Populārās franču kafejnīcas īpašnieks Bernārs Laranē atklāti par to, kas Rīgā labāks nekā Parīzē

Ieejot maiznīcā, vispirms uzrunā brīvā atmosfēra – ar to pat sienas laikam pievilkušās. Tad – viesmīles smaids. Iekšā apmeklētāju ir mazāk. Dziļāk aiz letes atvērtā virtuvītē rosās kāds kungs – gareniski griež bagetes, vidū liek vītinātu gaļu, zaļas salātu lapas un vēl kaut ko, un dara to, kā redzams, profesionāli. Līdztekus sviestmaižu gatavošanai viņš franču valodā risina sarunu ar kādu apmeklētāju. Nojauta teic, ka esmu ieraudzījusi meklēto – pašu maiznīcas īpašnieku. Trāpīts! Kad esam sasveicinājušies, Bernārs piedāvā kafiju un atvainodamies jautā, vai sarunu varētu sadalīt divās daļās. Pirmā daļa būšot, kamēr viņš gatavos sviestmaizes, un tad viņam esot jāaizbrauc līdz ceptuvei. Pēc tam jau būšot mierīgs sarunas turpinājums. Tā arī darām.

 Labākie apmeklētāji zina, ko grib

   Jūsu maiznīcā tika filmēts reklāmas rullītis, kurā mūsu sporta komentētāji aicināja sekot Parīzes olimpisko spēļu norisei. Katram uz galda bija kafija, kruasāns. Vai taisnība, ka francūži pirmo rīta kafiju izdzerot mājās, bet pa ceļam uz darbu gluži vai rituāls esot ieiet maiznīcā, apēst svaigi ceptu kruasānu vai smalkmaizīti un izdzert vēl vienu kafiju?

   Nezinu, varbūt tāds rituāls ir parīziešiem, varbūt arī citviet Francijā, bet es esmu no Tulūzas, un tulūzieši neko tādu noteikti nedara. Tulūzā, kas ir vismaz reizes divas lielāka par Rīgu, vispār ir tikai dažas kafejnīcas, kur jebkurā dienas laikā var ieiet un iedzert kafiju. Savukārt vakaros cilvēki labprāt pasēž bāros, tie vienmēr pilni.

   Plaši tika apspriesta Parīzes olimpisko spēļu atklāšanas ceremonija. Jums patika?

   No sākuma līdz galam to nenoskatījos, bet par redzēto teikšu, ka sižetiski ieskats Francijas vēsturē un kultūrā bija sapīts ļoti interesanti, uztaisīts labā līmenī. Tomēr ne viss bija veidots ar labu gaumi. Man nepatika fragments par Mariju Antuaneti, kurā karaliene turēja rokās savu galvu. Tas nebija labākais laiks Francijas vēsturē, viņas sodīšanā nebija nekā smieklīga, tāpēc šādus faktus nevajadzētu pasniegt kā joku; vismaz es to tā uztvēru.

   Kam jutāt līdzi vairāk – Latvijas vai Francijas sportistiem?

   Francijas. Bet pasekoju arī Latvijas sportistu startiem, komandu cīņām.

   Kura sporta veida līdzjutējs esat?

   Varētu teikt, ka futbola, tikai nekad nevaru spēli noskatīties līdz beigām – man tas ir par ilgu. Būtu perfekti, ja spēle ilgtu 45 minūtes. Tiešām neesmu pacietīgs līdzjutējs, nesaprotu, kā pa televizoru var noskatīties maratonu!

   Pats sportojat?

   Agrāk daudz skrēju – katru dienu 20–25 kilometrus. Laikam biju aizrāvies par daudz, uzlicis kājām pārāk lielu slodzi, jo vienā brīdī sāka sāpēt locītavas. Es taču arī ikdienā tās gana noslogoju, stāvot un skraidot pa maiznīcu. Tāpēc nolēmu kājas pasaudzēt, un tagad mana galvenā fiziskā aktivitāte ir braukšana ar riteni.

   Kad kolēģim ieminējos, ka nākšu pie jums, viņš teica – tas laikam ir tas francūzis, kuru visi centra iedzīvotāji pazīst pēc tā, ka viņš pārvietojas ar divriteni, kuram priekšā paliels grozs, piekrāmēts ar pilniem Rimi maisiņiem!

