"Vecmamma man uzdāvināja skaistu porcelāna tasīti, un..." Teo Ralfs Jēkabsons par savu pārsteidzošo hobiju
foto: no privātā ahīva
Teo Ralfs Jēkabsons.
Noderīgi ikdienā

"Vecmamma man uzdāvināja skaistu porcelāna tasīti, un..." Teo Ralfs Jēkabsons par savu pārsteidzošo hobiju

Dace Ezera

"Patiesā Dzīve"

Studenta Teo Ralfa Jēkabsona privātkolekcijā ir vairāki tūkstoši porcelāna trauku. Viņš tos racis no zemes, atradis, pircis izsolēs un krāmu tirdziņos. Turklāt katram traukam ir sava vēsture un pārsteidzošs stāsts.

Viss sākās ar mazu tasīti

Teo vecmāmiņa dzīvoja blakus Rīgas porcelāna fabrikai, bet viņas māsa savulaik tajā bija strādājusi, tāpēc šī vieta puiku saistīja jau kopš mazotnes. Bet īstā mīlestība pret porcelānu sākās 2013. gadā, kad Teo bija tikai desmit gadu. “Vecmamma man uzdāvināja skaistu tasīti, un es sāku pētīt, kāda ir tās izcelšanās vēsture.” Atklājās, ka krūzīte ir no Rīgas porcelāna fabrikas servīzes Stella. Lai arī sākumā pie jaunā kolekcionāra nonāca tikai viena tasīte, vecmāmiņa, redzot mazdēla interesi par to, uzdāvināja viņam visu servīzi, ko bija saglabājusi. Šobrīd Teo kolekcijā ir vairāki tūkstoši porcelāna trauku, daži mazvērtīgi, bet citi ļoti dārgi.

Sākotnēji mājinieki pret puiša aizraušanos bijuši skeptiski noskaņoti, jo “trauki ir trauki, tos lieto ikdienā”. Īpaši grūti pieņemt dēla aizraušanos ar trauku mākslu bijis tētim Vilnim, kurš ir fiziķis. “Tētim skaistais ir fizikā, bet man – gan mākslā, gan fizikā, gan dabā. Tiesa, tagad viņš to pieņem un mani ļoti atbalsta. Mamma ir medmāsa, un viņai arī ļoti patīk skaisti trauki, bet visvairāk viņa sajūsminās, ka gandrīz katram traukam manā kolekcijā ir savs stāsts.” 

foto: no privātā ahīva
No Teo porcelāna kolekcijas. Servīze "Sigulda".
No Teo porcelāna kolekcijas. Servīze "Sigulda".

Teo atklāj, ka mamma Inese sakot, ka viņš esot kā īsts arheologs – visu laiku kaut ko meklējot, un tā tiešām ir. “Es ne tikai meklēju traukus, bet cenšos atklāt arī to izcelsmes vēsturi un kas ar trauku noticis, līdz tas nonāca pie manis. Apmeklēju bijušās porcelāna fabrikas māksliniekus un darbiniekus, un mums izveidojās laba sadarbība. Man bija tik daudz jautājumu! Tā es uzzināju, ka 60. gados no porcelāna ražoja pat balzama pudeles! Pudele no porcelāna, bet ārpusē brūna glazūra. Māksliniece Iveta Aigare man stāstīja, ka 90. gados viņas veidotie autordarbi cits pēc cita pazuduši pēc ielikšanas krāsnī, savukārt Rīgas porcelāna fabrikas galvenais mākslinieks Ēriks Ellers 80. gados aicinājis modeles pozēt un vērtēt porcelānu, bet viņas neko no tā visa neesot sapratušas, toties mākslinieku ļoti iedvesmojušas. (Smejas.) Vēl atklāju, ka visas porcelāna rūpnīcas 90. gados rīkoja bada streikus, jo darbiniekiem pazemināja algas.”

Tējkanna, kurā var ieliet spaini tējas

“Pabeidzu Baldones vidusskolu, tad Bulduru tehnikumu, tagad studēju Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē ainavu arhitektūru un pēc tam vēlos turpināt studijas un apgūt arheoloģiju.”

Lai Teo pieteiktos stipendijai augstskolā, viņam bija jāraksta pētījums. Bija tikai loģiski, ka viņš izvēlējās to rakstīt par tēmu, kas saistīta ar porcelānu, un tā atklāja sev daudz jauna un interesanta.  “Izraudzījos prezidenta Kārļa Ulmaņa laikā tapušās porcelāna un fajansa krūkas ar Latvijas ainavām. Pateicoties šim pētījumam, atklāju, ka uz porcelāna ir vēsturiskas liecības par to, kāda izskatījās tā laika Latvijas ainava, piemēram, ar dzirnavām un gotiņām, kas ap tām ganās, ar Cēsu baznīcu. Braukāju pa Latviju un meklēju, kuras varētu būt tās ainavas, kas ir uz krūkām. Līdz šim pētījumam man krūkas nesimpatizēja, bet tagad uz tām raugos pavisam citādi – kā uz vēstures liecībām. Nekur pasaulē neesmu redzējis tik skaistas krūkas kā Latvijā. Tās ir brīnišķīgas!”

foto: no privātā ahīva
Porcelāns no Teo kolekcijas
Porcelāns no Teo kolekcijas

Kādā izsolē Teo palaimējās nopirkt milzīgu tējas kannu, kas bija gatavota fabrikas reprezentācijas vajadzībām. “Tagad tā ir mana mīļākā kanna – milzīga. Man ļoti patīk tās forma, bet kā tējkannu to nevar izmantot, jo tajā ietilpst vesels spainis tējas,” smejas jaunietis.

