Tā sauktā baskāju skriešana kļuvusi par modes kliedzienu. Vai tā tiešām ir tik laba?

“Apavi kājām nenoder vairāk kā cepure smadzenēm,” savulaik teicis pasaulslavenais bērnu ķirurgs ortopēds Dr. Mersers Rangs (Mercer Rang).

Mūsdienās daudzi tam piekrīt. Skriešana bez apaviem vai ar tādiem apaviem, kas ļauj sajust zemi, ir kļuvusi par modes kliedzienu.

Mūsdienās tā sauktie skrienošie mūki no Hiei kalna Japānā plānās sandalēs mēro gandrīz 80 kilometrus dienā un cenšas to darīt septiņus gadus, lai iegūtu apgaismību. Un, protams, visi dzīvnieki perfekti skrien bez jebkādiem apaviem.

Daudzi baskāju skrējēji skaidro skriešanas traumas drīzāk ar prasmes trūkumu nekā ar pēdas nepilnībām vai atbalstu, ko sniedz apavi. Pat ergonomiskākie apavi vienkārši veicina sliktu tehniku, kas sasprindzina potītes, ceļus un gūžas, jo neļauj ķermenim gūt dabisko atgriezenisko saiti no jebkura šoka stāvokļa, kas liek sistēmai reaģēt un mainīties.

Apzinātas kustības

Baskāju skriešana nav tā pati pierastā skriešana, tikai bez apaviem. Atgriešanās pie plānākām zolēm (minimāliem apaviem) ļauj sajust atgriezenisko saiti ar zemi, kāda ir nepieciešama, lai apzināti kustētos un sevi netraumētu. Tas prasa mainīt visu skriešanas tehniku no pēdām līdz galvai un pārveidot spēka pārnesi no zemes katrā kustības daļā.

“Mēs atradām izolētas ļaužu grupiņas visā pasaulē, kas joprojām skrien basām kājām, un redzējām, ka atgrūšanās un piezemēšanās laikā viņiem ir daudz plašāka pēdas kustību amplitūda un lielāka loma purngalam. Viņu pēda saliecas, izplešas, izvēršas un saķeras ar virsmu, kas nozīmē, ka ir mazāka pronācija un lielāka slodzes sadalīšana,” atzina biomehānikas speciālists Džefs Piskota (Jeff Pisciotta), kas ilgus gadus strādāja Nike sporta izpētes laboratorijā kā vecākais pētnieks.

Pētnieki vērsa uzmanību uz to, ka cilvēki ir nodarbojušies ar izturības skriešanu miljoniem gadu, bet mūsdienu skriešanas apavi tika izgudroti tikai pagājušā gadsimta 70. gados. Lielākoties cilvēces evolūcijas vēsturē skrējēji bija vai nu basām kājām, vai valkāja minimālus apavus, piemēram, sandales vai mokasīnus ar zemu papēdi un plānu amortizāciju, salīdzinot ar mūsdienu skriešanas apaviem.

Tikpat atšķirīgi, kā pēda saskaras ar zemi, trieciena vilnis arī iet augšā pa visu ķermeni. Piemēram, piezemēšanās uz pēdas priekšējās daļas ļauj pēdas apakšai būt daudz elastīgākai – purngals spiež uz leju un pēdas apakša izliecas – drīzāk savelkas nekā izstiepjas. Tas samazina ķermeņa masu, kas triecas pret zemi, un mīkstina triecienu, tāpēc potīte var labāk pielāgoties un pasargāt pēdu un apakšējos locekļus no traumām. Mūsdienās procentuāli daudz skrējēju cieš no traumām, kas ir saistītas ar triecienu.

Baskāju skriešanas tehnika

Baskāju skriešanas pamatā ir četri stūrakmeņi, kas varētu prasīt no jauna iemācīties skriešanas tehniku. Tomēr tas varētu būt tā vērts, lai sajustu savu ķermeni un atgrieztos pie atbrīvotām un dabiskām kustībām.

1. Līdzsvarots ķermeņa stāvoklis

Tā kā sākot skriet ir jāatgrūžas, sasvēršanās uz priekšu ir saprotama. Baskāju skriešana maina mūsu līdzsvaru, kas var prasīt pielāgošanās laiku, kamēr iemācās stāvēt stalti un skatīties tieši uz priekšu, turot krūškurvi iztaisnotu un plecus atliektus un atslābinātus. Sasverot ķermeni nedaudz uz priekšu, var viegli piezemēties uz pēdas priekšējās vai vidējās daļas.

2. Droša un dabiska pēdas piezemēšanās

Mīksta piezemēšanās ar saliektu ceļgalu, kā tas dabiski notiek baskāju skriešanā, atšķiras no piezemēšanās uz papēža, kad, visticamāk, kāja ir pārāk iztaisnota un celis savilkts pozīcijā, lai spertu pārāk lielu soli (izstiepts pārāk tālu). Baskāju skriešanā nepieciešams turēt kāju zem sevis, nevis priekšā. Bez apaviem vai ar minimālām zolēm pēdām tiek ļauts kļūt par ziņotājiem un informēt skrējēju par nepieciešamību mainīt pozīciju vai tehniku. Mazliet atbalstieties uz potītēm, paceliet pēdu, fokusējieties, lai piezemētos ar pēdas ārējiem spilventiņiem, un ķermenis pats ieņems vislabāko pozīciju.

3. Kompakts roku stāvoklis

Šī pozīcija dabiski rosina mazas un relaksētas roku kustības tuvu ķermenim. Ir daudz vieglāk virzīt rokas atpakaļ, tās atlaižas pašas, nekā tās vēzēt no vienas puses uz otru. Šīs ir efektīvas kustības, kas neprasa papildu piepūli un atbalsta visa mugurkaula stāvokli. Tikai sprinta laikā, kad skrienam ļoti ātri, rokas ir jāvicina spēcīgāk, un elkoņi aiziet priekšā viduklim.

4. Labs skriešanas ritms un temps

Kad cilvēks skrien dabiski, bez piepūles, viņa solis ir viegls un atsperīgs. Baskāji skrien apmēram 170–180 soļus minūtē, un tie ir īsi, nevis pārmēru lieli. Lai skrietu šādā tehnikā, pamēģiniet skriet tā, lai 20 sekundēs ar vienu kāju būtu sperti 30 soļi – tas nodrošinās 180 soļus minūtē un vieglu, mīkstu un ātru pēdas piezemēšanos.

Tas viss rosina skrienot sajust savas kustības, ieklausīties ķermenī, atbrīvot elpošanu, mazāk piepūlēties un ātrāk atjaunoties. Un arī atteikties no iesaistīšanās sāncensībā un sevis salīdzināšanā ar citiem un sevi pašu iepriekš jeb no tā, ka pār jums valda nevajadzīgas gaidas un spriedze.