"Izkāpām Rīgā, skatāmies – kur cilvēki? Kur mašīnas?" Intervija ar Bērnu slimnīcas ārstu Mohitu Kakaru no Indijas

Medicīnā kopš bērnības

Kāpēc medicīna un tieši bērnu ķirurģija?

“Man vispār nebija šaubu par profesijas izvēli. Manā ģimenē visi ir dakteri,” atklāj ārsts. “Tēvs bija ķirurgs, un viņam Deli bija sava neliela privāta klīnika 40 pacientiem, māte – ginekoloģe šajā pašā klīnikā. Var teikt, ka jau sešu gadu vecumā piedalījos pacientu aprūpē. Brālis arī izvēlējās medicīnu – viņš ir radiologs, dzīvo un strādā Somijā.” Pašlaik gan abi vecāki ir pensijā un pārmaiņus dzīvo pie viena vai otra dēla.

Par labu pediatrijai Mohita izlēmis tāpēc, ka bērnu ārstam ir īpaši svarīgi prast izveidot kontaktu ar pacientiem un viņam tas lieliski izdodas. “Es bērnus ļoti mīlu,” piebilst ārsts, un, skatoties uz daktera labsirdīgo smaidu, patiešām rodas pārliecība, ka viņam nav grūti panākt pacienta uzticēšanos. Turklāt bērnu ārstam jāpanāk arī vecāku uzticēšanās, kas reizēm ir visai izaicinošs uzdevums. Tāpēc ārstam vienmēr jābūt visaugstākajā profesionālajā līmenī.

Maskava, Indija, Latvija

Par to, kā dakteris nonāca Latvijā, ir garš stāsts. Indijā ir valsts programma, kas talantīgiem jauniešiem pēc skolas beigšanas apmaksā studijas kādā no ārvalstu augstskolām. Pateicoties tai, topošais ārsts no 1995. līdz 2002. gadam varēja mācīties Ivana Sečenova vārdā nosauktajā Pirmajā Maskavas valsts medicīnas universitātē Krievijā.

Pirmais gads – krievu valodas apguve, pēc tam – pašas medicīnas studijas. Tā bija diezgan skarba pieredze – pirmo reizi svešā valstī, kultūrvidē, klimatā. Pēc tam, saskaņā ar programmas noteikumiem, bija obligāti jāatstrādā divi gadi Indijā. “Gandrīz jau biju gatavs ar laiku pārņemt manu vecāku klīniku, bet draugs Sumits, ar kuru kopā biju mācījies Krievijā, aģitēja, ka vajadzētu turpināt pilnveidoties medicīnā ārzemēs. Uz Krieviju atpakaļ vairs negribējās. Bija doma par Igauniju vai Latviju. Tajā laikā Baltijas valstis mums bija tikai nosaukumi kartē.” Stradiņa universitāti atraduši internetā, sazinājās ar to, un pēc virknes formalitāšu 2004. gada 24. jūnija rītā abi jaunieši izkāpa Rīgas dzelzceļa stacijā.

Kur palikuši cilvēki!?

Pirmais iespaids par Latviju Jāņu rītā jaunajiem dakterīšiem, kas nākuši no blīvi apdzīvotās Indijas, bija zināmā mērā kultūršoks.
“Iedomājieties jaunieti, kurš līdz 18 gadiem ir nodzīvojis Deli. Ar cilvēku pūļiem, mūžīgo troksni, kņadu, nerimtīgo kustību. Pēc tam – Maskava. Arī nav maza un klusa pilsēta. Izkāpām Rīgā, skatāmies – kur ir cilvēki?! Kur ir mašīnas?! Veikali slēgti... Gandrīz šoka moments. Pēc tam mums paskaidroja, ka ir valsts svētki un cilvēki devušies brīvdienās.”

Uzsākt studijas rezidentūrā Rīgas Stradiņa universitātē arī nebija tik vienkārši. “Lai gan sadzīviskās lietās gluži labi varējām tikt galā ar krievu valodu, universitātē krievu valodā mācīties vairs nevarēja. Palika divas iespējas: vai nu mācīties par ļoti lielu naudu angļu valodā, vai arī ātri apgūt latviešu valodu. Izvēlējos šo variantu un mācījos valodu 5 – 6 stundas dienā. Apmēram pusgada laikā valodu apguvu tā, ka varēju brīvi studēt.”

