Spēcīgākais fizioterapeits pasaulē nāk no Latvijas, un viņu sauc Jānis

Cik sen jau esat fizioterapeits?

2003. gadā es ieguvu bakalaura grādu Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā fizioterapijā un sporta medicīnā un pēc diviem gadiem turpat pabeidzu maģistrantūru. "Veselības centrā 4" par fizioterapeitu sāku strādāt 2004. gadā. Šī ir mana pirmā un vienīgā darbavieta. Tā kā es laikā, kad domāju par profesijas izvēli, jau nodarbojos ar ārmreslingu, man šķita, ka sporta medicīna un fizioterapija varētu būt loģisks aizraušanās turpinājums, turklāt iegūtās zināšanas varētu izmantot arī pats sev.

Tātad ar ārmreslingu esat aizrāvies jau sen?

Jā, sāku trenēties un uzreiz arī startēt Latvijas mēroga sacensībās15–16 gadu vecumā. Tas bija 1996. vai 1997. gadā. Tūlīt sāku piedalīties arī starptautiskās sacensībās, vispirms – Eiropas, bet tad jau – pasaules čempionātos. Kopā vairāk nekā 20 gadu.

Kāpēc izvēlējāties tieši šo sporta veidu? 

Agrāk esmu daudz ko darījis – trenējies boksā, airēšanā un citos sporta veidos, bet nopietni nekur ilgi neuzkavējos. Bieži cilvēks izvēlas to, kas viņam padodas. Nejauši aizgāju uz sporta zāli, kur tajā laikā trenējās neliels klubiņš, kas specializējās ārmreslingā. Viņi man piedāvāja pamēģināt, neatteicos, un man izdevās. Ja padodas, rodas vēlēšanās turpināt, un tā arī viss aizgāja.

Kas jūs saista šajā sporta veidā?

Vīriešiem patīk divcīņas, viņus parasti pārņem vēlme pierādīt varbūt pat ne citiem, bet sev pašam, ka kaut ko var. Sports ir manas dzīves neatņemama daļa – gan sportiskais azarts, gan vēlme kaut ko izdarīt, sasniegt, gan arī tas, ka visu laiku esmu tādā kā draugu un paziņu lokā. Savā svara kategorijā pasaules mērogā esmu vinnējis visus lielākos turnīrus un čempionātus. Četrreiz biju pasaules čempiona godā, trīs reizes esmu uzvarējis pasaules ārmreslinga līgā Amerikā, ieguvis pasaules kausu profesionāļiem. Būtībā esmu sevi pierādījis visos lielākajos pasaules mēroga ārmreslinga turnīros. Kaut arī, kā smejos, lēnām tuvojos veterāniem, vēl aizvien mēģinu sportot tajā pašā līmenī.

2017. gadā startēju pasaules čempionātā un pēc tam gandrīz divus gadus nebiju starptautiska līmeņa sacensībās piedalījies. Šogad mani uzaicināja atkal startēt pasaules ārmreslinga līgā, biju Amerikā un veiksmīgi aizvadīju reitingu cīņu. Tagad gaidu, kas būs tālāk. Ceru, ka man piedāvās nopietnākas cīņas arī par pasaules čempiona titulu. Uzskatu, ka labajā dienā veiksmīgos apstākļos savā svara kategorijā vēl arvien varu līdzvērtīgi cīnīties.

Jūs pats arī organizējat dažādas apmācības?

Mums ir sava biedrība, kur es kopš 2003. gada trīs reizes nedēļā trenējos kopā ar visiem interesentiem, pamācu, kā labāk sagatavoties sacensībām un veiksmīgi startēt. Parādu gan spēka vingrinājumus, gan tehniskas lietas. Tas nav profesionāls darbs, bet man patīk, turklāt ir prieks, ka arī citiem ir interese.

Vai esat apmierināts, ka devāt priekšroku fizioterapijai?

Domāju, ka tas ir līdzīgi, kā darbojoties citās jomās. Man patīk mans darbs un tas, ko spēju. Es noteikti būtu priecīgāks, ja varētu paņemt dienā tikai četrus, piecus vai, augstākais, sešus pacientus un pilnvērtīgi izdarīt visu, ko uzskatu par nepieciešamu, bet mūsdienu darba ritms un finansiālie apstākļi neļauj darboties tik mierīgā režīmā. Nākas reizēm strādāt ātrāk, un nav iespējams katram pacientam veltīt tik daudz laika, cik vajadzētu. Arī cilvēki ne vienmēr ir pietiekami turīgi, lai atļautos visu nepieciešamo. Citādi tas, ko daru, man patīk. 

Cik ilgs laiks patlaban jums atvēlēts vienam pacientam?

