Nesteidzies piekarināt stulbuma birku cilvēkiem ar lasīšanas grūtībām. Marģera mamma atklāti par disleksiju

„Šā gada janvārī manu dēlu Marģeru atskaitīja no Jaņa Rozentāla mākslas skolas par nesekmību matemātikā,” savu stāstu sāk Anna Auziņa.

Pēc pirmā semestra saskaņā ar skolas noteikumiem viņam pienācās pēcpārbaudījums, kurā Marģers nespēja veiksmīgi tikt galā ar vienkāršu uzdevumu. „Kad vēlāk ar vīru un dēlu piedalījāmies pārrunās ar skolas vadību, tika uzsvērts: kontroldarbs bijis sagatavots tik viegls, ka to nokārtojusi pat meitene ar garīgu atpalicību, kamēr Marģers neesot iemācījies logaritmu definīciju. Kad pajautāju, vai viņš zina šo definīciju, dēls attrauca, ka nē. “Nu lūk!” izsaucās direktors, un atskaitīšanas lēmums tobrīd netika mainīts. “Es muļķīgi pateicu,” dēls komentēja mājupceļā. „Man vienkārši sajuka tie burti,” atceras māte.

Jūkošie burti

Burtu jaukšana ir tipiska iezīme disleksijas gadījumā. Marģeram ir disleksija – viņš gan ir spējis iemācīties lasīt, taču viņa smadzenēm nepieciešama pastiprināta piepūle darbā ar rakstītu tekstu.

Aizdomas par disleksiju Marģera mammai radās jau bērnudārza laikā, kad citādi gudrais bērns pēkšņi kļuva nervozs lasīšanas un rakstīšanas nodarbību dēļ. Tobrīd likās, ka audzinātājas pārspīlē ar sagatavošanu skolai, un, tā kā dzimšanas diena viņam ir rudenī, vecāki vienojās, ka uz skolu dēls dosies gadu vēlāk.
Pirmajā klasē Marģeru uzreiz nosūtīja pie speciālā pedagoga. Klases audzinātāja bija ļoti norūpējusies, tomēr drīz vien pie speciālā pedagoga vairs nebija jāiet, un pēc dažiem mēnešiem skolotāja jau Marģeru tikai slavēja.

Ja neņem vērā, ka sliktās lasīšanas un rakstīšanas dēļ dēlu neiekļāva tajā klases daļā, kas jau kopš pirmās klases apguva angļu valodu, turpmāk viņam sākumskolā veicās labi. Grūtības lasīt un rakstīt saglabājās, taču skolotāja bieži ļāva atbildēt mutiski, bet vecāki mājās lasīja priekšā gan mācību grāmatas, gan daiļliteratūru. Vectēvs daudz stāstīja Marģeram par vēsturi, bet lasītprasmes veicināšanai rakstīja zīmītes ar informāciju, kur paslēptas konfektes.

Sākumskolā zēns apmeklēja arī skolas logopēdi, kura disleksiju noliedza – esot fonemātiskās dzirdes traucējumi. Tikai pēc gadiem vecāki uzzināja, ka pēc Starptautiskās Disleksijas asociācijas sniegtās definīcijas (Dyslexia is a phonological processing disoder) tas ir viens un tas pats!

Pašas nodarbības pie logopēdes kaut cik palīdzēja. Atzīmes sākumskolā bija labas, lai gan ne izcilas. Lai tās nodrošinātu, daudz laika un pūļu bija jāiegulda mājās, – vairāk nekā citiem bērniem.

Kā atbalstīt dislektiķi?

Otrās klases beigās Marģers sāka lasīt – lēni, bet lasīt. Tuvojoties desmit gadu vecumam, viņš jau lasīja Hariju Poteru, pēc gada – Gredzenu pavēlnieku, vēl pēc dažiem – Kafku un Prustu. Lasot balsī, viņš joprojām kļūdījās un neuztvēra lasītā jēgu.

Mācību vielai kļūstot sarežģītākai, bet atmosfērai klasē – trokšņainākai, Marģeram bija grūtāk koncentrēties, bet rokraksts kļuva aizvien nesaprotamāks. Devītajā klasē, tuvojoties eksāmeniem, latviešu valodas skolotāja, kura savas pieredzes dēļ saprata, kas Marģeram vainas, un neuztvēra viņa slikto rokrakstu kā ļaunprātību, ieteica nokārtot oficiālu atzinumu, lai eksāmenos situācija tiktu ņemta vērā.