   Tieši tā – šis francūzis esmu es. (Iezvanās Bernāra telefons, viņš pārmij pāris vārdu franciski.) Tagad man jāaizminas līdz Matīsa ielai, kur ir mūsu ceptuve. Drīz būšu atpakaļ! Jūs pa to laiku izdzeriet vēl vienu kafiju – teikšu viesmīlei, lai atnes.

Un prom viņš ir. Lai arī Latvijā nodzīvojis jau 30 gadu, īpašais franču valodas akcents, runājot latviešu mēlē, Bernāram nekur nav zudis un droši vien arī nezudīs. Tas skan itin jauki, tikai... vienu otru vārdu prasās “iztulkot”. Smaidīga viesmīle ātri vien man priekšā noliek kafiju. Malkojot kafiju – tā garšo tiešām izcili –, vērīgāk aplūkoju kafejnīcu un nospriežu, ka balto galdautu, sterilitātes un perfektas kārtības pieprasītājiem te noteikti nav ko meklēt – vēl noģībs. Vitrīnā sviestmaizes, kruasāni, dažādu veidu makarūni, pistāciju groziņi un citi našķi. Tad aprunājos ar oficianti, pajautāju, kā viņai patīk šeit strādāt. Labāku priekšnieku nevarot vēlēties, ar Bernāru visu varot sarunāt. Bernārs esot kā savējais starp savējiem, visiem uzticoties. Tāpēc arī viņa šeit strādājot jau piecus gadus. Vēl arī tāpēc, ka maiznīcas-kafejnīcas apmeklētāji, no kuriem daudzi te iegriežoties katru dienu, uz oficiantiem neskatoties no augšas. “Trubadūrā” tiešām visi jūtoties kā savējie. Un tas esot Bernāra nopelns, jo viņš visu kaut kā mācējis pareizi iegrozīt, nostādīt tā, lai visi justos brīvi un gaidīti. Saimnieks neraidot laukā pat visdīvaināko apmeklētāju, arī tādu, kas stundu sēž pie galdiņa, neko nepasūtījis. Kamēr pļāpājam, Bernārs jau ir atgriezies, un mēs turpinām sarunu.

   Nupat mēs ar oficianti mazliet aprunājām jūs un apmeklētājus. Kuri no viņiem jums šķiet patīkamāki?

   Tie, kuri zina, kurp nāk un ko grib. Tūristi pie mums iegriežas diezgan reti, pārsvarā tiešām nāk savējie. Mēs viņus jau labi zinām, ar katru parunājamies. Protams, ja cilvēks pats to grib. Līdz ar to arī attieksme – abpusēji – ir pilnīgi citāda nekā Vecrīgas kafejnīcās, kuras lielākoties piepilda tūristi, kas tur ienāk pirmo un pēdējo reizi.

   Bijušie bārmeņi stāstījuši, ka daudzi apmeklētāji nākuši pie viņiem, lai izkratītu sirdi...

   Tikai pie mums bārmeņu vietā ir viesmīles. Ja vajag, arī es varu uzklausīt, tikai pie manis ar tādu vēlmi vēl neviens nav vērsies. Vai nu baidās saimniekam ko stāstīt, vai arī es neizskatos gana uzticams.

  Savā biznesā pats sev esat priekšnieks?

  Precīzi! Ar partneri, ar kuru kopā atvērām pirmo kafejnīcu, pašķīrāmies jau pirms gadiem sešiem. Tagad saimniekojam katrs savā iestādē. Es – divās kafejnīcās un maiznīcā.

Mīts par slaidajām francūzietēm

   Kā francūzietēm, brokastīs ēdot smalkmaizītes un ieturot vēlās vakariņas, izdodas palikt slaidām?

   Man šķiet, ka tas ir vēl viens Latvijā klejojošs mīts, jo latviešu meitenes vidēji ir slaidākas. Redz, Francijā ir ļoti daudz afrikāņu un arābu sieviešu, un viņas visas ir resnas. Uz viņu fona slaidas, protams, ir visas francūzietes. Pieļauju, ka daļa arī seko savam svaram.

   Kāds ir jūsu brokastu rituāls?

   Jau sen mājās neko nedzeru un neēdu. Rīta kafiju sev uztaisu, atnācis uz darbu.

   Katru rītu top jauni svaigi ceptu gardumu kalni?

   Cepējs jau agri no rīta mīklas darbnīcā, kas atrodas Vidzemes tirgū, jauc mīklu, bet maizītes tiek ceptas konditorejas darbnīcā mūsu otrajā kafejnīcā pie Bērnu pasaules. Konditors Arno ir francūzis.

