“Tas bija kas neredzēts!" - vjetnamietis Kao par dzīvi Latvijā un darbu pie eposa "Lāčplēsis"
Kao Vjets Ngujens ir dzimis Vjetnamā, taču vidusskolu pabeidzis Latvijā, ilustrējis mūsu eposu Lāčplēsis un interesējas par baltu vēsturi.
Sniegu pirmo reizi redz Latvijā
“Latvijā nonācu 2003. gadā, kad man bija 15 gadu. Vecāki izšķīrās, kad biju mazs bērns, un tēvs apprecējās otrreiz ar latvieti, tāpēc mēs pārcēlāmies uz Ogri,” stāsta Kao Vjets Ngujens, kurš patlaban atrodas Vjetnamā.
Ogrē togad bija pamatīgs sniegs, un Kao ar prieku izbaudīja skaisto ziemu. “Tas bija kas neredzēts! Ar draugiem gājām slēpot, braucām ar ragaviņām no kalna, un to visu darīju pirmo reizi, jo Vjetnamā sniega nekad nav.” Grūtības sagādāja Latvijas ziemas tumsa, jo Kao šķita, ka vecāki viņu modina nakts vidū, mānoties, ka ir rīts.
Viegli neveicās arī mācībās – no pirmās skolas viņu izslēdza par sliktām sekmēm. “Tas ir saprotams, jo tolaik es nezināju latviešu valodu, stundas tikai atsēdēju. Lai saprastu mājasdarbus, mācību materiālus pārtulkoju vispirms angliski un pēc tam vjetnamiski,” viņš atceras. Kad Kao sāka mācīties Ogres 1. vidusskolā, viņš sarunāja privātstundas latviešu valodā. “Tā lēnām iemācījos valodu, sadraudzējos ar klasesbiedriem un pabeidzu pamatskolu.”
Dzīvošana mākslas studijā
Jau Vjetnamā Kao labprāt zīmēja, taču papildus nebija neko mācījies. “Iestājos Ogres mākslas skolā pie Pētera Aulmaņa, kur apguvu zīmēšanu un gleznošanu, kas man lieti noderēja vēlāk, kad mācījos Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā.”
Interesanti, ka Pēteris Aulmanis ne tikai pirmais ievēroja Kao talantu, bet kļuva viņam par tuvu draugu un skolotāju ar lielo burtu. “Man nebija labu attiecību ar tēva ģimeni, arī kopīgā mājvieta mums visiem bija kļuvusi par šauru, tāpēc 18 gadu vecumā pārcēlos dzīvot uz Pētera studiju. Mums ar Pēteri izveidojās tēva un dēla attiecības, es biju arī viņa māceklis un vakaros, kad interesenti nāca zīmēt, palīdzēju visu sakārtot un novākt.” Kao teic, ka mācīšanās rožos, kā viņš mīļi dēvē Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolu, bija labākais laiks viņa mūžā. Tur viņš satika labus un atbalstošus pasniedzējus, domubiedrus un, galvenais, varēja zīmēt, gleznot, iemācīties daudz jauna par mākslu, kas viņu tik ļoti interesē.
Iepazīšanās ar Lāčplēsi
“Ar Lāčplēsi iepazinos nejauši. Mācoties valodu, lasīju latviešu grāmatas, bibliotēkā palūdzu kādu mazu, plānu grāmatiņu, ko būtu viegli izlasīt, un tā manās rokās nonāca šis Andreja Pumpura eposs.” Kao vienmēr interesējusi vēsture un mitoloģija, un likumsakarīgi, ka pirmā grāmata, ko viņš izlasīja latviski, bija Latviešu mitoloģija.
“Katrai tautai ir savs varonis, Vjetnamā to ir ļoti daudz un, salīdzinot ar Lāčplēsi, krietni senāki, pat vairākus tūkstošus gadus seni.” Mācības Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā tuvojās finišam, un Kao bija jāizstrādā diplomdarbs. Viņam patika komiksi, tāpēc tapa bilžu stāsts par Lāčplēša piedzimšanu un bērnības pirmajiem gadiem. Pēc diplomdarba aizstāvēšanas jauno mākslinieku uzrunāja izdevniecības Zvaigzne ABC pārstāvji, un 2009. gadā iznāca viņa pirmais komikss Lāčplēša dzimšana.
