Kas ir Natura 2000, un kā tā ietekmē mūsu dzīvi?

Kas ir Natura 2000?

Natura 2000 ir starptautisks aizsargājamo dabas teritoriju tīkls, kurā aizsargā Eiropā retas augu un dzīvnieku sugas un biotopus. Latvijā šādu teritoriju tīklu izveidoja pirms 20 gadiem, pievienojoties Eiropas Savienībai, proti, Eiropas kopīgajā aizsargājamo dabas teritoriju tīklā mēs iekļāvām arī savas – jau eksistējošās un  121 no jauna izveidoto teritoriju.  Kopumā Latvijā Natura 2000 tīklā ir 333 dabas teritorijas. Var teikt, ka Natura 2000 tīklā ir iekļautas vērtīgākās Eiropas dabas teritorijas, un šāds tīklojums nodrošina gan aizsardzības kopumu, gan līdzsvaru. 

Kopumā Natura 2000 tīklā ir vairāk nekā 27 000 aizsargājamo dabas teritoriju, kas nodrošina aizsardzību aptuveni 1200 retu un apdraudētu sugu un 230 biotopu. Šīs teritorijas ir patvērums retām dzīvotnēm. Taču Natura 2000 tīkls nav tikai dabas aizsardzībai. No tā iegūstam gan mēs, cilvēki, gan ekonomika. Izveidotās teritorijas nodrošina būtiskus ekosistēmu pakalpojumus – tīru saldūdeni, aizsardzību pret plūdiem un krasta eroziju, pārtikā izmantotas dabas veltes, vietu rekreācijai un citus. Šīm teritorijām ir būtiska loma cīņā pret klimata pārmaiņām. Ir aprēķināts, ka aizsargājamās dabas teritorijas Eiropā nodrošina ekosistēmu pakalpojumus 200–300 miljardu eiro vērtībā gadā, kā arī nodrošina iztikas līdzekļus – 4,4 miljoni darba vietu ir tieši atkarīgi no veselīgām ekosistēmām.

Kā nosaka īpaši aizsargājamo dabas teritoriju statusu? 

To nosaka Likums par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām. Likuma pielikumā ir visu Latvijas Natura 2000 aizsargājamo teritoriju uzskaitījums. Likums nosaka, kur atrodas dabas liegums, dabas vai nacionālais parks, kuru iekļauj Natura 2000 teritoriju tīklā. Visas likumā minētās teritorijas ir iekļautas Eiropas Natura 2000 kopējā sarakstā.

Kā Natura 2000 tīklā iekļauj jaunatklātas nozīmīgas dabas teritorijas vai sugas, kuras nepieciešams aizsargāt?

Aizvien tiek noteiktas jaunas dabas teritorijas, vērtības, sugas, biotopi, kas ir nozīmīgi ne tikai Latvijai, bet visai Eiropai. To nosaka divas Eiropas Savienības direktīvas – Putnu un Biotopu direktīva. Šie dokumenti ietver to sugu un biotopu uzskaitījumu, kuru dēļ būtu jāveido dabas teritorijas Natura 2000 tīklā. Mūsu pienākums ir regulāri monitorēt dabas teritorijas Latvijā, lai noteiktu, kādas vērtības, kādā apjomā un kvalitātē mūsu valstī ir, lai lemtu par jaunu aizsargājamo teritoriju izveidi vai esošo teritoriju aizsardzības statusa izmaiņām. Tālāk šie uz zinātniskajiem datiem balstītie rosinājumi tiek nodoti lēmējinstitūcijām. Ministru kabinetam ir jāvirza izskatīšanai saraksta papildinājumi, bet Saeimas kompetencē ir lemt, iekļaut vai papildināt šo sarakstu ar konkrētu dabas teritoriju.

Kā dabā apzīmē Natura 2000 teritoriju?

Natura 2000 teritoriju apzīmē ar logo, kurā divas dzērves lido pāri stilizētai ainavai. Šo zīmi izmanto dažādos informatīvajos materiālos, tostarp uz informācijas stendiem, nevis izvieto kā norāžu zīmi dabā. Latvijā īpaši aizsargājamo dabas teritoriju robežu iezīmēšanai dabā tiek izmantota ozollapas zīme. To var redzēt arī pie dižkokiem.

Daļa zemju Natura 2000 teritoriju tīklā pieder valstij vai pašvaldībai, daļa – privātīpašniekiem. Ko tie drīkst darīt ar savu zemi?