   Vietējos izbrāķējāt?

   Nē, bet atrast labu konditoru nav viegli. Turklāt manas prasības bija diezgan augstas, zināju, ko no konditora gribu. Mēs ar Arno satikāmies pareizajā laikā. Viņš ir īsts profesionālis, beidzis konditoru skolu Francijā. Tāpat kā es, arī Arno jau sen dzīvo Latvijā.

   Arī bagetes cepat savā konditorejā?

   Tās gan vedam no Lietuvas. Sasaldētas. Sākumā mums bija sava bagešu darbnīca, cepām arī apaļas formas maizi, taču ātri vien sapratām, ka tas nav izdevīgi. Veikali ir pilni ar maizi, cilvēki nepirka. Pašiem vajadzēja apēst, laukā taču tādu garšīgumu nemetīsi. (Bernārs smaida un zīmīgi nobrauc ar roku pa vēderu, liekot saprast, ka to varējis manīt.)

   Saldēta maize nezaudē garšu?

   Tik labi kā svaigi cepta jau negaršo, tai nestāv blakus pat daža kūka. Bet nav arī slikta.

   Tagad tāds smalkmaizītēm nedraudzīgs laiks – visi stāsta, cik baltie milti slikti, cik kaitīgs ir cukurs un sviests. Jūs arī to izjūtat?

   Jā, maizītes tiešām pērk mazāk. Toties pārdodam vairāk dzērienu.

   Vegāniem arī ir savas prasības.

   Lai tās apmierinātu, sviesta vietā jāizmanto margarīns, augu eļļas. Nu negaršo maizītes tad tik labi, bet ko darīt – ja būs liels pieprasījums, būs jācep. Citādi tiešām izmantojam tikai sviestu. Francijā, pačukstēšu, gan sākuši sviestu jaukt kopā ar margarīnu. Profesionālis, protams, uzreiz pēc garšas atšķirs, kurai mīklai kas pievienots. Arī parasts cilvēks, pie laba pieradis, to atšķirs. Bet es savu kafejnīcu labo slavu gribu noturēt – ja reiz sviesta kruasāns, tad sviesta! (Pasmejas.)

Kas Rīgā labāks nekā Parīzē

   Latvijā dzīvojat jau 30 gadu. Kas jūs šurp atveda? Turklāt tas bija tikai dažus gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas...

   Pirmo reizi Latvijā biju 1992. gada vasarā pa ceļam uz Sanktpēterburgu. Atceros, tad vēl robežsargi un muitnieki nezināja savu darbu, jautājoši lūkojās cits uz citu – kā apieties ar cilvēkiem? Rīgā pabijām tikai vienu dienu. Pēc diviem gadiem abi ar biznesa partneri atkal devāmies uz Sanktpēterburgu, mūsu busiņš bija piekrauts ar apaviem un vīnu tirgošanai. Ceļi tolaik vēl bija briesmīgi, divas no sešām riepām jau bijām nomainījuši, tāpēc apstājāmies Rīgā, lai salabotu mašīnu un paši atvilktu elpu. Rezultātā palikām šeit nedēļu, uzradās cilvēki, kurus mūsu prece ieinteresēja. Tad kāpēc braukt tālāk? Un tā mēs sākām te tirgot Francijas apavus un vīnus. Pēc pāris gadiem uz neilgu laiku vēl aizbraucu uz Franciju, tad atgriezos un sāku nodarboties ar kūdras tirdzniecību. Nopelnīju mazliet naudiņas, sametos kopā ar jaunu biznesa partneri, un nolēmām atvērt kafejnīcas. Pats lāgā neticu, bet nu jau būs gadi divdesmit pieci, kopš tirgoju maizītes.

   Kas jūs Rīgā piesaistīja?  

   Jūras tuvums un klimats – tas man patīk daudz labāk nekā Francijas klimats. Tur ir par karstu. Savukārt ziemā Francijā ir ļoti mitrs gaiss, es katru gadu vismaz vienu nedēļu slimoju – tas bija kā likums. Toties, kopš dzīvoju šeit, neesmu slimojis ne reizi, jau esmu aizmirsis, kā tas ir! Un vēl man patīk, ka Latvijā var peldēties visos ezeros un upēs, pat Daugavā, kas tek cauri Rīgai. Francijas ūdenstilpēs peldēties uzdrošinās tikai retais, jo ūdens ir pārāk netīrs.

   Kad atbraucāt no Francijas, kas jūs Latvijā un Rīgā pārsteidza? Kontrasts noteikti bija diezgan liels.

