Latvijā savvaļā sastopamas sešas invazīvas sugas. Dabas eksperte: "Ar invazīvajiem augiem jācīnās gudri"

“Dabas daudzveidību var salīdzināt ar lielu daudzstāvu māju, kur visi dzīvo mierā, bet, ja šajā teritorijā ienāk kāda invazīvā suga, ar laiku tā paliek viena pati – augsne kļūst nabadzīgāka, apputeksnētāju skaits samazinās… Un tagad padomājam – apputeksnētāji ir svarīgi ābelēm, ķiršiem, dārzeņiem, kuru augļus izmantojam pārtikā. Ja apputeksnētāju trūkst, tie ir jāpērk. Piemēram, Getliņos, lai apputeksnētu tomātus, pērk kamenes, un tas ietekmē produkcijas cenu.”

Eiropas Savienībā 2014. gadā ir pieņemta Invazīvo sugu regula (Eiropas Parlamenta un Padomes regula Nr. 1143/2014 Par invazīvu svešzemju sugu introdukcijas un izplatīšanās profilaksi un pārvaldību), un tajā paredzēta virkne noteikumu, kas izpildāmi katrai ES dalībvalstij. Regulā ir saraksts ar 114 invazīvām sugām, un tās visas ir saistošas arī Latvijai. Tas nozīmē, ka nevienā valstī nedrīkst audzēt, pavairot, ievest vai tirgot kādu no sarakstā iekļautajām sugām. Atsevišķos gadījumos, ja tiek saņemta atļauja, sugu drīkst ievest un turēt, piemēram, botāniskie dārzi.

Kas ir invazīva suga?

Apzīmējumu invazīvs piešķir tām svešzemju sugām, kas, nonākot jaunās dzīves vietās, var sākt: strauji vairoties – puķu spriganes, kas pārklāj upju krastus; agresīvi izplatīties – Kanādas zeltgalvīte veido monoaudzes; nomākt vietējās sugas un apdraudēt ekosistēmas – kā daudzlapu lupīnas, kuru audzēs samazinās kukaiņu, piemēram, tauriņu sugu, daudzveidība; var nodarīt kaitējumu gan dabai, gan cilvēkiem, piemēram, izraisa alerģijas (vērmeļlapu ambrozija) vai apdegumus (Sosnovska latvānis).

Pazīt un ziņot

Pamanot invazīvās sugas pārstāvi, ir skaidri noteikta rīcība. “Vispirms ir jāziņo, jo tā mēs varam papildināt kopējo datu bāzi, lai saprastu patieso situāciju,” skaidro Santa Rutkovska. “Latvijā nav tik daudz ekspertu, lai visu apsekotu, un neviens nezinās situāciju uz vietas labāk kā cilvēks, kurš tur dzīvo. Atverot karti, kur iezīmētas vietas ar invazīvajiem augiem, redzam reālo situāciju. Jo vairāk zinām par invazīvo augu, jo labāku izskaušanas metodi varam piemērot, jo mūsdienīga dabas aizsardzība balstās datos un zinātnē.”

Dabas aizsardzības pārvaldes projektā LatViaNature ir radīta platforma datu uzkrāšanai Invazīvo sugu pārvaldnieks (www.invazivs.lv), kas piedāvā iepazīties ar teju 50 invazīvajām sugām un to izskaušanas metodēm. Tur ir gan svešzemju sugas, kas iekļautas ES regulā, gan tās, ko zinātnieki ir atzinuši par Latvijā invazīvām vai potenciāli invazīvām – ātraudzīgas, strauji vairojas un izplatās, apdraudot vietējās sugas un bioloģisko daudzveidību. Ikviens iedzīvotājs vietnē www.invazivs.lv aicināts sniegt ziņojumus par pamanītajām invazīvajām sugām, norādot precīzu vietu un pievienojot fotogrāfiju. Katru ziņojumu un fotogrāfiju pārbauda eksperti, tā samazinot iespējamās kļūdas, tāpēc šiem datiem var ticēt.

Ar invazīvajām sugām jācīnās gudri

Uz lielāko daļu invazīvo augu sugu attiecas nosacījums, ka nopļauti, nogriezti, nozāģēti vai izrauti tie ir jāizvāc no teritorijas. Piemēram, ja puķu sprigani izrauj un atstāj zemē, tā veido gaisa saknes un atkal ieaug augsnē, turpina ziedēt un nogatavina sēklas. Jāatceras arī tas, ka viena izskaušanas metode visiem augiem neder, tāpēc ir jāpazīst suga, lai zinātu, kā un kad rīkoties

Sosnovska latvānis, Kanādas zeltgalvīte, puķu sprigane – izskaužami pirms ziedēšanas vai pašā ziedēšanas sākumā. “Ja sākam kaut ko darīt ar šiem augiem, kad sēklas jau ir nobriedušas, palīdzēsim tiem izplatīties,” brīdina eksperte. “Sēklas var pielipt pie drēbēm, apaviem un izplatīties.”

