Ekskluzīvi par pirmo nedēļu Pekinā pēc koronavīrusa izplatīšanās. Latviete Evisa: "Šis laiks iemāca pārvērtēt vērtības"

Evisa stāsta, ka par pirmajiem saslimšanas gadījumiem ar koronavīrusu bija dzirdēts jau pērnā gada decembrī, taču tā īsti tam nepievērsa īpašu uzmanību. Tas arī bija laiks, kad viņa izceļoja no Pekinas un jutās droši.

Ķīnas galvaspilsētā Evisa atgriezās janvāra pašā divdesmito datumu sākumā, kad lidmašīnā tikai viens pasažieris bija sejas maskā un Pekinā bija apstiprināti tikai divi saslimšanas gadījumi ar koronavīrusu. „Bija sava veida bažas, bet tobrīd vēl neviens neiedomājās, kā tas mainīs dzīvi jau pēc dažām dienām…” viņa saka. Lūk, viņas stāsts.

“Sākumā uznāca panikas lēkme un neskaidrība, kā rīkoties”

“22. janvārī sapratu, ka ir jānopērk maska un jāpārvietojas pa pilsētu tajā, manu uzmanību piesaistīja fakts, ka tajā rītā vēl bija iespējams pasūtīt maskas no aptiekas, kuras arī biju „ielikusi grozā”, taču pēcpusdienā tas vairs nebija iespējams. Devos uz tuvāko aptieku un masku dabūju, taču nekad nebūtu iedomājusies, ka tā arī bija pēdējā reize tajā nedēļā, kad “onlainā” vai aptiekās redzēju pieejamas maskas. Tāpat ļoti ātri tika izpirkti roku dezinfekcijas līdzekļi. Svarīgas ziņas Ķīnā izplatās ļoti ātri, ņemot vērā, ka nebiju vēl šai situācijai pievērsusi pastiprinātu uzmanību, nezināju, ka šīs preces ir jāiepērk, pašas vaina un mācība turpmākajai dzīvei. Vēl viss sakrita ar to, ka tieši tajā laikā sākās Ķīniešu Jaunais gads, līdz ar to darbs un piegādes bija apturētas, kas ir normāli šim laika posmam, galvaspilsētā cilvēku bija ievērojami mazāk.
 
Kopš 22. janvāra sāku aktīvāk sekot līdzi notikumiem un ziņām. Biedēja, ka saslimušo skaits tik ātri pieaug, taču tas pārsvarā bija tikai Hubei reģionā, vēl aizvien nevarējām iedomāties, ka tuvojas izolācijas pasākumi arī citviet. Svētdienas (26. janvāra) vakarā, iebraucot universitātē, uzmanību pievērsa fakts, ka tālāk par vārtiem taksometru nelaida, mani izlaida no mašīnas un universitātes sargi lika uzrādīt dokumentus, kā arī aizpildīt veidlapas, kas es esmu, uz kurieni dodos. Tajā brīdī jau sāka parādīties pirmās aizdomas, ka skolu drošības apsvērumu dēļ varētu slēgt. Un tomēr, vēl pirmdien, 27. janvārī, brīvi pārvietojos un devos izpētīt situāciju vietējā aptiekā un lielveikalā, nekur nekāda panika nebija vērojama, apmēram 70% cilvēku jau bija maskās, iepirkās kā ierasti, pastiprināti tika izpirktas šķidrās roku ziepes, kā arī dzirdēju cilvēkus jautājam pēc dezinfekcijas līdzekļiem un maskām.
 
Atgriežoties universitātē vēl nodomāju, ka varbūt nākamajā dienā vēlreiz jādodas uz lielveikalu. Sāka izplatīties baumu ziņas par pārtikas trūkumu un straujo cenu kāpumu Hubei provinces centrā – Uhaņā, tobrīd pastiprināti izplatījās viltus ziņas, mēs tikām aicināti sekot līdzi tikai oficiāliem ziņu avotiem, lai neradītu liekas panikas situācijas. Tagad es arī esmu iemācījusies, kā ar viltus ziņu var veicināt neapdomīgas rīcības, tā ir taisnība, ir jāieslēdz loģiskā domāšana un jāpatur vēss prāts krīzes situācijā. 

Taču tās pirmdienas vakarā ap desmitiem vakarā saņēmām ziņu, ka turpmāk skolas teritoriju atstāt ir aizliegts tiem, kas dzīvo kopmītnēs un vēlas šeit palikt. Ja kāds vēlas doties uz mājām, ir jāprasa skolai atļauja, kā arī, ka ziemas brīvlaiks ir pagarināts un jaunais semestra datums tiks izziņots vēlāk, līdz jaunā semestra datumam atgriezties kampusā (studentu pilsētiņā) nedrīkst, tādejādi neienesot vīrusu no ārpuses.
 
Nākamajā dienā saņēmu apstiprinājumu, ka skolas teritoriju atstāt tiešām nedrīkst, ja ir vēlme atgriezties kopmītnēs un turpināt dzīvot šeit līdz jaunā semestra sākumam. Vienlaikus šīs ziņas izplatījās arī citās universitātēs. Pie ieejas kopmītnēs sāka piereģistrēt katru, kurš iziet un ienāk, pie atgriešanās arī mērīja temperatūru un lika nodezinficēt rokas. Ārzemju studentu vidū valdīja apjukums – kur iegādāties nepieciešamās lietas un ūdeni, jo zināms, ka Āzijā pārtikas nolūkos ir vēlams lietot ūdeni no pudelēm.

Tas atkarīgs no universitātes, vai studentu kopmītnēs atļauts gatavot ēst, bet manā skolā tas drošības apsvērumu dēļ nav atļauts. Līdz ar to vienīgā vieta, kur ēst ir skolas ēdnīcā, tā visas brīvdienas funkcionē ierastā režīmā. Pekinā ir dažāda lieluma universitātes un teritorijas, manas skolas teritorija nav īpaši liela, tāpēc, kad sapratu, ka šeit būs jāpavada nezināms laiks bez iespējas iziet ārpus teritorijas, no sākuma uznāca panikas lēkme un neskaidrība – vai tiešām braukt mājās, vai vēl nogaidīt situācijas attīstību, dalījos ar savām sajūtām ar universitāti”.

„Daudz raudāju, jo tas viss, kas šobrīd notiek pasaulē, likās tik netaisnīgi”

“Nenoliegšu, pirmās nedēļas laikā lidojuma laikus uz mājām apskatīju vismaz trīs reizes, runāju ar ģimeni, draugiem un universitāti. Daudz raudāju, jo tas viss, kas šobrīd notiek pasaulē, likās tik netaisnīgi. Skaitļi auga un Pekinā saslimušo skaits jau pieauga līdz 100 cilvēkiem. Diennaktī skaitlis pasaulē pieauga par 2000, tas ļoti biedēja un bija saprotams, ka joku nav.

Lasīju ļoti daudz dažādu ziņu avotu un cilvēku pārdomas, lielākā daļa ārzemnieku izturas ļoti mierīgi, panika nav vērojama vispār, tas nomierināja, ir pastiprināti ieslēgta loģiskā domāšana, kopumā pilsēta funkcionē kā Ķīniešu Jaunā gada laikā ierasts, daļa ārzemnieku tomēr aizbrauca mājās šīs nedēļas laikā. Šobrīd mūsu kopmītnēs ir ap 13 ārzemju studentu un ap 60 cilvēkiem kopumā. Nodibinājām kopīgu “Wechat” (Ķīnas čats) grupu un morāli ik pa laikam viens otru atbalstām. Pirmās dienas šādi būt izolētai bija ļoti grūtas un emocijas ņēma virsroku, jo nekad nebiju to piedzīvojusi iepriekš, arī apjukums par to, cik ilgi šis laika posms ilgs un kā rīkoties pareizi, lai pasargātu sevi un citus cilvēkus. Uz doto brīdi visi gaidām Februāra vidu, tas varētu ieviest kādu skaidrību.

Uz jautājumu, kā mums iegādāties papildus pārtiku un nepieciešamās lietas, saņēmām ziņu, ka speciāli šim īpašajam laikam atvērsies mazais kampusa veikaliņš. Vēlējos nopirkt vairākas piecu litru ūdens pudeles, taču izrādījās, ka iesākumam katrs students dienā drīkst nopirkt vienu lielo pudeli, un vairākas mazākas, lai pietiek visiem studentiem kampusā, līdz atsāksies normālais piegāžu režīms. Jau nākamajās dienās veikaliņa sortiments bija manāmi papildinājies, es redzu, ka pārdevējs dara maksimāli daudz, lai studenti neizjustu liekas neērtības un stresu. Tāpat esmu saņēmusi vairāku cilvēku aicinājumus, ka ja man ir nepieciešams kas no pilsētas, viņi man to sagādās. Ir ļoti liels prieks saņemt šādas ziņas, cilvēki ir iejūtīgi un izpalīdzīgi. Es šobrīd negribētu darīt neko, lai aizvainotu Ķīnas iedzīvotājus, jo tiek darīts tiešām ārkārtīgi daudz, lai vīrusa izplatību apturētu, neērtības cieš visi. Šādas situācijas ļoti daudz ko iemāca nākotnei, liek pārvērtēt savu dzīvi, rodas jaunas atziņas.

Nedaudz vēlāk es arī sapratu, ka manas emocijas bija ņēmušas virsroku, ieslēdzu loģisko domāšanu – vēl taču aizvien pastāv piegādes iespējas no lielveikaliem! Kā man ziņoja draugi no pilsētas, ziņas par pustukšajiem veikaliem, kas rotē ārzemju interneta vietnēs ir baumas. Veikali ir piepildīti ar precēm un svaigiem produktiem, cilvēki iepērkas kā ierasts, šajā ziņā situācija ir normāla, kāda tā būtu arī citu gadu Ķīniešu Jaunā gada brīvdienās. 
 
Pamatojoties uz ziņu avotiem, dažu trūkstošo preču dēļ, vairākas fabrikas atsāka darbu jau brīvdienu laikā, lai saražotu nepieciešamo masku un aizsargtērpu daudzumu, primāri nodrošinot slimnīcu ekipējumu. Jau šajās dienās ziņu avotos lasīju, ka atsevišķi veikali dienā izliek pārdošanā noteiktu daudzumu masku un citu preču, tās jau ir ļoti pozitīvas ziņas”!

Par 25 juaņām var nolīgt personīgo ēdienu piegādātāju

“Runājot par preču piegādēm, šobrīd viss funkcionē ierastā kārtībā, taču daudzviet drošības apsvērumu dēļ piegādes cilvēkus vairs neielaiž daudzdzīvokļu ēku un skolu teritorijās. Principā jau ļoti daudzās dzīvojamās teritorijās svešiniekiem ieeja ir liegta un, manuprāt, tas ir pareizi, tādā veidā mēs jūtamies droši. Piegādes cenas mainās katru dienu, piektdien tās bija salīdzinoši augstas, sestdien atkal zemākas, bet var arī saprast, Ķīniešu Jaunā gada brīvdienu dēļ ļoti daudz darbinieku ir atgriezušies savās mājās. Es pat patiesībā esmu pārsteigta, ka lielā pieprasījuma dēļ, piegādes aizvien tiek nodrošinātas ļoti ātri. 

Tāpat ir mainījušies arī darbalaiki, kādā ziņu avotā lasīju, ka atsevišķi lielveikali Pekinā strādās tikai līdz sešiem vakarā. Pirmajās februāra brīvdienās piegāde no tīkla “Carrefour” lielveikala bija iespējama tikai līdz 14.00. Veikalu piegādes uz skolas teritoriju nav ierobežotas, taču ir jādodas pašiem līdz galvenajiem vārtiem pakaļ precei, saņemot savu pasūtījumu, pamanīju, ka pie skolas teritorijas vārtiem kārtības sargi nodezinficē visus no ārpuses ienākušos iepakojumus, arī manu pārtikas produktu maisu.

Jāpiemin arī interesants jauninājums: īpašā piegāžu aplikācijā ir iespējams sev nolīgt personīgo preču piegādātāju un par 25 juaņām (apmēram 3,20 eiro) iedot viņam vajadzīgo lietu sarakstu un viņš, apstaigājot dažādus veikalus, vajadzīgās lietas piegādās. Man šāda nepieciešamība nav radusies, taču ir patīkami zināt, ka šāda iespēja tagad pastāv.

Vēl interesants jauninājums ir kāda mājaslapa, kurā ievadot sava reisa vai brauciena numuru, ir iespējams uzzināt, vai pēdējā laikā esi ceļojis kopā ar kādu, kurš šobrīd ir inficējies ar koronavīrusu. Manuprāt, arī šāds instruments palīdzēs apturēt vīrusa izplatības ķēdi.

Un tomēr, līdz piektdienas (31. janvāris) pēcpusdienai es nonācu pie secinājuma, ka šis grūtais laiks ir vienkārši jāpārziemo, ir ļoti jāuzmanās, vīruss ir ārkārtīgi lipīgs, taču es uzticos universitātei, ka viņi ir piemērojuši visus iespējamos drošības pasākumus, lai neielaistu vīrusu mūsu teritorijā. Šobrīd kopmītnēs es jūtos droši, nekādas panikas studentu vidū nav, varbūt dažbrīd skumjas par notiekošo, mani draugi un paziņas šobrīd vienkārši sēž mājās, strādā no mājām, mācās, lasa grāmatas, plāno ceļojumus laikam, kad šis laiks būs beidzies. Uzskatu, ka situācija ir droša un esmu pateicīga universitātei, ka tā piemēroja ļoti ātrus drošības pasākumus, lai nodrošinātu mūsu drošību pret šo vīrusu, un apturētu vīrusa izplatības ķēdi pēc iespējas ātrāk. Ir jāsaprot, ka šobrīd daudz cilvēku strādā, kaut gan viņiem patiesībā bija jābūt brīvdienās. Es nelidoju mājās arī drošības apsvērumu dēļ, lai neapdraudētu savus tuviniekus un draugus, jo nevar zināt, ar kādiem cilvēkiem es saskartos pa ceļam uz lidostu, lidostā un lidmašīnā.

Pirmajās dienās universitāte katram izsniedza termometru, vēlāk katrs saņēmām arī vairākas vienreizējās sejas aizsargmaskas.

Ja apstākļi kritiski nemainīsies uz slikto pusi, esmu nolēmusi izmantot šo laiku, lai izlasītu tās grāmatas, kuras ikdienā gaidīja savu kārtu plauktā, kā arī pievērstos savas disertācijas rakstīšanai. Pēdējās nedēļas apstākļi liecināja, ka šis ir labs laiks, lai to izmantotu lietderīgām lietām, kuras pavasarī un vasarā vairs negribēsies darīt. Taču tajā pašā laikā es sekošu līdzi notikumu attīstībai, informācija mainās pa stundām, Ķīna un citas valstis ar katru dienu pastiprina drošības pasākumus. Ir patiešām sevi jāsargā, jāievēro piesardzības pasākumi”.

Laukos ar droniem kontrolē, lai cilvēki nestaigātu bez maskām

“Pēdējās nedēļas laikā pastiprināti lietoju C vitamīnu, taisu ingvera-citrona dzērienus, dzeru karkadē tēju, ēdu zemestaukus, lietoju visu, kas mājas krājumos ir. Roku āda jau paliek pārlieku sausa no roku mazgāšanas reizēm un pastiprinātas dezinfekcijas līdzekļu lietošanas, bet arī tas viss ir pārejoši. Es cenšos uz visu skatīties pozitīvi.

Lai arī tas uz mani šobrīd īsti neattiecas, zinu, ka ar 31. janvāri visās metro stacijās tiek mērīta temperatūra, ieejot lielveikalos arī mēra temperatūru, kā arī par maskas nenēsāšanu publiskā vietā personai var tikt izteikts aizrādījums, kā arī ir tiesības neielaist personu attiecīgajā publiskajā vietā izvērtējot tā veselības stāvokli. Tāpat 31. janvārī no Pekinas administrācijas saņēmām vēstuli adresētu ārzemniekiem ar lūgumu sekot līdzi informācijai, ievērot drošības pasākumus (palikt mājās, neuzturēties publiskās vietās, nēsāt masku), kā arī vēstule informēja par 101 speciāli aprīkotu drudžu klīniku adresēm, kur vērsties pēc palīdzības saslimšanas gadījumā. “China Daily” izlasīju interesantu rakstu, ka atsevišķās lauku teritorijās ar dronu palīdzību tiek kontrolēts, lai cilvēki lieki nepulcētos bez sejas aizsargmaskām.

Tāpat manas lielākās bažas bija par to, ka Ķīniešu Jaunā gada brīvdienas Pekinā tika pagarinātas līdz 3. februārim, kas nozīmē to, ka brīvdienās atgrieztos visi cilvēki, kas bija izceļojuši uz mājām citās provincēs. Taču 31. janvārī klajā nāca ziņa, paziņojot, ka visiem, kuri ir iebraukuši Pekinā no citām provincēm, īpaši šķērsojot Hubei provinci un tās apkārtni, ir jāidentificē sevi un jāpaliek mājās 14 dienas novērojot savu veselības stāvokli. Šis ziņojums vismaz šobrīd mūsos ievieš ticību, ka tas pastiprinās drošību Pekinā un apturēs straujo vīrusa izplatību. Tāpat ir arī nācis klajā ziņojums, ka visiem Pekinā strādājošajiem ir jācenšas līdz 9. februārim strādāt no mājām, kā arī aicinājums darba devējiem būt saprotošiem un atļaut darbiniekiem to darīt. Taču tiem, kuriem ir jāstrādā darbavietās, darba devējiem ir jānodrošina augsti drošības pasākumi, temperatūras mērīšana un citi pasākumi. Šobrīd tiek darīts daudz, lai ierobežotu lielo cilvēku kustību, kā arī pulcēšanos ofisos, sabiedriskajā transportā un tamlīdzīgi. Tas man liek arī cerēt, ka pārvarot šo krīzi, kopumā higiēnas līmenis pasaulē celsies, mēs vairs nebūsim tik neuzmanīgi paši pret sevi”.

Katru rītu – smaga nopūta un sāpe

“Šobrīd mans rīts sākas ar to, ka no sākuma atveru ziņas un apskatu karti, par cik saslimušo skaitlis ir pieaudzis, kā arī kādas jaunas valstis ir nākušas klāt sarakstam, pastiprinātu uzmanību pievēršu Pekinas skaitļiem, uz 2. februāri reģistrēti 168 saslimšanas gadījumi, deviņi izveseļojušies un viens nāves gadījums. Kā arī esmu priecīga, ka beidzot izveseļojušos skaits pārsniedz mirušo cilvēku skaitu. Katru rītu ir tāda smaga nopūta un sāpe, ka šie skaitļi ļoti ātri pieaug. Ārkārtīgi priecājos, ka Latviju šis vīruss nav skāris, taču kaimiņvalsts – Krievija, jau ir pievienojusies sarakstam, ļoti skumji, ikvienam ir jābūt uzmanīgam. 
 
Apvaicājoties, kā klājas maniem ķīniešu draugiem šeit Ķīnā, visi ir apstiprinājuši, ka jūtas labi, dzīvo mājās un lieku reizi ārā neiet, kā arī savā draugu/paziņu lokā nav neviena, kurš ar vīrusu būtu inficējies, un paldies Dievam par to. Taču esot gan mazliet nobažījušies par situāciju, kāda tā būs, kad atsāksies darbs un būs jāizmanto sabiedriskais transports, tāpat jaunāki cilvēki uztraucas par saviem vecākiem un vecvecākiem, šobrīd viņus neapciemo, lai „neienestu” vīrusu mājās. Man ir arī draudzene Uhaņā, kas šobrīd atrodas tur, arī viņa apstiprināja, ka viss ir kārtībā, dzīvo mājās, ēdiena pietiek un vienkārši jāmēģina šī situācija pārziemot. Cilvēki ir ārkārtīgi saliedēti, mēs saprotam, ka panikai nav vietas, drīzāk optimisms ir tas, kas palīdzēs šo situāciju pārvarēt”.

“Neziņa ir ļoti grūta”

“Vēlos arī piebilst, ka mani ļoti apbēdina mūsu Latvijas sabiedrības asie un cieņu aizskarošie komentāri interneta vietnēs zem rakstiem par šī brīža situāciju Ķīnā. Ir jāsaprot, ka situācija ir tiešām grūta un neparedzama, daudzu ārzemnieku vidū valda apjukums par to, kā būs tālāk, kad atvērs universitātes, atsāksies mācības un darbs.

Neziņa ir ļoti grūta. Es tomēr aicinātu visus būt mazliet iecietīgākiem pret šo situāciju un vienam pret otru, kā arī izplatīt tikai patiesu informāciju, jo nepatiesa informācija var radīt tikai lieku stresu un neapdomīgas rīcības. Ķīnā latviešu diaspora un Latvijas vēstniecība vismaz ar “Wechat” grupas starpniecību ļoti atbalsta savējos, dalās ar informāciju un padomiem. Šim periodam bija jābūt ļoti priecīgam, jo Ķīniešu Jaunais gads ir vienīgais laiks gadā, kad ķīniešu ģimenes apvienojas no visām provincēm, atgriežas mājās un svin šos svētkus ģimenes un draugu lokā. Neviens nevarēja iedomāties, ka daudzās ģimenēs šie būs ļoti skumji svētki.

Garā cenšamies būt stipri un ar ļoti lielu ticību ceram, ka drīzumā šī situācija mainīsies uz labo pusi. Es būšu ļoti laimīga, kad šis laiks skolā un vīrusa izplatība beigsies, jo nenoliegšu, optimismā iezogas arī deva baiļu par šo vīrusu. Tāpat es varu atzīt, ka šajā laika posmā esmu iemācījusies pārvērtēt savas vērtības, kā arī to, cik patiesībā laiks ir nenovērtēta vērtība, tagad es ļoti izprotu teicienu, ka mēs neviens nezinām, kas un kā būs rītdien”.