Pret ļaunu aci, matu izkrišanu, astmu, parazītiem: augi mājas svētībai un veselībai

Dievkociņš (Artemisia abrotanum), kā jau nosaukums liecina, ir Dieva īpaši dāvātais palīgs cilvēkam harmonijas uzturēšanai – tā saka viedas augu sievas, kuras sajūt un izprot augu spējas.

Katrs augs jau ir Dieva dāvana, taču dievkociņš ir īpašs, apveltīts ar sevišķi spēcīgu enerģiju, tāpēc agrākos laikos ticis audzēts ikvienā latviešu sētā, turklāt noteiktās vietās: abpus mājas durvīm, pie pirts, klēts, pagraba – visur, kur vajadzēja atvairīt nelabas, ar aci nesaskatāmas būtnes, ļaunos garus un slimības. Un ne tikai – bieži vien mājinieki, ejot garām dievkociņa krūmam, it kā neviļus pārbrauca tam ar plaukstu un dažkārt nezin kāpēc mēdza ar to aprunāties, taču īstenībā tas nenotika nejauši, jo dievkociņam apkārt plešas spēcīgs biolauks, kas cilvēku nomierina un attīra.

Iederas gan garšaugu dobē, gan puķu dobē starp rozēm, gan nelielos dzīvžogos.

Visam, arī kuņģim un kuplākai bārdai 

Dievkociņš ir viens no retajiem augiem, par kura dziednieciskajiem labumiem diezgan precīzas liecības saglabājušās no ļoti seniem laikiem, turklāt to rekomendējuši un likuši lietā teju vai visi lielākie agrākās medicīnas korifeji: Hipokrats ieteicis dievkociņu plaušu vainu likvidēšanai, Plīnijs – brūču sadziedēšanai, Dioskurīds – elpas trūkuma reizēs, kā arī iekšēju lūzumu ārstēšanai un krampju samazināšanai.

Viduslaikos ar dievkociņu ārstēja dzelteno kaiti, slavenā Bingenes Hildegarde brūvēja vīnu kuņģa labsajūtai, Paracelzs izrakstīja dievkociņu nervoziem cilvēkiem, arī pret astmu, klepu, zarnu un citiem iekšējiem parazītiem.

16. gadsimtā ārstnieciskos nolūkos dievkociņu kombinēja ar selerijām un lietoja pret nieru kaitēm un akmeņiem, savukārt kopā ar rutkiem – pret matu izkrišanu un drudzi. Vēlākos laikos dievkociņa pelnus samaisīja ar eļļu, un vīrieši to iezieda galvā un vaigos, lai nedraud plikpaurība un bārda aug kuplāka. Bet pirms gadiem simts dievkociņu mēdza savārīt ar alu – sanāca līdzeklis pret blaugznām.

Sīpolu mušai un sprediķa sagurumam

Dievkociņš ir visaromātiskākais vērmeļu ģints augs, un tajā esošās ēteriskās eļļas nepatīk nedz kodēm, nedz daudziem citiem kaitēkļiem. Buntītēs sasietus jaunos dievkociņa zariņus iekarināja skapī, lai drēbes patīkamāk smaržotu un kodes neiemestos; svaigus zariņus sakapāja un izkaisīja uz grīdas, lai blusas nelēkā. Starp citu, vēl jo spēcīgāks un patīkamāks, teju vai reibinošs aromāts rodas, ja sasmalcinātu dievkociņu samaisa ar sakapātām kalmēm un tad izbārsta istabās.

Dārzā ar smalki sakapātu dievkociņu var apkaisīt sīpolu un burkānu dobes, lai sīpolu mušas neiemestos. Zinātāji saka, ka arī no kāpostiem un bietēm dievkociņš palīdz atbaidīt kaitēkļus. Mūsdienās pirtnieki dievkociņu sien pirtsslotiņās, bet zāļu sievas izkaltē un liek smaržīgajos spilventiņos mieram un saldam miegam.

Turpretī, ja svaigus zariņus tā cītīgāk paberzē un ik pa brīdim pieliek pie deguna, tad dažkārt rodas pretējs efekts, proti, mundrums. Tāpēc arī gudri ļaudis agrāk ņēma līdzi dievkociņu uz baznīcu – ja baidījās, ka sprediķa laikā aizmigs, pielika zariņus pie deguna un no visa spēka paostīja.

Zoss cepetim un mednieku maizei

Tā kā dievkociņā esošās vielas efektīvi veicina gremošanu un sakārto kuņģa darbību, tas ir viens no populārākajiem garšaugiem, kuru jau kopš seniem laikiem tradicionāli pievieno trekniem ēdieniem, it sevišķi zoss cepetim un ēdieniem no pīles gaļas, – tāpēc dievkociņu audzēja teju vai visos viduslaiku klosteru dārzos. Arī mūsdienās tas iederas salātos, mērcēs un marinādēs, kā arī biezpiena ēdienos. No dievkociņa gatavo aromātisku garšaugu eļļu, etiķi un alkoholiskos uzlējumus.

Skandināvijas zemēs dievkociņu kopā ar saberztām kadiķogām liek pie mājās ceptas maizes – tas piešķir īpatnēju meža aromātu un šādu maizi dēvē par mednieku maizi. Savukārt Francijā pa dievkociņa zariņam mēdz iesiet garšaugu buntītē, ko dēvē par Bouquet garni, un likt buljonos un zupās. 

