foto: Shutterstock
Amerikāņu psihiatre nāk klajā ar gana kliedzošu paziņojumu: "Tādu garīgu slimību nemaz nav!"
2019. gada 9. jūnijs, 07:22

Amerikāņu psihiatre nāk klajā ar gana kliedzošu paziņojumu: "Tādu garīgu slimību nemaz nav!"

"Ko Ārsti Tev Nestāsta"

Amerikāņu psihiatre Dr. Pema Šervanika uzskata, ka cilvēki ar garīgām slimībām jāārstē pavisam citādi.

play icon
Klausīties ziņas
info about playing item

Esmu psihiatre, un man vajadzētu izrakstīt receptes, lai ārstētu daudzas “garīgas” slimības, sākot ar depresiju un trauksmi līdz bipolārajiem traucējumiem, uzmanības deficīta sindromam un tamlīdzīgām diagnozēm. Taču, gadiem ilgi pētot šādas kaites, esmu nonākusi pie uzskata, kuru daudzi apstrīdētu, – nav tādu slimību kā garīgie traucējumi!

Lai noteiktu, kāpēc mentālie traucējumi sākušies, jāmeklē pretēji vispārpieņemtajiem uzskatiem. Citiem vārdiem sakot, ir kārtīgi jāairējas pret straumi.

Daudziem veselības traucējumiem ir kopīgas iezīmes: iekaisums, nesabalansēta pārtika vai uzturvielu deficīts, toksiska vide, traucēta šūnu komunikācija, kā arī dzīvesstils, kas ir tālu no veselīga. Lai gan Rietumu medicīnai raksturīgs nodalīt dažādus veselības aspektus, sevišķi prātu un ķermeni, patiesībā katrs orgāns ir vienotas sistēmas daļa.

Tā sauktais domino efekts ķermenī sākas neatkarīgi no tā, kurā organisma vietā problēma izpaudusies. Piemēram, smaga trauksme, uzbudinājums un citi mentālo traucējumu simptomi var sākties tāpēc, ka pareizi neizdalās hemoglobīns, kas veidojas liesā. Aizmirstot, ka cilvēks ir holistisks veidojums, ir sarežģīti atrast jebkuras slimības saknes.

Kad molekulas, ko mūsu ķermenis nepazīst kā savējās, nonāk asinsritē, imūnsistēma sākt tām uzbrukt, un tas iedarbina iekaisuma procesa kaskādi. Ja šīs molekulas spēj pārvarēt tā saukto asiņu un smadzeņu barjeru (selektīvu un aizsargājošu filtru, kas darbojas, asinīm no ķermeņa nonākot smadzenēs), tās arī smadzenēs radīs iekaisumu. 

Visas tā sauktās garīgās slimības – kaut vai tikai daļēji – rodas iekaisuma dēļ. Piemērs, kas to lieliski raksturo, ir autoimūnais encefalīts. Pirmoreiz antivielas, kas rada psihiskus simptomus, rakstiski fiksētas pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados šizofrēnijas gadījuma aprakstā. Kā ticis noskaidrots, dažreiz ķermenis var uzbrukt tā sauktajiem NMDA – glutamāta receptoriem smadzenēs –, jo uzskata tos par svešķermeņiem, un tas krasi maina neironu saziņu. Simptomi tādā gadījumā līdzinās šizofrēnijai. Cilvēki, kurus skārusi šī problēma, var just aizkaitināmību, depresiju, halucinācijas, īslaicīgu atmiņas zudumu, miega un personības traucējumus un pat lēkmes. Arvien vairāk pētījumu apliecina, ka šajos gadījumos imūnterapija, kas tiek lietota, lai slāpētu antivielu izstrādi, spēj apstādināt vai novērst arī psihiskos simptomus. 

Smadzenes ir ārkārtīgi jutīgs orgāns, tāpēc tām ir nepieciešama asins un smadzeņu barjera, kas darbojas kā atsevišķs filtrs asinīm un nodrošina to, lai tikai noteiktas vielas no ķermeņa varētu sasniegt centrālo nervu sistēmu. Taču arvien biežāk molekulas, kuras bojājis piesārņojums un citi toksīni, pārvar minēto barjeru vai sabojā to.

Saikne starp smadzenēm un ķermeni

Smagie metāli un ķīmiskās vielas, elektromagnētiskais lauks, uzturvielu trūkums, ikdienas straujais ritms, vairāku darbību veikšana vienlaikus, tiešas komunikācijas trūkums, vientulība un sliktas rūpes par sevi – viss minētais var mijiedarboties ar signāliem smadzenēs un izjaukt šūnu saziņu.

recent icon

Jaunākās

popular icon

Populārākās

Viens no svarīgākajiem orgāniem, kas sāk funkcionēt nepareizi, tiklīdz rodas vairogdziedzera disfunkcija, ir tieši smadzenes. Problēmu var izraisīt dažādi iemesli, taču galvenais cēlonis ir toksīni, kas atrodami vidē, piemēram, smagie metāli.

