Saimnieks miris, kas gādās par viņa skumstošo mīluli?
Patlaban likums nenosaka ne mantinieku, ne notāru rīcību gadījumos, kad aizgājēja atstātajam mantojumam komplektā līdzi nāk suns, kaķis vai kāds cits mājdzīvnieks. Latvijas Veterinārārstu biedrība ar šo jautājumu ir vērsusies Zvērinātu notāru padomē un Tieslietu ministrijā.
Pēc Lauku atbalsta dienesta datiem, 14. martā Latvijā bija reģistrēti 235 658 suņi un 45 930 kaķi. Uz mirušu personu vārdu – 6018 suņi un 174 kaķi, bet patiesie skaitļi ir vēl lielāki, kaut vai tāpēc, ka ne visi kaķi ir obligāti jāreģistrē. “Mēs nezinām, kur šie dzīvnieki atrodas. Vienīgais, kas ir zināms, pēc statusa viņi ir dzīvi,” “Kas Jauns Avīzei” teic Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku sekcijas vadītājas vietniece Lita Konopore. “Droši vien dzīvo pie radiem, kaimiņiem, kāds varbūt patversmē.”
Par suni nepadomā
Patversmes “Labās mājas” vadītāja Astrīda Kārkliņa Latvijas Radio raidījumā “Kā labāk dzīvot” paudusi: “Ne reizi esam saskārušies ar situāciju, kad kādi attāli radinieki atved [dzīvnieku], tad mēs bieži vien tā diezgan primitīvi uzdodam šo jautājumu: bet kas mantos šo dzīvokli, kas mantos to māju? Mēs mantosim, mēs tur! Kas notiek ar šo dzīvo būtni, kas turklāt ir reģistrēta? Tur ir pilnīgs klusums.”
Saskaņā ar Civillikumu un Dzīvnieku aizsardzības likumu dzīvnieks ir īpašuma objekts, atgādina Veterinārārstu biedrība. Papildus humāniem apsvērumiem, dzīvnieks kā tiesību objekts var būt arī mantiskā ziņā vērtīgs, piemēram, šķirnes īpatņi. Ja īpašnieks nomirst, būtu jābūt noteiktai kārtībai, kādā dzīvnieks pāriet citas personas īpašumā.
Kādus reģistrus pārbauda notārs
Patlaban izmaiņas reģistrā var veikt tikai īpašnieks, piemēram, ja viņš nolēmis dzīvnieku atdot vai pārdot kādam citam. Notariāta likums paredz, ka pēc mantojuma lietas uzsākšanas zvērināts notārs noskaidro, vai uz mantojuma atstājēja vārda ir reģistrēta manta Valsts vienotajā datorizētajā zemesgrāmatā, Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā, Transportlīdzekļu un to vadītāju reģistrā, Uzņēmumu reģistrā un kontu reģistrā.
“No visa augstāk minētā izriet, ka, neskatoties uz to, ka mājas (istabas) dzīvnieku tiesiskais statuss ir īpašuma objekts un dzīvnieka un tā īpašnieka dati ir reģistrēti valsts uzturētā reģistrā, spēkā esošie normatīvie akti neparedz rīcību dzīvnieka īpašnieka nāves gadījumā,” norāda biedrība.
Var rasties situācijas, kad mantinieki pieņem mantojumu, bet nevēlas uzņemties rūpes par dzīvniekiem, atdod tos kādam citam, neveicot pārreģistrāciju vai pat atstāj tos bez aprūpes.
Tikai labā griba
Notāriem nav pienākums mantojuma lietu ietvaros pārbaudīt ziņas par dzīvniekiem, nav arī noteikts, uz kāda pamata trešā persona var prasīt tikt reģistrēta kā dzīvnieka īpašnieks, ja iepriekšējais saimnieks miris. To gan var pieprasīt mantinieki, taču viņi bieži to nezina vai neiedomājas.
Šobrīd veterinārārsti un Lauku atbalsta dienests rīkojas atkarībā no situācijas. Piemēram, ja tas vēl iespējams, veterinārārsts aicina mantinieku iekļaut dzīvnieku mantojuma sarakstā un mantot to. Dienestam ir tiesības veikt izmaiņas par dzīvnieka īpašnieku uz citu dokumentu pamata, tomēr tā mantošanai būtu jābūt regulētai normatīvajos aktos.
Ja pēc īpašnieka nāves dzīvnieks nav pārreģistrēts, tā pazušanas gadījumā atrast reālo turētāju, izmantojot mikročipa numuru un reģistra datus, nebūs iespējams. Labākajā gadījumā dzīvnieks tiks nogādāts patversmē vai to paņems atradējs.
Der padomāt vēl dzīves laikā
Veterinārārstu biedrība aicina Zvērinātu Notāru padomi un Tieslietu ministriju izvērtēt šo jautājumu un nepieciešamo normatīvo aktu grozījumu veikšanu.
Ir arī iespēja reģistrēties kā dzīvnieka turētājam, bet šī iespēja izmantota ļoti maz. “Ja tas nav izdarīts, dzīvnieka pazušanas gadījumā mēs nezinām, kam to atdot,” atgādina Lita Konopore. Viņa aicina sabiedrību būt izglītotai un saprast, ka mājdzīvnieks ir pelnījis mājas un aprūpi arī pēc saimnieka aiziešanas mūžībā.
Situācija, kad palicēji manto dzīvokli vai māju, bet suni vai kaķi uzskata par nevajadzīgu mantu, ir visnotaļ neētiska. Protams, var būt situācijas, kad, piemēram, nav iespējas pārvest suni no laukiem uz pilsētu, un saimniekiem jau dzīves laikā der padomāt, kas notiks pēc viņu nāves. To iespējams paredzēt testamentā.
