Mežu apsaimniekošana ar skatu 120 gadu tālā nākotnē

Var maldīgi šķist, ka meža izstrādes laikā harvestera operators bez domāšanas gāž zemē visus kokus pēc kārtas, cik vien tālu sniedzas skats, tomēr neviena cirsma netiek izvēlēta “uz dullo”, sak – šķiet, ka šajā meža stūrī koki ir gana paaugušies, laiks tos cirst nost! Patiesībā meža izstrāde tiek plānota ārkārtīgi rūpīgi un visi darbi tiek veikti pēc stingriem priekšrakstiem. LVM ir pat īpašs amats – plānotājs. Viņa uzdevums ir domāt vairākus gājienus uz priekšu un sagatavot darba lauku meža darbiem.

Plānošana datorā un dabā

Plānotāja darbs sākas, kad viņš saņem cirsmu plānošanas uzdevumu no LVM mežsaimniecības piegādes ķēdes, kas koordinē apjomus kārtējam gadam saskaņā ar uzņēmuma stratēģiskajiem mērķiem. Tālāk jau jādarbojas ar datu bāzēm datorā un jādodas uz mežu, lai visu apskatītu uz vietas.

“Plānotāja ikdienas darbs ir cirsmu izvietošana dabā. Sākumā ir darbs pie digitālajām datu bāzēm, ievācot un analizējot informāciju. Saņemot darba uzdevumu, mēs jau redzam ilgtspējīgi aprēķinātās cirsmu vietas; tas ir palīgmateriāls, pēc kura izstrādā cirsmu dabā. Uz šīs informācijas pamata izstrādā digitālo cirsmojumu, ko ievada datorā. Lauka dators ir viens no plānotāja ikdienas darbarīkiem, ko viņš ņem līdzi, dodoties dabā, lai apzinātu mežaudzes un iezīmētu robežas. Plānotājs apseko audzi un ievāc informāciju par saglabājamām dabas vērtībām, iezīmējot tās dabā, piemēram, iezīmē ekoloģisko koku grupas, mitras ieplakas, skudru pūžņus, lai mežizstrādes darbinieki dabā redzētu šo informāciju. Visa informācija tiek fiksēta arī digitāli un ievadīta datorā. Vēl viens plānotāja pienākums ir veikt mežaudzes mērījumus ar šķērslaukuma noteikšanas lineālu,” stāsta LVM cirsmu plānošanas vadītājs Sandris Upenieks.

Datu bāzes ir automatizētas, un tajās automātiski parādās informācija arī par dabas liegumiem, par gruntsūdens līmeni un citiem svarīgiem faktoriem, kas plānotājam ir jāņem vērā. Sistēmā norādīti arī mikroliegumi putniem un citām aizsargājamām sugām, jaunaudžu kopšanas ierobežojumi dzīvnieku vairošanās periodā un tamlīdzīgi. Ar to visu jārēķinās, plānojot darbus.

Par to, kādos mērogos norit darbs, liecina daži skaitļi: LVM apsaimnieko 1,6 miljonus hektāru Latvijas valstij piederošo mežu, bet atjaunošanas cirtes ik gadu tiek organizētas apmēram 15 000 hektāru, vēl tikpat ir komerciālās kopšanas cirtes. Šie 1,6 miljoni hektāru ir iedalīti astoņos LVM reģionos, kas savukārt iedalās meža iecirkņos. Vidēji reģionā ir 8–11 iecirkņi ar 22 000–24 000 hektāru katrā. Tālāk iecirkņi dalās plānošanas vienībās – katrā 3000 –11 000 hektāru. Un katrā plānošanas vienībā darbojas divi trīs plānotāji. Visu laiku gan viņi tur nerosās, jo ir plānošanas vienību aprites cikli, kas nozīmē, ka ir arī diezgan ilgi miera periodi, kad konkrētajā teritorijā nekādus cirsmu darbus nav nepieciešams veikt.

Cirsmas nav lielas

Lai gan laiku pa laikam izskan viedoklis, ka Latvijā mežus cērt lielās platībās, patiesībā LVM saimniecībā lielu cirsmu nav un izstrādāti tiek salīdzinoši nelieli meža nogabali. “Latvijā likumi ir ļoti stingri, un mums galvenās cirsmas apjomi ir ļoti mazi, ja salīdzinām, piemēram, ar Skandināviju. Tur vienlaidus atjaunošanas cirtē var būt pat 25–30 hektāri, kamēr mums tie ir ne vairāk par desmit hektāriem sausā priežu mežā, atstājot sēklas kokus, un līdz pieciem hektāriem pārējos mežos, izņemot mitrus mežus, kur ir līdz diviem hektāriem,” skaidro Upenieks.

