņi. Tiklīdz to saturs uz ķermeņa atkusa, lūdzu sanitāru ielikt paciņas ledusskapī un sasaldēt atkal. Aukstuma radītais šoks izdala gan atsāpinošas vielas, gan mudina organisma iekšējo ķīmisko laboratoriju izstrādāt proteīnus cīņai pret iekaisumu.

Lai mugurkaulu sakārtotu, man tika piedāvāti vairāki varianti. Pirmais – operācija, kuras laikā, savelkot ar metāla stienīšiem, sastiprinātu pirmos trīs skriemeļus. Pārliekot prātā gan fizioterapijas studijās iegūtās zināšanas, gan Bubnovska kursos gūto informāciju par muskuļu spēju atjaunoties, no šādas savilkšanas nolēmu atteikties. Otrais bija ieteikums traumēto skriemeli piepildīt ar īpašu cementu. Zvanīju pazīstamiem mediķiem, lai gūtu pēc iespējas lielāku skaidrību par šo manipulāciju. Izanalizējusi uzzināto, pievienojos viedoklim, ka tā ir jauna metode, kas vēl nav droša no pārsteigumiem, turklāt vairāk piemērota osteopātiskiem lūzumiem, kad svarīgākais ir mugurkaulu nofiksēt, nevis saglabāt tā lokanumu.

Pirmdien kritiens, bet jau ceturtdien ar līdzdotu norādi – gulēt tikai uz vēdera vai muguras, vertikalizējoties lietot ortozi un pēc diviem mēnešiem ierasties pie ģimenes ārsta! – biju mājās. Ļoti iespējams, parakstoties par atteikšanos no operācijas, radīju priekšstatu par ambiciozu cilvēku, kurš nespēj novērtēt par sevi gudrāku speciālistu labo gribu, piedāvājot kvalificētu medicīnisko palīdzību. Mani apsvērumi nevienu neinteresēja.

– Turpināji pašdarbību?

– Mājās bērni bija visu sagatavojuši, lai nevajadzētu kustināt ne pirkstiņu, tāpēc tajā dienā vēl izturējos mierīgi, bet jau nākamajā sāku rosīties. Vispirms četrrāpus uzkopu māju ar mitru lupatiņu, tad ierīvēju grīdas ar vasku. Pirmajās trijās dienās izmantoju arī ar aukstu ūdeni pildītu vannu, kur sāpju uzliesmojuma brīžos iegremdējos ar visu ķermeni, arī galvu. Tad secināju, ka medicīniskās literatūras plauktā ir arī Bubnovska grāmata Rehabilitācija pēc mugurkaula traumas. Un pielikums ar tieši manam gadījumam piemērotu informāciju – jostas skriemeļa kompresijas lūzuma analīzi. Un uzsvērumu, ka galvenais ir pēc iespējas ātrāk sākt kāju stiprināšanu. Bija doti vingrinājumi, kā tas darāms. Drošības pēc piezvanīju arī uz Maskavu un izrunājos ar dakteri, kura bija ar mani strādājusi kursu laikā. Jautāju, kad var sākt šos vingrinājumus. Atbilde bija: jau jāsāk.

Sākumā iztiku ar drēbju skapī iestiprinātiem gumijas amortizatoriem, bet jau nākamajā pirmdienā iespīlēju sevi ortozē un prom pie saviem trenažieriem. Darbošanās – tikai guļus, nodrošinot slodzi kājām, jo muguru ārstē kājas. Traumas brīdī savilkto, bet joprojām neatslābināto muskuļu pilnvērtīgu darbošanos vajadzēja panākt caur sāpēm, ko kritiena brīdī uz dibena izveidojusies milzīgā hematoma vēl vairāk pastiprināja. Tās palīdzēja pārvarēt aukstuma maisiņi. Piekrītu Bubnovskim: no sāpēm nevajag baidīties, jo tās ir draudzenes, kas paskaidro, kā organisms jūtas. Ziņo, kurā vietā tas sauc pēc palīdzības.

Pēc pirmās trenažieru pirmdienas nolēmu, ka laiks uzmundrināt arī asinsriti. Izlaidusi tikai vienu otrdienu, meitas pavadībā ierados pirtī. Protams, atļāvos pavisam vieglu pakarsēšanos un ļoti saudzīgu kontrastu terapiju, taču labsajūtas lādiņu arī šī pusotra stunda deva pamatīgu. Turpmāk – regulāra vingrošana ar trenažieri. Arī vizīte pie manuālā terapeita un osteopāta.

