"Biju drošs, ka man ir vismaz viena paveida vēzis!" atzīst Kaspars. Kas notiek hipohondriķa prātā?

„Mani vecāki bija ļoti optimistiski. Atceros, viņi jokoja, ka droši vien būšu ārsts, jo ļoti interesējos par dažādām slimībām,” stāsta Kaspars. Šobrīd viņš tuvojas saviem trīsdesmit, bet profesija nebūt nav saistīta ar medicīnu. Kaspars istudējis ekonomiku un pašlaik strādā par mārketinga menedžeri, taču bērnības apsēstība ar dažādām veselības problēmām un viņa ķermeni, kā izrādījies, bijusi agrīna pazīme hipohondrijai – sarežģītai psihiskai kaitei ar kuru jaunietis vēl pavisam nesen saskāries atkārtoti.

„Vēzis. Atceros, ka ar šo vārdu šad tad traucēju vecākus jau bērnībā. Bieži stāstīju mammai, ka man tas varētu būt, taču neatceros, kur vispār uzzināju par šo slimību. Pusaudža gados pārgāja šī mānija,” atminas puisis. Vecākiem tolaik neesot bijis satraukums, un Kaspara runātais vienkārši uztverts kā daļa no augšanas – kāds no augoša bērna periodiem.

„Nemeklējiet ārsta padomu internetā!”

Taču apsēstība atkal likusi par sevi manīt pirms trīs gadiem, kad puiša dzīvē bijis tukšums – darba trūkums un daudz brīvā laika. „Laikam jau tas viss sākās neilgi pēc zobārsta apmeklējuma. Man ņēma nost zobakmeni, un es atceros, cik priecīgs biju par zobu baltumu pēc tam. Kādā zobu tīrīšanas reizē sataustīju tādu kā pumpu pie smaganām, un tas lika aizdomāties. Kā traks meklēju „googlē” visu par pumpām mutē,” Kaspars atzīst, ka uz to viņu pamudinājusi neapmierinātība, ka tikko kā uzspodrināto mutes dobumu sabojājusi kaut kāda pumpa.

„Internetā bija rakstīts, ka, visticamāk, esmu vienkārši apsaldējies. Taču beigās tika īsi pateikts – nevarot arī izslēgt iespēju, ka šī ir mutes vēža pazīme un drošības labad nenāktu par ļaunu aiziet pie ārsta,” piebilst puisis.

Ar to arī atgriezušās puiša nepārvaramās bailes no nāvējošām, neārstējamām slimībām, visbiežāk tieši no vēža. „Kopš tās reizes esmu pats sev pilnīgi bez racionāla iemesla „diagnosticējis” sēklinieku vēzi, vairākus ādas vēžus un smadzeņu audzēju. Bija arī periods, kad gāju pie ārstiem bailēs par B un C hepatīta. Analīzes, protams, vienmēr bija tīras,” stāsta Kaspars. Puisis atklāj, ka reizēm vairākās stundas dienā pavadījis internetā, cītīgi lasot par visdrausmīgākajām kaitēm un pārliecināti velkot paralēles ar savu ķermeni.

Šādas spēcīgas pārliecības ne reizi vien aizvedušas Kasparu gan līdz izmisuma slieksnim, gan arī līdz visdažādāko ārstu kabinetu durvīm, liekot, reizēm pat atkārtoti, iztērēt naudu nevajadzīgām medicīnas procedūrām un konsultācijām. „Esmu gandrīz pilnībā drošs, ka lielākā daļa ārstu, kurus apciemoju, konsultācijas beigās atpazina manī hipohondriķi.