Pievērs uzmanību arī šiem!

Vērmele (Artemisia absintum) ir rada dievkociņam un savulaik arī augusi teju vai katrā lauku sētā – gan kā pirmā palīdzība pret vēdera kaitēm un apetītes zudumu, gan kā maģisks augs, kas sargā no ļaunas acs, nobūruma un lopu ligām.

Ar vērmeli aizgainīja nelabvēlīgos garus un attīrīja telpas, lai pasargātos no slimībām un izkvēpinātu visu slikto, kas sakrājies, ja mājās kāds tika slimojis. “Ja cilvēks tapis sejā gluži zaļš kā varde, augumā izkāmējis kā papele un vienā laidā krītas svarā tā, ka vairs pat ēnu nemet, viņam ik pēc divām stundām jāieņem pa tējkarotei vērmeļu tējas,” tā aptuveni pirms simt gadiem sacījis slavenais šveiciešu garīdznieks un zāļu vīrs Johans Kincle, kura izteikumus par veselīgu dzīvi citējušas arī mūsu mājturības grāmatu autores Ulmaņlaikos.

Vērmele uzskatīta par universālu līdzekli teju pret visām kaitēm: tā veicina gremošanu un uzlabo apetīti, palīdz pret galvassāpēm, iekaisumiem un dzelteno kaiti, ar to atjauno enerģiju un aizdzen nogurumu, uzlabo aknu veselību. Bet! Ja vērmeli salietojas par daudz, sāk rādīties spoki un murgi. 

Gluži praktiskos nolūkos vērmeli izmantoja arī pret kodēm – buntītes pakarināja skapī, pa zariņam paslēpa grāmatās, lai peles tās nesagrauž, un ņēma talkā, lai pieburtu sev iecerēto. Ceļotāji no vērmelēm pina jostas un sēja ap vidu, lai pasargātos no slimībām un nelaimēm. 19. gadsimtā ārsti ieteica aukstajā laikā – rudenī un ziemā – regulāri izsmidzināt istabā vērmeļu uzlējumu kā dezinfekcijas līdzekli.

Lai gan vērmele aug arī savvaļā, tomēr ir vērts to iestādīt gan pie mājas, gan dārzā, turklāt vairākās vietās, lai labāk pasargātos no visādiem kaitniekiem – gan augu bojātājiem, gan prāta jaucējiem. Vērmele ir viegli kopjama, labi pacieš sausumu, aug liesā augsnē, taču labāk, ja lielāko dienas daļu tā atrodas saulainā vietā.

Ar pelašķiem (Achillea millefolium) mums pilnas pļavas, tomēr visvērtīgākais un visvajadzīgākais pelašķis aug pagalmā, jo tas netveramā līmenī ir atsaucies uz mājinieku vajadzībām.

Tā tās ir bijis jau kopš seniem laikiem, jo augi sajūt cilvēku vajadzības, pirms pats cilvēks tās ir apzinājies. Un pelašķis šajā ziņā ir viens no jutīgākajiem un izpalīdzīgākajiem augiem, tāpēc, ja zālājā vai dobē pēkšņi parādījies pelašķis, vēlams to tur arī atstāt – lai aug un vairojas un lai pēc tam to var izmantot sevis dziedināšanai. Protams, pelašķi var arī speciāli iestādīt, bet tad ir jāskatās, kā tas uzvedas. Ja labi ieaug un sakuplo, par to prieks, bet, ja ne, arī tad ir jāpriecājas, jo tas liecina, ka šīs mājas iemītniekiem tas nav vajadzīgs.

Nostāts vēsta – pelašķa latīņu vārds Achillea millefolium esot radies tāpēc, ka Ahilejs ar šo augu esot ārstējis savas brūces. Atšķirībā no vairuma citu mums pazīstamo ārstniecības augu pelašķis jau senatnē ticis izmantots kā dziedinošs augs ne tikai Eiropā, bet teju vai visā pasaulē, arī pie indiāņiem un ķīniešiem – viņi pelašķi izmantojuši arī zīlēšanai.

Lai gan daudzām tautām tas skaitās gudrības augs – tajā ir daudz vielu, kas veicina domāšanu un koncentrēšanos, – vēl vairāk tas tiek daudzināts kā īpašs palīgs sievietēm gan fiziskā, gan garīgā jomā, jo attīsta intuīciju un rada harmoniju. Lapu formas un iedarbības dēļ pelašķi mēdz dēvēt arī par Venēras uzaci…

Tautas medicīnā pelašķi lieto pret visvisādām kaitēm: klasiski – sieviešu veselībai, saaukstēšanās reizēs, pret iekaisumiem, zobu sāpēm, brūču un apdegumu ārstēšanai, nervu nomierināšanai un asinsspiediena regulēšanai, vēdera problēmām un pat liekā svara samazināšanai – svaigi spiestu sulu pa 1 tējkarotei trīsreiz dienā glāzē ūdens.

Ja ir vēlēšanās ieaudzēt pelašķi mājās, tam vajadzīga saulaina vieta, smilšaina vai nedaudz mālaina augsne. Ja pelašķis domāts pagalma un dārza skaistumam, noderēs dažādās kultivētās šķirnes ar dažādu krāsu ziediem, bet, ja vēlas pelašķi veselības stiprināšanai, tad jālūkojas pēc pļavas pelašķa, jo tajā vērtīgo vielu ir daudz vairāk.