Meža tehnika uzlabo dzīves apstākļus retajām Grebļukalna sugām
AS “Latvijas valsts meži” (LVM) gandrīz pilnībā pabeigusi darbus dabas liegumā “Grebļukalns”, kur tika veikti pasākumi, lai uzlabotu Latvijā ļoti reti sastopamā osu meža biotopa stāvokli. Grebļukalna attīrīšana tehniski bija ļoti sarežģīta, tādēļ tajā iesaistītie speciālisti pamatoti lepojas ar paveikto.
Grebļukalns ir īpašs ar savu reto mežu biotopu, jo skujkoku meži uz osveida reljefa formām jeb osu meži Latvijā ir ļoti reti sastopami. Osu mežam raksturīga ainava ir skrajš un sauss skujkoku mežs ar saules apspīdētiem laukumiem. Tie savā būtībā ir traucējumatkarīgi biotopi. Vienkāršāk izsakoties, dabiskā ceļā tie var pastāvēt tikai tad, ja laiku pa laikam notiek dabiskie traucējumi, piemēram, izceļas meža ugunsgrēks. Pretējā gadījumā, traucējumam ilgstoši nenotiekot, kalna nogāzes aizaug ar eglēm un lazdām, kas rada spēcīgu noēnojumu un neļauj iesēties un augt osu mežiem raksturīgajām sauli mīlošajām augu sugām. Tā tas bija noticis arī Grebļukalnā, kas pirms darbu veikšanas bija aizaudzis biezs un tumšs. Tādēļ šajā dabas liegumā Eiropas Savienības līdzfinansētā projekta “LatViaNature” ietvaros tika veikti nozīmīgi apsaimniekošanas darbi. To mērķis ir uzlabot retā biotopa kvalitāti un izstrādāt metodiku, lai šādus darbus veiktu arī citās vietās.
Sarežģītais uzdevums
Citkārt meža retināšana neprasītu lielas pūles, jo tehnika ar to ātri tiktu galā, bet Grebļukalna stāvās nogāzes kļuva par īstu pārbaudījumu gan tehnikai, gan cilvēkam. Darbus vajadzēja veikt vairāk nekā 10 hektāru apjomā, kas ir pārāk liela teritorija, lai ar to tiktu galā daži cilvēki ar zāģiem un cirvjiem, savukārt Latvijā pieejamā specializētā meža tehnika nav domāta darbam tik stāvās nogāzēs. Plānojot darbus, LVM speciālisti pat bija nosprieduši, ka šajā gadījumā ir vērts iziet ārpus Latvijā ierastajiem rāmjiem un paskatīties, kā šādus darbus veic valstīs ar kalnainu reljefu. Tomēr mežsaimniecības izstādes apmeklējums Austrijā šajā ziņā nekādas priecīgas atziņas nenesa, jo Alpu apstākļos tiek izmantota tik jaudīga tehnika, kādu vienam vai diviem objektiem Latvijā gluži vienkārši neatmaksājas iegādāties. Tādēļ nācās meklēt pašiem savus risinājumus.
“Bija jāpanāk, lai paliek tikai priedes un izgaismoti minerālie laukumi, kur potenciāli var atjaunoties aizsargājamās augu sugas. Taču problēma tā, ka attālums starp priedēm bija tāds, kas neļāva izbraukt ar meža tehniku, plus vēl traucēja kalna slīpums. Tādēļ vispirms vajadzēja saprast, cik var paveikt ar roku darbu un cik – ar tehniku. Iznākumā sadalījām objektu divās daļās – ar tehniku un ar rokām izstrādājamā,” skaidro Ziemeļlatgales reģiona mežizstrādes vadītājs Dainis Babāns.
Pārbaudījums harvesteru operatoriem
Protams, pēc iespējas vairāk darba centās paveikt ar tehniku, kaut gan jau no paša sākuma bija skaidrs, ka visu šādā veidā nebūs iespējams izdarīt. Tomēr dažu jaunu paņēmienu izmantošana ļāva palielināt tehnikas iesaistes lomu. Piemēram, pameža novākšanai kalna dienvidu pusē SIA “RDO” harvesteru operatori izmantoja kniebšanas metodi. Lai to izdarītu, harvesteram ik pa brīdim nācās nostāties tieši pretī kalna nogāzei un tad virzīties tajā augšā, cik nu tas vispār izteikti stāvajā reljefā ir iespējams, līdz notiek izbuksēšana. Tad tas ripinājās atpakaļ lejā, pabrauca mazliet uz priekšu un šo pašu operāciju atkārtoja nākamajā sektorā. Protams, racionālāk būtu braukt ieslīpi, taču tas šajā gadījumā nebija iespējams nogāzes pārāk lielā slīpuma dēļ. Ar jauno metodi šādi izdevās iztīrīt nogāzi apmēram 15–20 metru augstumā. Jauns risinājums bija arī celmu izraušana – pirms tam kokus noknieba ar aprēķinu, lai paliktu apmēram pusmetru augsts celms, ko var izraut ar tehniku.