   Šeit dzīve ritēja salīdzinoši daudz mierīgāk nekā Francijā, un man šāds ritms ļoti patika. Bet pārsteidza tas, ka ziemā, pat pamatīgā aukstumā, kundzītes vecmāmiņu gados uz ielām tirgoja saldējumu. Tiešām nesapratu – cilvēkam kažoks mugurā, cimdi rokās, bet viņš vēl ēd saldējumu!

   Salīdzinot ar francūžiem, cilvēki nešķita tādi padrūmi?

   Francijā – un Rietumeiropā vispār – visi smaida tāpēc, ka jāsmaida, un tie mākslīgie smaidi ar laiku sāk tracināt. Tāpēc man pat ļoti patika, ka šeit cilvēki īpaši neko netēloja, bija tādi, kādi bija. Ja priecīgs, tad priecīgs, ja dusmīgs, tad dusmīgs. Un te joprojām bez jēgas neviens nesmaida, bet, ja smaida, tad no sirds.

   Tiešām nekā nepietrūka no tā, kas bija Francijā?

   Pietrūka, pietrūka! (Smaida.) Labu, riteņbraucējiem draudzīgu, drošu ceļu. Francijā pa tādiem katru dienu nobraucu 100–120 kilometru. Latvijā ir vai nu lielās šosejas, kur daudz automašīnu, kas riteņbraucējam ir bīstami, vai, kā man teikuši, mazi un bedraini celiņi. Tikai es neesmu tādu celiņu speciālists, tāpēc labāk pat nemēģinu tur braukt. Par Rīgu gan ar riteni braukt nav problēmu, vismaz man.

Lietas, ko salīdzināt nav jēgas

   Kā jutāties, uzzinot par ugunsgrēku Parīzes Dievmātes katedrālē? Tas notika 2019. gadā, bet atjaunota ir tikai daļa katedrāles.

   Bija ļoti skumji... Grūti iedomāties Parīzi bez Dievmātes katedrāles, tas ir viens no pilsētas simboliem. Turp aizgāju ik reizi, kad biju Parīzē. Gan cilvēki runāja, gan pats manīju, ka Parīzes mērija par katedrāli nerūpējas.  Par to rakstīja pat ārzemju prese. Tas tad arī noveda pie tāda rezultāta.

   Esat ticīgs cilvēks?

   Nē. Kad biju bērns, uz baznīcu gāju kā uz baznīcu – jāiet, un viss, bet Dievmātes katedrāli, jau pieaudzis būdams, apmeklēju kā iespaidīgu vēsturisku būvi, kurā valda īpaša gaisotne. Turklāt tajā ik reizi varēja pamanīt kaut ko jaunu.

 Vecāki nepārdzīvoja, ka pārcēlāties uz dzīvi tik tālu no dzimtās Tulūzas?

 Ko nu tur pārdzīvot, īpaši mūsdienās, kad ar visiem var sazināties, visur ātri un brīvi aizbraukt.

Ar ko viņi nodarbojas?

Mamma bija mājsaimniece, tēvs – ierēdnis, bet viņš jau sen ir pensijā. Es ieguvu inženiera-mehāniķa profesiju, tikai vecākiem mana izvēle nepatika. Tad jau labāk maizīšu cepējs!

Agrāk, krievu laikā, Rīgu dēvēja par mazo Parīzi. Jums arī kādā brīdī ir radušās tādas asociācijas?

 Nezinu, kas abām šīm pilsētām varētu būt kopīgs un kāpēc kādam ienāca prātā Rīgu nosaukt par mazo Parīzi. Tas cilvēks droši vien nebija bijis Parīzē! Man noteikti labāk patīk dzīvot Rīgā. Mazā, kompaktā, tīrā pilsētā. Pats dzīvoju pie Ziedoņdārza, esmu labi iekārtojies, darbs pavisam netālu.

   Vispār jau Rīgā varētu dzīvot jebkurā rajonā, jo šeit visi cilvēki labi sadzīvo. Par daudzām Francijas pilsētām to nevar teikt – tajās ir rajoni, kurus pārsvarā apdzīvo afrikāņu izcelsmes cilvēki, iebraucēji no Tuvo Austrumu valstīm, bet francūžiem ar viņiem nav nekā kopīga. Francūži šādiem rajoniem met līkumu, jo uzskata tos par bīstamiem. Kāpēc Francijai vajadzēja viņiem visiem atvērt durvis, īsti nesaprotu. Varbūt tiešām vainas apziņa par kolonizācijas laikā pastrādāto? Lai vai kā, bet sekas ir tādas, ka daudzās pilsētās sarīkot tādus svētkus kā Rīgas svētki vai citus, kuros kopā sanāk tūkstošiem cilvēku, vairs nav iespējams – noteikti izcelsies kautiņi un grautiņi. Latvieši ar krieviem arī rīvējas? Tas ir pavisam kas cits!