– Vai atceries pirmo reizi, kad vairs nebija jādomā par traumu?

– Pirmā lielā uzvara bija 19. februārī, kad, braucot uz trenažieru zāli, pie mašīnas stūres sēdēju pati. Marta sākumā aizgāju uz draudzenes dzimšanas dienu. Ar visu ortozi, pāri pančo. Kad dejojot pacēlu roku, partneris iesmējās: ko, tā baltā maliņa nemaz nav stilīga josta? Sapratu, ka psiholoģiski no traumas smaguma esmu laukā. Bet pilnīgi noslēgusi ar to rēķinus jutos tikai pēc kārtīgas izvalsēšanās Ģildē, kad biju aizgājusi līdzi draudzenei, kura šad tad iet uz turieni padejot. Beidzot ar mani viss kārtībā. Mugura tur!

– Mainīji arī dienas režīmu un sadzīves ieradumus?

– Kopš traumas uzreiz pēc pamošanās – aukstuma procedūra. Tad vingrošana, rāpošana. Pirms došanās uz darbu cenšos izbrīvēt kādu stundiņu arī panūjošanai – aktīva atrašanās vaigā gaisā stiprina imunitāti. Pārspīlēti intensīvo slodzi, kādai vienmēr tiku sevi pakļāvusi darbā, tagad cenšos mazināt, sadalot uzdevumus ar palīgiem.

– Grāmatnīcās parasti mēdzu ielūkoties alternatīvās un netradicionālās medicīnas izdevumu stendos – laikam jau tā ir zemapziņas reakcija pret to ārstniecības veidu, kas balstīts uz agresīviem medikamentiem un ko izbaudīju bērnībā. Šādu interesi uzturēja vēl dažas veselības problēmas, arī negadījumā savainotais celis. Ārsti, pie kuriem vērsos, bija vienisprātis: lai novērstu kairinājumu, ko celī rada pārplīsušais menisks, jāveic artroskopija. Es no operācijas spītīgi atteicos un visu laiku meklēju citu, neķirurģisku, iespēju, kā locītavu sakārtot. Tas pat bija viens no iemesliem, kāpēc iestājos fizioterapeitos. Ar savu problēmu biju iemācījusies sadzīvot, bet, tiklīdz kritiens vai uzsitiens, celis izslīdēja. Es tam viegli uzsitu un iebīdīju atpakaļ. Reiz tomēr avārija notika īpaši nepiemērotā situācijā – klusuma meditācijas laikā, ilgstoši atrodoties jogas pozā. Kad pasākums bija beidzies, celis jau bija uztūcis un sāpīgs. Ar apņemšanos situāciju beidzot atrisināt atkal ieklīdu grāmatnīcā un uzdūros brošūrai Sāp ceļi; ko darīt? Autora uzvārds neko neizteica, toties profesionalitāti apliecinošie tituli viesa uzticību: Sergejs Bubnovskis – profesors, medicīnas doktors, veselības atgūšanas centra vadītājs Maskavā, cilvēks, kurš spējis atveseļoties pēc smagas autoavārijas.

Grāmatu izlasījusi, sapratu, ka tā ir man adresēta informācija. Sāku studēt izvirzīto bezmedikamento atveseļošanās teoriju, iegādājos arī citus viņa darbus. Uzzināju gan par trenažieriem visu muskuļu grupu, arī sīko un dziļo muskuļu, vingrināšanai, gan par iespējām vingrinājumus veikt mājas apstākļos, izmantojot elastīgās gumijas. Iedegos. Pēc grāmatas sniegtajiem aprakstiem izveidoju gumijas amortizatorus ar iestiprinātām karabīnītēm. Nodarbībās ar pacientiem pārliecinājos par šāda aprīkojuma efektivitāti. Arī mana ceļa stāvoklis strauji uzlabojās. Lai iepazītos ar šo metodi vēl pamatīgāk, aizrakstīju uz Bubnovska centru vēstuli un pieteicos uz atveseļošanās kursiem. Maskavā biju divas reizes. Apguvu darbu ar trenažieriem un iegādājos tos arī savai privātpraksei. Esmu pārliecināta, ka arī pēc šīs traumas tik ātra atgriešanās iepriekšējās fiziskajās aktivitātēs bija iespējama tāpēc, ka regulārie vingrinājumi bija nodrošinājuši muskuļiem labu kondīciju. Lai cik neticami, man tagad enerģijas ir pat vairāk, pietiek pat tādām aktivitātēm, kas agrāk nesaistīja.