Tas atkarīgs no manipulācijas, kāda cilvēkam ir vajadzīga. Mani pacienti nāk uz 30 minūtēm vai stundu, dažreiz arī uz pusotru stundu. Iespējas ir dažādas.

Jūsu fizioterapeita darbs saistīts ne tikai ar pacienta vingrošanu jūsu uzraudzībā, bet arī masāžu?

Jā, fizioterapeitam masāža ir viena no darba metodēm, viens no instrumentiem, kuru grūti aizstāt ar kaut ko citu. Klasisku, vispārēju ķermeņa masāžu es neveicu. Ja pie manis ierodas pacients, kuram nepieciešamas kustību traumu izstrādes vai viņš ir ar mugurkaula, locītavu vai muskuļu balsta aparāta problēmām, masāžu kā papildu terapijas metodi izmantoju bieži. Tā var būt gan punktu, gan kādas konkrētas ķermeņa daļas masāža. Skatos un vērtēju, kurus muskuļus vajag stiprināt, kuri – jāatbrīvo.

Par masāžu jautāju tāpēc, ka jums ir ļoti spēcīgas rokas. Vai,ar tik stiprām rokām masējot, pacients no sāpēm nesāk kliegt?

Nē. Esmu iemācījies pielikt spēku tik daudz, cik nepieciešams. Bez šaubām, nāk pacienti, kuriem ir īpaši sāpīgi punkti un savilkumi, kurus vajag izstrādāt nedaudz agresīvāk, un tad gan tā nebūs relaksējoša, atslābinoša masāža. Ir tādi, kuri izvēlas tieši mani, zinādami, ka citi masieri ir saudzīgāki un nespēj ar šiem savilkumiem tikt galā. Masāža, no fizioterapeita viedokļa raugoties, ir tikai viena metode, un es domāju, ka tā ir manadarba mazākā daļa, daudz vairāk tiek strādāts ar slinga terapiju, tiek izmantotas piemērotas biofasciālās, manuālās tehnikas, vingrošana un citas.

Tādā gadījumā spēcīgas rokas ir svarīgas, jo varat strādāt ar pacientu, kad viņš jāizkustina pasīvi un jums jādarbojas ar rokām.

Jā, protams, vajadzīgs arī spēks, bet, lietojot "Redcord" sistēmas slingus, zināšanas palīdz procedūru veikt, neizmantojot pārāk daudz fiziska spēka. Arī tas jātaupa – jāstrādā gudri, racionāli un pareizi. Reizēm pat, ja ir skaidri zināms, kur uzspiest vai uzsist, tas nav jādara pārāk spēcīgi, bet drīzāk precīzi attiecīgajā vietā.

Kāds ir labākais rezultāts, ko esat pieredzējis?

Piemēri ir daudzi un dažādi. Ir bijis pacients, kuram ir mugurkaula šķērsbojājums. Viņš ir ratiņkrēslā, un diemžēl pēc diagnozes ir skaidrs, ka progress būs gaužām niecīgs, turklāt atveseļošanās noritēs lēni, un arī tad es varēšu priecāties, ja izdosies sasniegt 5% uzlabojumu. Ir arī tieši pretēji, man ir bijuši cilvēki pēc smagām autoavārijām, kuri atradušies ratiņkrēslā, nav varējuši staigāt, veikt kādu patstāvīgu darbību. Redzot diagnozi, kas liecina, ka ir kaulu bojājumi un muskuļu traumas, bet tie nav neatgriezeniski, ir skaidrs, ka, sistemātiski ar viņu strādājot un arī pacientam pašam līdzdarbojoties, pēc īsāka vai garāka fizioterapijas kursa viņš varēs staigāt un skriet. Man bija konkrēts slimnieks, kurš ieradās ratiņkrēslā, pats nespēja piecelties, bet es zinu, ka tagad viņš skrien maratonu. Lielā mērā viss atkarīgs no diagnozes.

Kas ir labākais, ko esat dzirdējis no pacientiem? 

Droši vien lielākā pateicība speciālistam ir redzēt, ka viņš ir palīdzējis un cilvēks jūtas labāk, var vairāk izdarīt bez sāpēm, kustas brīvāk. Labākais rādītājs ir, ja viņš sūdzību gadījumā atkal atgriežas, kad sūta savus draugus, paziņas.  Ir pacienti, kas ar mani strādā daudzus gadus, sportisti, ar kuriem sadarbība ilgst desmit un vairāk gadu. Tas liecina, ka spēju palīdzēt. Ideāls ir variants, kad pacientam vairs nav jāatgriežas, bet tā laikam dzīvē nenotiek.