Taču tā bija tikai puse darba, jo vajadzēja iztīrīt arī pārējo nogāzi līdz pat virsotnei – apmēram 40 metru platu joslu. To galvenokārt paveica ar roku darbu, jo ar lielo un vidējo tehniku tur strādāt nebija iespējams. Te lieti noderēja uzņēmuma SIA “Grantiņi 1” rīcībā esošā mazā mežizstrādes tehnika, kas ir šaurāka un varēja izmanevrēt kalna kores ļoti ierobežotajā platībā. Tas gan arī bija ļoti sarežģīts un riskants pasākums. Vispirms harvesters pa serpentīnu uzbrauca līdz kalna korei, tālāk virzījās pa kori, no augšas izkopjot mežu tik tālu, cik varēja aizsniegt. Var teikt, ka harvestera operatoram bija jāstrādā ar juveliera precizitāti, jo ikviena neuzmanīga kustība varēja nodarīt kaitējumu dabai, nerunājot nemaz par iespēju tehnikai apgāzties vai iebraukt gleznainajos ezeros kalna pakājē. Turklāt visus darbus uzraudzīja vides eksperti, palīdzot harvesteru operatoriem pieņemt no vides aizsardzības viedokļa pareizākos lēmumus.
“Ziemeļlatgales pakalpojumu sniedzēju lokā nu mums ir viens operators, kurš tagad apstākļu sakritības dēļ ir iemācījies strādāt kalnu nogāzēs. Proti, viņš iebrauca tik tālu nogāzē, ka atpakaļ augšā tikt vairs nebija iespējams, tādēļ nācās atrast maršrutu lejup pa nogāzi. Kā viņš pats stāstīja, slīpums esot bijis tāds, ka nācies atspiesties ar kājām pret priekšējo stiklu. Saprotot, ka tas ir iespējams, pēc tam līdzīgā veidā, meklējot starp kokiem ejas, tika papildus izstrādāta daļa tās teritorijas, kur pat nebijām domājuši, ka būs kaut ko iespējams darīt ar tehniku. Izņēmām pamežu, lazdas un egles, taču pēc vides speciālista norādījumiem atstājām daļu vecāko un dimensijās lielāko bērzu un arī egļu. Vēl harvesteru varējām izmantot, lai sagarinātu tos kokus, ko no kalna kores slīpuma virzienā bija nogāzuši operatori ar benzīna motorzāģiem,” stāsta Babāns.
Interesanti, ka ar rokas zāģiem šajā objektā sava tēva vadībā darbojās divi jauni puiši, kuri dzīvo turpat netālu un ir beiguši Ogres tehnikumu, kā arī guvuši pieredzi, strādājot stāvās nogāzēs Norvēģijā, turklāt tēvs savulaik skolas izlaidumu svinējis Grebļukana virsotnē.
Meža silpurenei patīk
Nu Grebļukalns ir attīrīts un gaišs. Jau tagad var redzēt, ka pārmaiņas ir nākušas par labu vienai no galvenajām aizsargājamajām augu sugām šajā vietā – meža silpurenei. Te palīdzējusi nocirsto zaru dedzināšana turpat uz vietas – pēc tam ugunskuru vietās tiek uzlabota augsnes virskārta, jo pie viena nodedzinātas arī sūnas. “Meža silpurenei ir lielas sēklas, kas biezām sūnām netiek cauri, tādēļ atklātie augsnes mineralizētie laukumi tām nāk par labu. Līdzīgus darbus pirms pāris gadiem veicām osu mežā dabas parkā “Numernes valnis”, kur tagad silpurenes aug ļoti labi,”, skaidro LVM vides komunikācijas vadītāja Kate Beresņeva.
Ar tīrīšanas darbiem vien viss neaprobežosies, pēc to noslēguma Grebļukalnā atkal būs pieejama pastaigu taka, savukārt vides speciālisti vairākus nākamos gadus te veiks monitoringu, lai saprastu, cik tad veiksmīga ir bijusi sarežģītā projekta realizācija un vai biotopa stāvoklis tiešām uzlabojas.