Divas zināmās kaitīgās vielas, kas maina tik būtiskā dziedzera darbību, ir fluorīds un bromīds. Fluorīdu pievieno zobupastām un mutes skalojamajiem līdzekļiem, un to savā darbā, lai attīrītu zobus, izmanto arī zobārsti. Savukārt bromīds kā konservējoša viela ir atrodams gatavajā pārtikā, plastmasā, pesticīdos, medikamentos un liesmu slāpētājos.

Pētījumos ir atklāts, ka bērniem, kas valstīs, kurās ūdens satur daudz fluorīda, ir būtiski pazemināts vairogdziedzera darbību stimulējošā hormona līmenis. Tas var būt saistīts ar jodu, kas nodrošina veselīgu vairogdziedzera darbību. Fluorīds un bromīds piesaistās dziedzera šūnu receptoriem jodīda vietā un izjauc to darbību.

Vairogdziedzera loma ir milzīga – tas nodrošina vielu un enerģijas maiņu visās šūnās un orgānos. Ja šīs sistēmas nefunkcionē pareizi, tas var novest pie simptomiem kā depresija, trauksme, uzmanības deficīta sindroms un bipolārie traucējumi. Starp citu, biežākā anomālija, ko konstatē bipolāro traucējumu gadījumos, ir tieši vairogdziedzera disfunkcija. 

Vēl viens plaši atrodams toksīns, kas iespaido vairogdziedzeri, ir dzīvsudrabs. No 2007. līdz 2008. gadam ASV Nacionālajā veselības un pārtikas pārskatā tika atklāts, ka sievietēm, kas ir vairāk pakļautas dzīvsudraba ietekmei, ir divreiz lielāks risks, ka viņām būs vairogdziedzera autoantivielas – pazīme, kas norāda uz vairogdziedzera autoimūno slimību. 

Pārmaiņas cilvēka uzvedībā un emocionālajā stāvoklī var parādīties arī tad, ja vienkārši trūkst svarīgu uzturvielu. Smagākajos gadījumos, kad uzturvielu nepietiek dažādos līmeņos, smadzenēs, kam trūcis noteiktu vielu, un šūnu saziņa ir disfunkcionāla, var veidoties pat tik smaga mentālā slimība kā šizofrēnija.

Bieži vien cilvēkiem, kas cieš no depresijas, būtisku lomu slimības izraisīšanā vai pasliktināšanā spēlējuši recepšu un bezrecepšu medikamenti. Jau sen zināms, ka psihiatrijā lietotās zāles, kā arī bezrecepšu medikamenti kā ibuprofēns un paracetamols maina cilvēku uztveri un samazina spēju just vai paust emocijas. Šādas pārmaiņas savukārt var provocēt nevēlamu uzvedību. Pieci no desmit biežāk lietotajiem recepšu medikamentiem, kas veicinājuši vardarbīgu uzvedību, ir tieši antidepresanti. 

Arī statīnu grupas zāles, ko ārsti izraksta, lai samazinātu holesterīna līmeni, spēj izraisīt aizkaitinātību, agresiju, trauksmi, nomāktību, domas par vardarbību, miega traucējumus, ieskaitot murgus, un pašnāvības risku. Izotretinoīns – zāles, ko bieži izraksta pieaugušajiem, lai ārstētu akni –, izraisa depresiju, suicidālas domas, trauksmi, pasliktina stāvokli, ja ir bipolārie traucējumi un šizofrēnija. 

Pārraut apburto loku

Tomēr ir arī labās ziņas: ja vien ārsti cilvēku uztver kā vienotu veselumu, “garīgā” slimība bieži vien izzūd. Kāda mana paciente, Marta (47 gadus veca), vērsās pie manis ar nomācošu depresiju, no kuras cieta jau vairāk nekā desmit gadus, taču laika gaitā tā pakāpeniski kļuva arvien izteiktāka. Lielākoties sieviete nespēja piecelties no gultas, nomazgāties vai parūpēties par savu dēlu.

Marta bija vientuļā māte vidusskolniekam, kurš skolā tika apsmiets un cīnījās ar dažādām sociālām un akadēmiskām grūtībām. Marta bija pārcietusi smagu šķiršanos, ilgstoši darījusi darbu, kas viņai nepatika, un pirms mūsu tikšanās gadiem ilgi lietojusi antidepresantus. Kad mēs tikāmies, viņa lietoja maksimālo pieļaujamo medikamentu devu, un daudzi antidepresanti uz viņu vairs neiedarbojās.

Kad pārskatīju viņas asins un urīna analīzes, lai novērtētu iespējamo uzturvielu deficītu, atklāju, ka metilācijas cikls nenotiek tā, kā vajadzētu. (Metilācijas cikls ir process, kurā tiek aktivizēti un inaktivēti noteikti gēni un bioloģiskie mehānismi smadzenēs un ķermenī.) Vairākus mēnešus, balstoties uz viņas slimības vēsturi un analīzēm, mēs pakāpeniski ieviesām dažādas pārmaiņas.