   Kāda sajūta jūs pārņēma, kad sākās Krievijas karš pret Ukrainu? Nebija doma drošības labad braukt atpakaļ uz dzimteni?

  No Latvijas es brauktu prom tikai tad, ja tiešām notiktu kaut kas traģisks. Vai uz Franciju, nezinu. Jau tik ilgi neesmu tur dzīvojis, ka drīzāk izvēlētos citu valsti. Bet tas, kas notiek Ukrainā, man rūp. Katru dienu izlasu jaunāko informāciju par karu. Un baidos no tā.

Kā pašam veicās ar latviešu valodas apguvi?

   Ne īpaši viegli. Līdz līmenim, kad varēju lasīt avīzes, pagāja četri gadi.

   Latviešu sievietes esot vienas no skaistākajām. Jums arī kāda ir salauzusi sirdi?

   O, jā! Jau četrus gadus ar vienu dzīvoju kopā. Ar Ilonu iepazinos Vecrīgā vēl pirms pandēmijas. Oficiāli precējušies neesam, bet noteikti to izdarīsim. Audzinām meitiņu – Stefānijai ir divi gadi un pieci mēneši. Kļuvu par tēti 54 gados.

  Ilgi gan jūs neviena nebija spējusi savaldzināt...

   Negribēju kļūdīties.

   Īpašā francūziešu šarma gan latvietēm pietrūkstot. Bet varbūt arī runas par to ir pārspīlētas?

   Ir lietas, ko salīdzināt nav jēgas. Vienu gan zinu – latvietes nerunā tik rupji kā francūzietes. Francūzietes, kā te saka, lamājas matom, tikai franču valodā, ne ar ko neatpaliekot no vīriešiem. Tas ir pilnīgi neciešami! Kad Rīgā satieku francūzietes vai viņas atnāk uz manu kafejnīcu, negribu viņās klausīties. Latvietes, cik esmu ievērojis, vārdu izvēlē ir uzmanīgas, viņas domā, ko runā.

  Latviešu valodā būtībā vispār nav lamuvārdu.

  Tas ir labi, pilnīgi neko tāpēc neesat zaudējuši.

  Jūsu dzīve rit tikai Rīgā, vai varbūt esat iegādājies arī kādu lauku mājiņu?

   Kad tirgojām kurpes un vīnu – tas bija 1995.–1997. gads –, diezgan daudz pabraukājām pa Latviju, bijām pat Daugavpilī. Redzētais ļoti atšķīrās no Francijas, skats visādā ziņā bija ļoti nabadzīgs. Tagad, cik lasu un redzu fotogrāfijās, viss ir ļoti mainījies. Vide daudz sakoptāka, mazās pilsētiņas atdzimušas savā smukumā. Bet Kuldīga, atceros, man patika jau toreiz. Tikai nu jau gadus 27 es vairs tālāk par Jūrmalu neesmu braucis. Un pēc lauku mājiņas, jāatzīst, pagaidām netīkoju ne es, ne Ilona. Arī viņa ir pilsētniece – rīdziniece.

   Gan Kuldīgā, gan Sabilē, vispār vairāk Kurzemes pusē, tagad daudzi darina mājas vīnus. Esat kādu Latvijas vīnu pagaršojis?

   Nē, pagaidām neesmu, neviens man nav piedāvājis. Mazliet arī baidos... (Smaida.) Bet labi, ka cilvēki cenšas, būs jāpagaršo! Ir arī rabarberu vīns? Tas nu gan nebūs vīns, bet kaut kas cits... Savās kafejnīcās tomēr izvēlos piedāvāt Francijas vīnu, kas iegūts no vīnogām.

Atklājums – biezpiens un griķi

   Kāda, sākot šeit dzīvot, jums šķita latviešu virtuve? Ātri pieradāt?