Te jāpiebilst, ka Mohits latviski runā apbrīnojami labi, gandrīz bez akcenta. Turklāt ne tikai iemācīti pareizi, bet kā iedzimtais. Klausos, kā viņš beidz kādu telefonsarunu: “Nu, davai, labi, čau, čau!” Gribot negribot jāsmaida. Apgūstot latviešu valodu, Mohita priekšrocības bija citu valodu zināšanas. Dzimtajā hindi daudzas skaņas ir līdzīgas tām, kas parasti ārzemniekiem latviešu valodā sagādā problēmas, tikai hindi to ir vēl vairāk. Protams, angļu valoda kā otra dzimtā, skolā vairākus gadus apgūts arī sanskrits. Pēc tam – krievu valoda. “Latviešu valodā vienīgais sarežģītais ir gramatika, pārējais bija salīdzinoši viegli,” atzīst Mohits.

Latviju mīl kā savējo

2016. gada martā Mohits ieguva Latvijas pilsonību. Saskaņā ar pastāvošo kārtību, kas nepieļauj dubultpilsonību ar Indiju, viņam no pēdējās bija jāatsakās. Viņš Latvijā ieaudzis ar saknēm – kopā ar sievu Džagritī Kakari (viņa arī ir ārste stomatoloģe Stradiņa slimnīcā) dzīvo mājā Mārupē, abu bērni – meita Mišika (6 gadi) un dēls Adviks (pusotrs gads) nākuši pasaulē šeit.

Mohits stāsta, ka Mišika tagad ir tā, kas mājās ievieš latvisko identitāti, atnesot to no bērnudārza: liek gatavot auksto zupu, necieš čili un ar vecvecākiem, kad tie pa pusgadam dzīvo Mārupē, hindi ir gatava pārmīt tikai dažas frāzes (ģimene mājās ir pilnīgi trīsvalodīga).

Mohits pats uz Indiju dodas reizi gadā – parasti decembrī vai janvārī, kad tur ir mazliet vēsāks. “Kāds ideāls kolēģis – labprātīgi ņem atvaļinājumu ziemā,” klusībā nodomāju. Latvijā viņam patīk viss – tas, ka šeit ir svaigs gaiss, skaista daba, ūdeņu bagātība, nav pārapdzīvotības. “Superīgi,” viņš saka.

Protams, tumšie rudeņi nav nekas patīkams, bet kurš gan par tiem ir sajūsmā... Ģimene daudz ceļo, ieplānojot gan Indijas atvaļinājumus tā, lai katru reizi redzētu kaut ko jaunu, gan arī tepat Latvijā ir pabūts tādās vietās, kur nav bijuši daudzi šeit dzimuši cilvēki. 

Starptautiski novērtēts, bet iemīlējis Latviju

Mohitam daudz iznāk ceļot arī saistībā ar profesiju. Šogad viņš  ievēlēts par vienu no Eiropas Bērnu ķirurģijas asociācijas (EUPSA) “network office” locekļiem, tāpēc bieži jāpiedalās dažādās Eiropas un pasaules mēroga konferencēs. Piemēram,  šogad novembrī viņš plāno braukt uz Pasaules bērnu ķirurgu kongresu (WOFAPS), kas notiks Katarā.

Daktera ikdiena ir noslogota. Līdzās darbam Bērnu slimnīcā viņš otro gadu mācās doktorantūrā Rīgas Stradiņa universitātē un vēl atrod laiku divreiz mēnesī konsultēt pacientus Bolderājas poliklīnikā – šī sadarbība viņam izveidojusies vēsturiski. “Cenšos atrast vairāk laika, ko pavadīt ar ģimeni,” šajā ziņā dakteris Kakars neatšķiras no vienmēr aizņemtajiem biznesa vides cilvēkiem. Tieši laika trūkuma dēļ viņš bija spiests atteikties no strādāšanas Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas filiālē Gaiļezerā.

Kā izskatās Latvijas medicīna uz citu valstu fona?

 “Medicīnas līmenis ir labs, ja salīdzina ar Angliju, Īriju un citām valstīm. Arī pakalpojumu pieejamība pacientiem ir laba. Bet Latvija stipri atpaliek mediķu atalgojuma ziņā. Katrs medicīnā strādājošais to sajūt pats”.

Vai tomēr nav domāts braukt strādāt uz kādu citu Eiropas valsti?

“Man ir 42 gadi, šeit ir manas mājas, mana ģimene. Man patīk cilvēki, daba, klimats. Es palieku te,” Mohits runā gluži kā daudzi latvieši, kas, izsvēruši Latvijas ekonomiskos mīnusus pret citu jomu plusiem, izvēlas palikt.