Rezultāti liecināja, ka Martai būtu piemērotāka veģetāra vai vegāna diēta, turklāt raksturīgā sajūta par “neskaidru galvu” vedināja uz domām, ka vajadzētu atteikties arī no glutēna. Marta sāka ēst bioloģisku un lielākoties neapstrādātu pārtiku, atteicās no rafinēta cukura un ievēroja viņai pielāgotu uztura bagātinātāju lietošanas shēmu.

Par viņas ikdienas sastāvdaļu kļuva arī regulāras nodarbības, kas viņai sagādāja prieku (viņa nolīga treneri), un meditācija. Viņa atkal nodevās aktivitātēm, kas reiz šķita izmēģināšanas vērtas, – apmeklēja reiki nodarbības, iemācījās adīt un iestājās adīšanas grupā, kā arī apguva jaunus un veselīgus ēdiena gatavošanas veidus. Pieauga arī viņas sociālās aktivitātes.

Divu mēnešu laikā Marta atradinājās no zālēm, un tagad, kad pagājis gads, viņa dzīvo pilnvērtīgi, necieš no nomāktības, meditē un ēd veselīgi. Marta ir atradusi jaunu darbu, kurā strādā nepilnu slodzi, jo sākusi pati savu biznesu. Martas dzīve ir pilnasinīga, arī attiecības ar dēlu ir labas, un viņa sekmes skolā un izjūtas kopumā ir uzlabojušās. Marta ir apņēmības pilna apgūt jaunas prasmes, lai turpinātu dzīvot veselīgi un pilnasinīgi.

Kāda cita sieviete, Triša, pie manis vērsās ar sūdzībām par nepārejošu trauksmi un grūtībām koncentrēties. Viņa raizējās par visu: darbu, bērniem, brūkošo laulību un savu nepiepildīto dzīvi.

Pirms dažiem gadiem Triša bija pārvarējusi ilgstošu atkarību no alkohola. Viņa lepojās ar savu atturību, taču raizes tik un tā pārņēma visu viņas dzīvi. Nonākusi uzmācīgo un satraucošo domu varā, viņa sāka izjust kārdinājumu atkal iedzert, taču zināja, ka to nedarīs.

Rehabilitācijas kursa laikā Triša bija sākusi lietot Prozac – izplatītas zāles pret depresiju un trauksmi – un turpināja tās dzert. Triša man arī atklāja, ka reiz ilgojusies veidot mākslinieces karjeru, taču šīs alkas nav varējusi īstenot, jo pievērsusies ģimenei.

Mēs veicām vairākas analīzes, un tās liecināja, ka visa pamatā ir bioķīmiskas pārmaiņas, ieskaitot pārmērīgu vara līmeni organismā, kas lielā daudzumā kļūst toksisks. Ja šis smagais metāls ir organismā, sekas var būt dažādas, taču Trišas gadījumā pārmērīgais vara daudzums radīja trauksmi un, visticamāk, pagātnē izraisīja arī depresiju. Analīzes arī uzrādīja, ka Trišai trūkst D vitamīna, un tas var iespaidot noskaņojumu.

Lai novērstu disbalansu, Triša sāka ievērot noteiktu uztura režīmu un lietot uztura bagātinātājus. Mēs pārrunājām arī meditācijas lielo lomu un izmēģinājām dažādas metodes, kas stiprina sevis apzināšanos un resursus. Aptvērusi, cik svarīgi pirmām kārtām rūpēties tieši par sevi, Triša samazināja darba stundu skaitu un atkal sāka regulāri gleznot. Kad viņa sāka justies labāk, trīs mēnešu laikā palīdzēju viņai atbrīvoties no Prozac.

Jau pēc gada Trišas koncentrēšanās spējas bija uzlabojušās, viņa labi gulēja un gatavojās izstādei vietējā galerijā. Kopā ar māti viņa pievienojās meditācijas grupai, savukārt ierasto raizēšanos aizstāja ar raudzīšanos nākotnē. Kad mēs pēdējoreiz tikāmies, viņa stāstīja, ka trauksmes vairs nav un viņa jūtas vesela un gandarīta par dzīvi.

Tie ir tikai divi piemēri no simtiem tā saukto garīgo slimību pacientu, kurus esmu iepazinusi un kuri spējuši atgūt veselību un dzīves kvalitāti bez psihiatrijā lietotajiem medikamentiem. Mana pieredze ir ļāvusi secināt, ka neviena cilvēka smadzenes nav bojātas neatgriezeniski.

Ja vien ir iegūta precīza informācija un cilvēks apzinās saikni starp prātu un ķermeni, ikvienā no mums mīt spēja pašdziedināties no garīgās veselības traucējumiem, depresiju ieskaitot.