– Nūjošana, pirtslietas, veselīga dzīvesveida nometņu organizēšana, konsultācijas, kā uzlabot stāju... Kas vēl?

– Jau gandrīz gadu mācos viscerāli manuālo terapiju pie profesora Alvja Eglīša. Viņš ar savām zināšanām man daudz palīdzēja arī atveseļošanās procesā.

Bet mans jaunākais atklājums – Argentīnas tango. Tiklīdz uzzināju, ka blakus manai trenažieru zālei ir deju studija, sadūšojos pieteikties. Jau pirmajās nodarbībās sapratu, ka šī deja nav tikai ķermeņa valodā pausta improvizācija par dvēseles nepieciešamību lidot, bet arī iespēja veidot stāju un stiprināt muskuļus. Tango ir svarīgi turēt augumu tā, lai, pārnesot svaru, varētu spēlēties ar sava ķermeņa asi. Galvenā ir nevis atšautā astīte, bet tāda iegurņa pozicionēšana, kad visa slodze turas uz krustiem.

Nākamais jaunums – aptvērusi, ka mana pensija nebūs lielāka par 100 eiro, atsāku darboties Austrālijā reģistrētā investīciju kompānijā GRAWE, kuras piedāvātais produkts domāts ģimenes sociālajai aizsardzībai un privātā pensiju fonda uzkrājumu veidošanai. Kādreiz ar šo 1827. gadā dibināto kompāniju jau biju noslēgusi dzīvības apdrošināšanas līgumu uz piecpadsmit gadiem. Kad tā darbības laiks beidzās, saņemtā prēmija izrādījās īsts glābšanas riņķis šķietamā finansiālā bezizejā, tāpēc atkal uzmeklēju šo kompāniju un pieņēmu uzaicinājumu sadarbību turpināt. Mans uzdevums – ne tikai pašai būt šajā apritē, bet piedāvāt kompānijas pakalpojumus arī cilvēkiem, kas man uzticas. Konsultantiem tiek rīkoti interesanti semināri, kuros notiek gan mācīšanās, gan iespējams atpūsties. Tik komfortablus apstākļus saviem ceļojumiem pati neizvēlētos, bet kāpēc neizmantot iespēju?

– Kas tā par finansiālu bezizeju, ko nupat pieminēji?

– Viena no tām lappusēm manā dzīvē, ko cenšos pāršķirstīt pēc iespējas retāk. Virsraksts varētu būt – mana karma. Ar bijušo vīru, abu bērnu tēvu, pēc piecpadsmit gadu kopdzīves izšķīrāmies, jo jutām, ka attīstāmies pārāk atšķirīgos virzienos. Jaunie apstākļi modināja manī cīnītājas garu – pierādīt sevi. Mācījos, organizēju dažādus kursus, piemēram, svešvalodu apguves, fizikas un matemātikas zināšanu padziļināšanas. No jaunu attiecību dibināšanas apzināti atteicos, jo bērniem tieši tajā laikā bija sācies spurainais pusaudžu vecums, tāpēc man bija svarīgi saglabāt ar viņiem labas attiecības. Tikai tad, kad abi jau bija no mājām prom, – Dita pēc vidusskolas beigšanas aizbrauca uz Angliju, un Ainārs aizgāja dzīvoja citur –, biju gatava ķerties klāt privātās dzīves kārtošanai. Diemžēl vīrietis, kuram ļāvu ienākt savā pasaulē, sagādāja tādu triecienu, no kura tikai nesen esmu atguvusies.

– Ko viņš tik nekrietnu izdarīja?