2012. gadā pie lasītājiem nonāca grāmatas turpinājums Lāčplēša hronikas. Kao stāsta, ka centās savos darbos Lāčplēsi attēlot vairāk kā cilvēku, nevis mitoloģisku būtni. Viņš gāja uz arhīviem, pētīja, kā 13. gs. ģērbās vīrieši, kādi bija viņu zobeni, lai saprastu, kā Lāčplēsis varētu izskatīties. “Drīz klajā nāks mana trešā grāmata, tā būs par Tālavas taurētāju,” viņš saka.
Vēstures eksperts
“Ļoti interesanti, ka pēc abu grāmatu iznākšanas pie manis vērsās latvieši, kuri gribēja kaut ko uzzināt par eposu Lāčplēsis. Es, vjetnamietis, biju kļuvis par ekspertu!” mākslinieks ar lepnumu saka.
Kao arī uzaicināja kā ilustratoru piedalīties brāļu Ābeļu filmas Baltu ciltis veidošanā, kas viņam bija ne vien lieliska kino pieredze, bet arī laba skola par filmā atainoto vēstures posmu. Kad Kao draugiem stāsta par baltu tautu vēsturi, viņi domā, ka runāts tiek par skandināvu vikingiem. “Tad stāstu par lībiešiem un kuršiem, par kuriem viņi neko nav dzirdējuši.”
Pašlaik viņš ir Vjetnamā pie mammas ģimenes un pārmaiņas pēc veido komiksu ar vjetnamiešu varoņiem. Pandēmijas laikā Kao ilustrēja Taro kārtis ar attēliem no Vjetnamas vēstures. “Mana ikdiena Vjetnamā var šķist ļoti garlaicīga – ceļos ap sešiem no rīta, paēdu brokastis un ķeros pie zīmēšanas, strādāju 5–6 stundas dienā. To man Ogrē iemācīja skolotājs Pēteris – ja neesi ļoti talantīgs, tad jābūt čaklam.”
Silta zupa brokastīs
Pavisam citāds bija latviešu ēdiens, taču tas Kao iegaršojās, un, dzīvojot te viņš neilgojās pēc ierastajām dzimtenes garšām. “Abu valstu ēdieni ir ļoti atšķirīgi un garšīgi. Tagad, kad esmu Vjetnamā, dažreiz sailgojos pēc latviskas maltītes. Tad mierinu sevi, ka drīz braukšu atpakaļ un varēšu pie tādas tikt.”
Kao ievērojis, ka Latvijā ir daudz mazāka dārzeņu un augļu izvēle, jo ir īsākas vasaras; Vjetnamā svaigi augļi, dārzeņi un zaļumi ir pieejami visu gadu. “Sākumā nesapratu, kāpēc zemenes, cukurzirņi un arbūzi Latvijā ir tikai vasarā,” viņš pasmejas. Taču Kao novērtē to, ka produkti pie mums ir svaigi. Viņš stāsta, ka vjetnamiešiem daudz ierastāk ir ēst ārpus mājas, tas pat sanākot lētāk.
“Atšķirībā no latviešiem Vjetnamā ēd trīs siltas maltītes dienā, visbiežāk tās ir zupas, arī brokastīs ierasta lieta ir liela zupas bļoda. Iespējams, tāpēc man latviešu aukstā zupa ir tik neizprotama, jo neesmu pieradis pie aukstiem ēdieniem, kur nu vēl aukstas zupas.”
Dziesmu svētkos būšu klāt!
Kao uzskata, ka Latvijā ir iespēju zeme un te var izdarīt jebko, ja vien ir ideja un nauda. “Papīrus grāmatas izdošanai var sakārtot nedēļas laikā. Vjetnamā tas var prasīt mēnešus vai pat gadu.”
Kā iemeslu tam viņš min okupāciju, jo tūkstoš gadu Vjetnamā valdīja Ķīnas likumi. Šo gadu laikā vjetnamieši zaudēja lielu daļu no savas kultūras, tostarp rakstību. “Agrāk mums bija hieroglifi, bet tagad visi lieto alfabētu.” Tiesa, pašlaik Kao dzimtenē vērojama garīgā atmoda, jo jaunā paaudze ļoti interesējas par Vjetnamas kultūru un vēsturi, kā arī apgūst seno rakstību, lai varētu lasīt vecās grāmatas.
“Man šķiet, ka Latvijā ir otrādi – jaunieši daļēji jau runā angliski, bet tautastērpus sev šuj cilvēki gados.” Uz jautājumu, vai Latviju izjūt kā savas mājas, Kao atbild apstiprinoši, un tieši tāpēc 2019. gadā ieguvis viņš pilsonību. Kao ļoti patīk Latvijas vasaras, un arī šovasar viņš būs šeit. “Iešu uz Dziesmu un deju svētkiem!”