Latvāņa iznīcināšanai, kas ir bīstams process, jo auga sula var izraisīt smagus apdegumus, ir izstrādāti Ministru kabineta noteikumi Nr. 559 Invazīvās augu sugas – Sosnovska latvāņa – izplatības ierobežošanas noteikumi. Nezinot vai neņemot tos vērā, šo augu labāk neaiztikt.

Kanādas zeltgalvīti nedrīkst likt kompostā vai grāvmalā, jo tai arī norautai nobriest sēklas, kas dīgtspēju saglabā daudzus gadus. Pašam augam piemīt alelopātiskas īpašības – tas izdala ķīmiskus savienojumus, kas bloķē blakus esošo augu dīgšanu un attīstību. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc Kanādas zeltgalvīte veido monoaudzes.

Daudzlapu lupīnas izplatās ar sēklām, kas dīgtspēju saglabā vismaz 30 gadu. Lai iznīcinātu, tās jānoplūc vai kā citādi jāiznīcina jau pirms ziedēšanas. Ja lupīnas iepin vainagos vai liek Jāņu pušķos, tos vēlāk vēlams sadedzināt. Ar lupīnām var cīnīties, izrokot to sakneņus.  

Puķu sprigane aug mitrās vietās gar ūdenstilpju krastiem, kur ir pusēna un barības vielām bagāta augsne, jo sēklas, kas saglabā dīgtspēju 18 mēnešus, veiksmīgi ceļo pa ūdeni. Kur tā saaug, citi augi neizdzīvo, tāpēc, kad puķu sprigane, būdama viengadīga suga, rudenī iet bojā, upes krasti, ko neaizsargā citu augu saknes, var būt pakļauti erozijai. Lai ierobežotu, jāizrauj pirms ziedēšanas. Izrautos augus var sakraut kaudzē saulainā vietā un apsegt ar plēvi – viss sapūst 1–2 mēnešu laikā. Palikušo drīkst izmantot kompostā.

Japānas dižsūrene, Sahalīnas dižsūrene un pīlādžlapu sorbārija neizplatās ar sēklām, jo mūsu apstākļos tās nenobriest, tomēr arī ar šiem augiem ir ļoti grūti cīnīties. Ierobežot tos var, neļaujot veidot sakņu atvases. Augsne, kur tie aug, jāmulčē, jāapstrādā, bet zāliens regulāri jāpļauj.

Vai, iznīcinot vienus, nenodarām pāri citiem?

“Ja invazīvo augu audze jau ir liela un blīva, visticamāk, daudz citu augu tur nav,” saka Santa Rutkovska. “LatViaNature projektā pašlaik testējam izskaušanas metodes piecām dažādām sugām vairāk nekā 100 ha platībā, lai pēc tam sagatavotu ierobežošanas vadlīnijas valsts līmenī: krokainajai rozei, vārpainajai korintei, ošlapu kļavai, puķu spriganei un Kanādas zeltgalvītei. Jau esam sapratuši, ka, nofrēzējot audzi, atsēdinām visas sugas, bet ilgtermiņā šai darbībai ir lielāks ieguvums salīdzinājumā ar to, kā būtu, ja to nedarītu. Jā, šādas darbības rezultātā uz brīdi aizies bojā arī kāda aizsargājamā suga, kas, iespējams, aug starp invazīvajiem augiem, bet augsnē esošā sēklu banka ļaus tai atjaunoties. Regulāri pļaujot un neļaujot nobriest sēklām, piemēram, Kanādas zeltgalvītei, noņemam primāros konkurentus vietējām sugām, kuras spēj ilgi saglabāt sēklu dīgtspēju. Sēkla gadiem gaida izdevīgu mirkli – to redzam parauglaukumos, ka dabisko pļavu sugas, arī retās, atgriežas, piemēram, Ziemeļu madara, ārstniecības ancītis, vidējā ceļteka, klinšu noraga un citas,” skatoties uz nākotni, skaidro Santa Rutkovska.  

Raksts tapis ar Meža attīstības fonds (MAF) atbalstu