Patiesība par svaigi krāsotām sienām - vai tiešām tās nav savienojamas ar labu veselību?
Zinātnieki nevienu no krāsām nav atzinuši par pilnībā nekaitīgu. Vēl gan pēta, kā tieši vielas, kas izgaro no krāsām, kaitē cilvēka organismam. Vai tiešām veselība un svaigi krāsotas sienas ir nesavienojamas lietas?
Paliek asinīs un smadzenēs?
Pārāk liela gaistošo organisko savienojumu daudzuma ieelpošana var izraisīt vairākas veselības problēmas, sākot no galvassāpēm un reiboņiem līdz iesnām un acu niezei. Daži GOS var arī radīt nervu sistēmas un orgānu bojājumus. Kādā pētījumā atklāts, ka topošās mātes pakļautība atsevišķiem gaistošajiem organiskajiem savienojumiem, kas ir krāsās, var palielināt risku, ka bērns piedzims ar mazu svaru, un tas savukārt draud ar mazuļa aizkavētu attīstību vai mācīšanās traucējumiem.
Kā šie savienojumi spēj paveikt tik ļaunus darbus mūsu organismā, un kāpēc netiek laikus izvadīti? Diemžēl zinātnieki vēl tikai mēģina izprast GOS ierosinātos procesus ķermenī, tāpēc viennozīmīgas atbildes nav. Taču pētnieki atklājuši, ka daži gaistošie organiskie savienojumi var nonākt asinīs, kad bijuši kontaktā ar ādu, vai cilvēki, kas ir pakļauti gaistošo organisko savienojumu ietekmei, tos ieelpojuši, un šīs vielas var uzkrāties smadzenēs vai citos orgānos.
Vēl arī zināms, ka aknas spēj sašķelt dažas no šīm ķimikālijām blakusproduktos, kuri savukārt var saistīties un potenciāli mijiedarboties ar šūnas ģenētisko materiālu.
Kāds pētījums bija veltīts šķīdinātāju, tostarp benzola, neiropatoloģiskajam efektam uz cilvēku centrālo nervu sistēmu, kuri bija pakļauti saskarei ar šķīdinātājiem savā darbavietā. Atklāts, ka katra indes kategorija atšķirīgi ietekmē cilvēka ķermeni un jo sevišķi – centrālās nervu sistēmas dažādus rajonus: vienas indes iznīcina neironu šūnas, citas bojā konkrētas vietas nervu sistēmā. Klasisks piemērs ir fakts, ka tvana gāze (oglekļa monoksīds) var iznīcināt bazālos ganglijus – smadzeņu kodolus.
Pētījumā secināts: “Ja ir plaša pakļautība, indivīdi var iegūt šķīdinātāju ierosinātu jeb hroniski toksisku encefalopātiju. Lai gan nav vēl noskaidrots, kā centrālo nervu sistēmu bojā katrs atsevišķs šķīdinātāja tips atkarībā no tā, cik ilgi cilvēks tam bijis pakļauts, parādījās kopīgas iezīmes (piemēram, kognitīvi, uzvedības un emocionāli traucējumi). Līdz šim darbavietā iegūtu hroniski toksisku encefalopātiju neuzskatīja par progresējošu, ja pakļautība šķīdinātājiem tika pārtraukta. Tomēr pierādījumi liecina, ka smaga pakļautība pat tad, ja bijusi agrā dzīves posmā, var ietekmēt kognitīvās funkcijas vairākas desmitgades vēlāk.”
Encefalopātija ir psihoorganisks sindroms – patoloģisks stāvoklis, ko radījuši organiski galvas smadzeņu bojājumi. Hroniskās toksiskās encefalopātijas piemērs var būt arī alkoholisms. Cilvēkiem, kam ir hroniskā toksiskā encefalopātija, visbiežāk novērojami kognitīvi traucējumi, kas skar uzmanību, atmiņu, informācijas apstrādes ātrumu, abstrakto domāšanu, smalkās motorikas veiktspēju. Klīniskos gadījumos simptomi ir šādi: depresija, motivācijas trūkums, nogurums, personības izmaiņas, impulsivitāte, afekta labilitāte, intereses zudums par ikdienas aktivitātēm.
Nobeigumā iepriekšminētā pētījuma autori pat ierosina apsvērt iespēju pārskatīt hroniskās toksiskās encefalopātijas diagnosticēšanas kritērijus – tajos vajadzētu iekļaut jautājumu par pacienta iespējamo pakļautību šķīdinātājiem kādā no viņa dzīves posmiem. Tas vedina domāt, ka krāsu un šķīdinātāju gaistošo organisko savienojumu kaitīgais efekts patiesībā līdz galam nemaz nav apjausts un novērtēts.