Princese Gundega un Autrumu prinči

Šo gadu laikā Teo iepazinis dažādu valstu porcelānu, bet joprojām viņa mīļākais ir Latvijā radītais, savukārt kaimiņu lietuviešu porcelāns esot tik trausls, ka to pat vedot varot saplēst. “Man bija šķīvītis, kuru vedu uz izstādi, un tam parādījās plaisiņa. Tas ir tik plāns kā papīrs!” Lielajā kolekcijā esot arī dažādas retas figūriņas, piemēram, princese Gundega, arī visas tautumeitas un tautudēli. Kolekcionārs atklāj, ka porcelāna trauku tēmas esot tik daudzveidīgas, jo mākslinieki bijuši ļoti dažādi un katrs ar savu skatījumu. “Īpaši jāizceļ autordarbi, jo tie atšķirībā no masu produkcijas, ko fabrikās apdedzināja tikai vienreiz brūnganos toņos, jo tur košu krāsu nebija, ir vairākas reizes apdedzināti.”

Kolekcionāram sevišķi mīļi ir trauki ar ūdens tematiku, arī ar nāriņām un Austrumu prinčiem. Savdabīga esot arī servīze Līva ar zivtiņām un taureņiem, arī servīze Gauja. “Pārsteidzoši, ka ļoti daudzi porcelāna autordarbi ir ar ūdens elementiem. Masu produkcijai šādu ūdens elementu nav, tikai zivis. Bet autordarbos ļoti daudz parādās nāras, ūdensrozes, dažādas zivis, tropiskie koraļļi.”

foto: no privātā ahīva
Teo Jēkabsons ar porcelāna māksliniekiem
Teo Jēkabsons ar porcelāna māksliniekiem

Izrakt no zemes vai nopirkt par pāris simtiem

Meklējot arvien jaunus stāstus un traukus, Teo saskārās arī ar dažādām interesantām situācijām. “Biju ciemos pie porcelāna mākslinieces Valijas Dimantes, un viņa stāstīja par kādu savu autordarbu – kannu. Nesen ieraudzīju, ka tieši tādu tirgo, un aprakstā minēts, ka trauks ir ārzemju ražojums, lai gan tas ir Valijas Dimantes darbs. Bija interesants gadījums arī Francijā. Biju turp devies ar jauniešu programmu Erasmus. Kādu dienu aizbraucu uz gadatirgu pilsētā Carpentra. Tur tirgoja gan trifeles, gan traukus, gan drēbes. Un tur ieraudzīju Rīgā tapušus traukus. Cik es biju lepns, ka Dienvidfrancijā, tik tālu no Latvijas, ir mūs trauki! Pāris Rīgas porcelāna fabrikas trauku esmu atvedis no Zviedrijas, tur to ir ļoti daudz.”

Puisis regulāri pārbauda izsoļu namus, vai tur nav parādījies kaut kas interesants. Ja ir, viņš pērk. Arī ceļojumi ir pakārtoti iespējai iegādāties kādu jaunu trauku kolekcijai. Trauki tiek meklēti arī krāmu tirdziņos un antikvariātos. “Es traukus esmu pat atradis mežā, arī izmestus un ieraktus zemē.” Kolekcionārs stāsta, ka kādreiz izdodas ļoti veiksmīgi darījumi, kad īstas pērles maksā vien dažus eiro, bet mēdzot būt arī tā, ka, lai iegūtu kāroto, jāšķiras no pāris simtiem eiro.

“Ģimenē mēs lietojam tikai ikdienišķus traukus, jo bija gadījumi, kad kaut kas dārgs saplīst, taču to nedrīkst pieļaut. Super retus traukus nekad nelietojam, jo tie nav apdedzināti, līdz ar to zīmējums var nomazgāties. Par šiem traukiem ir jārūpējas īpaši saudzīgi, putekļi jāslauka ļoti uzmanīgi. Tie jāmazgā ar rokām, nedrīkst likt mikroviļņu krāsnī, jo zelts un mirdzošais perlamutrs uzreiz nodeg nost.”

foto: no privātā ahīva
Bildes no Teo Ralfa Jēkabsona kolekcijas
Bildes no Teo Ralfa Jēkabsona kolekcijas

Sapnis par muzeju un grāmatu

Teo atzīstas, ka viņam pašam ļoti patīk apgleznot traukus un tie, kas darbus redzējuši, par tiem izsakās atzinīgi. Jaunietis sapņo nopirkt apdedzināšanas krāsni un sākt veidot nelielas trauku sērijas. Līdz šim bijušas jau vairākas viņa kolekcionētā porcelāna izstādes un nākotnē ieplānotas vēl neskaitāmas, tomēr puisis sapņo par sava muzeja izveidi. “Ir Rīgas Porcelāna muzejs, tomēr šī tēma nav izpētīta līdz galam. Viens neliels muzejs nevar visu aptvert. Protams, muzejā ir ļoti skaistas pērles, bet man arī ir, ko parādīt. Jau kādu laiku rakstu par porcelānu, tas gan ir dikti ilgs process. Taču esmu sapratis – kas lēni nāk, tas labi nāk.”