Arī desmit hektāru cirsmas praksē Latvijā veido ļoti reti, galvenokārt tiek veidotas divu hektāru cirtes. “Nogabala vidējā platība mums ir 1,8–1,9 hektāri. Skandināvi šīs mūsu vienlaidus atjaunošanas cirsmas mazo apjomu dēļ sauktu par atvērumiem, nevis par kailcirtēm. Kailcirte daudziem liekas kaut kas slikts un postošs, taču tādā veidā mežsaimnieki imitē dabā notiekošo, jo, piemēram, dabā priežu audze var atjaunoties tikai ugunsgrēka rezultātā. Vienlaidus atvērums imitē to pašu, atšķirība tikai tā, ka auglīgākos apstākļos mēs sagatavojam augsni un veicam meža stādīšanu, bet nabadzīgākos mineralizējam augsni dabiskās atjaunošanās veicināšanai.”

Cirsmas izstrāde notiek pēc ļoti stingriem standartiem. Kad plānotājs ir visus datus par galveno atjaunošanas cirti apkopojis, tad ievada tos “LVM GEO” sistēmā, kur veic visas tālākās darbības: pārbauda nepieciešamos saskaņojumus, aizpilda mežizstrādes norādījumus un tā tālāk. Pēc tam visa informācija tiek nodota meža izstrādātājiem. Ja mēs ielūkotos harverstera kabīnē, tad atrastu tur visu dokumentu paketi, ko ir sagatavojis plānotājs. Harvestera operators šo informāciju izmanto, lai saprastu, kādas prasības viņam jāievēro, kur drīkst cirst un kur ne. Šajā informācijas pakā pat ir dati par to, ko paredzēts pēc tam stādīt nocirsto koku vietā. Tas ļauj operatoram spriest, ko labāk darīt ar ciršanas atliekām – kraut kaudzēs tālākai pārstrādei, ieklāt tās kokmateriālu pievešanas ceļos cirsmā vai sasmalcināt un atstāt izklaidus pa visu platību augsnes uzlabošanai.

“Izmantojot GPS datus, harvesters pat nevar izbraukt ārpus cirtes robežas, kas nozīmē, ka nākotnē varbūt mums nemaz nevajadzēs fiziski iezīmēt cirtes robežas,” saka Upenieks. “Šādiem tehnoloģiskajiem risinājumiem ir potenciāls nākotnē, un mēs tos noteikti attīstīsim, jo patlaban, lai marķētu plānotās cirsmas robežas, nākas nostaigāt daudzus kilometrus ar krāsas aerosola bundžu rokās. Tehnika šo darbu varētu atvieglot.”

Jau zināms, ko stādīs

Jau cirsmas plānošanas laikā plānotājam ir skaidrs, ko un kad stādīs nocirsto koku vietā, piemēram, priežu mežu drīkst atjaunot tikai ar priedi. Tādējādi mežu apsaimniekošana, ņemot vērā koku augšanas ciklu, ir saplānota 120 gadu uz priekšu, lai viss notiktu ilgtspējīgi un vienmērīgi. Jau iestādot stādus, ir zināms, kad būs jāveic meža kopšana, lai palīdzētu kociņiem tikt laukā no zāles, tad seko jaunaudžu kopšana, izņemot konkurējošos kokus un krūmus, un pēc tam jau retināšana, atbrīvojot augšanas telpu nākotnes kokiem. Pēc kopšanas jaunaudzē atstāj 1100–1300 kociņu uz hektāru, taču retināšanas jeb tā sauktās komerciālās kopšanas laikā to skaitu samazina līdz 600–800, lai, mežam pieaugot, iegūtu kvalitatīvus kokus.

“Mēs nepārtraukti domājam par procesu attīstību, jo plānotāja darbs prasa ļoti dziļas zināšanas par mežu apsaimniekošanu. Patiesībā jebkurš plānotājs varētu lasīt lekcijas Meža fakultātē, balstoties ne tikai uz teoriju, bet arī savām praktiskajām zināšanām. Varam galvot, ka valsts mežu apsaimniekošana ietu rokrokā ar vides aizsardzību,” saka Sandris Upenieks.

Reklāmas raksts sadarbībā ar Latvijas valsts meži.