   Savdabīga, katrai zemei jau kas savs raksturīgs. Uzreiz man iegaršojās kūpināta gaļa – Francijā tādu negatavo. Arī zupas, kuras manā dzimtenē nav lielā cieņā, restorānu ēdienkartēs tās vispār neatrast. Jā, visi zina franču sīpolu zupu, bet nezina, cik bieži to gatavo un ēd paši francūži! (Smejas.) Savukārt šeit dažādas zupas piedāvā visur. Atzīšos, sākumā man negaršoja aukstā zupa, bet nu jau ir iegaršojusies. Ļoti labprāt ēdu skābeņu zupu. Salīdzinot ar francūžiem, latvieši patērē arī ļoti daudz dārzeņu. Un kas par ieguvumu jums ir svaigās ogas – gan meža, gan dārza! Vesels atklājums man bija biezpiens un griķi. Tāpat ļoti labprāt ēdu sēnes. Sēnes gan ir dabūjamas arī Francijā, bet maksā ļoti dārgi, tāpēc cilvēki tās ēd reti. Pats gan mežā neesmu bijis, pērku tirgū. Kāpēc nebraucu sēņot? Man teica, ka pēc sēnēm jābrauc agri, jau līdz ar gaismiņu jābūt mežā. Tad nu paldies, es labāk ilgāk paguļu! Gana jau, ka darbā jābūt ap deviņiem no rīta. Tagad pat esmu kādu pusstundu ātrāk, jo pirms tam meita jāaizved uz dārziņu.

   Kāpēc izlēmāt Stefāniju vest uz dārziņu? Arī Ilona strādā?

   Nē, viņa pagaidām dzīvo pa māju, un sievietei mājās vienmēr atrodas darāmais. Viedokļi par vecumu, kādā bērniem vēlams sākt iet bērnudārzā, atšķiras. Daļā Eiropas valstu uzskata, ka, jo vēlāk, jo labāk, daļā – jo agrāk, jo labāk. Mēs pievienojāmies otrajiem. 

   Ko francūži pamatā ēd – gaļu un sieru?

   Tie tiešām ir vieni no pamatproduktiem. Gaļu francūži ēd daudz, tāpat sieru, jogurtu – veikalos ir vairāk nekā divi simti to veidu! Un, ja nu man te tiešām kaut kā pietrūkst, tad tas ir labs siers ar spēcīgu garšu. Tāpēc izlīdzos ar kūpināto. Man ļoti garšo arī aitas piena sieri, īpaši Rokforas. Dzimtenē esot, noteikti izmantoju iespēju tos baudīt, turklāt aitas piena sieri ir Dienvidfrancijas – manas dzimtās puses – firmas zīme. Tur daudz ēda arī pupiņas ar cūkgaļu, pīles gaļu. Man šie tradicionālie ēdieni labi palikuši atmiņā, jo tādus gatavoja mamma.

   Arī katrā Latvijas novadā var atrast pa kādam īpašam ēdienam: Kurzemē sklandraušus, Latgalē kartupeļu kļockas – vārītas vai apceptas kartupeļu klimpas, ko pasniedz ar skābu krējumu, kausētu sviestu vai apceptu cauraudzīti un sīpoliem. Ir gadījies pagaršot?

   Nē. Bet jūs par šiem ēdieniem tā runājat, ka vajadzēs pameklēt un nogaršot!

   Francija ir slavena ar zosu aknu pastēti. Esmu nobaudījusi, tiešām laba. Bet, kad noskatījos dokumentālo filmu, kā zosis baro – ar varu stūķē kaklā barību, lai iegūtu lielākas un treknākas aknas –, to ēst vairs negribas.

   Es esmu klātienē redzējis, kā zosis baro, tāpēc teikšu – tas nav tik traki, kā varbūt parādīts filmā. Zosis no šādas barošanas jau ir kļuvušas atkarīgas, tās barotājiem skrien pakaļ. Turklāt šādu metodi var izmantot tikai mazās saimniecībās – audzējot zosis rūpnieciski, barot katru putnu atsevišķi nav iespējams. Un tagad, cik zinu, Francijā tiek ieviesta putniem draudzīgāka barošanas metode. To panācis starptautiskais tirgus – vairākas Eiropas valstis, arī ASV, iepirkt slaveno fuagrā atteicās tieši nesaudzīgās barošanas dēļ.

   Kurš kuru mājās lutina ar garšīgu ēdienu – jūs Ilonu vai Ilona jūs?

  Ar ēdamlietām diezgan esmu noņēmies kafejnīcās un ceptuvē, mājās nekad neko negatavoju. Par maizīšu cepšanu pat nerunāsim!