Tās piezīmes un replikas, ko dzirdēju, lika man nojaust, ka viņi mani neuztver nopietni: visas otrās vizītes parasti ilga ne vairāk kā 5 minūtes. Reiz biju pie kādas dermatoloģes cienījamā vecumā. Viņai bija izteikts krievu akcents, taču es intensīvi stāstīju visas sīkākās detaļas par TO  izsitumu uz labā gurna, kas vienu dienu pēkšņi parādījās. Vienā brīdī viņa ar savu trūcīgo latviešu valodu vairs nespēja mani pārtraukt un vienkārši izmeta – labi, tu taču pats visu esi izdomājis!” smīnot atceras Kaspars. Viņš stāsta, ka šī apmeklējuma laikā  izsitums uz ādas ātri vien atzīts par nekaitīgu dzimumzīmi, nevis kā lasīts  internetā – iespējams ādas vēzis pirmajā stadijā.

Netic ārstu teiktajam

Kaspars nenoliedz, ka pēc ārsta apmeklējuma vienmēr pārņem viegla eiforijas sajūta: „Gājiens uz slimnīcu sagādā kaut ko līdzīgu adrenalīna pieplūdumam, savukārt, saņemot labas ziņas, ka ar mani viss kārtībā, jūtos tā, it kā nāktu no ilgas un kvalitatīvas masāžas.”

Labas veselības sajūta gan esot ļoti trausla un nenoturīga, jo, kā apgalvo Kaspars, pēc dažām dienām, reizēm pat stundām, iestājas cita fāze – jebkuru ārstu argumentu noliegšana. „Tas ir vienkārši drausmīgi. Pēc neilga laika tu saproti, ka sāc racionalizēt savu murgaino domāšanu un apstrīdēt kvalificētu mediķu teikto – gandrīz vienmēr sanāk atrast argumentus, kādēļ ārsts varētu būt kļūdījies. Tā ir šausmīga bezpalīdzības sajūta, tu esi nonācis kāda ļauna spēka varā un nespēj pat šo ļaunumu tā īsti sataustīt,” runā puisis.

Vēlāk noticis negaidīts pavērsiens – Kaspars, sērfojot internetā, uzdūries kārtējai lapai, kurā aprakstīta visu Kaspara iedomāto slimību sakne, hipohondrija. „Gandrīz vai sāku skaļi smieties, kad sev tik ierastajā veidā izlasīju slimības aprakstu. Viss, itin viss atbilda tam, ko es tobrīd savā dzīvē biju ievārījis. Neskaitāmas vizītes pie ārstiem, pastāvīgs stress, sevis nolemšana un bailes no dzīves ar neārstējamu kaiti – pat samierināšanās ar smagām slimībām, kuru man nemaz nebija. Principa pēc nekad neesmu bijis pie psihologa, taču man nav ne mazāko šaubu, ka biju hipohondriķis visai smagā stadijā.”

Izdziedina aktīvs dzīvesveids

„Kopumā šis periods ilga apmēram vienu gadu. Tiešām nevaru paskaidrot, kā un kāpēc tas beidzās. Iespējams, tieši tāpēc, ka beidzot sapratu – vaina ir manā prātā. Konstatēju, ka arvien mazāk laika pavadu pie spoguļa, pētot savu ķermeni. Iespējams, ka mani no šī murga paglāba arī papildus pienākumi jaunajā darbā – bija ļoti maz laika koncentrēties kam citam.

Turklāt pēc kāda laika man parādījās jauna draudzene. Pieļauju, ka bezdarbība un garlaicība, kas bija pirms tam, noveda pie manas apsēstības saasināšanās,” spriež puisis.  Patlaban Kaspars atkal dzīvo viens un viņam nav romantisku attiecību, taču puisis ir apņēmības pilns nepieļaut tukšuma periodus dzīvē: „Izejot tam cauri, esmu sapratis, ka man nedrīkst būt garlaicīgi. Cenšos sevi nodarbināt ar kaut ko lietderīgu – sportoju, veltu daudz laika darbam un nesūdzos par virsstundām. Manuprāt, aktīvs dzīvesveids tik tiešām ir labākās zāles pret psiholoģiskām kaitēm Man arī bērnībā vienmēr ir bijis aktīvs prāts un šādi cilvēki laikam nevar atrasties dīkstāvē, citādi sākas problēmas.”