– Bija tikko kā atgriezies no ārzemēm. Maks tukšs, bet galva pilna ideju. Gribēja veidot savu biznesu, būvējot ātri un lēti uzceļamas koka statņu mājas. Tajā brīsniņā valsts ekonomika veica savu skrējienu pa īstākajiem krievu kalniņiem, kaut jauno iespēju izmantošanai neviens nebija gatavs. Gāja vaļā viegli dabūjamo kredītu bums. Viņš pie Ķeguma bija noskatījis zemes pleķi, lūdza mani paņemt kredītu, tad zemi ieķīlāja, lai dabūtu jaunu aizdevumu. Šajās aktivitātēs – būvējot, pārdodot, ieķīlājot un uz lieliem procentiem no jauna aizņemoties – es iekšā nejaucos. Pat tad ne, kad viņš lūdza mani kļūt par galvotāju kādam finansiālajam darījumam. Man tajā laikā savu rūpju pietika – biju sākusi padziļināti pievērsties organisma pašatveseļošanās un pašsakārtošanās resursu izzināšanai, apgūt pirtslietas, organizēt vēderdejošanas nometnes. Sapratusi, ka bez zināšanām medicīnā šādas aktivitātes ir tikai pašdarbība, iestājos Sporta pedagoģijas akadēmijā – apgūt fizioterapiju.

Brīdī, kad studijas tuvojās beigām, sākās krīze. Mans vīrietis tikai vainīgi noplātīja rokas: situācija ir tāda, kāda ir, man naudas nav. Un pazuda nezināmā virzienā. Bet kredīti bija palikuši. Un viņa apkrāptie cilvēki arī. Kredītu atprasītāji sāka vajāt mani, jo biju taču viena no galvotājām. Šis trieciens – beidzamā studiju gada pavasarī.

Joprojām esmu pateicīga saviem bērniem un draugiem, kuri gan aizdeva naudu, gan iedrošināja nenolaist rokas, gan palīdzēja meklēt juridisku situācijas risinājumu. Vienu māju pārdevu par kredīta vērtību, otru izdevās izīrēt, bet sevišķi jūtamu atspaidu deva no investīciju kompānijas saņemtā apdrošinājuma summa. Tikai tagad parādu žņaugi beidzot ir tikpat kā atraisīti.

– Ir lietas, kas vienkārši notiek, lai mēs, ejot tām cauri, taptu gudrāki, redzīgāki, jūtīgāki. Lai pat visdrūmākajās situācijās nenolaistu rokas, bet mēģinātu ieraudzīt arī kādu gaismas zibsnīti.

– Un tādu uzspīdināja nākamās attiecības?

– Tā bija – dzīves vissmagākajā posmā, brīdī, kad man turklāt bija pienākusi pusgadsimta jubileja, negaidīti izbaudīju īsti romantisku laimes brīdi. Dzimšanas dienas dāvanā meita man pasniedza ceļazīmi uz kūrortu Dominikas Republikā. Saņēmos un, visu drūmo atstājusi mājās, baudīju skaisto dabu un iespēju atslēgt domas no ikdienas raizēm. Rīta skrējieni, dejas, teniss, peldēšanās. Vakarā pirms pašas prombraukšanas pēkšņi notvēru kāda ļoti patīkama kunga vērīgo skatienu. Tikko kā esot ieradies. Diemžēl man uz viņa uzmanības apliecinājumiem atlika vienīgi bikli atsmaidīt – tolaik vēl angliski nepratu. Iepazīšanās notika ar zīmēm, turpmākā saruna – ar meitas palīdzību. Deivids, profesors datordizaina jomā, bija no Kanādas. Inteliģents, labsirdīgs, muzikāls, staltu stāju, labi situēts. Un, kā vēlāk atzinās, iemīlējies manī no pirmā acu skatiena. Mūsu kūrorta romāns turpinājās skaipā, sazinoties ar tulkošanas programmas palīdzību. Divreiz biju pie viņa Toronto, viņš trīsreiz ieradās pie manis Latvijā. Apspriežot iespējas būt kopā, sapratām, ka Deivids Latvijā sev vietu neatrastu, lai kā arī priecājās par mūsu zemi. Tātad atlika tikai viena iespēja – man pārcelties pie viņa. Toreiz smējos: tūlīt sāksies mana trešā augstskola, tās nosaukums – ļaut vīrietim iet pa priekšu.