Speciālā pedagoģe un logopēde Vita Skramane pēc testēšanas apstiprināja disleksiju un disgrāfiju. Taču izrādījās, ka vienīgie atbalsta pasākumi Latvijā skolēniem ar disleksiju ir vairāk laika pārbaudes darbos, iespēja tos rakstīt atsevišķā telpā (praksē to nespēja nodrošināt nevienā no Marģera skolām), kā arī atļauja lietot atgādnes – beigu eksāmenos, bet ne iestājeksāmenos.
Datorā Marģers raksta saprotami, taču dators, pat bez kļūdu labošanas funkcijas, Latvijā nav atļauts, kamēr citās Eiropas zemēs šādu skolēnu atbalstam tiek izmantotas vairāku veidu datorprogrammas, audiogrāmatas un tehnoloģijas, kas balsi pārvērš rakstītā tekstā; ir iespēja atbildi ierakstīt audionesējā vai to pieraksta asistents; tiek nodrošināta īpaša apmācība ātrrakstīšanai datorā.

Absurdā likumdošana

Pēc devītās klases Marģers iestājās Rozentāla skolā. Zinot, ka dēlam negribas stāstīt katram skolotājam par savām grūtībām, pirms mācību sākuma mamma devās uz skolu ar speciālā pedagoga slēdzienu, tikās ar latviešu un angļu valodas skolotāju. Taču problēmas sākās ar matemātiku – iespējams, tāpēc, ka tā pati viela, kas vispārizglītojošās skolās, šeit bija jāapgūst mazākā stundu skaitā; iespējams, citu iemeslu dēļ, bet jau pirmajā kursā bija skaidrs, ka Marģeram ir jāiet pie privātskolotāja un jāiegulda viss brīvais laiks, lai tikai būtu sekmīgs, tā zaudējot citiem, tostarp mākslas priekšmetiem, nepieciešamo laiku. Trešajā kursā zēns vairs negribēja tā turpināt. Kad pēc pārsūdzēšanas Kultūras ministrijā tika pieņemts lēmums, ka Marģeram jāatgriežas skolā, viņš pateica, ka tomēr to nespēs.

Un mamma saprata, kāpēc: ilgus gadus apdāvinātam audzēknim bija jātērē maksimums resursu, lai tikai uzturētu apmierinošu sekmju līmeni, vienlaikus bieži radot iespaidu, ka viņš ir paviršs un nav motivēts. Viena skolotāja pat mātei atrakstīja: „Marģeram nav grūtību strādāt ar tekstu. Viņam ir grūtības likt sevi pie darba!” „Žēl, ka toreiz nezināju par disleksijas datorsimulāciju, ko varētu viņai aizsūtīt ar komentāru, vai viņai gadījumā arī nebūtu grūtības likt sevi pie darba, ja burti tā ņirbētu,” joprojām sarūgtināta ir zēna mamma.

Daudzi pedagogi visus skolas gadus bija snieguši Marģeram atbalstu. Cilvēcisku atbalstu, kas nebija paredzēts pēc likuma. Toties daudz noteikumu dažādās instancēs ļāva no tādiem audzēkņiem atbrīvoties – it īpaši vidusskolas posmā. Kad Marģeru atskaitīja no rozentāļiem, vecākiem tika atgādināts, ka mākslas skola ir vēl grūtāka par parasto vidusskolu. Arī vidusskola Latvijā nav obligāta – tā neesot domāta tādiem, kas jauc burtus. „Līdz ar to arī augstskola un spējām atbilstošs darbs Latvijā nav domāti visiem?” absurdo pieeju turpina Marģera māte.
Var būt izcili

Disleksija nav iemesls atteikties ne no veiksmīgas dzīves, ne no izciliem panākumiem. To ar savām dzīvēm ir pierādījuši daudzi, piemēram, Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils, amerikāņu izgudrotājs un uzņēmējs Henrijs Fords un uzņēmējs, Hewlett&Packard līdzdibinātājs Viljams Hjūlets un mūziķis Džons Lenons.

Arī Latvijā netrūkst jauniešu ar disleksiju, kuri par spīti tam cenšas iekļauties izglītības procesā. Novērtējot viņu centienus, Latvijas Disleksijas biedrība sadarbībā ar Swedbank aicinājusi pieteikties Izcilības balvai vecāko klašu skolēnus ar disleksiju. Tiks ņemtas vērā skolēna sekmes un iesaistīšanās interešu izglītībā, nevalstiskajās organizācijās, skolēnu pašpārvaldē, brīvprātīgajā darbā un citur.