Kā jau Eiropā – izglītots cilvēks, pilsoniskais zinātnieks
Akcijas “Ķeram svešos Latvijas dabā!” pievērstā uzmanība pašmāju bīstamajām invazīvajām augu un dzīvnieku sugām daudzos raisījusi interesi par šīs jomas aktivitātēm arī ārpus mūsu valsts robežām. Varbūt tuvākos vai tālākos kaimiņos ar bīstamo svešinieku izķeršanu gūti tik spoži panākumi, ka vērts šo pieredzi uzreiz nokopēt, nevis pūlēties ar visattālāko dabas stūrīšu apzināšanu un izstaigāšanu, sniedzot ziņojumus par sastapto “kaitnieku” izplatību vietnē www.invazivs.lv?
Dabas aizsardzības pārvaldes projekta LatViaNature Invazīvo sugu nodaļas vadītāja Santa Rutkovska šo interesi ievirza mazliet citādās sliedēs – atgādinot, ka par iedarbīgāko instrumentu cīņā pret invazīvajām sugām joprojām uzskatāma sabiedrības izglītošana un informēšana, lai rosinātu katra cilvēka apzinātu līdzdalību dabas aizsardzībā un dabas daudzveidības saglabāšanā. Tas ir galvenais vēstījums, ko mums vajadzētu pārņemt no aktivitātēm citās ES valstīs. Kaimiņu pieredze noteikti var derēt, taču to kopēt nemaz nav iespējams kaut vai tā vienkāršā iemesla dēļ, ka ES veido 27 valstis, kas gan mentalitātes, gan saimniecisko un klimatisko apstākļu ziņā ir atšķirīgas un ļoti atšķirīgas. Savā dzimtajā vidē latvānis neapdedzina, Spānijas gliemezis nekļūst par visa zaļā iznīcināšanas mašīnu, jo ceļā stājas kāds no viņa dabiskajiem ienaidniekiem, kas iznīcina to pašu.
Vienojošā ass, uz kuras kopā turas ES aktivitātes invazīvo sugu apkarošanā, ir 2014. gadā pieņemtā Invazīvo sugu regula, kurā noteikti katrai Eiropas Savienības dalībvalstij saistoši ieteikumi un pienākumi invazīvo sugu izplatības mazināšanā. Dokumentam ir pielikums ar to sugu sarakstu (tādu ir 88), kas tiek uzskatītas par invazīvām jebkurā ES dalībvalstī. Daļa no tur minētajām sugām visas valstis vēl nemaz nav sasniegušas, taču zinātniskā analīze un aprēķini rāda, ka, tiklīdz radīsies piemēroti apstākļi, invāzija notiks, tāpēc jābūt gataviem bīstamo izplatību nepieļaut. Cīņa ar jebkuru invazīvo sugu, kas teritoriju jau pārņēmusi, ir daudz grūtāka, dārgāka, sarežģītāka nekā tās neielaišana savā valstī vai īpašumā.
To, kuras sugas tiek iekļautas ES Invazīvo sugu regulā, vērtē un iesaka zinātnieki, bet tālākais – konkrētā rīcība – jau atkarīga no katras valsts politiķiem. Un no to cilvēku izpratnes un informētības līmeņa, kuri ir īstie politiķu darba devēji. Tātad no mums visiem.
Ļoti svarīgi šādu potenciāli bīstamo sugu pēc iespējas savlaicīgi apzināt un iekļaut valsts normatīvajā regulējumā – tad visi, no tūrista vai zemes īpašnieka līdz pašvaldības vadītājam vai ministram zina, kā kurā situācijā pret nevēlamo ienācēju izturēties. Ja atrasts tikai atsevišķs augs, metode ir viena, pavisam cita – ja tas jau ieņēmis 10 hektārus. Pie upēm augošām sugām – viena cīņas metode, mežā “iesprukušām” – cita. Karstajās zemēs jādara tā, sala un salnu pārbaudītajās – citādi. Ja šo ainu ilustrē un apstiprina bagātīga datu bāze, vieglāk saprast un izveidot pārvaldības pasākumu plānus par labākajām metodēm konkrētai rīcībai.
No ES Invazīvo sugu regulā ietvertajām sugām Latvijā nacionālais regulējums pagaidām ir attiecināts tikai uz Sosnoska latvāni, taču zinātnieki un eksperti secinājuši, ka mums jārēķinās ar vēl vismaz 24 svešzemju augu un dzīvnieku sugu (gan regulā ietverto, gan citu) radīto apdraudējumu ekosistēmai, ekonomiskajiem procesiem un sugu daudzveidībai.
Akcija “Ķeram svešos Latvijas dabā!” sasaucas ar aktivitātēm, kas citās Eiropas valstīs jau ir pazīstamas un ierastas – visādos veidos popularizēt konceptu, ka ikvienam no mums ir iespēja kļūt gan par atbildīgu savas zemes saimnieku, gan par pilsonisko zinātnieku, kurš ar savu līdzdalību datu vākšanā, palīdz zinātnei un dabai,“ uzsver Santa Rutkovska.