Natura 2000 sarakstā privātās zemes nonāca dažādi. Jau pirms pievienošanās Eiropas Savienībai Latvijā pastāvēja savas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, piemēram, Gaujas Nacionālais parks (dibināts 1973. gadā) vai Ķemeru Nacionālais parks (dibināts 1997. gadā). Gan toreiz, dibinot šos nacionālos parkus, gan tagad aizsargājamās dabas teritorijās, tajā skaitā arī Natura 2000 teritorijās, nav aizliegts pirkt vai pārdot zemi; arī to nosaka Likums par īpaši aizsargājamajām dabas teritorijām. Tāpat šis likums paredz, ka zināmos gadījumos valstij ir pirmpirkuma tiesības, un, ja tas ir kas ļoti svarīgs un unikāls, valsts var izmantot šīs pirmpirkuma tiesības. Bet nav tā, ka īpašumi aizsargājamajās dabas teritorijās būtu izņemti no saimnieciskās aprites. Šīs teritorijas drīkst pirkt un pārdot, bet, protams, ir jāievēro noteikumi, kas aizsargā šo teritoriju. Un neatkarīgi no tā, vai tas ir vecais vai jaunais īpašnieks, aizsardzības un izmantošanas noteikumi paliek nemainīgi.

Kādi konkrēti ir šie saimniekošanas noteikumi Natura 2000 teritorijā?

Katra īpaši aizsargājamā dabas teritorija ir izveidota ar savu specifisko aizsardzības mērķi. Kāda sargā noteiktas dzīvotnes, kāda – konkrētas putnu vai dzīvnieku sugas, savukārt cita – Latvijai tipiskās ainavas. Līdz ar to arī nevaram runāt par vienādiem saimniekošanas nosacījumiem visās Natura 2000 teritorijās. Piemēram, lai saglabātu vienu no Latvijā visstraujāk izzūdošajām dzīvotnēm – bioloģiski vērtīgu zālāju ar daudzveidīgām skaistām puķēm un augiem –, to vajag regulāri pļaut vai noganīt, taču nedrīkst art, kultivēt, meliorēt, jo tas kaitē pļavas ekosistēmai. Aizsargājot purvu, purva ezeru, purva biotopu vai kādu purva dzīvnieku, nosusināšana un meliorēšana Latvijā būs aizliegta. Lai saglabātu bioloģiski vērtīgus mežus vai tajos mītošās putnu, dzīvnieku, kukaiņu un augu sugas, visbiežāk nebūs atbalstāmas kailcirtes, bet iespējamas rūpīgi pārdomātas izlases cirtes. Savukārt īpašumos, kas atrodas putnu aizsardzībai izveidotā teritorijā vai ir tai pieguļošā teritorijā, aprobežojumu būs daudz mazāk. Citiem vārdiem sakot, īpašniekam vienmēr būs liegts tīši iznīcināt vai bojāt to dabas vērtību, kuras dēļ šī konkrētā teritorija ir izveidota. Taču tas neaizliedz saimniekošanu kopumā, tikai maina saimniekošanas veidu, paredzot ieviest dabai draudzīgas un ilgtspējīgas metodes un risinājumus. Tāpēc ir būtiski saprast, kādu dabas vērtību aizsardzībai teritorija tiek izveidota.

Vai īpaši aizsargājamās teritorijās ir atšķirīgi nosacījumi konvencionālajai un bioloģiskajai lauksaimniecībai?

Latvijā šādu tiešu prasību diemžēl nav. Rezultātā ik gadu, veicot lauku putnu monitoringu, redzam negatīvu tendenci. Proti, līdzšinējās lauksaimniecības prakses un izmantoto metožu rezultātā būtiski cieš daba un bioloģiskā daudzveidība, par ko liecina lauku putnu skaita samazināšanās. Lauku putnu negatīvais indekss ir signāls, ka lauksaimniecības politika un metodes būtu strauji jāmaina. Tajā pašā laikā priecē vairāku nevalstisko organizāciju aktīvā darbība, ieviešot, testējot un popularizējot dažādas ilgtspējīgas un dabai draudzīgas saimniekošanas metodes. Un aizvien vairāk novērojams, ka mainās arī saimniekošanas metodes pēc pašu saimnieku iniciatīvas, gribot strādāt ilgtspējīgi. Piemēram, zālājos atgriežas ganāmpulki.

Lai šo pozitīvo tendenci veicinātu, Dabas aizsardzības pārvalde ir ieviesusi divas atbalsta programmas zemju īpašniekiem, Dzīvais mežs un Ziedu pļava, kas gan finansiāli, gan konsultatīvi palīdz saimniekiem ieviest augstāku dabas daudzveidības saglabāšanas standartu, nekā to paredz normatīvie akti. 

Ko darīt, ja lauksaimniekam gadās negaidīta ķibele, piemēram, tam, ko audzēju, uzbrūk reta slimība, kas ierobežojama tikai ar spēcīgu ķīmiju? Pie kā vērsties pēc palīdzības?