Šo ieceri īstenot neizdevās. Laikus sapratu, ka palikšana svešajā zemē vērstos pret manu būtību, jo atņemtu galveno, uz ko esmu gājusi, rūpēties par tīru vidi veselam ķermenim. Deivida daudzdzīvokļu augstceltne atrodas it kā ekskluzīvā Toronto vietā pie paša ezera, bet svaigu gaisu telpās nodrošina tikai kondicionieri. Mājā visur sintētiskie paklāji. Vannas istabas cienījamākajā vietā plaša aromatizēto ziepju, gelu un šampūnu izlase, kas tiek bagātīgi lietota, naktsskapīša atvilktnē – antidepresanti. Lai tiktu vaļā no dienas stresa, pie vakariņām cilvēkam nepieciešams izdzert glāzi vīna, jo, lai izkļūtu no pilsētas un pirms gulētiešanas relaksētos svaigā gaisā, vajadzīga vismaz stunda. Man, kurai ziepju vietā jau vairāk nekā divdesmit gadus ir tīrs ūdens, skrubītis un masāžas cimdiņš, pa vaļējo logu skatās istabā ziedoši ceriņi, bēniņos smaržo pirtsslotas un ciešu miegu nodrošina nūju pāris, no šā uzbrūkošā ķīmijas aromāta pēc dažām dienām sākās galvassāpes. Ar ko gan es piepildītu savu laiku te, kur nav ne mana interesantā darba, ne mīļo cilvēku, ne dabas kā ikdienas nepieciešamības?

Viņš par manu lēmumu turpināt katram savu ceļu bija sarūgtināts un sāpināts. Tomēr joprojām sirdī saku savam hromatiskajam draugam paldies par to, ka krīzes momentā viņš lika man atplaukt un uzziedēt. Mudināja mācīties angļu valodu – vismaz sarunu līmenī. Lika pamatīgāk apgūt darbu ar datoru. Un atgādināja, ka neviena sastapšanās nav zaudējums, tikai solis tuvāk skaidrībai ar sevi.

– Ko par sevi esi noskaidrojusi – ka esi tik pašpietiekama, lai otrs cilvēks līdzās nemaz nebūtu vajadzīgs?

– Cilvēki blakus – draugi, tuvinieki, domubiedri – tie man ļoti vajadzīgi, un īpaši tas attiecas uz bērniem. Tik daudz gandarījuma kā laimes un mīlestības sajūta, ka bērns ir daļa no tevis – nāk no tevis, turpina tevi, bet vienlaikus iet savu ceļu, jo pieder pasaulei –, nekas cits nesniedz. Pavisam citādi ir attiecībās ar vīrieti. Pusmūžā līdzīgs meklē līdzīgo gan dzīves kvalitātē, gan interesēs un iespējās. Man vīrietis nepieciešams kā draugs, kā cilvēks, ar kuru varu dalīties, sevi nevis zaudējot, bet papildinot. Lai veidotu kvalitatīvas attiecības, jāprot pieņemt un mainīties. Zinu, ka mans trūkums ir neprasme pieņemt. To patlaban mācos – sadzirdēt otru sajūtu līmenī. No kustībām, no kopā būšanas. No attieksmes.

– Veselība nav viss, bet viss bez veselības nav nekas. Tieši par to runāšu 3 x 3 nometnē, kur jau vairākus gadus esmu uzaicināta vadīt nodarbības. Šīs vasaras tēma – Mana veselība – mana atbildība. Dalīšos savā pieredzē par iekšējo un ārējo sakārtotību, bet labi saprotu, ka visiem mans piegājiens nederēs. Tas ir gluži normāli, ka vieniem šāda sakārtotība saistās ar pucēšanos, krāsošanos, perfektu frizūru, citiem ar komforta aprīkojumu un dārgiem SPA, bet to, kam svarīgāks iekšējais miers, smaids sejā un vingras locītavas, ir krietni mazāk. Tomēr to uzsvēršu, ka tieši paaugstināts komforts mudina cilvēku kļūt slinkam, nepiepūlēties ar sevis sakārtošanu, bet uzskatīt, ka gandrīz visu var nopirkt par naudu. Tā gandrīz vienmēr izrādās tukša loze.

Tāpēc galvenais – atrast savu īsto pozīciju. Kā dejojot tango. Kā izdzīvojot tautasdziesmu. Atceros, vēl nesen, ja man prasīja noskaitīt pirmo prātā ienākušo dainu, braši skandēju: Div' pļaviņas es nopļāvu. Taču tagad man gribas citu moto: Lai es gāju, kur es gāju,/Droši gāju dziedādama./Iznesīga man gaitiņa,/Skaidra, ērta valodiņa. Darbs nepieciešams, lai varētu sev daudz ko atļauties, bet dzīvē noteikti jāatrod laiks baudīt darba augļus, priekam par sevi. Par to, ka ķermenis ir kā skaisti sakārtota māja, kurā dvēselei labi dzīvot.

Selga Amata žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris