Vai bērnam vajadzīgas antibiotikas?
Kāpēc bērnu ārsti mazuļiem izraksta antibiotikas daudz biežāk, nekā vajadzētu, skaidro slavenais ukraiņu ārsts Jevgēnijs Komarovskis.
Saaukstēšanās sezonā daudz bērnu slimo ar akūtām respiratorām vīrusu saslimšanām. Lai gan antibiotikas uz vīrusiem neiedarbojas, ārsti tomēr diezgan bieži izraksta bērniem antibiotiku kursu. Kāpēc?
Ir retas reizes, kad antibiotikas būtu jālieto profilaktiski, piemēram, vienam bērnam ģimenē vai bērnudārza grupiņā konstatēts garais klepus. Tāpat, ja bijis tuvs kontakts ar kādu, kam ir meningokoku infekcija, vai arī pilsētā izplatās mēris.
Bet vai varētu būt, ka pastāv kādi pētījumi par antibiotiku spēju mazināt vīrusu saslimšanu blakņu iespējamību? Nē. Vai varētu būt, ka kāds mūsdienu ārsts par antibiotiku bezjēdzīgumu vīrusu saslimšanu ārstēšanā nebūtu dzirdējis? Nē! Vai varētu būt kāds ārsts, kas nezinātu, ka antibiotiku lietošanai ir blaknes un tās nevajadzīgi noslogo organismu? Nē! Un tomēr šīs antibiotikas izraksta.
Dakteris Komarovskis skaidro, kādos gadījumos tas notiek. Proti, ja ir skaidrs, ka vecāki jūtas gudrāki par ārstu, viņa padomus neklausīs, apstākļi, kuros tiek ārstēts mazulis, neveicina atveseļošanos. Tas palielina risku, ka patiešām attīstīsies kāds sarežģījums – plaušu karsonis vai vidusauss iekaisums.
No racionālas ārstēšanas viedokļa bērna organisms ar antibiotikām būtu jāsāk noslogot tikai tad, kad šī bakteriālā infekcija parādījusies. Tomēr realitātē ir skaidrs, ka antibiotikas būtu jāizraksta ātrāk vienkārši tā iemesla dēļ, lai bērna vecāki sajustos, ka ārsts tiešām ārstē, nevis tikai “stāsta kaut kādas muļķības”. Jo, ja bērnam veidosies sarežģījumi pēc tam, kad viņš nebūs saņēmis zāles, tad attīstīsies pamatīgi sarežģījumi arī ārstam – aizvainotajiem mazuļa vecākiem mūsdienās ir īpaši plašas iespējas publiski paust, cik nolaidīgs un neprofesionāls ir bērna ārsts un cik ļaunprātīgi novedis līdz slimības sarežģījumiem.
To, ka sarežģījumi patiesībā attīstījušies vecāku “pārgudrības” dēļ un tāpēc, ka nav izpildīti ārsta ieteikumi, vecāki atzīt parasti negrib.
Ja ārsts ieteicis vienkārši vairāk dzert ūdeni, bieži vēdināt telpas, mitrināt gaisu, lai elpceļu gļotādas neizkalstu un nesasprēgātu, neiet ar slimo bērnu sabiedriskās vietās, bet, tiklīdz kļūst labāk, staigāt svaigā gaisā, nebarot mazuli, ja viņam nav apetītes, nepārkarsēt telpu, kur uzturas mazais slimnieks un necensties viņu sviedrēt zem biezam segām, rūpēties, lai mājās ir mazāk putekļu. Arī necensties mazināt temperatūru, ja tā nav jau pāri 40 grādiem un mazulis jūtas možs. Nemocīt bērnu ar visu tautas medicīnas arsenālu.
Parasti ar šiem ieteikumiem ir pietiekami, lai slimība nedēļas laikā pārietu. Tomēr, ja nenotiek uzlabojums ceturtajā dienā, temperatūra nenormalizējas nedēļas laikā vai kļūst sliktāk, tad nepieciešams konsultēties ar ārstu. Ārsts izvērtēs, varbūt pat liks nodot asins analīzes un VARBŪT izrakstīs antibiotikas, ja tas patiešām būs vajadzīgs.
“Atļaujiet ārstam pieņemt labāko risinājumu jūsu bērna veselības labā!” aicina dakteris Komarovskis.