Vispārējās prasības regulē Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi, kas attiecas uz visām dabas teritorijām Latvijā, tai skaitā Natura 2000 teritorijām. Ir teritorijas, kurām papildus šiem vispārējiem noteikumiem ir izstrādāti individuālie noteikumi, piemēram, Ķemeru Nacionālajam parkam. Tie ir specifiskāki un konkrētāki. Vērtējot iespējamās darbības, būtu jāraugās uz aizsargājamās teritorijas kategoriju – vai tas ir nacionālais parks, dabas parks, dabas liegums, ainavu apvidus vai kas cits. Katrai kategorijai ir atšķirīgs aizsardzības līmenis. Taču jāņem vērā, ka ne visas situācijas ir atrunātas normatīvajos aktos. Ja ir izveidojusies situācija, kura noteikumos nav iztirzāta, vai noticis kas neprognozējams, vienmēr var prasīt padomu Dabas aizsardzības pārvaldei, Valsts vides dienestam, Lauku atbalsta dienestam (lauksaimniekam) vai Valsts meža dienestam (mežsaimniekam). Kompetentās iestādes tad vērtēs, vai situācija un potenciālais risinājums nav pretrunā ar aizsardzības un izmantošanas noteikumiem, kā arī dabas teritorijas izveidošanas mērķiem. Ja gadījums ir komplicēts, iespējams, būs nepieciešams dabas eksperta slēdziens. Taču, ja tiek secināts, ka izraudzītās darbības neradīs būtiski nelabvēlīgu ietekmi uz dabas teritoriju, ir pieļaujami dažādi scenāriji. Ja saimniekam pašam nav laika vai pacietības iedziļināties noteikumos, vienmēr var vērsties pēc padoma Dabas aizsardzības pārvaldē.

Kā un cik regulāri tiek kontrolētas Natura 2000 teritorijas?

Reizi sešos gados mums ir jāziņo Eiropas Savienības atbilstīgajām struktūrām, kā Latvijā kopumā veicas ar dabas aizsardzību, un par konkrētu sugu un biotopu aizsardzību. Tas sniedz pārskatu par Natura 2000 teritoriju izmantošanu, apsaimniekošanu, dabas vērtību saglabāšanu un atjaunošanu. Lai šos datus nodrošinātu, Dabas aizsardzības pārvaldes valsts vides inspektoru un ekspertu ikdienas pienākums ir regulāra aizsargājamo dabas teritoriju apsekošana. Reaģējam arī uz sūdzībām, kurās bieži ziņo par aizdomīgām darbībām kādā dabas teritorijā, piemēram, pēkšņi uzsāktu būvniecību vai mežizstrādi, nocirstu dižkoku vai ko citu. Inspektori noskaidro, kas notiek konkrētajā teritorijā, un izvērtē, vai darbības, par ko saņemtas sūdzības, ir likumīgas.

Nesen noslēdzās Dabas aizsardzības pārvaldes īstenotā dabas inventarizācija jeb dabas skaitīšana. Tā ļāva apzināt reālo situāciju par to, kas, kādā apjomā un kādā kvalitātē mūsu dabā ir atrodams, tādējādi turpmākos lēmumus par aizsardzības režīma palielināšanu vai samazināšanu balstot reālos datos. Papildus tam iegūtie dati sniedz ieskatu kopīgajās tendencēs, ar kurām, iespējams, nāksies saskarties kādai sugai vai biotopam, ja to stāvoklis pasliktināsies.

Paralēli šim katrā Natura 2000 teritorijā pārvalde veic dažādu sugu un biotopu monitoringus, lai pārliecinātos, vai Eiropas nozīmes aizsargājamo teritoriju mērķi ir sasniegti, proti, vai ir nodrošināts labvēlīgs aizsardzības statuss, vai aizsargājamo sugu populācijas un biotopu platības ir stabilas un palielinās.   

Kuri ir lielākie noteikumu pārkāpēji? Saimnieciskās darbības veicēji vai atpūtnieki?

Lielākā daļa dabas aizsargājamo teritoriju, arī Natura 2000, apmeklētājiem ir pieejamas. Pērn tajās ir pabijuši vairāk nekā seši miljoni apmeklētāju, kas rada būtisku slodzi šajās teritorijās. Atstāti atkritumi, neatļautās vietās kurināta uguns vai celtas teltis, pārvietošanās ārpus iezīmētajiem ceļiem vai takām ir biežākie ikdienas pārgājienu mīļotāju pārkāpumi. Gadās, ka dažādu pasākumu organizētāji, piemēram, skriešanas vai velobraukšanas sacensību rīkotāji, nav pasākumu vai maršrutu saskaņojuši ar Dabas aizsardzības pārvaldi, kaut arī tas ir obligāts pienākums, jo ne visās aizsardzības zonās atļauta intensīva slodze, kādu rada publisks pasākums. Skaņošanas laikā tiek izvērtēts sacensību maršruts un tā ietekme uz dabu un tad lemts par atļauju rīkot pasākumu konkrētajā vietā. Tiesa, vairums pārkāpumu ir risināmi sarunu ceļā un izglītojot sabiedrību. Taču saskaramies arī ar nopietnākiem un apzinātiem pārkāpumiem – aizsargājamu zivju sugu zveju lieguma laikā, neatļautu mežsaimniecisko darbību, dižkoku nozāģēšanu vai bojāšanu. Šādās situācijās iesaistām Valsts policiju. Par būtiskiem kaitējumiem dabas teritorijām tiek piemērots arī naudas sods un kriminālsods.

Uzzini vairāk: https://www.tiekamiesdaba.lv/!

Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.