Lielākais bieds tuberkuloze, plaušu vēzis - retas slimības retākais variants: no kādām slimībām mira pirms 140 gadiem?

Iztēlojoties Angliju Viktorijas laikmetā, visticamāk iedomāsieties drūmas un bālas sejas un izvārgušas ģimenes, kas mitinās mazās būdiņās Lielbritānijas pilsētās. Bet šī aina drīzāk atbilst industrializācijas laikmetam. Atskatoties uz to, kas notika vēl 30 gadus agrāk, apmēram līdz 18. gadsimta 50. gadiem, un nevis pilsētās, bet laukos, atklājas pavisam cita aina.

Patiesībā, kā uzskata uztura zinātnieks Pols Kleitons, dzīve lauku fermās un ciematos bija ļoti veselīga – svaigi, bioloģiski tīri augļi un dārzeņi… Lielbritāniju, kāda tā bija 19. gadsimta 50. gados, varētu pat dēvēt “zilo zonu” – tie ir pasaules reģioni, kuros cilvēkiem ir visgarākais mūža ilgums.

Kleitons skaidro, ka Viktorijas laikmetā bērns, ja tam laimējās nodzīvot līdz piecu gadu vecumam, varēja cerēt, ka dzīvos tikpat garu mūžu kā mūsdienās, ja ne vēl ilgāk, savukārt deģeneratīvo slimību rādītājs, piemēram, artrīta, vēža un dažu sirds slimību, bija desmit reižu mazāks nekā mūsdienās. 1 Un tas viss, pateicoties uzturam, kas galvenokārt sastāvēja no svaigiem un bioloģiski tīriem produktiem, kuri tika apēsti to ienākšanās sezonā. Ziemā ēda kaltētus vai konservētus augļus.

Vidējais Viktorijas laikmeta brits patērēja vidēji par 50–100 % vairāk kaloriju nekā mēs, tiesa, viņi arī fiziski bija daudz aktīvāki. Un ēda daudz vairāk dārzeņu un augļu – parasti aptuveni 10 porcijas dienā –, tas ir, divreiz vairāk, nekā mums rekomendē “veselīga uztura” vadlīnijās. Droši vien tāpēc, salīdzinot ar mūsdienu aptaukošanās epidēmiju, tolaik bija maz cilvēku ar lieko svaru vai kas bija aptaukojušies, stāsta Dr. Kleitons.

Biežākie nāves cēloņi Viktorijas laikmetā bija infekcijas, traumas un jaundzimušā vai mātes (vai abu) nāve pēc smagām dzemdībām, kas bija tik ļoti izplatīti, ka “novilka lejā” visu vidējo mūža ilguma rādītāju.

Pols Kleitons ir bijis Lielbritānijas valdības Medikamentu drošuma komitejas zinātniskais konsultants, un viņš uzskata, ka mēs no viktoriāņiem varētu šo un to pamācīties. Piemēram, to, ka deģeneratīvās slimības neizraisa vecums vai locītavu “nolietošanās”, bet gan hroniski slikts uzturs. Jo vairāk tāpēc, ka mūsdienu medicīnā ir maz līdzekļu, ar ko cīnīties pret sirds slimību un vēža epidēmiju. “Nerunājot par ģimenes plānošanu un antibiotikām, deģeneratīvo slimību ārstēšanā milzīgā modernās medicīnas sistēma spējusi rast vien tādus risinājumus, kas nomāc šo slimību simptomus, kuri ir radušies tāpēc, ka neesam varējuši ievērot Viktorijas laikmeta uztura standartus,” saka Kleitons.

Ko ēda Viktorijas laikmetā

Dārzeņi

• Sīpoli
• Puravi
• Ūdenskreses
• Topinambūri
• Burkāni
• Rāceņi
• Kāposti
• Brokoļi
• Saldie zirņi
• Pupiņas

Augļi

• Āboli
• Ķirši
• Ērkšķogas
• Plūmes
• Žāvēti un cukuroti augļi

Pākšaugi un rieksti

• Kastaņi
• Lazdu rieksti

Zivis un jūras veltes

• Siļķe
• Brētliņas
• Zuši
• Vēžveidīgie
• Menca

Gaļa

• Nefilēta gaļa
• Subprodukti
• Aknas
• Nieres
• Tauki (speķis)

Olas un piena produkti

• Olas
• Cietie sieri

Alkohols

• Alus (2 % alkohola)

No kā cilvēki mira 1880. gadā un 1997. gadā

Viktorijas laikmetā, laikposmā starp 1850. un 1880. gadu, cilvēki Anglijas lauku reģionos parasti mira to pašu iemeslu dēļ, kuru dēļ mūsdienās mirst jaunattīstības valstu iedzīvotāji, – tās ir infekcijas, traumas un sarežģījumi dzemdībās, kas atņem dzīvību jaundzimušajiem un mātēm.

Izplatītākās infekciju slimības bija tuberkuloze, pneimonija, šarlaks, vējbakas un tīfs. Tās izraisīja sirds mazspēju, un tas bija vēl viens izplatīts nāves cēlonis, bet tā nebija deģeneratīva slimība, kāda tā ir mūsdienās.

Patiesībā koronāro asinsvadu slimības bija retums, tāpat arī insults un vēzis. 1865. gadā kāds ārsts no Čeringkrosas slimnīcas Londonā aprakstīja plaušu vēža gadījumu “kā vienu no retas slimības retākajiem gadījumiem”.